Drošības iestādes vakar lepni paziņoja, ka ir arestēts tā dēvētais “Neo”, cilvēks, kurš internetā publicējis no VID iegūto informāciju par valsts iestāžu darbinieku atalgojumiem. Vienlaikus, informācija par šī cilvēka identitāti “netiek ne apstiprināta, ne noliegta”. Acīmredzot, policija atstāj sev “atkāpšanās ceļu” gadījumam, ja Poikāns tomēr neizrādās Neo.

Interesanti, kāpēc vajadzīgs apcietināt cilvēku, par kura vainu paši vēl šaubās, un uztaisīt skaļu kratīšanu žurnālistes Nagles dzīvoklī, kuras nepieciešamība arī netika izskaidrota? Rodas situācija, par kuru runā visos plašsaziņas līdzekļos, TP ir runājusi par Mūrnieces demisiju kratīšanas sakarā, un arī Zatlers bilst savu vārdu, aicinot visu ķidāt lēnām un pamatīgi.

Notikušā rezultāts ir pamatīgs troksnis presē, un mazāk domājošajiem rodas iespaids, ka “mūsu policijai rokas ir garas”. 12. maijā notika vēl viens nozīmīgs notikums, kurš Neo aizturēšanas troksnī ir praktiski pazudis no uzmanības loka: noraidīts valdības priekšlikums kredītņēmēju stāvokļa atvieglošanai, apmēram 82 miljonu latu apmērā. Noteikumu jēga bija valsts garantijas privātpersonu kredītiem apmaiņā pret 20% atlaidi no kredīta pamatsummas. Bankas šai pasākumā atteicās iesaistīties, un tā nu tas viss noklusa. Salīdzinājumam, mūsu valsts to pašu nodokļu maksātāju naudu vismaz 800 miljonu latu apmērā ir dāsni patērējusi Parex sindicētā kredīta devēju, ārvalstu banku atbalstam, galīgi nekonsultējoties ar vismaz vienu no iesaistītajām pusēm, nodokļu maksātājiem.

Atgriežoties pie Neo lietas, mani dikti uzjautrināja radio ziņās lietotais termins “slepenās izmeklēšanas metodes”, ar kurām tad arī Neo atrasts. Visticamāk, ar šo terminu piesedzas tie, kas paši nesaprot, par ko runā, vai arī piesedz faktu, ka Latvijas valsts Neo atrašanu “pasūtījusi” saviem NATO sabiedrotajiem; jau sev ir zināms, ka liela daļa no nozīmīgā interneta trafika, kas iet caur ASV kanāliem (un tas nozīmē, lielākā daļa), tiek arhivēta, tāpēc atrast var praktiski jebkura ziņojuma avotu, ja tikai ir vēlēšanās meklēt adatu siena kaudzē. To gan dara speciāli šim nolūkam radītas programmas.

Presē tiek netieši uzsvērts, ka Ilmārs Pokāns esot “dikti talantīgs programmētājs” un “iepriekš jau izteicis priekšlikumus, kā uzlabot valsts pārvaldi”. Tādējādi netieši tiek pateikts, ka “Poikānam bija spējas un motivācija”. Vienlaikus, protams, neviens nepiemin faktu, ka VID mājaslapā pieeja bija aptuveni tikpat vienkārša kā šai mājaslapai, un motivācija ir vismaz pusei pieaugušo Latvijas iedzīvotāju.

Cienītais lasītāj, eksperimenta pēc izmēģini pārlūkprogrammas adrešu logā ierakstīt adresi http://egleskoks.lv/?p=733. Atvērsies rakstiņš par vīngliemežiem. Tagad nomaini cipariņu aiz vienādības zīmes pret citu skaitli, piemēram, 733 vietā ieraksti 666. Nebūs neviena atbilstoša rakstiņa. Tagad ciparu 555 – būs rakstiņš par mākoņiem. Un tagad paspēlējieties ar saviem cipariņiem, uz dullo. Varat pat uzrakstīt primitīvu programmiņu, kas pieprasa visas lapas no nulles līdz tūkstotim. Ja egleskoks.lv vietā būtu VID mājaslapa, Tu tagad būtu briesmīgais hakeris-noziedznieks

