Drošības iestādes vakar lepni paziņoja, ka ir arestēts tā dēvētais “Neo”, cilvēks, kurš internetā publicējis no VID iegūto informāciju par valsts iestāžu darbinieku atalgojumiem. Vienlaikus, informācija par šī cilvēka identitāti “netiek ne apstiprināta, ne noliegta”. Acīmredzot, policija atstāj sev “atkāpšanās ceļu” gadījumam, ja Poikāns tomēr neizrādās Neo.
Interesanti, kāpēc vajadzīgs apcietināt cilvēku, par kura vainu paši vēl šaubās, un uztaisīt skaļu kratīšanu žurnālistes Nagles dzīvoklī, kuras nepieciešamība arī netika izskaidrota? Rodas situācija, par kuru runā visos plašsaziņas līdzekļos, TP ir runājusi par Mūrnieces demisiju kratīšanas sakarā, un arī Zatlers bilst savu vārdu, aicinot visu ķidāt lēnām un pamatīgi.
Notikušā rezultāts ir pamatīgs troksnis presē, un mazāk domājošajiem rodas iespaids, ka “mūsu policijai rokas ir garas”. 12. maijā notika vēl viens nozīmīgs notikums, kurš Neo aizturēšanas troksnī ir praktiski pazudis no uzmanības loka: noraidīts valdības priekšlikums kredītņēmēju stāvokļa atvieglošanai, apmēram 82 miljonu latu apmērā. Noteikumu jēga bija valsts garantijas privātpersonu kredītiem apmaiņā pret 20% atlaidi no kredīta pamatsummas. Bankas šai pasākumā atteicās iesaistīties, un tā nu tas viss noklusa. Salīdzinājumam, mūsu valsts to pašu nodokļu maksātāju naudu vismaz 800 miljonu latu apmērā ir dāsni patērējusi Parex sindicētā kredīta devēju, ārvalstu banku atbalstam, galīgi nekonsultējoties ar vismaz vienu no iesaistītajām pusēm, nodokļu maksātājiem.
Atgriežoties pie Neo lietas, mani dikti uzjautrināja radio ziņās lietotais termins “slepenās izmeklēšanas metodes”, ar kurām tad arī Neo atrasts. Visticamāk, ar šo terminu piesedzas tie, kas paši nesaprot, par ko runā, vai arī piesedz faktu, ka Latvijas valsts Neo atrašanu “pasūtījusi” saviem NATO sabiedrotajiem; jau sev ir zināms, ka liela daļa no nozīmīgā interneta trafika, kas iet caur ASV kanāliem (un tas nozīmē, lielākā daļa), tiek arhivēta, tāpēc atrast var praktiski jebkura ziņojuma avotu, ja tikai ir vēlēšanās meklēt adatu siena kaudzē. To gan dara speciāli šim nolūkam radītas programmas.
Presē tiek netieši uzsvērts, ka Ilmārs Pokāns esot “dikti talantīgs programmētājs” un “iepriekš jau izteicis priekšlikumus, kā uzlabot valsts pārvaldi”. Tādējādi netieši tiek pateikts, ka “Poikānam bija spējas un motivācija”. Vienlaikus, protams, neviens nepiemin faktu, ka VID mājaslapā pieeja bija aptuveni tikpat vienkārša kā šai mājaslapai, un motivācija ir vismaz pusei pieaugušo Latvijas iedzīvotāju.
Cienītais lasītāj, eksperimenta pēc izmēģini pārlūkprogrammas adrešu logā ierakstīt adresi http://egleskoks.lv/?p=733. Atvērsies rakstiņš par vīngliemežiem. Tagad nomaini cipariņu aiz vienādības zīmes pret citu skaitli, piemēram, 733 vietā ieraksti 666. Nebūs neviena atbilstoša rakstiņa. Tagad ciparu 555 – būs rakstiņš par mākoņiem. Un tagad paspēlējieties ar saviem cipariņiem, uz dullo. Varat pat uzrakstīt primitīvu programmiņu, kas pieprasa visas lapas no nulles līdz tūkstotim. Ja egleskoks.lv vietā būtu VID mājaslapa, Tu tagad būtu briesmīgais hakeris-noziedznieks 
Lai nolasītu informāciju no VID mājaslapas, NEBIJA JĀBŪT HAKERIM, to varēja izdarīt jebkurš skolnieks, kas pāris mēnešus ir muļķojies ar mājaslapu taisīšanu no nulles un saprot dažus pamatprincipus, konkrēti, sakarību starp lapas adresi un tās saturu. Nedaudz zinošākam jābūt, lai uzrakstītu pieprasījuma programmiņu, kas aizvieto lielu, garlaicīgu darbu ar rokām, pieprasījumus veidojot automatizēti. Arī tā nav nekāda “sistēmas laušana”, jo VID sistēma bija kā nocietināts šķūnis, kuram logi un durvis atstāti vaļā. Cilvēku, kas kaut ko šādu var paveikt, Latvijā ir vairāki desmiti tūkstošu, es tai skaitā. Un stipri apšaubu, vai Poikāns būtu izmantojis likuma apšaubītas metodes: noķeršanas gadījumā viņam ir pārāk daudz, ko zaudēt – savs bizness, ļoti labi iesākta karjera un sociālais statuss, un iespējams, arī ģimene. Tad jau labāk būtu publicēt atklātu vēstuli dažos lielākajos Latvijas laikrakstos, un galvas ripotu.
