Netīšām caur draugiem.lv uzskrēju virsū kārtējai manabalss.lv parakstu vākšanai, šoreiz “Par izstāšanos no Eiropas Savienības“. Aizgāju un parakstīju, nobrīnījos par mazo balsu skaitu, kas savāktas 2 mēnešu un 3 nedēļu laikā – tikai divdesmit divas. Salīdzinot ar tādām nebūtiskām lietām, kā “Vēlēšanu biļetenus uzglabāt vismaz 5 gadus“, ko 3 mēnešu laikā parakstījuši 655 cilvēki, tas ir nedabīgi maz.

Kāds ir cēlonis, sapratu, kad manabalss.lv centos iegūt visu iniciatīvu sarakstu – par izstāšanos no ES tajā nebija atrodama. Caur meklēšanas formu arī to nevar atrast. Piekļūt var tikai caur tiešo saiti: http://manabalss.lv/par-izst-anos-no-eiropas-savien-bas/show.

Kaut kā māc nelabas aizdomas par manabalss.lv ne gluži objektīvo pieeju… Kā jau zinātāji komentāros norādīja, jāsavāc vismaz 100 balsis, lai iniciatīva kļūtu redzama galvenajā lapā un pieejama plašākai balsošanai. Tad nu aicinu savākt trūkstošās balsis. Mums nav nekādas vajadzības atdot savu neatkarību kārtējam PSRS tipa veidojumam, kur lietas nosaka birokrāti kaut kur aiz apvāršņa, un kur lietu ietekmēšanai ir vajadzīgas baisas summas, ko maksāt lobētājiem.

Šis stāsts ir veltīts jaunām, naivām meitenēm, kuras cenšas līdzināties tā dēvētajiem skaistuma etaloniem. Ja vienā teikumā, “skaistuma etaloni” ir pilnīgi sintētiski, it īpaši pēdējos desmit gados, un kļūst aizvien mākslīgāki, dabā neeksistējoši. Par šo tēmu ir publikācija The Daily Mail, ar attiecīgām bildītēm no H&M kataloga, lai ilustrētu faktus. Bildē redzamajām četrām kaulainajām daiļavām reālas ir tikai sejas, un arī tās pašas tikai daļēji, jo ķermenis ir visām vienāds, ņemts no plastmasas manekena un krietni uzlabots ar datoru.

Mākslīgais skaistums, četrās dažādās variācijās. Uzmanība pievēršama vienādajām ķermeņa kontūrām un faktūrai.

Publikācija ir diezgan gara, bet pamatdoma ir sekojoša: kataloga auditorija ir jaunas, viegli ietekmējamas sievietes. Radot neiespējamu “ideālu”, tiek krietni nopelnīts, kad viņas cenšas sasniegt neiespējamo un dara to veidā, kas mērķi tuvina visai apšaubāmi, proti, pērkot drēbes.

Neviens no modes industrijas lāgā nesaprot, kāpēc līdz nejēdzībai ideāli ķermeņi nes peļņu. Taču tas ir fakts, un ar to pietiek, lai lieta turpinātos.

Jaunajām, viegli ietekmējamajām sievietēm varu dot padomu: vairumā gadījumu vīrieši nemaz nezin, kas ir modē, un īsti nemaz neievēro, kas kādai sievietei ir mugurā. Viņus vairāk interesē, kas ir zem drēbēm

Taču sievietes par apģērbu rūpējas ne tikai tāpēc, lai patiktu vīriešiem vai labi justos pašas, bet arī lai sacenstos ar citām sievietēm. Pēdējais, šķiet, prasa visvairāk pūļu un naudas, ir sevišķi, ja ļaujamies spīdīgu žurnālu hipnozei.

Patiesībā, vairums slavenību tuvplānā bez grima ne ar ko neatšķiras no vidējā pilsoņa – tās pašas pumpas, celulīts, vēnas un krunciņas.

Vēl šajā blogā:

• Zinātnieki skaidro sieviešu iepirkšanās tieksmi
• Emancipētās sievietes neder par sievām
• Telegonija – zinātne par jaunavību?