Lai nolasītu informāciju no VID mājaslapas, NEBIJA JĀBŪT HAKERIM, to varēja izdarīt jebkurš skolnieks, kas pāris mēnešus ir muļķojies ar mājaslapu taisīšanu no nulles un saprot dažus pamatprincipus, konkrēti, sakarību starp lapas adresi un tās saturu. Nedaudz zinošākam jābūt, lai uzrakstītu pieprasījuma programmiņu, kas aizvieto lielu, garlaicīgu darbu ar rokām, pieprasījumus veidojot automatizēti. Arī tā nav nekāda “sistēmas laušana”, jo VID sistēma bija kā nocietināts šķūnis, kuram logi un durvis atstāti vaļā. Cilvēku, kas kaut ko šādu var paveikt, Latvijā ir vairāki desmiti tūkstošu, es tai skaitā. Un stipri apšaubu, vai Poikāns būtu izmantojis likuma apšaubītas metodes: noķeršanas gadījumā viņam ir pārāk daudz, ko zaudēt – savs bizness, ļoti labi iesākta karjera un sociālais statuss, un iespējams, arī ģimene. Tad jau labāk būtu publicēt atklātu vēstuli dažos lielākajos Latvijas laikrakstos, un galvas ripotu.

Vislielākā kvalifikācija un speciālas zināšanas ir vajadzīgas, lai izvairītos no noķeršanas, dzēšot pēdas pēc datu ielādes vairāku gigabaitu apjomā un publicējot materiālus internetā. Kaut gan, mūsu dienās, kad brīvi pieejams bezvadu internets ir noķerams uz katra stūra, arī šī problēma ir risināma nosacīti viegli. Par to bija atsevišķa Latvijā uzņemta TV filma.

Vēl viens cirks ir gaidāms ar tiesu un pierādījumiem. Tiesā būs runa par darbībām, par kuru jēgu pilnībā var spriest tikai cilvēki ar sākuma līmeņa zināšanām IT, kuru tiesnešu vidū nav pārāk daudz. Apmēram zinot Latvijas tiesu sistēmu, kur valda varbūt ne tik daudz korupcija, kā vispārējs pofigisms un paviršība, varam paredzēt, ka Poikāns tiks atzīts par vainīgu, un viņam tiks uzkarināta visa atbildība par notikušo, kaut vai tāpēc vien, ka viņš ir gudrs, un tiesībsargājošās instances, politiķi un žurnālisti līdz galam nesaprot, kas notiek. Vainīgo atrada, policijas un VID mundieri ir glābti vai vismaz nedaudz notīrīti, tauta sapratīs, ka “VID aiztikt nedrīkst”, un viss pamazām noklusīs.

Protams, paliek jautājums, kāda velna pēc mēs nedrīkstam zināt, cik kurš valsts iestādēs saņem. Tā ir mūsu, nodokļu maksātāju nauda. Nav vairs 90-ie gadi, kad bandīti upurus izraudzījās pēc ziņām, ka kādam ir daudz naudas – bandīti ir viens otru apšāvuši vai gandrīz visi izķerti. Skaidrs, ka lielo algu īpašnieki vēlas slēpt savus ienākumus no tautas gluži vienkārši tāpēc, ka patiesībā šīm lielajām algām nav īpaša pamata – vienkārši kāds labi saņem uz nodokļu maksātāju rēķina. Privātajā sektorā ir vismaz kaut kāda atgirezeniskā saite: saņemot pārāk daudz algā, uzņēmuma vadītājs riskē ar uzņēmuma bankrotu; uzņēmuma peļņai ir jābūt samērojamai ar darbinieku algām. Valsts sektorā šīs dabiskās kontroles nav – tāpēc jābūt cita veida kontrolei.

