Egleskoka emuārs » Bloga arhīvs » Nodokļi ir varas būtība

Egleskoka emuārs

Aiz mākoņiem spīd Saule. Vienmēr.

Nodokļi ir varas būtība

Autors egleskoks @ 11 februāris, 2010

Jūs esat uzņēmējs, un Jums ir veikals, kurā pārdodat kaut ko. Piemēram, pārtikas preces. Tirdzniecība iet no rokas, un Jūs pelnat naudu.

Kādu dienu pie Jums atnāk vīrs ar skarbu seju un piedāvā savus “aizsardzības” pakalpojumus. Jūs atsakaties, jo līdz šim nevienam nav nācis prātā Jūs aplaupīt.

Nākošajā dienā jūsu veikala skatlogā tiek iemests ķieģelis, un rīta pusē atkal atnāk tas pats vīrs, atkal piedāvājot aizsardzību par mērenu samaksu. Vīram rokā ir beisbola nūja, un Jums beidzot pielec – tas bija viņš, kas iemeta ķieģeli. Jūs atsakāties maksāt, un dabūjat punu no sitiena ar beisbola nūju. Vīrs kaut ko piemin par kāju salaušanu un Jūsu bērniem.

Kad vīrs nākamajā dienā atnāk atkal, Jums jau ir sagatavota aploksne ar naudu, jo otru punu vairs nevēlaties dabūt.

Šo etapu mēs esam nogājuši deviņdesmitajos gados. Tagad viss ir savādāk. Mums neviens vairs ar beisbola nūju ciemos nenāk. Tā vietā, mums pašiem noliktā laikā un vietā jāieskaita noteikta naudas summa valsts kasē, pa ceļam pierādot ar pavadošiem dokumentiem, ka neesam parādā vairāk. Ja mēs to nedarām, valsts noalgoti vīri neļauj mums strādāt, slēdzot bankas kontus. Ja mēs pretojamies, mūsu manta tiek aprakstīta un atņemta likumā aprakstītā kārtībā. Arī šie vīri drīkst sist un šaut, ja joprojām izrādat pretestību.

Kur ir atšķirība? Principiālas atšķirības nav. Mūs ar varu piespiež atdot sava darba augļus, viens to pamato ar “tāpēc ka es tā varu”, otrs ar “tāds ir likums”. Kāpēc, par to diskusijās neviens neielaižas.

Tomēr vajadzētu tuvāk iztirzāt jautājumu par nodokļu būtību. Nodoklis ir pakalpojums vai darba augļi, ko vājākais ir spiests maksāt stiprākajam, lai stiprākais tam ļautu dzīvot. Tātad pēc būtības nodokļi ir donora enerģija parazīta uzturēšanai. No pakļautajiem saņemtā enerģija tad arī ir jebkuras varas pastāvēšanas mērķis, būtība.

Te droši vien radīsies iebildums, ka vara var būt arī labdabīga, ka tai pakļaujot daļu iedzīvotāju, tiek panākti mērķi, kuri nes labumu visiem. Piemēram, lielā Ķīnas mūra uzcelšana ar lieliem cilvēku upuriem, aizsargājot valsti pret iekarotāju uzbrukumiem no ziemeļiem. Taču ir acīmredzams, ka viena vara, Ķīnas imperators, izmanto cilvēkus, lai aizsargātu sevi pret konkurējošas varas tīkojumiem, kura arī izmanto savus cilvēkus, tiecoties parazitēt uz ķīniešu rēķina, tikai dara to savādāk. Ķīniešu dzīvību jautājums šai gadījumā kļūst otršķirīgs, ja vien vara spēj sevi nosargāt.

Līdzīgi, argumenti par nodokļu nepieciešamību valsts uzturēšanai ir reducējami līdz “nebarosiet mūsu parazītus, nāksies barot citus”. Par pensijām, pabalstiem un citām mūsdienu valsts izdevumu pozīcijām varam aizmirst, jo tas ir vienkārši triks, lai mūs parliecinātu par parazīta barošanas nepieciešamību. Ja to nedarītu valsts, daļa cilvēku saņemtos paši, bet pārējiem palīdzētu citi cilvēki, kā tas ir bijis simtiem gadu pirms sociālās palīdzības sistēmas izgudrošanas.

Jebkuras varas, tāpat kā jebkura atsevišķa cilvēka dzīve ir attīstība dzīves sākumā uzņemtā virzienā, pilnveidojot savas dažādus labumus (plašā nozīmē) nesošās prasmes un neattīstot tās, kas labumu nedod. Varas jēga ir resursu koncentrācija varas turētāju vajadzībām, tādēļ valsts attīsta savas spējas iegūt pieejamos resursus, tajā skaitā no nodokļu maksātājiem. Ja varai pakļautie laikus nepārtrauc šo virzību, vara nostiprinās, atņemot varas subjektiem jebkuru iespēju uzlabot savu stāvokli. Lielu nozīmi šī stāvokļa noturēšanā ieņem reliģija un ideoloģija, kas pakļautajiem neļauj pat iedomāties par to, kā ir nebūt pakļautam. Imperators kļūst svēts un neaizskarams, katra doma par nepakļaušanos tiek bargi sodīta.

