Egleskoka emuārs

Aiz mākoņiem spīd Saule. Vienmēr.

Latvija. Māksla. Haļava.

Autors egleskoks @ 1 janvāris, 2010

Nuja, kas īsti kopīgs mākslai ar haļavu? Nešaubīgi, Latvijai un mākslai ir šis tas kopīgs, un Latvijai un haļavai arī. Kā jau izteicos iepriekš, latvieši nešaubīgi ir haļavščiki, kuri grib ja ne visu, tad daudz ko par pusvelti, mēģina ar minimālu piepūli izšļūkt cauri, sākot jau no pamatskolas, nemaz nerunājot par vidusskolu un augstskolām. Tas mums ir kopējs ar krieviem.

Haļavščiki paceļ cenas veikalos līdz nejēdzīgiem augstumiem un apvainojas, ja blakus veikalā tā nedara. Haļavščiki meklē sponsorus saviem ne visai oriģinālajiem pasākumiem un šausmīgi apvainojas, ja viņiem atsaka. Haļavščiki nemaz nesāk biznesu, ja tā atdeve nav paredzama vismaz 200% apmērā, un nevar ātri kļūt par miljonāru.

Pirms Jaunā gada iebridu Mākslas Akadēmijas “Jarmarkā”, kur jaunie mākslinieki izlikuši savus darbus pārdošanai. Daži bija tīri labi, daudzi bija atklāti smērējumi vai darbi, kuri jāveido studiju gaitā kā uzdevumi. Kaut arī neko no mākslas nesaprotu un visus vērtēju pēc “patīk-nepatīk” skalas, tomēr mani krietni pārsteidza haļavas līmenis, uz kādu cer jaunie mākslinieki. No tiem darbiem, kas bija daudzmaz ņemami, praktiski nevienu neredzēju cenā zem 100 latiem, vairums cena bija robežās starp 200 un 500 Ls. Loģiski, tas ir apmēram 5-10 reizes dārgāk, nekā esmu ar mieru maksāt. Jā, esmu parasts mietpilsonis bez izsmalcinātas mākslinieciskās gaumes, tomēr neizprotu, kā nevienam nepazīstami jaunieši cer kaut ko pārdot par cenām, kas līdzvērtīgas vēl dzīvo vecmeistaru darbiem.

Kā stāstīja paziņas, Swedbankas rīkotajā gleznu izsolē Edgara Vintera gleznas sākuma cena bija ap 200 latu; tajā pašā izsolē, kāda 1980. gadā dzimuša mākslinieka apmēram 1,5 kvadrātmetru lielās abstraktās gleznas sākumcena bija 1500 Ls. Protams, tai neviens pircējs neatradās :)

Morāle. Gribēt nav aizliegts, taču ir vēlams, lai vēlmes vismaz aptuveni saskanētu ar iespējām. Un secinājums: jo vairāk ir haļavščiku, jo vieglāk taisīt biznesu tiem, kas neslinko un “ņem ar apgrozījumu”. Kā to dara lietuvieši.

Līdzīgi ieraksti

  • Nav līdzīgu ierakstu

18 komentāru ierakstam uz “Latvija. Māksla. Haļava.”

  1. Vientiesis teica:

    Īsta haļava ir Tava attieksme – darbi, kas man patīk ir “…apmēram 5-10 reizes dārgāk, nekā esmu ar mieru maksāt”.

    Kā jau pats teici, ka no mākslas neko nesaproti, tad varu palielīties, ka es šo to gan saprotu. Pastaigā pa galerijām un vispirms novērtē cenu līmeni, lai ir ar ko salīdzināt. Pēc tam pastaigā pa veiakaliem un paskaties cik maksā audekli, rāmji, krāsas, šķīdinātāji, otas, utt..

    Pēc tam padomā, par cik Tu esi gatavs strādāt dienu, nedēļu, mēnesi. Ja cilvēks pie sava darba ir rāvies kādas pāris nedēļas, plus materiālu izmaksas, un gala iznākums ir gana labs (par kura kvalitāti Tu diemžēl vari spriest tikai no nezinātāja patīk-nepatīk pozīciajas), tad pāris simti latu varētu būt (vai arī nē) adekvāta cena.

