Egleskoka emuārs

Pēdējā laikā arvien biežāk pavīd visai jokaini rakstiņi par dažādu ikdienišķu parādību ietērpšanu terorisma bubuļa krāsās. Pats dīvainākais ir tas, ka šie notikumi risinās Apvienotajā Karalistē, kas jau izsenis bijusi izslavēta ar racionālās un loģiskās domāšanas tradīcijām. Gandrīz katrs taču zin Agatas Kristi kriminālromānus un to ekranizāciju ar Erkilu Puaro kā galveno varoni, tāpat kā Artūra Konana-Doila nemirstīgo Šerloku Holmsu. Šie romānu varoņi kļuva slaveni ar sava prāta spēku, loģiku un analīzi.

Pēdējā laikā ar racionāli domājošajiem angļiem notiek kaut kas nelāgs. Savā ziņā tas atgādina PSRS trīsdesmito gadu spiegu, sabotieru un kontrrevolucionāru medības, Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Šodien ziņās vēl viens absurda teātris – kādu vīrieti arestē par to, ka lidostā esot iegājis durvīs, uz kurām rakstīts “tikai darbiniekiem”. Protams, lidostā termināli evakuē un visus lidotgribētājus pārbauda vēlreiz. Motivācija tā arī netika sniegta. Viss notika Ņujorkas Kenedija lidostā, CNN ziņa aplūkojama šeit.

Pilnīgi histēriska reakcija uz visai banālu notikumu, kad kāds cilvēks sajauc durvis. Varu saderēt, ka gandrīz katram no jums tā reiz ir gadījies. Te ņem un cilvēku arestē. Būtu labāk uzlikuši naudas sodu kādam, kas neaizslēdza durvis. Vai arī lidostas atbildīgajam par to, ka nav ieviestas magnētiskās kartes. Mazums kas, kāds bērns neprot lasīt un ieskrien “ļoti slepenajās durvīs”.

Un to visu stāsta ziņās kā nezin kādu svarīgu notikumu. Varbūt tam ir savs iemesls – būtībā tas ir paziņojums, ka vara ir gatava rīkoties iracionāli un pārmērīgi pret katru, kas ir kaut vai nejauši un formāli apdraudējis tās autoritāti. Vai arī vēl vienkāršāk – jāuztur dzīvs mīts par terorisma draudiem.

ASV jau pavisam nojūgušās. Žēl, tātad mūsu valsts arī sekos pēdās, jau tagad uzvedas drusku neadekvāti. Mēs jau esam pieraduši pie varasvīru skaidrojumiem tam vai citam problēmu risināšanas veidam – “Visā attīstītajā pasaulē tā dara, tāda ir pasaules pieredze”. Kāpēc tā dara, un vai tas ir labākais – līdz tāda jautājuma iztirzāšanai parasti nenolaižamies.

Šodien vakara ziņās kārtējais “ar terorismu saistītais satraucošais jaunums”: Lidmašīnā, kas devusies uz Havaju salām no ASV, kāds pasažieris atteicies izlaist no rokām savu nelielo bagāžu, nesmuki izrunājies un draudējis stjuartēm.

Rezultātā divi iznīcinātāji pārtvēruši lidmašīnu, un tā atgriezusies lidostā, no kuras pacēlusies. Kašķīgā pasažiera personība noskaidrota, un viņš palaists vaļā.

Īsti nevaru saprast, kurš jūk prātā. Ja šis pasažieris tiešām būtu terorists, uzspridzinātos pie pirmā pieprasījuma parādīt rokas, un tamlīdzīgi. Pēc divu iznīcinātāju dzenāšanas pakaļ pasažieru lidmašīnai arī nebija nekādas vajadzības: ja ļaunais terorists spridzinātu lidmašīnu, abi iznīcinātāji neko nevarētu palīdzēt, ja nu vienīgi paziņot, kur nokritusi lielākā daļa atlūzu.

Ar tādiem teroristiem arī es būtu gatavs pabraukāt, būtu interesantāks lidojums.

No paranoisma sērijas: varbūt tur apakšā ir dziļš un viltīgs plāns. No sākuma pieņem likumus, saskaņā ar kuriem teroristiem nav pilnīgi nekādu cilvēktiesību. Sabiedrība to atbalsta, jo sevišķi sabiedēta ar TV pastāstiem. Tad lēnām notiek paša terorisma jēdziena mainīšana, līdz par teroristiem kļūst visi likumpārkāpēji. Un viss, praktiski jebkuru cilvēku var apsūdzēt terorismā. Piemēram, kabatzagli par to, ka viņš nekaunīgā kārtā grāvis valdības kā efektīva kārtības nodrošinātāja reputāciju

Pēdējā laikā arvien vairāk dzirdam par teroristiem, kas savus spridzekļus slēpuši ja ne taisnajā zarnā, tad vismaz apakšbiksēs, un tāpēc labskanības un vienkārši jautrības labad sauksim tos par anālajiem teroristiem. Taču vēl daudz jautrāka ir ASV un Eiropas valstu reakcija uz šo klaunu priekšnesumiem ar ne mazāk dīvainiem gājieniem.

Tātad, nedaudz iz vēstures.

2009. gada 27. augusts, Saūda Arābija. Kāds jauns cilvēks piezvana Saūda Arābijas drošības dienesta vadītājam, princim Muhamedam bin Najefam, un piesakās uz vizīti, lai izlūgtos grēku piedošanu par terorismu (saite, vēl saite, un vēl). Tur ir tāda prakse, nopietnas lietas kārtot personiskā sarunā, nevis ar birokrātisku saraksti. Princis viņu arī pieņem, un pēc neilgas sarunas, atrazdamies mazāk kā metra attālumā no prinča, Lasīt pārējo ieraksta daļu »