Egleskoka emuārs

Haiti karte

Haiti ir neliela tropiska valsts, apmēram puse no Latvijas teritorijas. Iedzīvotāju skaits ap 10 miljoni un turpina pieaugt.

Klimats silts un mitrs, ļoti piemērots cukurniedru, rīsu, kafijas, mango, kokvilnas un citu labi pārdodamu kultūru audzēšanai. Kādreiz lielāko daļu teritorijas klāja meži, kas tagad izcirsti koksnes un kurināmā ieguvei. Tāpēc arī pastiprināta augšņu erozija un plūdi.

Daudz neapgūtu derīgo izrakteņu iegulu, ieskaitot zeltu, sudrabu un varu, kā arī boksīti un ļoti kvalitatīvs marmors.

Sākotnēji salu apdzīvoja indiāņi, kuri pēc spāņu kolonizācijas daļēji iznīka, daļēji sajaucās ar ievestajiem āfrikāņiem. Visu Haiti vēsturi ir notikušas cīņas starp lielvarām par valsts kontroli. Pati Haiti ir vienīgā valsts pasaulē, kas ieguvusi neatkarību vergu sacelšanās rezultātā. Taču cīņa par varu neapstājās, un pēdējo 200 gadu laikā ir bijuši 36 apvērsumi.

Iedzīvotāju nomācošais vairākums dzīvo lielā trūkumā un nabadzībā, par spīti lielajām dabas bagātībām. Cēlonis ir nestabilā politiskā un ekonomiskā situācija, kas padara bezjēdzīgu jebkādu ilglaicīgu plānošanu, kā arī iedzīvotāju nežēlīgā ekspluatācija, ko veic nacionālā un starptautiskā oligarhija, bieži vien ar brutālu spēku.

Cīņa par Haiti resursiem turpinās arī vēl šodien. Pēc 2010. gada zemestrīces, Haiti kļuva par vieglu laupījumu starptautiskajām korporācijām, jo dezorganizēja vietējo pārvaldi, kura, lai cik slikta būdama, tomēr turēja varu savās rokās. Ātri vien lidostu okupēja ASV karaspēks, lai “palīdzētu uzturēt kārtību”, un vairākas dienas neļaujot nosēsties lidmašīnām ar palīdzības kravām. Lai attaisnotu militāro klātbūtn un de facto okupāciju, Rietumu prese kultivēja priekšstatu par vardarbības vilni Portoprensā, kaut patiesībā viss bija gandrīz tikpat mierīgi kā parasti.

Visu šo pasākumu mērķis ir viens: palīdzības misijas aizsegā privatizēt Haiti ar visu, ko tur var dabūt. Tur ir vēl lētāks darbaspēks nekā Bangladešā vai Ķīnā, un daudz tuvāk ASV tirgiem. Derīgos izrakteņus jau minējām. Uzreiz pēc zemestrīces radās varas vakuums, ko sāka aizpildīt vietējās organizācijas, kuras līdz šim atradās ēnā. Pat Haiti cilvēki nav mazi bērni, kas bez valdības uzraudzības ir spējīgi tikai uz destruktīvām darbībām. Vienmēr notiek tautas pašorganizācija. Daudzām impēriskām valstīm nepatīk piemēri, kuri skaidri parāda, ka var labi dzīvot arī bez centrālās varas. Kādreiz šāds piemērs un alternatīva monarhijām bija pirātu “valstis”. Sīkāk par Haiti kārtējo okupāciju var palasīt samērā plašā Arūna Guptas rakstā. Tieši to pašu, par veselīga nacionālisma un pašpārvaldes bīstamo piemēru impērijām, raksta Noams Čomskis.

Interesantu, nekur Rietumu presē neminētu faktu sniedz Al-Jazeera: Haiti glābšanas darbos jau kopš pirmajām zemestrīces dienām piedalās vairāki simti Kubas ārstu, un Kuba ir atvērusi savu gaisa telpu starptautiskajiem pārlidojumiem no Floridas uz Haiti.