    Tomēr man visvairāk mulsina pati metode. Parasti cilvēki par kaut ko iegūst zināšanas un pēc tam izdara secinājumus, vispārinājumus, utt..

    Šajā gadīumā ir otrādi – “Kaut arī neko no mākslas nesaprotu”, “Jā, esmu parasts mietpilsonis bez izsmalcinātas mākslinieciskās gaumes” – vārdu sakot neko nesajēdzu, bet par tēmu spriežu. Saliekam kopā divus faktus “biju aķenē un redzēju smērējumus” un “kā stāstīja paziņa par izsoli” (no kuriem pirmais nemaz nav fakts, bet fakta ļoti privāta interpretācija) un iegūstam ideālu siloģismu, no kura secinām, ka mākslinieki ir haļavšķiki.

    Nav jābūt psihologam, lai saprastu, ka Tavi novērojumi tiek pakārtoti Tavai dispozīcijai. Viedoklis jau ir, novērojumu interpretācijas kalpo tikai lai to apstiprinātu.

    Ar cieņu
    Vientiesis

  2. egleskoks teica:

    Cinījamais Vientiesi, nevajag jau nu tā apvainoties. Starp citu, nekur netika norādīts, ka mākslinieki ir obligāti haļavščiki, protams, ja atceramies, ka visi latvieši mēs tādi esam :)

    Lai apskaidrotu savu viedokli, iedomāsimies, ka gleznu vietā ir āboli, un mēs spriežam par ābolu kvalitāti un cenām.
    Ja esmu ābolu pircējs, tad savu naudu tērēšu vai netērēšu tieši tā, kā uzskatu par vajadzīgu. Par sev tīkamiem āboliem maksāšu vairāk, par netīkamiem – mazāk, ja vispār pirkšu. Protams, pārdevējs var apvainoties, ka es neprotu novērtēt viņa ābolu izsmalcināto garšu un smalko aromātu. Iespējams, taču ja es šādu aromātu nejūtu, vai arī jūtu, taču necik sajūsmā neesmu, vai arī tad man vajadzētu maksāt lielu naudu par āboliem, ko augsti nevērtēju? Protams, ka nē, cena ir vienošanās jautājums starp pircēju un pārdevēju.

    Ja sevišķi izsmalcināto ābolu pārdevēji savācas vienkopus un tirgo ābolus izsmalcinātiem pircējiem, to sauc par ābolu galeriju. Taču arguments, ka lūk šos ābolus galerijā tirgo par pieciem latiem kilogramā, mani kā ierindas pircēju iespaidos visai maz; un par pārdevēja apvainošanos, ja negrasos maksāt viņa pieprasīto cenu, es tikai pasmiešos.

    Jā, tik tiešām no mākslas neko nesaprotu. Ar to nelepojos, taču arī daudz nebēdāju, jo visu zināt nevar, pat ja gribētu. Vienkārši gribēju vērst uzmanību uz to, ka mākslas darbu tirgošana Jarmarkas pasākumā nav nekāda galerija, uz kuru ierodas ļoti specifiska publika. Šis drīzāk ir tirgus laukuma pasākums, ar attiecīgiem tirgus dalībnieku apsvērumiem. Vēlēties, lai es par kādu bildi nolieku pusi no mēnešalgas vai pat visu, ir samērā naivi. Kaut gan gribēt, protams, nav aizliegts :)

    Vienkārši katram, kas vēlas kaut ko pārdot, ir jārēķinās ar tirgus situāciju, citādi neko tā arī neizdosies pārdot. Zinu, ka daudzi mākslinieki tirgus apvērumus uzskata par nožēlojami sadzīviskiem, taču tikpat labi mēs varam nicināt vēju, kas pūš mums netīkamā virzienā.