Šorīt iemetu aci NIC.lv sadaļā, kurā uzskaitīti pēdējie atbrīvotie domēnu vārdi. Sev par pārsteigumu, ievēroju tādus vārdus kā arsenāls.lv, dailesteātris.lv, dinamorīga.lv, kinorīga.lv, kurši.lv, latvijasbalzāms.lv, sīrups.lv, tribīne.lv.

Vai tas nozīmē, ka domēnu nosaukumus ar latviskajiem burtiem publika nelieto? Vai arī tā ir vienkārša aizmāršība no domēnu lietotāju puses, proti – piemirsuši reģistrēt?

Saskaņā ar CBS news rakstu Digital Photocopiers Loaded With Secrets, digitālie kopētāji, kuriem ir cietais disks, šajā diskā saglabā visus jebkad kopētos dokumentus. Disks ir tāds pats, kādu izmanto personālajos datoros, un jebkuru reiz kopēto dokumentu attēlus var no cietā diska iegūt visai vienkārši, izmantojot internetā atrodamas programmas. Kopš 2002. gada ražotajiem kopētājiem gandrīz katram ir cietais disks.

Raksta autori veica eksperimentu: iegādājās lietotus kopētājus, izjauca un cietos diskus pievienoja datoram. Ieguva dokumentu attēlus no policijas iecirkņa, gan medicīniskus datus ar analīzēm un ārstēšanas rezultātiem un diagnozēm, gan finanšu dokumentus. Daudz sensitīvu un personas datu, kurus indivīdi ar kriminālām nosliecēm var viegli izmantot dažādos noziegumos.

Ir jau arī izstrādātas programmas, kas spēj kopētāju cietos diskus pārrakstīt un šādu attēlu vēlāku nolasīšanu padarīt neiespējamu. Protams, viņas attiecīgi maksā.

Secinājums: jūsu atkritumi par jums stāsta ļoti daudz. Ja pārstāvat iestādi, kas ļoti rūpējas par datu drošību, pirms ārā mešanas savu veco kopētāju diskus palieciet zem pamatīga āmura sitiena Tāpat dariet arī ar saviem nolietotajiem datoriem. Tad gulēsiet nedaudz mierīgāk.

Nuja, kas īsti kopīgs mākslai ar haļavu? Nešaubīgi, Latvijai un mākslai ir šis tas kopīgs, un Latvijai un haļavai arī. Kā jau izteicos iepriekš, latvieši nešaubīgi ir haļavščiki, kuri grib ja ne visu, tad daudz ko par pusvelti, mēģina ar minimālu piepūli izšļūkt cauri, sākot jau no pamatskolas, nemaz nerunājot par vidusskolu un augstskolām. Tas mums ir kopējs ar krieviem.

Haļavščiki paceļ cenas veikalos līdz nejēdzīgiem augstumiem un apvainojas, ja blakus veikalā tā nedara. Haļavščiki meklē sponsorus saviem ne visai oriģinālajiem pasākumiem un šausmīgi apvainojas, ja viņiem atsaka. Haļavščiki nemaz nesāk biznesu, ja tā atdeve nav paredzama vismaz 200% apmērā, un nevar ātri kļūt par miljonāru.

Pirms Jaunā gada iebridu Mākslas Akadēmijas “Jarmarkā”, kur jaunie mākslinieki izlikuši savus darbus pārdošanai. Daži bija tīri labi, daudzi bija atklāti smērējumi vai darbi, kuri jāveido studiju gaitā kā uzdevumi. Kaut arī neko no mākslas nesaprotu un visus vērtēju pēc “patīk-nepatīk” skalas, tomēr mani krietni pārsteidza haļavas līmenis, uz kādu cer jaunie mākslinieki. No tiem darbiem, kas bija daudzmaz ņemami, praktiski nevienu neredzēju cenā zem 100 latiem, vairums cena bija robežās starp 200 un 500 Ls. Loģiski, tas ir apmēram 5-10 reizes dārgāk, nekā esmu ar mieru maksāt. Jā, esmu parasts mietpilsonis bez izsmalcinātas mākslinieciskās gaumes, tomēr neizprotu, kā nevienam nepazīstami jaunieši cer kaut ko pārdot par cenām, kas līdzvērtīgas vēl dzīvo vecmeistaru darbiem.