Taču absolūtā vara ir taisnvirziena ceļš uz deģenerāciju, jo varai vairs nav disciplinējoša spiediena no padoto puses, atliek tikai daži visai nenozīmīgi objektīvi ierobežojumi. Neviens vairs nezin, kā ir būt brīvam, tāpēc varai nav jāpiepūlas, lai valdītu. Un kurš gan vilcināsies pārveidot pasauli pēc sava ģīmja un līdzības?

Impērija novājinās, apaugot ar taukiem un liekēžiem, kamēr zemākās kārtas kļūst trulas no pārstrādāšanās un bezcerības. Impērija sagrūst, kad to iekaro cita, spēcīgāka un tik ļoti neizvirtusi impērija, vai arī retāk, kad spēj ātri izplatīties ideja par brīvību un vienlīdzību. Nereti šie procesi ir īsta asinspirts, kurā iet bojā tautas, kultūras un civilizācijas.

Šie paši procesi norisinās arī mūsdienās. Jo mazāka valsts, jo ātrāk tiek veikts ceļš no iekarotās brīvības līdz pašmāju paverdzināšanai.

Arī Latvijas valsts nav izņēmums. Vara tīši cenšas sajaukt valsts un kultūras jēdzienu, parazītam uzliekot savējā cilvēka masku: Kas ir pret pastāvošo varu, tas ir pret tautiešiem! Vienlaikus vara cenšas saskaldīt pakļautos vairākos savstarpēji naidīgos grupējumos, jo nostājoties tai vai citā pusē, spēkā vājam manipulatoram iespējams ievērojami nosvērt cīņas līdzsvaru starp spēkā vienādiem pretiniekiem. Ir pamattautība un sveštautieši, nodokļu maksātāji un iekasētāji, ārsti un skolotāji, un daudzi citi grupējumi.

Veicinot cīņu starp grupējumiem, vara nodarbina pakļauto cilvēku galvas ar salīdzinoši nebūtiskiem jautājumiem, lai neatliktu laika risināt savas brīvības un neatkarības problēmu. Stučīt varai kļūst valstiski!

Uzskatāmi piemēri ir pēdējā laika notikumi mūsu valstī, kad VID ievieš aizvien stingrāku kontroli pār ierindas cilvēku darījumiem, dažādu iemeslu dēļ ignorējot varas turētāju darījumus. Tieši tā arī vara darbojas: resursu koncentrācija priekš augšgalā esošajiem. Mūsdienās viens no svarīgākajiem padoto kontroles instrumentiem ir finanšu kontrole ar nodokļiem, lai politiskajā sistēmā, kurā teorētiski jebkurš var nokļūt pie varas, jaunie censoņi no apakšējiem slāņiem tomēr līdz teikšanai nenokļūtu, nodokļu sloga spiesti. Finanšu spēlētāji un sektori, kuri ir tuvu varai, ne tikai bauda nodokļu atvieglojumus, bet šo procesu kopumā pavērš uz otru pusi, dzīvojot no nodokļu naudas valsts pasūtījumu un dažādu mahināciju ceļā.

Citāts par VID centību no http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/303572-pec_kaimina_nostucisanas_vid_veic_verienigu_parbaudi :
Valsts ieņēmumu dienesta (VID) slepenais “ierocis” cīņai ar nodokļu nemaksātājiem varētu ietvert arī ziņotāju sistēmu, proti, dienests pārbauda sūdzības, piemēram, par nevēlamu kaimiņu. Bijušais VID direktora vietnieks, uzņēmējs Kalvis Vītoliņš portālam TVNET pastāstīja, ka pēc viņa kaimiņa sūdzības VID sāka vērienīgu pārbaudi par viņa mammas ienākumiem.

Viņš stāstīja, ka kāds kaimiņš, kurš viņu vērtējis kā “sliktāko un vājāko”, vērsās pie likumsargiem, ka Vītoliņa mamma, pensionāre, varētu būt izdarījusi nelikumīgas lietas. Ierosināta arī krimināllieta. Pēc kaimiņa sūdzības VID veicis ļoti lielu izpēti un secinājis, ka Vītoliņa mamma ar savu pensiju nevar izdzīvot un ka viņai “pāris simtus” devuši bērni.

Tātad, mēs redzam pārmērīgu centību mazo nodokļu maksātāju vajāšanā un nonākšanu pie idiotiska secinājuma, ka mātei pāris simtus devuši viņu bērni, lai izdzīvotu. No kura laika ir aizliegts palīdzēt saviem vecākiem? Otrkārt, acīmredzams ir valsts “ziņojums” ar slēptu draudu “mēs nāksim arī pēc pāris simtiem”. Treškārt, redzams, kā pilsoņu savstarpējās cīņas nes labumu (tiesa, šoreiz stingri apšaubāmu) varai.

Vēl viens rakstiņš, VID slepenais “ierocis” cīņai ar nodokļu nemaksātājiem
Valsts ieņēmumu dienests (VID) sācis izmantot jaunu sistēmu, kuras darbības principi pagaidām tiek turēti noslēpumā, kas dod plašas iespējas noteikt negodprātīgākos Latvijas nodokļu maksātājus – fiziskās personas.