    Nujā, vēl viena lieta no tirgus viedokļa. Tie, kas pērk gleznas galerijās, patiešām spēj tās novērtēt, vai arī cer ar tām nopelnīt vēl vairāk kaut kad nākotnē. Domāju, arī viņiem ir visai vienaldzīgs darba tapšanā pavadītais laiks, materiālu izmaksas un tamlīdzīgi. Tev taču visai maz interesē, vai ābolu audzētājs ir strādājis stundu vai pusgadu, ja tikai rezultāts ir labs?

    Iesaku paskatīties uz gleznošanu no izmaksu optimizācijas puses. Nezinu, kāda ir situācija, taču var pameklēt atbildes uz jautājumiem – kur lētāk dabūt krāsas (varbūt izgatavot pašam, ja cena ir neadekvāti augsta)? Varbūt kaut kur var dabūt lētākus audeklus, vai to vietā izmantot ko citu? Kā ar rāmjiem, vai tiešām tas ir vajadzīgs, un ja ir, kādi ir varianti? Galvenais taču ir bilde, viss pārējais – iesaiņojums.

  3. Vientiesis teica:

    Salīdzinājums ar āboliem nebūtu īsti vietā, jo māksla nav plaša patēriņa prece. No tirgus viedokļa to drīzāk var salīdzināt ar vīnu. Var aizliet mūli pa lēto, bet gurmāns būs gatavs maksāt arī 10 un vairāk reizes par izcilu vīnu. Izvēle, ko diktē gaume vai maks nav no svara, jo viens produkts ir objektīvi dārgāks, bet otrs lētāks (protams, ne vienmēr).

  4. egleskoks teica:

    Jā, precīzāks tiešām būtu salīdzinājums ar alkoholiskiem dzērieniem. Tomēr piekritīsi, ka vairumam cilvēku, kas nav ne alkoholiķi, ne izsmalcināti baudītāji, galvenais vērtēšanas kritērijs ir un paliek “patīk-nepatīk”. Un māksla tomēr ir plaša patēriņa prece, jo kam gan nepatīk kaut kas smuks un/vai prestižs?
    Ja ir vēlme pirkt, bet nav iespēju maksāt, prece netiks nopirkta, māksla vai pārtika. Ja runājam līdzībās ar alkoholu, tad sāks brūvēt paši, no sākuma pretīgu ļergu, taču dažiem izdosies arvien labāk :)

  5. Vientiesis teica:

    Ja runa ir par gleznām, tad tā noteikti nav ne pirmās nepieciešamības, ne plaša patēriņa prece. Ekonomikas teorijas ietvaros to pieskaita pie luksusa preču grupas, kurai ir atšķirīga funkcija un cenas elastības koeficients. Tā jau sākotnēji nav paredzēta visiem, vismaz no pirkšanas viedokļa. To kompensē muzeji un izstādes, kas kalpo par mākslas patēriņa poligonu. Savukārt tā “māksla”, kas tiek cepta kā pīrādziņi un tāpat arī maksā, muzeju arhīvos ieguls vienīgi kā attiecīgā laikmeta fenomena ilustrācija, nevis šedevrs. To arī patērē lielākā daļa “patīk-nepatīk” publikas. To var saukt par plaša patēriņa preci.
    Ceru, ka par optimizāciju Tu joko. Gribu redzēt mākslinieku saimniecību, kur tiek audzēti sķiedraugi, apstrādāti, austi audekli, raktuves, kurās iegūst krāsām nepieciešamos minerālus un pigmentus, ķīmiskas laboratorijas, dzīvnieku fermas otu ražošanai no apamatojuma, utt, utml..
    Darba dalīšana ir izgudrota pietiekoši sen, lai profi varētu nešķērdēt savu laiku un sevi neapgrūtināt ar puicisku “es pats to lineālu izgatavoju”, bet darītu to, ko prot vislabāk.
    Optimizēt var, bet izmaksu sadaļa saglabājas, ja vien Tu nepiedāvā zīmēt ar puņķiem uz sētas.
    Tā kā cien. mākslinieki nav pazīstami ar Tavu ābolu teoriju, tad tuvākajā laikā būs vien jāsamierinās, ka kvalitatīva māksla nebūs visiem pa kabatai.
    Tas arī lielos vilcienos būtu viss par šo tēmu, izņemot, protams, Pēdējo Vārdu, ko vēlēsies paturēt sev.