Ja nedaudz salīdzinām postpadomju perioda notikumus Latvijā ar Haiti, kā tos apraksta Džefrijs Sommerss un Maikls Hudsons, tad abos gadījumos saskatāma līdzība, jo shēma ir aptuveni vienāda: ar dažāda veida krīzēm padarīt valsti “mīkstu” un parādos grimstošu, uzpirkt vietējo “eliti” un tad uzspiest valstij savus noteikumus, ko un kā privatizēt un atdot starptautiskajām koprorācijām, izmaksas uzveļot nodokļu maksātāju pleciem, kuri slīgst arvien dziļāk nabadzībā. Haiti gadījumā liela loma ir bruņota spēka izmantošanai, Latvijas gadījumā – finanšu mahinācijām.

Jūs esat uzņēmējs, un Jums ir veikals, kurā pārdodat kaut ko. Piemēram, pārtikas preces. Tirdzniecība iet no rokas, un Jūs pelnat naudu.

Kādu dienu pie Jums atnāk vīrs ar skarbu seju un piedāvā savus “aizsardzības” pakalpojumus. Jūs atsakaties, jo līdz šim nevienam nav nācis prātā Jūs aplaupīt.

Nākošajā dienā jūsu veikala skatlogā tiek iemests ķieģelis, un rīta pusē atkal atnāk tas pats vīrs, atkal piedāvājot aizsardzību par mērenu samaksu. Vīram rokā ir beisbola nūja, un Jums beidzot pielec – tas bija viņš, kas iemeta ķieģeli. Jūs atsakāties maksāt, un dabūjat punu no sitiena ar beisbola nūju. Vīrs kaut ko piemin par kāju salaušanu un Jūsu bērniem.

Kad vīrs nākamajā dienā atnāk atkal, Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Šķiet, ka beidzot ir rasts sakarīgs izskaidrojums globālās sasilšanas idejas slēptajam finansiālajam izdevīgumam. Līdz šim likās, ka saceltais tracis ap, ak šausmas, cilvēku piedūmoto planētu ir tikai labu gribošu, taču maz ko saprotošu vides aizsardzības aktīvistu histērija. Kas prot lasīt angliski, vara uzreiz skatīties Carbon Currency: A New Beginning for Technocracy? un manis rakstīto izlaist. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Kvieši (attēls no http://www.public-domain-photos.com/free-stock-photos-3-big/landscapes/fields/wheat.jpg)

“Visi, kas ēduši maizi, ir miruši” – šo frāzi ironiskā nozīmē lieto, lai pasmietos par cilvēkiem, kas pārmērīgi cenša izvairīties no visiem dzīves riskiem. Taču, kā smejies, katrā jokā ir daļa patiesības. Šoreiz informācija ir nedaudz negaidīta, par kviešu un citu graudzāļu nepiemērotību cilvēka uzturam, samērā detalizēti izklāstīta divos avotos: Opening Pandora’s Bread Box: The Critical Role of Wheat Lectin in Human Disease un Cereal Grains: Humanity’s Double-Edged Sword.

Iespējams, šis ir viens no labākajiem piemēriem neērtai patiesībai. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Šodien ziņās vēl viens absurda teātris – kādu vīrieti arestē par to, ka lidostā esot iegājis durvīs, uz kurām rakstīts “tikai darbiniekiem”. Protams, lidostā termināli evakuē un visus lidotgribētājus pārbauda vēlreiz. Motivācija tā arī netika sniegta. Viss notika Ņujorkas Kenedija lidostā, CNN ziņa aplūkojama šeit.

Pilnīgi histēriska reakcija uz visai banālu notikumu, kad kāds cilvēks sajauc durvis. Varu saderēt, ka gandrīz katram no jums tā reiz ir gadījies. Te ņem un cilvēku arestē. Būtu labāk uzlikuši naudas sodu kādam, kas neaizslēdza durvis. Vai arī lidostas atbildīgajam par to, ka nav ieviestas magnētiskās kartes. Mazums kas, kāds bērns neprot lasīt un ieskrien “ļoti slepenajās durvīs”.

Un to visu stāsta ziņās kā nezin kādu svarīgu notikumu. Varbūt tam ir savs iemesls – būtībā tas ir paziņojums, ka vara ir gatava rīkoties iracionāli un pārmērīgi pret katru, kas ir kaut vai nejauši un formāli apdraudējis tās autoritāti. Vai arī vēl vienkāršāk – jāuztur dzīvs mīts par terorisma draudiem.