“Mums ir jauna fizisko personu kontroles sistēma RASA, ar ko mēs šobrīd kontrolējam fiziskās personas, skatāmies, vai viņu izdevumi nepārsniedz ienākumus. Es uzskatu, ka ar šīs sistēmas ieviešanu mūsu kontroles iespējas arī ir uzlabotas,” LTV pētnieciskajā seriālā Naudas Zīmes atzinusi VID Galvenās nodokļu pārvaldes direktora v.i. Inese Bahanovska.

VID pielieto slepenu «ieroci» nodokļu nemaksātāju izskaitļošanā. “Šajā sistēmā nonāk visi dati, kuri ir Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā gan no nodokļu maksātāju deklarācijām, gan no dažādām trešajām personām, dažādiem reģistriem, citām valsts iestādēm, bankām. Mums ir ļoti daudz informācijas, kas ir ievadīta šajā sistēmā. Un tad mēs varam salīdzināt šos datus ar to, ko nodokļu maksātājs ir pats nodeklarējis,”

Tātad nu mums ir jauna, dikti slepena sistēma, kuras pamatprincipi droši vien tā arī paliks slepeni, lai kāds nekauņa vēl neuzdrošinātos tās pastāvēšanu apstrīdēt no tiesiskā viedokļa. Slepeni likumi un procedūras ir viena no pazīmēm pārmērīgai varas kontrolei. Visi, kas iesniegs nodokļu deklarācijas, pievērsīs papildus uzmanību no VID. Baumo, ka šai sistēmai ir pieslēgtas dažādas personalizētas lielveikalu atlaižu kartes. Un kas ir domāts ar “trešajām personām”, nav atklāts. Iespējams, tie ir kaimiņi ar savām sūdzībām, taču var būt ārī ārvalstu juridiskās personas. Ņemot vērā datu milzīgo apjomu, ko par personu var savākt, praktiski vienmēr atradīsies noziegums, par ko cilvēku sodīt. Ja neatradīsies, datus var sagudrot, un būs ļoti grūti tos apstrīdēt, jo tas ir slepenās sistēmas slepenais devums. Kas mūs noved pie kārtējās totalitārās valsts pazīmes: sodīt var jebkuru, un vara pēc sev vien zināmiem kritērijiem izvēlas, kuru tieši. Datu apjoms arī apgrūtina cilvēcisku analīzi, tāpēc tiek iesaistīta skaitļošanas tehnika ar vērtēšanu pēc formāliem kritērijiem, kurus zinātājam (varas turētājiem) apiet ir diezgan viegli.

Vel labāk: http://www.tvnet.lv/financenet/zinas/303216
Lai gan Valsts ieņēmumu dienests (VID) vēlējās noteikt, ka bankām būtu tam jāziņo par privātpersonām, kuras savā kontā vienā reizē iemaksājušas vairāk par 1000 latiem skaidras naudas, tomēr bankas šo ierosinājumu neatbalstīja un tādēļ tas arī netiks turpmāk izskatīts.

Kārtējais sviests ar apsēstību ar kontroli. Bankas priekšlikumu noraidīja ne jau morālu apsvērumu dēļ, bet tāpēc, ka nevēlējās uzņemties izmaksas, kuras uz visām 25 Latvijā strādājošām bankām sastādītu “veselu pusmiljonu” latu sistēmu pārprogrammēšanai. Būtībā strīds starp 2 varas turētājiem. Princips jau ir ieviests, ka valstij ir tiesības lūrēt katra cilvēka makā (ups, tikai ne tajos, kas ir pie varas), un līdz šim summa, pie kuras vara sāk uzmanīt, vai tik Tu nekrāj pārāk daudz naudas, ir tikai samazinājusies, un varu saderēt, samazināsies arī turpmāk. Viens iemesls ir varas apsēstība ar kontroli, otrs – ES līmenī arī tiek piegrieztas skrūves.

Runa ir par Grieķiju kā ieganstu monetārās kontroles pastiprināšanai. Grieķijas finanses ir bēdīgā stavoklī, un apdraud pārējo eirozonas valstu finanses, jo budžeta pārtēriņš var izraisīt manāmu eiro kursa krišanos. Protams, šī situācija tiek izmantota vēl ciešākai ES monetārai integrācijai, kas valstu robežas padarīs nenozīmīgas. Lisabonas līgums ir noslēgts un tā ietvaros arī Latvijai nav lielas rīcības brīvības. Notiek varas konsolidācija ES mērogā. Interesanti var palasīt analīzi EU Will Fail Upwards Until it Really Fails.

Un tagad pārdomas par to, ko varētu darīt, lai šo nelāgo situāciju ar varas pārmērībām, kas noved pie uzplaukuma – deģenerācijas – sabrukuma cikla, novērstu.