  6. egleskoks teica:

    Nu, man nav principiālas vajadzības paturēt pēdējo vārdu, gribēju domu apmaiņu paturpināt :) Vienkārši ir vajadzīgs diskusijas loģiskais noslēgums, kas iestājas tad, kad puses ir vai nu vienojušās par kopēju viedokli, vai precizējušas faktus vai vērtības, kuras ir pamatā viedokļu atšķirībai.

    Piekrītu, ka māksla nav pirmās nepieciešamības prece, tāpat kā alkoholiskie dzērieni. Tomēr, neatkarīgi no tā, vai mākslinieki ir vai nav informēti par tirgus situāciju, tirgus situācija ir tāda, kāda tā ir. Neatzīstot realitāti, mēs to mainīt nevaram. Ja cilvēki kaut ko nevar nopirkt, tad arī nepirks. Mākslinieki radīs šedevrus (varbūt), kuri tā arī mētāsies pa kaktiem, kamēr paši mēģinās sakasīt naudu dzīvošanai un materiāliem.

    Tagad par izmaksu optimizāciju. Nedomāju, ka Tavi ironiskie pārspīlējumi ir loģiski. Vispārzināms fakts ir, ka mūsdienās var saražot praktiski jebko un par ļoti zemu pašizmaksu, jo lielākā daļa procesu ir automatizēti. Uzcenojums rodas tirdzniecībā, kur bez cilvēka darba ir grūti iztikt. Tātad, jāmeklē veidus, kā apiet mazumtirdzniecību. Piemēram (labi, te es jau izdaru minējumus, ceru, ka palabosi), nepirkt to pašu audeklu mākslinieku veikalos, bet vairumtirdzniecības bāzēs. Jā, būs jāpērk 100 m uzreiz, taču cena būs 2-4 reizes zemāka. Kur problēmas samesties kādiem 10 cilvēkiem un kopīgi nopirkt?

    Mākslinieki tak ir radoši cilvēki. Izdomājiet kaut ko.

  7. JurisM teica:

    He, ierunājās aizskartais mākslinieks. Kad viņam santehniķis par poda labošanu paprasīs 200 LVL šamējais noteikti sašutīs…A santehniķim varbūt ir “zelta rokas”, bet māksliniekam jau to nesaprast..:))
    Gan jau, ka labu santehniķu ir tikpat daudz cik labu mākslinieku…:)))
    Senos laikums vairums ļaužu māksliniekus neņēma pa pilnu. Aktieri vispār tika uzskatīti par kaut ko prostitūtām līdzvērtīgu…
    Jā un daudzi no slaveniem māksliniekiem, kamēr bija dzīvi sprāga badā, jo nespēja nevienam savas gleznas pārdot (vai tiešām nebija neviena laikabiedra, kurš tās spētu novērtēt???) un tikai pēc viņu nāves, viņu darbi kļuva slaveni…Kapēc tā?

  8. JurisM teica:

    Ilustrācijai par haļavščiku tautu – šoruden ābolu bija nemaņā daudz..Pēc piesauktajiem tirgus likumiem tiem vajadzētu maksāt tikpat kā neko…bet nē tirgū prasīja 0,50 LVL/kg. Kur tirgus loģika?