Solvita Āboltiņa, lai arī atbalsta informācijas par algām pieejamību, nosoda šīs informācijas iegūšanas likumam neatbilstošo veidu. Patiesībā, tas ir nedaudz cits jautājums, par likuma atbilstību pamatlikumam. Ja mēs cenšamies ievērot principu, ka likumīgs un pareizs ir viss, kas ierakstīts likumā, tad vienu dienu mēs varam nokļūt situācijā, ka valsts mums liek nodot savus bērnus gaļas kombinātā pārstrādei konservos, jo tādu likumu ir pieņēmusi Saeima. Šis acīmredzami ciniskais piemērs mums norāda, pa patiesībā ir tikai viens vai daži pamatlikumi, uz kuriem balstās gan cilvēku normāla sadarbība, gan pati civilizācija: visi cilvēki ir tiesībās vienlīdzīgi, un katram ir tiesības uz dzīvību un brīvību, ciktāl tās ir samērojamas ar citu cilvēku tiesībām un brīvībām.

No kā izriet, ka oficiālie likumi var būt netaisnīgi un pret tādiem ir jācīnās ar visiem pieejamiem līdzekļiem, tai skaitā oficiālajā likumā neatļautiem. Citiem vārdiem, tautai ir visas tiesības sacelties pret apspiedējiem, ko arī visai mēreni un civilizēti darīja Neo, lai kurš tas arī nebūtu. Ja oficiālajos likumos parādās tēzes, kas principā nepieļauj likumu grozīšanu nekā citādi kā vien likumīgā ceļā, ir pavērts ceļš uz tirāniju: valdošais slānis likumā nostiprina un paplašina savu varu un privilēģijas, un nekas šo procesu nevar ierobežot, jo likums un vara ir likuma un varas turētāju īpašumā.

15.39: TVNET ziņo, ka Poikāns ir atzinies. Loskutovs uzņēmies viņu aizstāvēt. Kā jau bija paredzams, būs liela sišanās par “tādas ierīces (arī datorprogrammas) neatļautu izgatavošanu, pielāgošanu izmantošanai, realizēšanu, izplatīšanu vai glabāšanu, kura paredzēta automatizētas datu apstrādes sistēmas resursu ietekmēšanai nolūkā izdarīt noziedzīgu nodarījumu, ja šīs darbības izraisījušas smagas sekas.” Manā skatījumā, tika izgatavota programma, kas atvieglo nolasīšanu, un nekas vairāk, nekāda tur resursu ietekmēšana normāli domājošam cilvēkam nav saskatāma.  Taču juristiem uz šo pasākumu var būt savs, visai īpatnējs un ierindas cilvēkam grūti saprotams viedoklis. Un nekādas smagas sekas arī nav iestājušās, tāpēc turēšu īkšķi par Poikānu. Un kaut vai tāpēc, ka Poikāns ir produktīvs cilvēks atšķirībā no daudziem labos amatos esošajiem.

Abet lietu pēc krimināllikuma 145.panta – par sveša personiska noslēpuma tīšu izpaušanu, ja to izdarījusi persona, kam pēc sava amata vai nodarbošanās jāglabā slepenībā tai uzticētās vai zināmas kļuvušas ziņas – ir jāpiešuj Jakānam un/vai citiem VID darbiniekiem, jo Poikāna pienākums kaut ko neizpaust nebija aiz tā vienkāršā iemesla, ka VID viņš nestrādā

Pirms daudziem gadiem viens mans vectēvs devās karot pret PSRS armiju, brīvprātīgi iestājoties vācu armijā. Viens gads ar komunistu represijām bija pietiekošs, lai saprastu, kas īsti ir Padomju režīms. Diemžēl viņam nebija ne jausmas par to, kas ir vācu fašisms. Viņa kļūda bija tipiskā: pieņēmums, ka ienaidnieka ienaidnieks ir draugs. Par šo kļūdu viņš samaksāja ar kara šausmu gadiem, un izsūtījumu Sibīrijā pēc kara. Tomēr viņam paveicās izdzīvot bez nopietniem ievainojumiem. Nekādus dižos stāstus par karu nedzirdējām, ja nu vienīgi par to, kā kara beigās rudenī Kurzemē dezertējis un devies turpat uz mājām. Taču vienu citātu gan atceros: “Komunisti bija maitas, taču vācieši nebija labāki. Cilvēkus šāva kā vieni, tā otri…”