Pirmkārt, katram cilvēkam ir jāsaprot, ka vara nozīmē tiesības. Nevis juridiskā, bet praktiskā veidā. Tātad katram jācīnās par savu varu, ja tam ir pārāk maz tiesību, salīdzinot ar citiem. Kamēr tā nav līdzvērtīga citu cilvēku varai, tā ir cīņa par brīvību un līdztiesību. Līdztiesība ir balanss starp dažādu cilvēku brīvībām un tiesībām, kad nav parazītu un donoru. Tāpēc Tomasam Džefersonam bija taisnība, sakot, ka “Brīvības cena ir nebeidzama modrība”.

Valsts kā varas veidojums nedrīkst būt ar lielākām tiesībām nekā katram atsevišķam indivīdam. Līdz ar to, pilsonība nav un nevar būt pienākums vai tiesības kopš dzimšanas, bet tai ir jābūt līgumam starp valsti un indivīdu, kuru tas ir tiesīgs arī neslēgt.

Varas pārmērības attīstās, kad vara ir atbrīvojusies vai norobežojusies no savas rīcības sekām. Citiem vārdiem, izviršana notiek tad, ja darbības sekas neierobežo darītāju turpināt šo darbību. Šo pamatprincipu saprata pirmie ASV konstitūcijas sastādītāji, kad valsts pārvaldes pamatā ieviesa “līdzsvara un kontroles sistēmu”, “system of checks and balances”.

Vara, kura apgalvo, ka uzņemas rūpes par savu pilsoņu labklājību, atņemot tiem kā nesaprātīgiem bērniem visu, kas potenciāli var kļūt bīstams, ar šo paziņo, ka cilvēki nav spējīgi atšķirt labu no ļauna un saprātīgi rīkoties. Jebkuram cilvēkam ir jāsaprot, ka šai pasaulē nav nekādu garantiju drošībai un nevar būt, ka katram pašam ir jāatbild par sevi un jādomā pašam, ka katrai rīcībai ir sekas un no nejaušībām neviens nav pasargāts.

Nodokļu jautājums var tikt risināts tikai pēc brīvprātības un kontraktu principa. Pēc būtības tas ir jautājums par resursu koncentrāciju valstij būtisko funkciju uzturēšanai. Lai nodrošinātu atgriezenisko saiti, iedzīvotāji varētu sastādīt budžetu, iemaksājot sevis izvēlētu naudas summu noteiktās budžeta kategorijās, piemēram, ceļu uzturēšanai vai tilta būvei. Tikko parādītos ziņas par nesaimniecisku līdzekļu izlietošanu, liela daļa pilsoņu savas iemaksas šajā budžeta kategorijā pārtrauktu.

Valsts pilsoņiem var sniegt dažādus pakalpojumus par samaksu. Iekasējot nodokļus proporcionāli izmantotajam labumam, nav nekādas vajadzības pēc pārmērīgas kontroles, pilnīgi pietiek ar zemes nodokli, kura administrēšana ir vienkārša.

Sens un pārbaudīts veids ir valsts banka, kas nodarbojas ar kredītu izsniegšanu paralēli komercbankām. Arī ļoti labs veids, kā iekasēt naudu valsts vajadzībām bez varas pielietošanas.

Vienā teikumā: katrai sistēmai ir vajadzīga kontrolējošā atgriezeniskā saite. Damokla zobens ir klasisks piemērs.

Līdzīgi ieraksti

12 komentāru ierakstam uz “Nodokļi ir varas būtība”

  1. iglali teica:

    Tencinu par šo e-rakstu, jo … tā tēma ir gana GUDRA, gan viss cits labi notiek, taču, Manuprāt, – GUDRĪBA tomēr nav ZINĀŠANU māte, par ko liecina pat bēdīgi slavenā budisma, hm,latīņu valodas frāze “repetitio mater studiorum est”, tātad, ka tieši terorizēšanas un tumsonības ATKĀRTOŠAMA ir ZINĀŠANU māte, hm, ar to nu gribu teikt to tik, ka ar to GUDRĪBU allaž agri vai vēlu notiek kā ar tām PĒRLĒM, kuras visās silēs nedrīkstam kaisīt, mjā, saku – Jūsu rakstiņš reāli automātiski atdod varu Jūsu Pretiniekam vai pat Ienaidniekam, cienījamo autor, nudien, nu,- nevajag tak tā darīt Jums pašaam sev pāri, gan jau citi to pagūs Jums negribot, bet vajag papētīt kaut nedaudz par KOLEKTĪVAJIEM AIZSARDZĪBAS PASĀKUMIEM tanī ziņā, kā “pārāk lielas” kolektīvās pasākumu sistēmas, principā, cilvēkus – nogalina, vajā, reketo, tamdēļ vajag mums, cilvēkiem, allaž atkārtot seno labi zināmo, ka cilvēce turpinās caur cilvēku bērniem un asinsradniecību, tātad, vajag pa-prātot to, kas reāli būtu nepieciešams, lai asins-radniecīgās saites nostiprinātos, bet nevis lai tās karotu !

    P.s.

    Mans priekšlikums Jums: “Izdariet izmaiņas esošā raksta virsrakstā “Nodokļi ir varas būtība” uz sekojošo – “Nodokļi ir naudas būtība”; tad pavērsies pavisam cits lauciņš analīzei !