ASV jau pavisam nojūgušās. Žēl, tātad mūsu valsts arī sekos pēdās, jau tagad uzvedas drusku neadekvāti. Mēs jau esam pieraduši pie varasvīru skaidrojumiem tam vai citam problēmu risināšanas veidam – “Visā attīstītajā pasaulē tā dara, tāda ir pasaules pieredze”. Kāpēc tā dara, un vai tas ir labākais – līdz tāda jautājuma iztirzāšanai parasti nenolaižamies.

Šodien vakara ziņās kārtējais “ar terorismu saistītais satraucošais jaunums”: Lidmašīnā, kas devusies uz Havaju salām no ASV, kāds pasažieris atteicies izlaist no rokām savu nelielo bagāžu, nesmuki izrunājies un draudējis stjuartēm.

Rezultātā divi iznīcinātāji pārtvēruši lidmašīnu, un tā atgriezusies lidostā, no kuras pacēlusies. Kašķīgā pasažiera personība noskaidrota, un viņš palaists vaļā.

Īsti nevaru saprast, kurš jūk prātā. Ja šis pasažieris tiešām būtu terorists, uzspridzinātos pie pirmā pieprasījuma parādīt rokas, un tamlīdzīgi. Pēc divu iznīcinātāju dzenāšanas pakaļ pasažieru lidmašīnai arī nebija nekādas vajadzības: ja ļaunais terorists spridzinātu lidmašīnu, abi iznīcinātāji neko nevarētu palīdzēt, ja nu vienīgi paziņot, kur nokritusi lielākā daļa atlūzu.

Ar tādiem teroristiem arī es būtu gatavs pabraukāt, būtu interesantāks lidojums.

No paranoisma sērijas: varbūt tur apakšā ir dziļš un viltīgs plāns. No sākuma pieņem likumus, saskaņā ar kuriem teroristiem nav pilnīgi nekādu cilvēktiesību. Sabiedrība to atbalsta, jo sevišķi sabiedēta ar TV pastāstiem. Tad lēnām notiek paša terorisma jēdziena mainīšana, līdz par teroristiem kļūst visi likumpārkāpēji. Un viss, praktiski jebkuru cilvēku var apsūdzēt terorismā. Piemēram, kabatzagli par to, ka viņš nekaunīgā kārtā grāvis valdības kā efektīva kārtības nodrošinātāja reputāciju

Kas īsti ir brīvība? Ir dažādas izpratnes, par brīvības definīciju un tās niansēm ir sarakstīts daudz literatūras un tomēr brīvības izpratne katram paliek sava. Tomēr, par spīti dažādajiem traktējumiem, brīvībai visās izpratnēs ir kopēja iezīme: tas ir taisnīgums. Arī šeit cilvēki nevar vienoties par pilnīgi saskaņotu viedokli.

Šķiet, kas tad tur var labs iznākt, ja katram sava izpratne, ir tā, kā ir, un viss, nav ko daudz domāt. Katrs spriež pēc sava viedokļa, katrs cenšas grozīt apstākļus savā labā. Katrs cīnās par vietu zem saules, kā nu prazdams – viens pastumj malā citus, cits kaunina un stumj malā stūmējus, lai vietā iebīdītu sevi vai arī kādu, kas grūstīties neprot. Vēl cits cenšas radīt kārtību, saskaņā ar kuru labākajās vietās esošie mainās rindas kārtībā, vai arī atrodas tur, cik vien vēlas.

Kad savā starpā cīnās suņi, tie viens otram kož. Ja suņi ir apmēram viena lieluma, katrs kautiņš maksā dārgi, jo pat uzvarētājam ir jāsadziedē brūces, lai arī ne tik plašas, kā zaudētājam. Šajā piemērā saskatāma vienkārša atgriezeniskā saite: ja kož viens, otrs kož pretī. Kad viens kautiņš beidzies, Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Nuja, kas īsti kopīgs mākslai ar haļavu? Nešaubīgi, Latvijai un mākslai ir šis tas kopīgs, un Latvijai un haļavai arī. Kā jau izteicos iepriekš, latvieši nešaubīgi ir haļavščiki, kuri grib ja ne visu, tad daudz ko par pusvelti, mēģina ar minimālu piepūli izšļūkt cauri, sākot jau no pamatskolas, nemaz nerunājot par vidusskolu un augstskolām. Tas mums ir kopējs ar krieviem.