Stāsts par otru vectēvu ir nedaudz savādāks. Viņa brālis mira izsūtījumā, kur nonāca uzreiz pēc komunistu ienākšanas, jo strādāja valdības apsardzē. Tāpēc šim vectēvam nebija nekādu ilūziju ne par komunistiem, ne arī par fašistiem. Viņš vienkārši gribēja dzīvot normālu dzīvi, bez karošanas svešu varu labā. Būdams sabiedrisks cilvēks ar labām saskarsmes prasmēm, vācu okupācijas laikā iekārstojās par šoferi, nodrošinot iztiku un relatīvu drošību ģimenei. Pēc kara bija labi ieredzēts garāžu vadītājs kolhozā. Droši vien viņš zināja, ka ienaidnieka ienaidnieks vēl nav draugs.

Ir pagājuši 20 gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Visā visumā, mēs neesam sasnieguši cerēto labklājības un brīvības līmeni. Pirms 70 gadiem mēs bijām iejaukti lielvaru spēlēs, kuru militārais pārspēks neatkarīgajai Latvijai neatstāja praktiski nekādu cerību. Pašlaik arī mēs esam iejaukti šais spēlītēs, taču dūru cīņu vietā nu notiek finansiāls pokers, kur cits citu cenšas apspēlēt rūdīti spēlmaņi. Savā ziņā, mūsu situācija ir nedaudz labāka, jo tieša fiziska iznīcība mums nedraud. Tomēr jau 1990. gadā, kad nosēdāmies pie viena galda ar rūdītajiem blēžiem, mums tika iedalītas iezīmētas kārtis; un spēlētajam, kas ir iesācējs, tas nozīmēja praktiski momentānu zaudēšanu.

Mēs esam paspēlējuši praktiski visu; aizjūras onkuļi, kas sevi dēvēja par mūsu draugiem, jo mums redz esot kopējs “ienaidnieks”, cits onkulis, it nemaz nekautrējās mūs apspēlēt, pie sevis gardi smiedamies par mūsu naivumu. Un mēs pat neapjēdzām, kas notiek, jo pa galvu taču neviens nesita! Un nu, šķietami apjēguši notikušo, kaisām sev pelnus uz galvas, sak – ak mēs, stulbie un naivie latvieši…

Jautājums ir par to, ko nu darīt. Acīmredzot, jāizdara pareizie secinājumi. Pirmkārt, jābeidz sevi vainot notikušajā, tas vienkārši nav produktīvi, pat ja tomēr ir taisnība. Otrkārt, vienmēr jāatceras – nav nekādu “draugu”, kad spēlē finansu spēlītes. Jo sevišķi, kad spēle notiek ar iezīmētām kārtīm. Mēs esam vieni, un vienmēr tādi esam bijuši.

Treškārt, nacionāla valsts tomēr ir labākais veids, kā aizstāvēt latviešu intereses. Vēsturiski, Latvijas valsts tika izveidota latviešu nācijas interešu aizstāvībai, jo ne Vācija, ne Krievija par to nekādi nerūpējās. Savas valsts jēga ir un paliek vienīgi ekonomiskā; viss pārējais, kā dzimtenes mīlestība, politiskā neatkarība un pašnoteikšanās ir vērsti uz šo mērķi, vai ir ekonomiskās jēgas blakusefekts. Ja pilsoņi nejūt ekonomisku labumu no dzīves valstī, viņi tiecas šo situāciju mainīt, emigrējot vai saceļoties pret valsti.

Jebkuras impērijas jēga ir resursu, kas tā vai citādi ir cilvēka darba augļu rezultāts, koncentrācija impērijas centra, valdošā politiskā slāņa labā. No kā izriet, ka nacionāla, neatkarīga valsts ir jebkuras impērijas ienaidniece: nacionāla valsts cenšas nepieļaut savu resursu ekspluatāciju svešu impēriju labā. Kas, diemžēl, neizslēdz pašas nacionālās valsts impērisku uzbūvi, koncentrējot resursus pārvaldes centrā vai centros, zaudējot tās dibināšanas jēgu.