    /12.02.2010.~9:45/

  2. egleskoks teica:

    Nekas nesanāks, jo nauda, lai arī mūsdienās ir cieši saistīta ar politiku un nodokļiem, tomēr sākotnēji nav bijusi varas instruments.
    Toties tādi vienmēr ir bijuši nodokļi (jeb mesli), ko vājākais spiests maksāt pēc stiprākā pieprasījuma, to uzturot.
    Nauda ir apmaiņas līdzekļa, vērtības abstrakcija. Sākotnēji bija barters, kurā ar laiku tika dota priekšrocība noteiktām precēm – viegli dalāmām, universāli izmantojamām un neiznīkstošām. Loģiski, par tādu universālo maiņas līdzekļi kļuva vai nu rūpniecības/lauksaimniecības preces (kokvilna, pupas, graudi) vai dārgmetāli.
    Nauda ir šo maiņas preču abstrakcija, ērti pārnēsājams simbols. Nauda padara mūsu dzīvi daudz ērtāku un tirdzniecību vienkāršāku.
    Protams, ka vara, redzot naudas izdevīgumu, centās šo sistēmu pārņemt savā kontrolē, lai izmantotu kā varas instrumentu. Inflācija ir nodokļi, ko vara ņem no cilvēku uzkrājumiem; augļotāja procenti ir nodokļi, ko naudas turētājs ievāc par naudas izmantošanu.
    Inflācija ir papīra (nesegtās) naudas mūžīgs drauds un pavadonis; augļošana ir neizbēgams pavadonis cietajai (segtajai) valūtai – jo raugi, naudas turētājam neko nemaksā tās piepaturēšana sev, kamēr tam, kam šo naudu vajag biznesa veikšanai, tā ir vajadzīga kā ēst. Abas sistēmas ved un sabiedrības noslāņošanos – papīra nauda paceļ tās emitentiem tuvākos, cietā valūta par varas avotiem padara augļotājus.

    Tāpēc taisnīgai naudas sistēmai ir jābūt šādai: katrs cilvēks ir vai var būt naudas sistēmas emitents proporcionāli sevis paveiktajam darbam. Šai naudai ar laiku, to neizmantojot, ir jāzaudē sava vērtība, tāpat kā precēm un pakalpojumiem, ko tā simbolizē; tādējādi zūd stimuls augļošanai, un kļūst izdevīgi aizdot, lai nauda ar laiku savu vērtību saglabātu (saņēmējs to groza savā biznesā).

  3. Māris teica:

    Konfūcijs teica: “Kad valsts ir saskaņā ar tao, būt nabagam un nožēlojamam ir kauns. Kad valsts ir bez tao, būt bagātam un ievērojamam ir kauns.” ( http://www.confucius.org/lunyu/ed0813.htm )
    Manuprāt, valsts ir tāda smalka mašīna, kas, pareizi noregulēta un stūrēta, var palīdzēt cilvēkiem, bet var arī tikai iekasēt nodokļus un traucēt; kā pareizi ievērojis gudrais ķīnietis, šī ietekme ir visnotaļ vērā ņemama. Atteikšanās no nodokļiem un tātad arī valsts varas pavisam ( valsts noslīcināšana vannā, kā iesaka Norkvists: http://www.thenation.com/doc/20010514/dreyfuss ) tomēr nav optimālākais risinājums, tā mēs varam nonākt piemēram, pie ceļu maksas iekasēšanas katrā krustojumā (īstas alternatīvas ir tikai izdangāti zemesceļi, vai monopols, kurš maksas punktus saliek retāk, toties prasa tādas cenas, ka braukt ar helikopteru ir tikai drusku dārgāk), kas jūtami apgrūtinātu satiksmi.
    Afrikā apmēram šāda pieeja tiek realizēta, viskonsekventāk laikam Somālijā, tur esot arī tradicionāla likumu sistēma (Xeer), kura noliedz nodokļus un centrālu valdību. Šobrīd šis tomēr nešķiet tas iedvesmojošākais piemērs; var, protams, argumentēt, ka tas tā ir CIP jaukšanās dēļ, un somālieši tiks skaidrībā ar to visu, bet no otras puses, ja tur būtu kārtīga valsts, CIPam nebūtu tik viegli iejaukties.

  4. Aigars R. teica:

    Kāda ir Jūsu attieksme pret kredītņēmēju aizsardzības likumprojektu un partiju finansēšanu no budžeta līdzekļiem? Varbūt rodās ideju apmaiņa.
    Iesaku izlasīt rakstu- “Par kredītņēmēju aizsardzību” http://www.philos.lv mājaslapā.

    http://www.philos.lv/Par_kredit.html

  5. egleskoks teica:

    Partiju finansēšana no budžeta līdzekļiem var izvērsties par kārtējo naudas izpumpēšanas līdzekli no valsts kases: dibinam 100 jaunas partijas, pieprasam valsts finansējumu un naudu dažādos veidos netieši iepludinam savās kabatās. Shēmas ir jau atstrādātas valsts pasūtījumos.
    Zinot Latvijas īpatnību, ka te visi viens otru pazīst un jebkurā gadījumā balsos par personālijām, drīzāk vajadzētu aizliegt partijas kā tādas, lai katrs neliels apgabals izvirza savu kandidātu un atsauc, ja viņa darbība neapmierina. Apgabaliem jābūt nelieliem, lai cilvēks ir daudzmaz personiski pazīstams. Līdz šim galvenā problēma ir atgriezeniskās saites trūkums partiju sistēmā: cilvēki taisa sūdus, taču partija tāpēc nemirst. Ja visa lieta grozītos ap personālijām, būtu cits stimuls – savu sabojāto reputāciju vēlētāji neaizmirsīs vēl gadus 10.
    Par kredītņēmēju aizsardzību doma sekojoša: jābalstās uz taisnīguma principu. Ir kredītņēmējs, kuram nav naudas un bieži vien arī zināšanu, kā šo naudu apsaimniekot un atdot; un ir kredīta devējs, kurš ir spēles noteicējs – tas ir līdzekļi, un zināšanas, kā arī iespēja ietekmēt vidi, kurā aizdošana notiek – gan ar likumdošanas, gan cenu līdzekļiem. Nevienam nav noslēpums, ka Parex banka savulaik sposorēja visas Saeimā iekļuvušās partijas, uz kopējā fona tas tāds nieks viens bija (nu kas gan ir 10 000 Ls katrai partijai? Pat 50 000 Ls nav daudz). Iespējams, arī citas bankas rīkojās tāpat.
    Otra ietekme ir cenas – masveida kreditēšanas apstākļos cenas staruji aug, jo pēkšņi visi ir kļuvuši maksātspējīgi. Tādējādi kredīta neņēmēji var justies zaudētāji, jo iekrāt savus līdzekļus kreditējamo preču iegādei nu kļūst daudz grūtāk.
    Ja kredītprocentus drīkst ieskaitīt uzņēmējdarbības izdevumos, atkal tiek veicināta kredītu ņemšana, un pēc būtības valsts atsakās no daļas nodokļu par labu bankām. Zinot, ka kredītņēmējs ir gan nodokļu maksātājs (reālo preču un pakalpojumu ražotājs), gan arī kredītprocentu maksātājs, kopējais efekts ir naudas novirzīšana no valsts nodokļiem uz banku sektoru. Kas ir labāk, ir grūti pateikt, manuprāt, abi varianti ir slikti.
    Izejot no augstākminētā, ir tāds pats secinājums, kā jau ieteikuši daudzi vietējie banku speciālisti: visus kredītus pārvērš latos, un latu devalvē. Iedzīvotāji tiks vaļā no kredītiem, un varēs sākt no jauna. Valstij gan būs savi parādi jāatdod, taču liela parādu daļa būs nost no pleciem.
    Kas attiecas uz kredītu neatdošanu, te arī jābūt līdzsvaram: vislabākā ir situācija, ja kredītņēmēja bankrots arī bankai ir neizdevīgs. Pašlaik, cik zinu, personisks bankrots ir stipri apgrūtinoša un dārga procedūra, kas nav katram pa spēkam. Sanāk arī neproporcionāla atbildības sadale: ja banka bankrotē, to sadala reizinātājos, taču īpašniekus neaiztiek, jo banka ir juridiska persona (par nelikumīgām attiecību kārtošanām pašlaik nerunāsim). Ja kredītņemējs nespēj atmaksāt kredītu, juridiskas personas gadījumā seko bankrots, un viss ir pareizi; taču fiziskai personai ir grūti no parāda atbrīvoties. Šeit ir acīmredzams līdzsvara trūkums, tādēļ kredītņēmēja atbildības ierobežošana tikai ar ieķīlāto mantu būtu solis pareizajā virzienā, citādi tagad ir tā, ka viena puse riskē daudz vairāk.
    Principā, nedrīkstētu pieļaut līgumus, saskaņā ar kuriem banka drīkst priekšlaicīgi atprasīt kredītu, sagraujot uzņēmumus.
    Protams, jebkuras bankas glābšana par budžeta līdzekļiem arī ir absurds – tā tiek veicināta banku bezatbildība un tieksme riskēt, jo sarežģītā situācijā izglābs nodokļu maksātājs.

  6. egleskoks teica:

    Konfūcijam bija taisnība. Ja ir taisnīgi spēles noteikumi, paceļas strādīgie un gudrie. Ja ne, tad blēži.
    Domāju, der pavērot Somālijas modeli. Tas ir cits, alternatīvs ceļš, varbūt tāpēc CIP to cenšas apkarot.
    Kas attiecas uz CIP iejaukšanos iekšējās lietās, arī mūsējās viņi jaucas ne pa jokam, tikai mēs to nemanām, jo ikdienā lēmumus par valsts dzīvi nepieņemam, to jūt tikai tie, kas atrodas varas augšpusē, un arī ne visi. Somālijā nav centralizētas valdības, tāpēc arī ir mazāk kritisko ietekmes punktu, uz kuriem izdarīt efektīvu spiedienu. Domāju, Somālija ir riktīgs dadzis CIP pakaļā. Protams, ļoti mežonīgs un neizglītots, taču tur ir, ko pamācīties, kaut vai tāpēc, lai redzētu, ka var arī savādāk.