  9. egleskoks teica:

    Droši vien lielākā izdevumu daļa ir nevis izaudzēšana, bet notirgošana. Līdz ar to, ja cena krītas zem tirgošanas un audzēšanas pašimaksu summas, āboli paliek pūstam zem ābeles.
    Vairums zemnieku pašu uz tirgu nestāv, viņiem jāstrādā. Un katrs tirgotājs ir ieinteresēts turēt cenu, tas ir kolektīvs fenomens. Ja aizbrauc pats pie zemnieka, domāju, tiešām varētu dabūt par kapeikām, ja ņem vairumā un pats lasa. Jo, kad pieņēma ābolus sulām, cena bija līdz 10 santīmi kg, vai pat stirpi mazāk. Cilvēki ir ar mieru nodot mellenes arī par 50 sant. litrā, un tas ir baiss darbs, kamēr salasa (nu vismaz man :) )

  10. egleskoks teica:

    Tolaik, tāpat kā tagad, galvenie mākslas darbu pircēji bija naudīgi cilvēki, kas vai nu kaut ko saprata no mākslas (maz viņu), vai arī nesaprata un mētājās ar naudu (arī maz), vai arī tie, kas vēlējās ar mākslu nopelnīt, vēlāk pārdodot dārgāk, tātad investori (precīzāk, spekulanti, lielākā daļa). Tieši tāpat ir arī tagad. Tas, kurš vēlas nopelnīt, cenšas pirkt to, kas jau ir atzīts par labu darbu vai mākslinieku, savā ziņā tas ir pašpastiprinošs process, kurā liela loma ir nejaušībai.
    Tāpēc, cerēt, ka kāds atpazīs un novērtēs, ir visai bezcerīgi, vajag “raskrutku”, kas nozīmē darbošanos pretī īsta mākslinieka ideāliem, cenšoties kļūt pēc iespējas pērkamākam. Tātad problēmas risināšanai jāpieet radoši. Nevaru iedomāties, kā, taču skaidrs, ka lielas cenas pieprasīšana īsti nelīdzēs.

  11. Vientiesis teica:

    Ja santehniķis prasīs 200 Ls, es noteikti sašutīšu. Bez funkcionējošas kanalizācijas iztikt ir pagrūti, bet bez mākslas var mierīgi iztikt.
    Ja runājam par abu arodu salīdzināšanu, tad jāņem vērā kvalifikācija un veicamā darba grūtības pakāpe. Piesaukto santehniķa darbu, ja ir vēlēšanās, var paveikt praktiski katrs arī bez speciālas izglītības. Lai kļūtu par vismaz ciešamu amata pratēju kādā mākslas jomā, ir dikti jāmācās un jāpraktizējas, turklāt ar gribēšanu vien nepietiek – vajag arī bišķi talanta. Tātad, ne katrs to pavilks.
    Ja darbu vērtē pēc tā paveikšanai nepieciešamo prasmju, iemaņu, zināšanu, talanta un kompetenču apjoma, tad salīdzinājums būs par sliktu santehniķim – konvertējot naudas izteksmē, gleznošana ir dārgāka par blīves nomaiņu. Ja vērtējam pēc vajadzību skalas, tad par sliktu māksliniekam – vispirms mans dienišķais klozets, bet bildītes pēc tam. (Māksla dažādos vēsturiskajos periodos uzplauka tad, kad pamatvajadzības bija apmierinātas un parādījās brīvi resursi citām cilvēciskajām izpausmēm.)
    Te ir arī atbilde – ņemt vai neņemt par pilnu mākslu un tās radītājus. II Pasaules kara beigās, kad Eiropā ar barošanu bija pavisam slikti, jeņķi satirgoja un aizveda mājās milzīgas dažādu mākslas priekšmetu kolekcijas. Kurss (jeb kā Egleskoks tektu – tirgus situācija) bija izdevīgs – konservu kārba pret Renuāru, vai šokolādes tāfelīte pret Degā.
    Otrs iemesls, kāpēc māksliniekus neņem par pilnu, ir publikas spēja saprast mākslu, kas, tās sarežģitākajās izpausmēs, arī prasa zināšanas, erudīciju vai vismaz elementāru visdudskolas izglītību. Un vēlēšanos, protams. Tad arī vajadzētu tapt skaidram par miršanu badā dzīves laikā un pēcnāves slavu.
    Haļava ir mākslas tirgotāju (no drošiem avotiem) 70% uzcenojums. Lai gan arī diskutabls.
    P.S. Gribu atklāt savu identitāti – es neesmu mākslinieks. Mani sauc Džordžs Kasters Armstrongs Juniors, un man ir suns Nabasurbis, kurš karoja Vjetnamā un saņēma Sudraba zvaigzni par to, ka ielavījās ienaidnieka nometnē un izrija vesela gada pārtikas krājumus.