Kā stāstīja paziņas, Swedbankas rīkotajā gleznu izsolē Edgara Vintera gleznas sākuma cena bija ap 200 latu; tajā pašā izsolē, kāda 1980. gadā dzimuša mākslinieka apmēram 1,5 kvadrātmetru lielās abstraktās gleznas sākumcena bija 1500 Ls. Protams, tai neviens pircējs neatradās

Morāle. Gribēt nav aizliegts, taču ir vēlams, lai vēlmes vismaz aptuveni saskanētu ar iespējām. Un secinājums: jo vairāk ir haļavščiku, jo vieglāk taisīt biznesu tiem, kas neslinko un “ņem ar apgrozījumu”. Kā to dara lietuvieši.

Brāļu Kaudzīšu muzejs (te jāatgādina, ka brāļi Kaudzītes ir  latviešu romāna “Mērnieku laiki” autori) Kalna Kaibēnos, kuram nu draud slēgšana pēc 50% finansējuma samazināšanas, kas jau tā bija niecīgs, ir uzskatāms piemērs tam, kā globalizācija tās pašreizējā izpildījumā sagrauj tautu kultūras mantojumu. Ne tikai mūsējās, mēs esam tikai “vieni no”, tas pats attiecas uz daudzām citām lielām un nelielām tautām.  Kredītu bums pasaules mērogā ar sekojošu ekonomisku sabrukumu, kuru ekonomiski pārdzīvo vien tie, kas šo burbuli radījuši, tad sev izdevīgā laikā “pārdūruši” un tagad iedzīvojas un vispārējās nelaimes rēķina, par sviestmaizi uzpērkot veselas bankrotējušu valstu nozares, arī Latvijā (piemēram, ERAB ceturtās daļas Parex bankas iegāde).

Muzejs ir viens no kultūras pieminekļiem, kas iet bojā līdz ar lauku ekonomiskā pamata sabrukumu. Ja Tevi interesē, ko šajā lietā varētu darīt (situācija ir glābjama, un muzeja vadība noskaņota cīnīties), tautasforums.lv ir plašāks raksts par šo tēmu.

The National Academic Press saitā ir 4000 grāmatas angļu valodā, ko var lasīt bez maksas.

Netīšām uzskrēju virsū Scimore SQL datubāzei, kura ir par velti ielādējama un tāpat par velti izmantojama arī komerciāliem nolūkiem, un kas ir pats labākais – produkta izstrādē aktīvi piedalījušies lietuvieši. Kāda loma ir dāņiem, nezinu, taču Scimore UAB ir reģistrēta Lietuvā. Malači lietuvieši.

Vēl viens pierādījums, ka arī nelielas firmas mazās valstīs var izstrādāt nopietnus produktus. Versijas – ScimoreDB Embedded, ScimoreDB Server, ScimoreDB Distributed. Instalācijas izmērs – daži megabaiti. Niez rokas iemēģināt un pielietot

Open Source grāmatas. Izrādās, ir arī tāda lieta.

Google ievāc visdažādākās ziņas par saviem lietotājiem. Oriģinālā publikācija atsaucas uz Jim Baldauf, par ko neko daudz internetā uzrakt nevar. Tātad, uzskaitījums pa punktiem ar īsu pārstāstu latviešu valodā:

1. Google’s immortal cookie:
Google was the first search engine to use a cookie that expires in 2038. This was at a time when federal websites were prohibited from using persistent cookies altogether. Now it’s years later, and immortal cookies are commonplace among search engines; Google set the standard because no one bothered to challenge them. This cookie places a unique ID number on your hard disk. Anytime you land on a Google page, you get a Google cookie if you don’t already have one.
If you have one, they read and record your unique ID number.

Google bija pirmais meklēšanas dzinējs, kas izmantoja sīkdatnes ar derīgumu līdz 2038. gadam. Tolaik Lasīt pārējo ieraksta daļu »