Egleskoka emuārs

Aiz mākoņiem spīd Saule. Vienmēr.

Uzruna tautai 18. novembrī

Autors egleskoks @ 18 novembris, 2009

Šī ir mana uzruna Tev, latviešu tauta, valsts dibināšanas svētkos. Esmu parasts ierindas pilsonis, kas interesējas par politiku un mēģina saprast, kas vispār notiek. Aina, ko redzu, veidojas visai nepievilcīga, taču savā būtībā tā ir tipiska un atkārtojas visās pasaules malās un laikos.

Cilvēki vienmēr ir cīnījušies par varu. Šī cīņa ir mūsu mantojums no dzīvnieku pasaules. Kopš mēs esam sākuši domāt, šī cīņa ir kļuvusi arvien izsmalcinātāka, cilvēkiem apvienojoties karapūļos un karaspēkos, veidojot valstis un dažāda cita veida organizācijas. Varai pašai par sevi nav jēgas; vara ir tikai līdzeklis dažāda veida resursu iegūšanai. Gudrākie to saprata pirmie, un par savu ieroci arvien vairāk izmantoja prāta spēku. Par galveno ieroci šajā cīņā kļuva nauda. Ar naudu var algot armijas un uzpirkt karavadoņus, un ar naudu var izpostīt zemes bez jebkādas vardarbības pielietošanas.

Pirmie, kas šo ieroci izprata, bija angļi un holandieši. Šī izpratne ļāva īstenot daudzu pasaules malu iekarošanu, un iekarotājiem sevi pasludināt par pasaules nabu. Diemžēl tas joprojām bija karš, kura vēsturi raksta uzvarētāji, un zaudētājus aizmirst kā nebijušus, vai arī atceras kā kaut kādā veidā mazvērtīgus, kuri nebija pelnījuši dzīvot.

Tiem, kurus uzvarētāji neiznīcināja, tika iestāstīts, ka uzvarētāji ir atnesuši gaismu un attīstību. Tā darīja angļi ar indiešiem, amerikāņi ar indiāņiem, krievi ar Sibīrijas tautām, vācieši Baltijā un franči Āfrikā. Pat somiem, kas ilgu laiku bija Zviedrijas pakļautībā, vēl joprojām ir kompleksi attiecībā uz zviedriem. Patiesībā uzvarētāji centās iznīcināt pašu domu, ka iekarotās tautas var dzīvot neatkarīgi un saskaņā ar saviem paradumiem un vērtību sistēmu, ko sauc par kultūru.

Divdesmitā gadsimta sākumā mēs ieguvām neatkarību, kad lielvaras pēc lieliem savstarpējiem kariem bija nogurušas. Lielbritānija pirmā atzina Latvijas neatkarību ne jau aiz lielas mīlestības pret latviešiem, bet tāpēc, ka tā bija lieliska izdevība iedzīt mazu, angļiem draudzīgu ķīli starp Krieviju un Vāciju. Kad lielvaras atguvās, mēs neatkarību atkal zaudējām. Un atkal mums tika stāstīts, ka latviešiem bez vāciešiem, krieviem vai angļiem nekur netikt.

Kad PSRS sabruka ekonomiski, jo neizturēja konkurenci ar kapitālisma milžiem, mums atkal radās izdevība. Un atkal, vēsture nedaudz atkārtojās: mūs atkal atbalstīja viena no Rietumu lielvarām, lai nolauztu gabalu no bijušās PSRS. Protams, mums atkal stāstīja, kā mūs gaida draudzīgajā Rietumu saimē, cik labi būs, kad viņiem pievienosimies. Un mēs noticējām, jo divas paaudzes bija augušas stāstos par draudzīgo padomju saimi. Un mūs visus vienoja izpratnes trūkums par to, kā strādā nauda.

Turpmākie notikumi bija jau iepriekš paredzami tiem, kas zināja, kā darbojas politika un nauda. Vietējos resursus savās rokās koncentrēja tie, kam bija sakari, kas zināja vairāk un pieprata organizēt. Tie bija dažādos veidos ar iepriekšējo varu saistīti cilvēki. Taču arī viņi īsti nesaprata, ka būt bagātam nozīmē nevis to, ka bankā stāv daudz naudas, bet to, ka ir lieli ienākumi. Tādēļ ārzemnieki ļoti labprāt nopirka mūsu bijušos un par lētu naudu privatizētos uzņēmumus, daļu likvidēja un ar daļu joprojām tīri labi nopelna. Tādēļ ārzemnieki pirka mūsu zemi, algo mūsu cilvēkus un gūst peļņu sev.

Mēs joprojām ne visai labi saprotam, kā darbojas nauda. Mums joprojām ir uzskats, ka būt bagātam ir slikti. Tas vēl no tiem laikiem, kad visiem bija jābūt vienādiem. Taču patiesībā galvenais ir, KĀ tiek pelnīta nauda. Un ne mazāk svarīgi ir, kā tā tiek tērēta. To mums neviens nav mācījis un arī nemācīs. Naudu var notērēt dažādu luksuspreču iegādei, un to var ieguldīt biznesa paplašināšanā. To var atdot trūkumcietējiem noēšanai, bet var arī šos trūkumcietējus iemācīt dzīvot pārticīgi.