  12. egleskoks teica:

    Nu re, mēs jau tuvojamies konsensusam :)
    Vai var piekrist apgalvojumam, ka nav jēgas tirgot to, ko dārdzības dēļ neviens nevar nopirkt?

  13. Vientiesis teica:

    Ferrari arī daudzi nevar nopirkt.

  14. Vientiesis teica:

    Haļava ir divpusēja parādība – par savu darbu gribu daudz, bet maksāt par citu veikumu maz. Esmu atklausījies visādu ļautiņu, tai skaitā “santehniķu”, sašutumu par augstajām, piem., nekustamo īpašumu cenām un vienlaikus viņu lielīšanos ar to, ka par linoleja ieklāšanu trijās dienās esot nopelnījis 800 Ls. Tā jau arī tā kopējā cena veidojas. Sakarība tiešām nav redzama?

    Spēles noteikumi ir zināmi un pastāv izvēles iespējas – pērc tos ābolus pa 0,50 L,s brauc pie ražotāja, vai arī audzē pats.
    Cenu politiku veido paši tirgus dalībnieki, atkarībā no savām ilgtermiņa vai īstermiņa stratēģijām. Dabiskā atlase savukārt padara pārējo. Ir mākslinieki, kuru darbus pērk pa milzu summām, ir tādi, kurus nepirks nekad, neviens un ne par kādu naudu. Un ne vienmēr tāpēc, ka pirmie ir objektīvi labāki, bet otrie ir mēsli.
    Tas mūs ved pie vēl viena aspekta – ja jau mākslas darba naudiskā vērtība ir tik nepatstāvīgs lielums, tad kā novērtēt savējo? Vienkārši – cik ļoti es to gribu pārdot. Jo lielāka būs vēlme, jo proporcionāli mazāka būs cena un otrādi. Ja man šis darbs ir vērtīgs, bet iegūstamie līdzekļi manai labklājībai būtisku nespēlē, tad maksā ragā, ja ne, es pats labrāt šo darbu paturēšu.

    Jābeidz diskusija un jāpaskatās, citēju JuriM: slavenu prostitūtu, izrādi, tobiš filmu.

  15. egleskoks teica:

    Ferrari: daudzi nevar nopirkt, taču ražotājs ir tikai viens, vai arī tikai daži, ja pieskaitam citas ekskluzīvās auto markas. Pēc analoģijas, dārgu un pirktu mākslinieku nav daudz.

    Jā, haļava ir abpusēja parādība, piekrītu. Taču atšķirībā no santehnikas, mākslu ir grūti objektīvi novērtēt, un konkurence ir mazāka.

    Nobeigumam vēl viens jautājums: kādēļ jāpiedalās izstādē, kuras mērķis ir pārdošana (tāpēc jau tas saucas tirdziņš), ja nav vēlmes pārdot? Ir iepriekš zināms, ka mākslas sapratēju tur pārāk daudz nebūs. Sanāk kaut kāda nesakarība: pārdodu, bet negribu to darīt.

  16. Vientiesis teica:

    Nepiekrītu apgalvojumam, ka mākslas sfērā ir maza konkurence. To mākslinieku skaits, kas ar mākslu spēj pelnīt vai vismaz izdzīvot ir stipri mazāks par to, kas to vēlētos. Pašu konkurences faktu novērot būs grūtāk nekā, piem., rimi un maximas sāncensību. Tā kā mākslas darbiem nav tādas precīzas un objektīvas vērtēšanas skalas, kā plaša patēriņa precēm (kaut kāda jau ir, kaut vai akadēmiskā, bet vidusmēra patērētājs ar to nav pazīstams), tad galvenie vērtēšanas kritēriji ir ticība zīmolam. Viena no konkurences izpausmēm būs manipulācijas un spekulācijas ar un ap zīmolu plašsaziņā.