  7. egleskoks teica:

    Pašreizējo situāciju veido pati naudas sistēma, kurai nav vērtības kā tādai. Pareizāk būtu, ja nauda būtu simbols kādai konkrētai vērtībai un tās emisija notiktu nevis ar centrālās bankas starpniecību, bet līdztekus vērtību radīšanai. Tāpat arī naudas izņemšana no aprites – tai jābūt proporcionālai vērtību zudumam (patēriņam).
    Vienīgā sistēma, kura tā var strādāt, ir tā saucamā personiskās naudas sistēma: vērtība rodas cilvēka darba rezultātā, taču tās novērtējums – darījuma rezultātā. Šāda sistēma ir tā saucamā Local Trade and Exchange System (LETS), kuru var realizēt jebkurš interesents savu draugu un paziņu lokā. Sīkāk var palasīt http://www.tirgus-kaiminiem.lv sākumalapā.

  8. egleskoks teica:

    Par Somālijas pirātiem: http://egleskoks.lv/2009/05/dazi-interesanti-fakti-par-somalijas-piratu-motivaciju/

  9. Vientiesis teica:

    Nodokļi nav varas būtība.

    Varas būtība ir kontrole – kontrole pār resursiem, tai skaitā cilvēkresursiem, to iegūšanu, sadali un plūsmas kanāliem, un nauda šajā gadījumā ir viens no resursu veidiem. Pašai naudai kā preču/pakalpojumu ekvivalentam šajā gadījumā ir statista loma. Svarīga ir tās emisijas, plūsmas, akumulēšanas un pārdales kontrole.

    Vara pati par sevi arī nav ne laba ne arī slikta. Tā piemīt jebkurai tradicionālai organizācijai, atšķiras tikai varas sadalījums tās locekļu starpā (proporcionāls pēc kādiem kritērijiem, vienāds visiem, asimetrisks, utt.) un iegūšanas veids. Kvantitatīvi un kvalitatīvi to varētu vērtēt ar organizācijas locekļu apmierinātību ar status quo. Un te uz skatuves parādās otrs varas atribūts – ideoloģija. Patiesībā ideoloģija parādās stipri agrāk – jau tajā brīdī, kad cilvēku kopa nolemj organizēties grupā savu interešu realizēšanai un/vai aizstāvēšanai. Tā apraksta grupas mērķus, to sasniegšanas metodes, organizācijas struktūru un likumus, mijiedarbību un attiecības ar citām grupām.

    Nodokļi paši par sevi arī nav ne labi, ne slikti. Tas ir labs veids līdzekļu akumulēšanai, kurus var izmantot krīzes pārvarēšanai(kā jau atēnieši Senajā Grieķijā sametās flotei cīņai pret persiešiem vai amerikāņi, lai tiktu ārā no 20-to gadu beigu krīzes) vai kvalitatīvam lēcienam grupas konkurētspējas uzlabošanai (uzbūvēt cietoksni aizsardzībai pret sirotājiem, ieguldīt līdzekļus masu izglītībā, valsts elektrifikācijā, utt.). Uzkrājumi var kalpot arī kā tauku slānis liesajiem gadiem vai regulācijas mehānisms tirgus svārstību korekcijai.

    Arguments – kāpēc veidot uzkrājumus centralizēti, radot administrēšanas izmaksas un dažādas iespējamās līdzekļu noplūdes, un tādejādi samazinot to vērtību? Katrs saprātīgs cilvēks taču pats var parūpēties par sevi un savām vecumdienām. Ja nevar, lai vaino pats sevi, bet parazitēt uz cita rēķina nav pieklājīgi.
    Tāpēc, ka nevar. Ne visi saprātīgie ir veiksmīgi sev neatkarīgu apstākļu dēļ. Vai dienestā sakropļotam kareivim, kuram nav radu vai draugu būtu jāliedz pienācīgas vecumdienas? Turklāt lielākā daļa no tiem, kuri sevi uzskata par saprātīgiem nemaz tādi nav. (zemsvītras piezīme: Tas gan ir mans personīgais viedoklis. Kā jau vairums, es spriežu pats pēc sevis.) Tāpēc arī grupa deleģē lēmejvaru, kādam viņuprāt gudrākajam, savu mērķu sasniegšanai. Kā senāk, tā arī šodien reti kurš to darīs par pliku “paldies”. Atkal kolektīvam jālaiž apkārt ziedojumu trauks.

    Par Kīnas mūri: Ja būtu iespējams kvantitatīvi salīdzināt cilvēku dzīvības un materiālās vērtības, ko šis mūris pasargāja ar tām, kas tika ziedotas tā uzcelšanai, tad varētu spriest par tā humāno un ekonomisko lietderību. Bet savas stratēģiski defensīvās funkcijas tas veica labi.
    Sociālantropologi saka, ka šāda veida megabūvēm ir arī cita, ne tikai uzurpatora krāniņa demonstrēšanas funkcija – organizācijas locekļu konsolidēšana un kopējas identitātes stiprināšana, kas nebija mazsvarīga pirmās Ciņu impērijas kontekstā, kura sastāvēja no vairākām ar varu apvienotām valstīm ar atsķirīgām valodām un rakstībām.