Eiropas Savienība ir impērija. ASV ir impērija. Krievija, kaut arī vairs nav spēka plaukumā, arī ir impērija. Daži samērā pamatoti uzskata, ka globālā finanšu sistēma ir savā veidā impēriju impērija, kas iekļauj sevī gan ES, gan ASV, gan arī Krieviju. Mēs joprojām esam nacionāla valsts, kaut arī pa pusei saplūdusi ar ES ekonomiski un ASV/NATO militāri.

Latvijā ir cilvēki, kas vēlas strādāt, un ir daudz darāmā darba. Taču ir bezdarbs; kā gan var būt tik absurda situācija? Atbilde ir jāmeklē finanšu sistēmā, kas rada mākslīgu naudas deficītu, apbrīnojamā kārtā vienlaikus izraisot inflāciju, kas ir pārmērīga naudas daudzuma efekts. Globālā finanšu impērija mūs pārvalda ar naudas sistēmu, daļu mūsu resursu novirzot savā labā. Līdz ar ko vienkāršs secinājums: maigi un neuzbāzīgi jāatdalās no pasaules finanšu sistēmas, atgūstot savu ekonomisko neatkarību, kurai sekos arī politiskā. Domāju, tas varētu būt nākošais Latvijas mērķis.

P. S. Noteikti iesaku izlasīt nesen latviešu valodā tulkoto un grāmatnīcās nopērkamo Pērkinsa grāmatu “Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”. Tur ir labi aprakstīts, kā darbojas Impērija.

Desmitajā aprīlī 10:56 pēc Maskavas laika pie Smoļenskas nolaižoties nogāzās Polijas delegācijas lidmašīna. Visi pasažieri gāja bojā. Starp upuriem bija daudz Polijas augsti stāvošu amatpersonu, tajā skaitā Polijas prezidents Lehs Kačinskis un viņa sieva, ārlietu ministra vietnieks, kultūras ministra vietnieks, vismaz divi prezidenta padomnieki, 12 palamenta locekļi, valsts bankas vadītājs Slavomirs Skrzipeks, armijas štāba priekšnieks un praktiski visas augstākās militārpersonas, ieskaitot flotes, sauszemes un gaisa spēku, kā arī speciālās nozīmes karaspēka komandierus; Aleksandrs Sšžiglo, nacionālā drošības biroja vadītājs.

Acīmredzami, ka Polijas valstij šo cilvēku zaudējums ir nopietns trieciens, un nav svarīgi, vai katastrofa bija tīši izraisīta, vai apstākļu sagadīšanās. No otras puses, poļu nāciju ši traģēdija saliedēs, tāpat kā līdzīgos apstākļos jebkuru citu tautu.

Polija ir viena no stabilākajām NATO jaunajām loceklēm, pati lielākā un militāri spēcīgākā. Acīmredzami, NATO šāds pavērsiens galīgi nav izdevīgs, ja spriežam pēc publiski pieejamās informācijas. Tieši otrādi, tas var nedaudz apgrūtināt līdzšinējo sadarbību.

Krievijai ir ilgstoši bijušas domstarpības ar Polijas valsti, Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Pēdējā laikā arvien biežāk pavīd visai jokaini rakstiņi par dažādu ikdienišķu parādību ietērpšanu terorisma bubuļa krāsās. Pats dīvainākais ir tas, ka šie notikumi risinās Apvienotajā Karalistē, kas jau izsenis bijusi izslavēta ar racionālās un loģiskās domāšanas tradīcijām. Gandrīz katrs taču zin Agatas Kristi kriminālromānus un to ekranizāciju ar Erkilu Puaro kā galveno varoni, tāpat kā Artūra Konana-Doila nemirstīgo Šerloku Holmsu. Šie romānu varoņi kļuva slaveni ar sava prāta spēku, loģiku un analīzi.

Pēdējā laikā ar racionāli domājošajiem angļiem notiek kaut kas nelāgs. Savā ziņā tas atgādina PSRS trīsdesmito gadu spiegu, sabotieru un kontrrevolucionāru medības, Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Daži vārdi ievadam.