    Kopumā cenas noteikšana mākslas darbam ir slidens temats. Tas nav zelts, vērtspaīri, šokolādes sieriņš vai degviela.
    Katrs pircējs, interpretējot mākslas objektu pēc savas vērtību skalas, kaut vai “patīk-nepatīk”, piešķir tam savu jēgu un arī vērtību. Tas arī nosaka pircēja vēlmes iegādāties šo darbu “intensitāti”. Tam var pretnostatīt mākslinieka vērtējumu. Ja abu vērtējums naudiskā izteiksmē sakrīt, tad darījums var notikt. Brīvā tirgus regulācija.

    Attiecīgo jomu pārzinošie pārdevēji un pircēji ir informēti par vidējām cenām, ņemot vērā autoru (zīmolu), darba formātu, tehniku u.c. faktorus. Nezinātāji vai jaunienācēji šajā tirgū, piem., mākslas studenti, vēl tikai mācās gan gleznot, gan arī noteikt cenu. Mācās arī publika, kas gribētu šos darbus pirkt.

    Tā kā studentus nevar uzskatīt par pastāvīgiem un profesionāliem mākslas tirgus dalībniekiem, un liela daļa no viņiem par tādiem arī nekad nekļūs, tad viņu dalība šādā tirdziņā drīzāk ir izklaide, eksperiments, iespēja eksponēt savus darbus plašākai publikai, utml., nevis naudas pelnīšana.

    Un kāpēc lai nenosauktu sev tīkamu cenu? Ja nu kāds tomēr nopērk? Likt mazāku cenu – publika vēl padomās, ka tas ir sliktāks par kolēģu darbiem, jo tiem taču ir augstāka cena. Vai arī kolēģi padomās, kas es sevi vērtēju zemāk, nekā viņus. Arī ģildes nerakstītie likumi uzturēt noteikta cenu līmeni un iztikt bez savstarpēja cenu kara, u.c apsvērumi.
    Galu galā, pastāv iespēja, ka šādā tirdziņā iegādāts darbs kļūs par kādreiz nākotnē slavena autora jaunības ražojumu un tā tirgus vērtība būs milzīga. Iespēja neliela, bet šāda cerība automātiski palielina darba vērtību gan pircēja, gan arī paša mākslinieka acīs.

    Konkrētos darbus un to cenas redzējis neesmu, tāpēc man nav sava viedokļa par to, cik katrs no tiem ir labs un cik adekvāta ir attiecīgā darba cena. Bet Tavs vērtējums – 20-30 lati par darbu – eļļas gleznai tās ir tikai materiālu izmaksas.
    Par izejmateriālu cenām negribu pat diskutēt, tas ir tikai mēģinājums atkal atklāt Ameriku. Mākslinieki nav idioti, viņi jau sen ir meklējuši un arī atraduši gan risinājumus, gan alternatīvas.

    Piemērs ar Vintera gleznas sākuma cenu izsolē nav veiksmīgs jo, tas ir viens gadījums, sākuma cena var daudzkārt atšķirties no pārdošanas cenas, nav zināms, cik izmisīgi īpašnieks vēlējās pārdot šo darbu un kādi bija viņa motīvi un nav zināms, kas bija potenciālie pircēji un viņu apsvērumi un mērķi.
    Gluži tāpat kā Tava nevēlēšanās pirkt dabus tirdziņā vēl nenozīmē, ka tādas nebija vispār.

    Jābeidz mans blablabla, suns atkal grib ēst.

    Ar cieņu
    Dž.K.A.Jr.

  17. Vientiesis teica:

    iesaku apskatīt E.Grūbes personālizstādi Arsenālā

  18. egleskoks teica:

    Ok, šitādu izvērstu skatu no otras puses es arī gribēju izlasīt :)

Atstāt atbildi

* Nokopējiet paroli:

* Un ierakstiet to šajā laukā:

XHTML: Drīkst izmantot šādus tagus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>

 
 
GoStats.com — Free hit counters
 
Hostings, virtuālo serveru noma, domēnu reģistrācija