Haļavščiki paceļ cenas veikalos līdz nejēdzīgiem augstumiem un apvainojas, ja blakus veikalā tā nedara. Haļavščiki meklē sponsorus saviem ne visai oriģinālajiem pasākumiem un šausmīgi apvainojas, ja viņiem atsaka. Haļavščiki nemaz nesāk biznesu, ja tā atdeve nav paredzama vismaz 200% apmērā, un nevar ātri kļūt par miljonāru.

Pirms Jaunā gada iebridu Mākslas Akadēmijas “Jarmarkā”, kur jaunie mākslinieki izlikuši savus darbus pārdošanai. Daži bija tīri labi, daudzi bija atklāti smērējumi vai darbi, kuri jāveido studiju gaitā kā uzdevumi. Kaut arī neko no mākslas nesaprotu un visus vērtēju pēc “patīk-nepatīk” skalas, tomēr mani krietni pārsteidza haļavas līmenis, uz kādu cer jaunie mākslinieki. No tiem darbiem, kas bija daudzmaz ņemami, praktiski nevienu neredzēju cenā zem 100 latiem, vairums cena bija robežās starp 200 un 500 Ls. Loģiski, tas ir apmēram 5-10 reizes dārgāk, nekā esmu ar mieru maksāt. Jā, esmu parasts mietpilsonis bez izsmalcinātas mākslinieciskās gaumes, tomēr neizprotu, kā nevienam nepazīstami jaunieši cer kaut ko pārdot par cenām, kas līdzvērtīgas vēl dzīvo vecmeistaru darbiem.

Kā stāstīja paziņas, Swedbankas rīkotajā gleznu izsolē Edgara Vintera gleznas sākuma cena bija ap 200 latu; tajā pašā izsolē, kāda 1980. gadā dzimuša mākslinieka apmēram 1,5 kvadrātmetru lielās abstraktās gleznas sākumcena bija 1500 Ls. Protams, tai neviens pircējs neatradās

Morāle. Gribēt nav aizliegts, taču ir vēlams, lai vēlmes vismaz aptuveni saskanētu ar iespējām. Un secinājums: jo vairāk ir haļavščiku, jo vieglāk taisīt biznesu tiem, kas neslinko un “ņem ar apgrozījumu”. Kā to dara lietuvieši.

Internetā uzskrēju virsū lapai, kurā tiek piedāvāts uzminēt, kuru skaitli esi iedomājies. Pa ceļam jāveic neliels pārrēķins. Lapa atrodas http://www.ugbereg.ru/magic.html. Piedevām, tur tiek apgalvots, cik ļoti veicas tiem, kas vēsti par šo lapu izplatījuši cik tur tajos forumos un kas notiks, ja to nedarīsi. Izmēģiniet paši, kam nav slinkums, lai nav garlaicīgi lasīt tālāko. Ne jau izplatīt vēsti, bet to, kā lapa darbojas

Tātad, no pirmā acu uzmetiena manas domas tiek sekmīgi lasītas. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Pēdējā laikā arvien vairāk dzirdam par teroristiem, kas savus spridzekļus slēpuši ja ne taisnajā zarnā, tad vismaz apakšbiksēs, un tāpēc labskanības un vienkārši jautrības labad sauksim tos par anālajiem teroristiem. Taču vēl daudz jautrāka ir ASV un Eiropas valstu reakcija uz šo klaunu priekšnesumiem ar ne mazāk dīvainiem gājieniem.

Tātad, nedaudz iz vēstures.

2009. gada 27. augusts, Saūda Arābija. Kāds jauns cilvēks piezvana Saūda Arābijas drošības dienesta vadītājam, princim Muhamedam bin Najefam, un piesakās uz vizīti, lai izlūgtos grēku piedošanu par terorismu (saite, vēl saite, un vēl). Tur ir tāda prakse, nopietnas lietas kārtot personiskā sarunā, nevis ar birokrātisku saraksti. Princis viņu arī pieņem, un pēc neilgas sarunas, atrazdamies mazāk kā metra attālumā no prinča, Lasīt pārējo ieraksta daļu »