Pjotrs Kropotkins bija mācīts vīrs, zoologs un ģeologs, pazīstams zinātnieks, un viens no zināmākajiem 19/20. gs mijas krievu anarhistiem.

Anarhisti, pretēji populāram uzskatam, neuzskata, ka vajadzīgs visu karš pret visiem. Viņi vienkārši uzskata, ka valsts nav vienīgā sabiedrības pašorganizācijas forma, kaut arī mūsdienās visizplatītākā. Manuprāt, šo uzskatu apstiprina daudzi gadījumi, kad dažādu notikumu rezultātā iestājas valsts panīkums, vai lokāls valsts varas trūkums.

Šajā rakstā pieminētais krievu rublis kopš 1897. gada bija pielīdzināts 2⅔ frankiem jeb 0.774 gramiem zelta (Latvijas Bankas zelta kurss 2010. gada 18. martā ir 574.9 lati par Trojas unci jeb 31.1 gramu; apmēram 18,5 Ls gramā jeb 1 rublis=14,30 Ls)

1 desetīna = 1,0925 ha

Tātad, Pjotra Kropotkina “Nodokļi – līdzeklis bagāto bagātināšanai” no http://lib.ru/POLITOLOG/KROPOTKIN/nalog.txt
manā tulkojumā. Ja ir vēlēšanās, šo rakstiņu var izplatīt jebkur, ja vien netiek mainīts saturs un saglabājas norāde uz autoru un tulkotāju.

—–

Nodokļi ir tik izdevīgi! Naivie ļaudis – “dārgie pilsoņi”, kā tos uzrunā vēlēšanu laikā – pieraduši domāt, ka nodokļi ir līdzeklis dižu, tautai noderīgu  civilizācijas sasniegumu īstenošanai. Taču valdības labi zin, ka nodokļi ir pats ērtākais veids, kā Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Jūs esat uzņēmējs, un Jums ir veikals, kurā pārdodat kaut ko. Piemēram, pārtikas preces. Tirdzniecība iet no rokas, un Jūs pelnat naudu.

Kādu dienu pie Jums atnāk vīrs ar skarbu seju un piedāvā savus “aizsardzības” pakalpojumus. Jūs atsakaties, jo līdz šim nevienam nav nācis prātā Jūs aplaupīt.

Nākošajā dienā jūsu veikala skatlogā tiek iemests ķieģelis, un rīta pusē atkal atnāk tas pats vīrs, atkal piedāvājot aizsardzību par mērenu samaksu. Vīram rokā ir beisbola nūja, un Jums beidzot pielec – tas bija viņš, kas iemeta ķieģeli. Jūs atsakāties maksāt, un dabūjat punu no sitiena ar beisbola nūju. Vīrs kaut ko piemin par kāju salaušanu un Jūsu bērniem.

Kad vīrs nākamajā dienā atnāk atkal, Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Šķiet, ka beidzot ir rasts sakarīgs izskaidrojums globālās sasilšanas idejas slēptajam finansiālajam izdevīgumam. Līdz šim likās, ka saceltais tracis ap, ak šausmas, cilvēku piedūmoto planētu ir tikai labu gribošu, taču maz ko saprotošu vides aizsardzības aktīvistu histērija. Kas prot lasīt angliski, vara uzreiz skatīties Carbon Currency: A New Beginning for Technocracy? un manis rakstīto izlaist. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Pēdējā laikā arvien vairāk dzirdam par teroristiem, kas savus spridzekļus slēpuši ja ne taisnajā zarnā, tad vismaz apakšbiksēs, un tāpēc labskanības un vienkārši jautrības labad sauksim tos par anālajiem teroristiem. Taču vēl daudz jautrāka ir ASV un Eiropas valstu reakcija uz šo klaunu priekšnesumiem ar ne mazāk dīvainiem gājieniem.

Tātad, nedaudz iz vēstures.