Vislielākā kvalifikācija un speciālas zināšanas ir vajadzīgas, lai izvairītos no noķeršanas, dzēšot pēdas pēc datu ielādes vairāku gigabaitu apjomā un publicējot materiālus internetā. Kaut gan, mūsu dienās, kad brīvi pieejams bezvadu internets ir noķerams uz katra stūra, arī šī problēma ir risināma nosacīti viegli. Par to bija atsevišķa Latvijā uzņemta TV filma.
Vēl viens cirks ir gaidāms ar tiesu un pierādījumiem. Tiesā būs runa par darbībām, par kuru jēgu pilnībā var spriest tikai cilvēki ar sākuma līmeņa zināšanām IT, kuru tiesnešu vidū nav pārāk daudz. Apmēram zinot Latvijas tiesu sistēmu, kur valda varbūt ne tik daudz korupcija, kā vispārējs pofigisms un paviršība, varam paredzēt, ka Poikāns tiks atzīts par vainīgu, un viņam tiks uzkarināta visa atbildība par notikušo, kaut vai tāpēc vien, ka viņš ir gudrs, un tiesībsargājošās instances, politiķi un žurnālisti līdz galam nesaprot, kas notiek. Vainīgo atrada, policijas un VID mundieri ir glābti vai vismaz nedaudz notīrīti, tauta sapratīs, ka “VID aiztikt nedrīkst”, un viss pamazām noklusīs.
Protams, paliek jautājums, kāda velna pēc mēs nedrīkstam zināt, cik kurš valsts iestādēs saņem. Tā ir mūsu, nodokļu maksātāju nauda. Nav vairs 90-ie gadi, kad bandīti upurus izraudzījās pēc ziņām, ka kādam ir daudz naudas – bandīti ir viens otru apšāvuši vai gandrīz visi izķerti. Skaidrs, ka lielo algu īpašnieki vēlas slēpt savus ienākumus no tautas gluži vienkārši tāpēc, ka patiesībā šīm lielajām algām nav īpaša pamata – vienkārši kāds labi saņem uz nodokļu maksātāju rēķina. Privātajā sektorā ir vismaz kaut kāda atgirezeniskā saite: saņemot pārāk daudz algā, uzņēmuma vadītājs riskē ar uzņēmuma bankrotu; uzņēmuma peļņai ir jābūt samērojamai ar darbinieku algām. Valsts sektorā šīs dabiskās kontroles nav – tāpēc jābūt cita veida kontrolei.
Solvita Āboltiņa, lai arī atbalsta informācijas par algām pieejamību, nosoda šīs informācijas iegūšanas likumam neatbilstošo veidu. Patiesībā, tas ir nedaudz cits jautājums, par likuma atbilstību pamatlikumam. Ja mēs cenšamies ievērot principu, ka likumīgs un pareizs ir viss, kas ierakstīts likumā, tad vienu dienu mēs varam nokļūt situācijā, ka valsts mums liek nodot savus bērnus gaļas kombinātā pārstrādei konservos, jo tādu likumu ir pieņēmusi Saeima. Šis acīmredzami ciniskais piemērs mums norāda, pa patiesībā ir tikai viens vai daži pamatlikumi, uz kuriem balstās gan cilvēku normāla sadarbība, gan pati civilizācija: visi cilvēki ir tiesībās vienlīdzīgi, un katram ir tiesības uz dzīvību un brīvību, ciktāl tās ir samērojamas ar citu cilvēku tiesībām un brīvībām.
No kā izriet, ka oficiālie likumi var būt netaisnīgi un pret tādiem ir jācīnās ar visiem pieejamiem līdzekļiem, tai skaitā oficiālajā likumā neatļautiem. Citiem vārdiem, tautai ir visas tiesības sacelties pret apspiedējiem, ko arī visai mēreni un civilizēti darīja Neo, lai kurš tas arī nebūtu. Ja oficiālajos likumos parādās tēzes, kas principā nepieļauj likumu grozīšanu nekā citādi kā vien likumīgā ceļā, ir pavērts ceļš uz tirāniju: valdošais slānis likumā nostiprina un paplašina savu varu un privilēģijas, un nekas šo procesu nevar ierobežot, jo likums un vara ir likuma un varas turētāju īpašumā.
15.39: TVNET ziņo, ka Poikāns ir atzinies. Loskutovs uzņēmies viņu aizstāvēt. Kā jau bija paredzams, būs liela sišanās par “tādas ierīces (arī datorprogrammas) neatļautu izgatavošanu, pielāgošanu izmantošanai, realizēšanu, izplatīšanu vai glabāšanu, kura paredzēta automatizētas datu apstrādes sistēmas resursu ietekmēšanai nolūkā izdarīt noziedzīgu nodarījumu, ja šīs darbības izraisījušas smagas sekas.” Manā skatījumā, tika izgatavota programma, kas atvieglo nolasīšanu, un nekas vairāk, nekāda tur resursu ietekmēšana normāli domājošam cilvēkam nav saskatāma. Taču juristiem uz šo pasākumu var būt savs, visai īpatnējs un ierindas cilvēkam grūti saprotams viedoklis. Un nekādas smagas sekas arī nav iestājušās, tāpēc turēšu īkšķi par Poikānu. Un kaut vai tāpēc, ka Poikāns ir produktīvs cilvēks atšķirībā no daudziem labos amatos esošajiem.
Abet lietu pēc krimināllikuma 145.panta – par sveša personiska noslēpuma tīšu izpaušanu, ja to izdarījusi persona, kam pēc sava amata vai nodarbošanās jāglabā slepenībā tai uzticētās vai zināmas kļuvušas ziņas – ir jāpiešuj Jakānam un/vai citiem VID darbiniekiem, jo Poikāna pienākums kaut ko neizpaust nebija aiz tā vienkāršā iemesla, ka VID viņš nestrādā