Pēdējos piecpadsmit gados mēs esam zaudējuši ekonomiskajā karā. Un ne jau tāpēc, ka mēs būtu kaut kādā veidā mazvērtīgi. Mums vienkārši nebija zināšanu par to, kā cīnīties naudas karā. Ar šķēpu ir grūti karot pret šautenēm bruņotu pretinieku, un šautenes maz līdz pret tankiem. Nezinošam ir grūti  turēties pretī zinātājam. Mums ir aizvien labāk jāapgūst ekonomiskās cīņas taktika un stratēģija. Ja būsim prasmīgi, šāda cīņa vienmēr atmaksāsies, vispirms jau personiski. Vienlaikus nevajag aizmirst, ka būt stipri bagātākam par saviem līdzcilvēkiem ir stipri apgrūtinoši – tas atsvešina. Ceļot citus sev līdzi, mēs nodrošinām savu aizmuguri un ietaupām žoga un sargsuņa izdevumus, izsakoties tēlaini.

Senās Grieķijas fenomenālo sasniegumu pamatā bija daži prāta atklājumi: fonētiskā rakstība, kuru bija viegli apgūt jebkuram un tāpēc viegli nodot zināšanas rakstveidā; formālā loģika un matemātika, kas deva prāta disciplīnu un neļāva jaukt iedomāto ar reālo. Zinātniskās metodes attīstība 18. gs beigās ievadīja moderno laikmetu. Mūsdienu Rietumu civilizācija joprojām balstās uz šiem vaļiem. Bez šo pamatu pārzināšanas pārējām zināšanām nav liela efekta.

Mūsdienās viens no galvenajiem ieročiem cīņā par resursiem ir informācija. Nekad nav bijis tik daudz dezinformācijas un viltīgu melu kā mūsdienās, par spīti tehnoloģijas progresam. Katram, kurš vēlas dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, ir jāprot cīnīties ar sava prāta palīdzību, atšķirot melus no patiesības un iedomāto no reālā. Patiesa izglītība ir nevis daudzu faktu iegaumēšana, bet spēja pašam izdarīt pareizus secinājumus no zināmā, un iegūt vajadzīgo informāciju. Tā ir spēja jautāt “kāpēc?” un atrast pareizu atbildi. Skaidrs saprāts ir viss, kas vajadzīgs.

Mums nav jācenšas kļūt līdzīgiem citām lielajām tautām, kaut tās visas sevi stāda par vienīgo atdarināšanas cienīgo piemēru. Mēs nekad nebūsim viņu vietā, tāpat kā viņi mūsējā. Kad bija ekonomiskais pieaugums, mūs slavēja kā “Baltijas tīģerus”, kuri kā pienākas izmanto kapitālisma iespējas, taču nu, kad ir krīze – nu esam “fucking latvians”, “nolāpītie latvieši”, kuri sava stulbuma dēļ tūlīt tūlīt sagraus Eiropas Savienības ekonomiku. Brīnums gan, cik nozīmīga tauta esam – i sarkanos noturējām pie varas Krievijā revolūcijas laikos, i tagad teju teju sagrausim ES ekonomiku ! :D

Latvieši ir haļavščiki, gan ne tik daudz kā krievi, tomēr ir. Tas nozīmē, ka mēs cenšamies gūt panākumus ar iespējami mazāku piepūli, un neesam alkatīgi. Tas arī nozīmē, ka pa īstam labi mēs strādājam tikai sev. Gluži dabiski, manuprāt. Tāpēc arī mūsu veikalos ir lielas cenas, un preču apgrozība neliela. Tāpēc mūsu valsts pārvaldes aparāts maz ko dara, un aug tikai augumā. Atliek tikai šo īpašību izmantot savā labā. Kāds ASV uzņēmējs to spīdoši nodemonstrēja: viņš uzcēla koka konstrukciju ražotni kādā nelielā Latvijas pilsētā. Darbi nevedās, bija daudz zagšanas un nolaidības. Pēc situācijas izpētes, tikai ieviesta cita samaksas sistēma: maksāja katram individuāli par katru veikto operāciju. Un lietas uzreiz pavērsās uz labu. Arī vēsture pierāda, ka tikai cīņā par savām interesēm latvietis ir īsti efektīvs. Un banku struktūras ir pilnas ar gudriem haļavščikiem :)

Latvietis ir piesardzīgs un daudz domā un iedziļinās, un lēmumus ātri nepieņem, jo ir pieradis, ka dažādas okupantu varas maldina un lauž solījumus. Tāpēc citi mums aizskrien priekšā. Taču vienlaikus, tā ir arī spēja iedziļināties jautājumu būtībā līdz saknei. Zinātne un kultūra ir mūsu dabiskā stihija. Vai ir nejaušība, ka tieši šīs jomas tiek atstātas novārtā? Domāju, ka no mums baidās kā no bīstamiem konkurentiem, tāpēc gremdē. Vai man ir vajāšanas mānija? Noteikti nē, taču, kā reiz teica Lerijs Elisons, “Pat paranoiķiem ir ienaidnieki”. Tas, ka mēs nevienu negremdējam, vēl nenozīmē, ka kāds cits to nedara ar mums.