2009. gada 27. augusts, Saūda Arābija. Kāds jauns cilvēks piezvana Saūda Arābijas drošības dienesta vadītājam, princim Muhamedam bin Najefam, un piesakās uz vizīti, lai izlūgtos grēku piedošanu par terorismu (saite, vēl saite, un vēl). Tur ir tāda prakse, nopietnas lietas kārtot personiskā sarunā, nevis ar birokrātisku saraksti. Princis viņu arī pieņem, un pēc neilgas sarunas, atrazdamies mazāk kā metra attālumā no prinča, Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Pavisam īsi: tas, kas tagad notiek Latvijā, ir loģiskais iznākums varas attiecībām ar tautu, ja trūkst atgriezeniskās saites starp tautu un valdību. Ir viena saite, kad valdība ietekmē tautu, taču otrā, kad tauta ietekmē valdību, ir ļoti novājināta. Principā, katras varas sapnis ir vienvirziena saite: varas turētājs dara, ko grib, bet viņam par to nekas nav. Pat sirdsapziņas pārmetumu. Loģiskais iznākums vienmēr ir nolaišanās līdz intelektuāla, egocentriska plēsēja līmenim.

Nupat jau esam nonākuši pie tā, ka Latvijas tautu politiķi vaino visos savos nodarījumos. Šī tendence novirzīt atbildību vērojama jau kādus pēdējos 10 gadus, un tikai pieņemas spēkā. Un daži naivi ļautiņi, daudzi no kuriem spļaudās Delfi.lv komentāros, savai vainai tic ar visu savu naivo sirdi, nenojaušot, ka tā vara ir iecerējusi, tā tiek veidota sistēma. Mea culpa, mea maxima culpa.

Par šo tēmu Latvijā ir labi uzrakstīts šeit: Tautas varas vertikāle

Un vēl, viela pārdomām, par varu. Rakstiņš ir par arhetipiem, to simbolu izmantošanu manipulācijās ar cilvēkiem. Un viens no šādiem arhetipiem ir kopēja upurēšana, kas emocionāli un psihiski saista dalībniekus. Daudzi varas struktūrās iesaistītie nodarbojas ar upurēšanu tādā vai citādā veidā. Tā var būt teatralizēta ceremonija, un tā var būt reāla kāda cilvēka vai grupas nogalināšana vai iznīcināšana sociāli vai materiāli. Kāpēc? Šķiet, ka upurēšanas mērķis ir saliedēt grupu un mazināt, vislabāk pilnīgi iznīcināt grupas locekļu individuālo sirdsapziņu. Daudzas noziedznieku grupas jaunajiem dalībniekiem liek nogalināt kādu, tā vai citādi. Pēc būtības, tā ir upurēšana.

Uzmanieties, ja kāds no varas cilvēkiem piedalās kaut vai simboliskā upurēšanā. Tas nozīmē centienus atbrīvoties no sirdsapziņas. Iespējams, dvīņu torņu nogāšana arī bija 2000 cilvēku upuris, un vienlaikus priekš tautas arhetipiskā simbolisma pilns psiholoģiski graujošs notikums.

Controlling The Minds Of The Masses: How It Is Done And Why

Šorīt kopā ar pēdējiem sapņiem ienāca maza, smuka idejiņa: mums, pašreizējās Latvijas Republikas iedzīvotājiem, jādibina jauna valsts. Dibināsim to pašreizējās Latvijas Republikas teritorijā, tādējādi latviešiem nekur nebūs jābrauc labākas dzīves meklējumos. Tēlaini runājot, pārcelsimies ar visu savu zemi uz citu juridisko personu, nodarbosimies paši ar savas zemes kolonizāciju. Nekādas vardarbības, mainīsim savas zemes iekārtu mierīgi un kulturāli, tā būs labāk lielākajai daļai cilvēku.

Nosauksim šo veidojumu par Latvijas Trešo Republiku. Tai būs pavisam citāda valstiskā iekārta kā Latvijas Republikai. Kāda tieši, to mēs izdomāsim pa ceļam, nemaz nešaubos. Daži pamatprincipi ir skaidri jau tagad: Lasīt pārējo ieraksta daļu »