Viens kekss, šķiet, Mike Adams, ir uztaisījis psihisko slimību ģeneratoru – ar vienu pogas piespiedienu mēs varam dabūt diagnozi, kas izklausās ļoti zinātniski un ticami. Turpat arī instrukcijas, kā šo skaisto diagnozi pārvērst naudā Protams, tā ir parodija.

Piemēram:
Oppositional Psychotic Personality Dysfunction With Smelly Feet (OPPDWSF)

OPPDWSF is defined as involving stubborn resistance to conform to social norms in conjunction with a clinically significant deviation from social norms when pondering a perception of self, worsened by offensive odors from the toes, ankles and feet.

jeb aptuvenā tulkojumā latviski: Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Šodien ziņās vēl viens absurda teātris – kādu vīrieti arestē par to, ka lidostā esot iegājis durvīs, uz kurām rakstīts “tikai darbiniekiem”. Protams, lidostā termināli evakuē un visus lidotgribētājus pārbauda vēlreiz. Motivācija tā arī netika sniegta. Viss notika Ņujorkas Kenedija lidostā, CNN ziņa aplūkojama šeit.

Pilnīgi histēriska reakcija uz visai banālu notikumu, kad kāds cilvēks sajauc durvis. Varu saderēt, ka gandrīz katram no jums tā reiz ir gadījies. Te ņem un cilvēku arestē. Būtu labāk uzlikuši naudas sodu kādam, kas neaizslēdza durvis. Vai arī lidostas atbildīgajam par to, ka nav ieviestas magnētiskās kartes. Mazums kas, kāds bērns neprot lasīt un ieskrien “ļoti slepenajās durvīs”.

Un to visu stāsta ziņās kā nezin kādu svarīgu notikumu. Varbūt tam ir savs iemesls – būtībā tas ir paziņojums, ka vara ir gatava rīkoties iracionāli un pārmērīgi pret katru, kas ir kaut vai nejauši un formāli apdraudējis tās autoritāti. Vai arī vēl vienkāršāk – jāuztur dzīvs mīts par terorisma draudiem.

ASV jau pavisam nojūgušās. Žēl, tātad mūsu valsts arī sekos pēdās, jau tagad uzvedas drusku neadekvāti. Mēs jau esam pieraduši pie varasvīru skaidrojumiem tam vai citam problēmu risināšanas veidam – “Visā attīstītajā pasaulē tā dara, tāda ir pasaules pieredze”. Kāpēc tā dara, un vai tas ir labākais – līdz tāda jautājuma iztirzāšanai parasti nenolaižamies.

Šodien vakara ziņās kārtējais “ar terorismu saistītais satraucošais jaunums”: Lidmašīnā, kas devusies uz Havaju salām no ASV, kāds pasažieris atteicies izlaist no rokām savu nelielo bagāžu, nesmuki izrunājies un draudējis stjuartēm.

Rezultātā divi iznīcinātāji pārtvēruši lidmašīnu, un tā atgriezusies lidostā, no kuras pacēlusies. Kašķīgā pasažiera personība noskaidrota, un viņš palaists vaļā.

Īsti nevaru saprast, kurš jūk prātā. Ja šis pasažieris tiešām būtu terorists, uzspridzinātos pie pirmā pieprasījuma parādīt rokas, un tamlīdzīgi. Pēc divu iznīcinātāju dzenāšanas pakaļ pasažieru lidmašīnai arī nebija nekādas vajadzības: ja ļaunais terorists spridzinātu lidmašīnu, abi iznīcinātāji neko nevarētu palīdzēt, ja nu vienīgi paziņot, kur nokritusi lielākā daļa atlūzu.

Ar tādiem teroristiem arī es būtu gatavs pabraukāt, būtu interesantāks lidojums.

No paranoisma sērijas: varbūt tur apakšā ir dziļš un viltīgs plāns. No sākuma pieņem likumus, saskaņā ar kuriem teroristiem nav pilnīgi nekādu cilvēktiesību. Sabiedrība to atbalsta, jo sevišķi sabiedēta ar TV pastāstiem. Tad lēnām notiek paša terorisma jēdziena mainīšana, līdz par teroristiem kļūst visi likumpārkāpēji. Un viss, praktiski jebkuru cilvēku var apsūdzēt terorismā. Piemēram, kabatzagli par to, ka viņš nekaunīgā kārtā grāvis valdības kā efektīva kārtības nodrošinātāja reputāciju

Nupat pa Radio SWH dzirdēju, ka Apinis ieteicis ieviest akcīzes nodokļus cukuram un sālij, rūpēs par iedzīvotāju veselību. Un ne jau pats sadomājis, Apinis atsaucas uz “Eiropas krīzes konferences rekomendācijām, kurās cita starpā valstu vadītājiem ieteikts arī: “Izmanto iespējas un cel nodokļus tabakai, alkoholam, cukuram un sālij.” (Citēju Delfi.lv)