Mēs joprojām esam ļoti lasoša tauta. Mums patīk izskatīties cienījami, un mums rūp citu viedoklis par mums. To arī nekaunīgi izmanto, katru mīļu brīdi pasviežot ēsmu mūsu paškritikai. Kad skandināvu bankas grūda Baltijā naudu un deva kredītus katram muļķim, viss bija kārtībā. Jo viņi zināja, ka gadījumā “ja kas”, nāks palīgā valdība ar savām plašajām kabatām. Tikmēr var koncentrēties uz jaunu tirgu iekarošanu. Tas, ka no pāra kredīta ņēmējs – kredīta devējs tieši bankas bija viskompetentākās naudas lietās un varēja viegli paredzēt iznākumu, bankas nebūt nemulsināja. Taču tagad tieši mēs esam tie muļķi, kuri paši vainīgi. Pirms pieciem gadiem tieši bankas izplatīja domu, ka “rietumos visi dzīvo uz kredīta” un “kad tad Tu dzīvosi, ja ne tagad?”. Tagad tas ir ļoti ērti piemirsts, un palikuši tikai muļķi, kuriem jāmaksā par savām kļūdām, pie kurām nu pieder arī kredītu tirgus uzpūšana ar ārvalstu privāto kapitālu.

Stāsts par Parex banku ir principā vienkāršs: Parex bankai bija sindicētais kredīts, kurš līdz šim tika pagarināts gadu no gada. Taču 2008. gada augustā, krīzes ietekmēts, aizdevējs to pieprasīja atdot, ja vien valsts neuzstājas kā galvotājs. Valsts kā galvotājs neuzstājās, un stipri palielo kredītu nācās atdot, apvienojot valsts un bankas līdzekļus. Līdz ar to, banka pārgāja valsts kontrolē. Var vainot valdību, var vainot krīzi pasaules mērogā, var vainot sindicētā kredīta aizdevējus. Tas ir izvēles un gaumes jautājums. Taču vainot sevi un nožēlot situāciju ir neproduktīvi, ir vienkārši jāizdara secinājumi un jālabo situācija. Mums nevajadzētu būt pārsteigtiem par to, ka vaino mūs. Tā ir vieglāk citiem.

Mums ir visas tiesības dzīvot tā, kā vēlamies tieši mēs, nav jālīdzinās ne krieviem, ne angļiem, ne vāciešiem. Tas, ka krieviem ir lielāka armija un teritorija, angļi ir manipulācijas meistari un vācieši taisa BMW, vēl nav nekāds patiesības kritērijs. Tieši rietumu finanšu sistēma ir novedusi pasauli tur, kur tā ir. Krīze ir šīs sistēmas loģisks iznākums. Un mēs arī tajā piedalāmies, jo esam šīs planētas sastāvdaļa.

Visbeidzot, tiem, kas būdami latvieši, runā sliktu par savu tautu, turēdami to par mazvērtīgu un kašķīgu: jūs esat smagi maldināti un jūsu pēdējais bastions, pašvērtība un cieņa, ir iekarotāju propagandas ieņemti. Ar savas tautas lamāšanu nekur netiksiet, tikai izpelnīsieties citu tautu nicināšanu. Atrodiet sevī spēkus cienīt sevi un savas saknes. Ne tāpēc, ka mēs būtu labāki vai sliktāki par citiem; vienkārši tāpēc, ka tās ir mūsējās. Tāpat, kā mēs mīlam savus bērnus – jo tie vienkārši ir mūsējie.

Līdzīgi ieraksti

  • Nav līdzīgu ierakstu

5 komentāru ierakstam uz “Uzruna tautai 18. novembrī”

  1. JurisM teica:

    Visu cieņu, vārdus no mutes izņēmi, brāl! Klau šito vajag nopublicēt “Visu Latvijai” mājas lapā…Tur ir plasāka auditorija un iespējams ka arī dzirdīgāka…

  2. egleskoks teica:

    Vari viņiem ieteikt :)

  3. JurisM teica:

    OK…:)

  4. JurisM teica:

    Darīts, brāl..:))

  5. Egleskoka emuārs » Bloga arhīvs » Latvija. Māksla. Haļava. teica:

    [...] jo nešaubīgi, Latvijai un mākslai ir šis tas kopīgs, un Latvijai un haļavai arī. Kā jau izteicos iepriekš, latvieši nešaubīgi ir haļavščiki, kuri grib ja ne visu, tad daudz ko par pusvelti, mēģina [...]

Atstāt atbildi

* Nokopējiet paroli:

* Un ierakstiet to šajā laukā:

XHTML: Drīkst izmantot šādus tagus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>

 
 
GoStats.com — Free hit counters
 
Hostings, virtuālo serveru noma, domēnu reģistrācija