Egleskoka emuārs

Haiti karte

Haiti ir neliela tropiska valsts, apmēram puse no Latvijas teritorijas. Iedzīvotāju skaits ap 10 miljoni un turpina pieaugt.

Klimats silts un mitrs, ļoti piemērots cukurniedru, rīsu, kafijas, mango, kokvilnas un citu labi pārdodamu kultūru audzēšanai. Kādreiz lielāko daļu teritorijas klāja meži, kas tagad izcirsti koksnes un kurināmā ieguvei. Tāpēc arī pastiprināta augšņu erozija un plūdi.

Daudz neapgūtu derīgo izrakteņu iegulu, ieskaitot zeltu, sudrabu un varu, kā arī boksīti un ļoti kvalitatīvs marmors.

Sākotnēji salu apdzīvoja indiāņi, kuri pēc spāņu kolonizācijas daļēji iznīka, daļēji sajaucās ar ievestajiem āfrikāņiem. Visu Haiti vēsturi ir notikušas cīņas starp lielvarām par valsts kontroli. Pati Haiti ir vienīgā valsts pasaulē, kas ieguvusi neatkarību vergu sacelšanās rezultātā. Taču cīņa par varu neapstājās, un pēdējo 200 gadu laikā ir bijuši 36 apvērsumi.

Iedzīvotāju nomācošais vairākums dzīvo lielā trūkumā un nabadzībā, par spīti lielajām dabas bagātībām. Cēlonis ir nestabilā politiskā un ekonomiskā situācija, kas padara bezjēdzīgu jebkādu ilglaicīgu plānošanu, kā arī iedzīvotāju nežēlīgā ekspluatācija, ko veic nacionālā un starptautiskā oligarhija, bieži vien ar brutālu spēku.

Cīņa par Haiti resursiem turpinās arī vēl šodien. Pēc 2010. gada zemestrīces, Haiti kļuva par vieglu laupījumu starptautiskajām korporācijām, jo dezorganizēja vietējo pārvaldi, kura, lai cik slikta būdama, tomēr turēja varu savās rokās. Ātri vien lidostu okupēja ASV karaspēks, lai “palīdzētu uzturēt kārtību”, un vairākas dienas neļaujot nosēsties lidmašīnām ar palīdzības kravām. Lai attaisnotu militāro klātbūtn un de facto okupāciju, Rietumu prese kultivēja priekšstatu par vardarbības vilni Portoprensā, kaut patiesībā viss bija gandrīz tikpat mierīgi kā parasti.

Visu šo pasākumu mērķis ir viens: palīdzības misijas aizsegā privatizēt Haiti ar visu, ko tur var dabūt. Tur ir vēl lētāks darbaspēks nekā Bangladešā vai Ķīnā, un daudz tuvāk ASV tirgiem. Derīgos izrakteņus jau minējām. Uzreiz pēc zemestrīces radās varas vakuums, ko sāka aizpildīt vietējās organizācijas, kuras līdz šim atradās ēnā. Pat Haiti cilvēki nav mazi bērni, kas bez valdības uzraudzības ir spējīgi tikai uz destruktīvām darbībām. Vienmēr notiek tautas pašorganizācija. Daudzām impēriskām valstīm nepatīk piemēri, kuri skaidri parāda, ka var labi dzīvot arī bez centrālās varas. Kādreiz šāds piemērs un alternatīva monarhijām bija pirātu “valstis”. Sīkāk par Haiti kārtējo okupāciju var palasīt samērā plašā Arūna Guptas rakstā. Tieši to pašu, par veselīga nacionālisma un pašpārvaldes bīstamo piemēru impērijām, raksta Noams Čomskis.

Interesantu, nekur Rietumu presē neminētu faktu sniedz Al-Jazeera: Haiti glābšanas darbos jau kopš pirmajām zemestrīces dienām piedalās vairāki simti Kubas ārstu, un Kuba ir atvērusi savu gaisa telpu starptautiskajiem pārlidojumiem no Floridas uz Haiti.

Ja nedaudz salīdzinām postpadomju perioda notikumus Latvijā ar Haiti, kā tos apraksta Džefrijs Sommerss un Maikls Hudsons, tad abos gadījumos saskatāma līdzība, jo shēma ir aptuveni vienāda: ar dažāda veida krīzēm padarīt valsti “mīkstu” un parādos grimstošu, uzpirkt vietējo “eliti” un tad uzspiest valstij savus noteikumus, ko un kā privatizēt un atdot starptautiskajām koprorācijām, izmaksas uzveļot nodokļu maksātāju pleciem, kuri slīgst arvien dziļāk nabadzībā. Haiti gadījumā liela loma ir bruņota spēka izmantošanai, Latvijas gadījumā – finanšu mahinācijām.