Tā teikt, ja negribat paši veselīgi dzīvot, tad piespiedīsim. Lai arī esmu par veselīgu dzīvesveidu, tomēr neiebilstu, ja kāds vēlas tīšām bojāt savu veselību. Galu galā, tā ir viņa izvēle. Un ko darīt tad, ja nu pēkšņi modernā medicīna nokļūdās tīši vai netīši un par veselīga dzīvesveida stūrakmeni sāk uzskatīt, piemēram, gulēšanu ne vairāk par 4 stundām diennaktī? Izdosim valdības verdiktu, ar kuru darba diena sākas piecos no rīta? Nešaubos, ka arī to varētu motivēt ar rūpēm par iedzīvotāju veselību, valsts naudas taupīšanu un sazin ko vēl ne. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Īpatnēja publikācija krievu mosnews.com: Latvijā esot firma, kas izsniedz kredītus apmaiņā pret parādnieka dvēseli, apjomā no 50 līdz 500 latiem, saucoties “Kantora”. Dvēseles ieķīlāšanas līgums esot īss.

Izklausās pēc pilnīgākās pīles, taču daži ārzemju blogeri to ir ņēmuši nopietni

Labojums: izskatās, ka ši informācija ir patiesa, ja spriež pēc Tvnet.lv ziņas….

Šo ierakstu jau sen gribējās ielikt, taču visu laiku kaut kā pietrūka te laika, te iedvesmas.

Viss sākās pirms pāris gadiem, kad izlasīju, ka kukaiņu ēšana ir visai ierasta lieta vairumam pasaules iedzīvotāju, šai ziņā tikai balto cilvēku zemes to vairs vai vēl nedara. Ziņkārības pēc gribējās pamēģināt, taču bija jau rudens un lielie sienāži bija pārāk reti sastopami. Ar sliekām arī negribējās ķēpāties, un tā nu iedvesma nedaudz noplaka.

Šopavasar, vācot nost sapuvušu salmu kaudzi, kura uz grantainās pamatnes bija gulējusi jau kādus divus gadus, ja ne vairāk, ar pārteigumu konstatēju, ka visa kaudzes pamatne, ap 1 kvadrātmetru platībā, ir kā nosēta ar prāviem maijvaboļu kāpuriem, kuri tur acīmredzot barojās no celulozes trūdiem. Vienlaikus man radās šaubas par visur lasāmo apgalvojumu, ka maijvaboļu kāpuri grauž dzīvu augu saknes, jo tur nevienas dzīvas saknes nebija. Varbūt viņi vajadzības spiesti bojā tās saknes, lai būtu trūdi, no kā baroties? Zemāk redzama kaudze, baltais pulveris ir ugunskura pelni.

Maijvaboļu atrašanas vieta

Vārdu sakot, tādu izdevību garām laist nevarēja, paņēmu puslitra burku un pielasīju gandrīz pilnu. Bildītē zemāk redzams viens no mūsu stāsta varoņiem, vēl guļot ziemas miegā vēsajā zemē aprīļa sākumā.

Maijvaboles kāpurs ziemas guļā

Šāds kāpuru daudzums man bija diezgan liels pārsteigums, tāpēc jo rūpīgi tos nobildēju savās rokās. Tur bija kādas trīs četras tādas saujas

sauja ar maijvaboļu kāpuriem

Protams, ap šo laiku manējie jau sāka uzskatīt, ka esmu drusku jokains, lai arī pārāk vētraini to neizrādīja. Kad aizbraucām mājās, klusiņām virtuvē izkratīju kāpurus uz avīzes, lai nobirst gruži, tad noskaloju tīrā ūdenī, un olīveļļā izcepu uz pannas. Piebēru smalcinātas raudeņu lapas, ko parasti liek klāt gaļas ēdieniem, taču šoreiz tā nebija īstā garšviela. Cepšanas procesā daļa no kāpuriem iztecēja – zaudēja savu iekšējo saturu, apmēram ceturtā daļa.

Tad nu pienāca notikuma kulminācija, proti, pagaršošana. Biiju gaidījis, ka garšos līdzīgi garnelēm vai vēžiem, taču garša izrādījās tāda maigi īpatnēja, ne pārāk izteikta, viegli salkana. Ja būtu badā, būtu nolocījis visus ka nemetās, taču šoreiz iztiku ar kādiem desmit. Viņu ādas izrādījās diezgan sīkstas, galvas un kājas vēl jo vairāk. Un pakaļā atrodas gremošanas orgāns neliela zirņa lielumā, tumšs un droši vien pilns ar trūdiem, tāpēc to neēdu.

Zemāk vēl dažas bildes no šī pasākuma. Par to kompozīciju zilajā šķīvītī es dabūju vērtējumu “izsmalcināts kretīnisms”

Kad gandrīz biju beidzis, virtuvē ienāca sieva un pacēla pannas vāku, neko nenojausdama. Nez kāpēc gandrīz apvēmās

panna ar maijvaboļu kāpuriem

kulturāli uz šķīvīša

Šodien uzskrēju virsū labam piemēram, kā reklāmas nolūkos nelietīgi izmanto wordpress bloga formātu. Viens piemērs apskatāms šeit, reklamē zobu balināšanas līdzekļus. Uzkrītoši līdzīgi niki komentētājiem, blogam ir tikai viens ieraksts, un apakšā milzīgs disklaimeris sīkiem burtiņiem

Tas pats sviests, tikai ar citiem zobiem šeit.

Katedrale.lv ir viens rakstiņš, kuru lasot, variet pārbaudīt savu toleranci pret biznesu, kas dažās citās kultūrās ir visnotaļ pieņemams. Runa ir par kādas japāņu firmas izstrādātu datorspēli “Rapelay“, kas ir simulators. Izvarošanas simulators. Ar iespēju piespiest izvarošanas upuri izdarīt abortu.

Mums, rietumu kultūrā vairāk vai mazāk bāzētiem, tas šķiet pilnīgs vājprāts, pat idejas līmenī. Jāpānā, iespējams, tas nav nekas briesmīgs, vismaz kamēr tā ir tikai fantāzija, bez reāla kaitējuma nodarīšanas dzīviem cilvēkiem; galu galā, Hentai žanrs ir kaut kas ļoti japāņu kultūrai specifisks. Te kāds japāņu pazinējs varētu sniegt savu komentāru.  Spēle esot tirgota Amazon.com, taču tagad tās pārdošana pārtraukta.

Pārdomas šajā kontekstā, par instinktiem un civilizāciju. Japānā dzīve esot ļoti ritualizēta, ir “pareizais veids”, kā darīt daudzas ikdienišķas lietas. Ir hipotēze, ka jo tiešāk cilvēks apmierina savus instinktus, jo esot laimīgāks. Varbūt japāņi ir patiešām nelaimīgi, ja jau pērk šādas spēles?

No otras puses, ir visiem zināmā amerikāņu spēle, spēlēta arī Latvijā, “Grand Theft Auto”, kurā galvenais varonis ir noziedznieks, kurš laupa mašīnas, nogalina cilvēkus un tā tālāk. Par izvarošanu sods ir mazāks nekā par nogalināšanu. Kāpēc GTA ir “tikumiskāka” spēle par “Rapeley”?

Vakardien šeit uzrakstīju niknu emuāra ierakstu par to, ka 2009. gada 28. janvāra raksts “Dienā” par Latvijā ražotās pārtikas slikto kvalitāti ir klasisks melnā PR paraugs, jo raksta autora Aleksandra Vorobjova rakstītais galīgi negāja kopā ar manis izlasīto it kā šajā pašā pētījumā.

Šodien, manai sievai sarakstoties ar Vorobjova kungu, patiesība izrādījās vēl interesantāka. Izrādās, mūsu lasītais pētījums nav tas pats, par ko raksta Vorobjovs. Un viņš rakstīja par 2008. gada pētījumu, ko tūlīt pēc pabeigšanas ZM, kura šo pētījumu apmaksājusi, pasludinājusi par slepenu, līdz Dienai to izdevās iegūt. Kādēļ, par to lai spriež politologi. Fakts ir tāds, ka pirmo reizi šis pētījums tika publicēts aiznākamajā dienā, 30. janvārī, Dienas rakstā “Mārketinga padome pārbaudīs pētījumu par Latvijas produktiem“, kur ir saites uz abiem, 2007. un 2008. gada, pētījumiem lejupielādei no Dienas servera. Abus dokumentus PDF formā var ielādēt arī no ši ēmuāra (formāts bez rediģēšanas pārveidots no Dienas *.doc failiem).

2007. gada pētījuma pārskats

2008. gada pētījuma pārskats.

Izlasiet un spriediet paši. Ne viss ir tik briesmīgi, kā rakstā pasniegts, taču salīdzinājumā ar 2007. gadu atsevišķās produktu grupās atsevišķiem ražotājiem kvalitāte nav pati labākā.

Tāpēc par “melnā PR” lietošanu Vorobjova kunga virzienā atvainojos. Tomēr, 28. janvāra publikācijā Vorobjova kungam derēja norādīt, ka runa ir par 2008. gada vēl nepublicētu pētījumu.

Kas grib riktīgi izsmieties, lai ieskatās Aļošas fotokonkursā, ir vismaz divas daļas: šeit un šeit

Ilgi nebiju tā smējies! Mūsu tautā vēl humora izjūta nav mirusi

Un izskatās, ka ir dzimis vēl viens arhetips