    Ja jau pašiem mehānismiem nav ne vainas, tad problēma meklējama varas pielietojumā. Tas ka vara vienmēr ir bijusi, ir un būs kārdinoša un tās iegūšana reibinoša, nav nekāds noslēpums. Daudzskaitlī, gribam, lai tā apmierinātu pēc iespējas lielāka skaita cilvēku interesēs, vienskaitlī, gribu, lai tā apmierina manas intereses. Izeja, kā jau minēts, ir atgriezeniskā saite ar varu jeb kontroles kontrole. Ideoloģijas līmenī tā ir plaši izplatīta, bet faktiski …
    Bet ja ceļojums uz horizontu ir bezgalīgs un tas nav sasniedzms, tas nenozīmē, ka to būtu jāpārtrauc. Pieņemu, ka pastāv kaut kur definētas (vai arī nē) likumsakarības par varas pašregulācijas mehānismiem un tās izdzīvošanas balansu – cik absolūta var būt, cik ilgi un pie kādiem nosacījumiem tā var pastāvēt, kāda ir sakarība starp apmierinātību ar to un tās ilgtspēju, utt..

    Bet kā gan noslēgumā bez moralizēšanas?
    Tad nu lūk, ir jau sasodīti vienkārši visu polarizēt. Ir “viņi” – vara un “mēs”, kurus čakarē. Cik ir tādu, kas ir atteikušies no jebkādiem Kīnas ražojumiem, atbalstot Tibetas neatkarību. Cik ir tādu, kas atsakās no kafijas, tāpēc ka to par smieklīgu darba algu un garās darba stundās ražo 9 12 gadīgi bērni Āfrikā, bet kompānijas, bez pārspīlējuma, uzvārās par 1000%, cik ir tādu, kas nepērk Chiquita augļus, jo tā Dienvidamerikā ar CIP rokām slepkavo politisko opozīciju, ieceļ marionešu valdības, apspiež arodbiedrības? Cik ir to, kas nepērk zeltu tāpēc, ka tā ieguvē tiek izcirsti Amazones džungļi un piesārņotas upes? Un par ko Tu balsoji pēdējās vēlēšanās?
    Ja vara man piedāvā lētu banānu, nav svarīgi kā tas iegūts, es to labprāt pērku, bet nevēlos maksāt skolotājam algu nodokļu veidā. Tāda šķiet ir vidusmēra attieksme. Vara nav tikai “viņi”, kas kaut ko dara. Mēs paši šo varu barojam un uzturam, pat tad, ja mums liekas, ka mēs stāvam maliņā un neiesaistāmies. Tā teikt iekšējais, nevis ārējais kontroles lokuss.

    Tas vairāk nav stāsts par to cik efektīva un godīga ir sistēma, stāsts ir pat to, cik efektīvi un godīgi mēs realizēja savas “kontroles kontroles” iespējas un cik lielā mērā mēs pakļaujamies varas ideoloģijai un kā mēs paši piedalāmies tās veidošanā un uzturēšanā.

    Ar cieņu
    Vientiesis

  10. egleskoks teica:

    Te protams, var strīdēties, kas ir svarīgāk – iegūt kontroli, lai varētu rīkoties ar resursiem, vai iegūt resursus, lai varētu ieviest kontroli. Ja mēs ņemam nodokļus plašākā nozīmē – tas ir, resursi, ko ir saražojis kāds cits, un dažādu iemeslu dēļ bez atlīdzības (vai arī ar asimetrisku atlīdzību) atdod varas turētāja rīcībā, tad varas būtība tomēr ir nodokļi. Un nauda mūsdienās tomēr ir galvenais vērtību mērs, tāpēc arī nodokļus pieprasa maksāt naudā. Citiem vārdiem, vara kā kontrole pār resursiem nebūt nav pretrunā ar varu kā spēku, kas šos resursus iegūst no pakļautajiem.

    Par kolektīvajiem aizsardzības pasākumiem – šķiet, tas ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki dzīvo lielākās apvienībās. Savā ziņā lamatas – uzturam savu valsti, lai citas valstis mūs neiekarotu, un otrādi. Līdz ar to senajā Grieķijā kopējo aizsardzības budžetu veidoja galvenokārt labprātīgi.

    Par cilvēkiem, kurus vara ir pieradinājusi būt bezspēcīgus, un tamlīdzīgi. Te ir jāuzmanās ar secinājumu izdarīšanu no esošā stavokļa. Līdzīgi, kā zemē notriektu cilvēku nevajadzētu uzskatīt par nespējīgu staigāt un uz šī secinājuma pamata viņam liegt piecelties. Tāpat arī ar mūsu rīcību, lai novērstu vergu darbu trešās pasaules valstīs – pirmkārt, mēs jau esam samaksājuši nodokļus un ar atlikušo cenšamies dzīvot. Otrkārt, arī trešās pasaules cilvēki ir spējīgi par sevi parūpēties. Es gribu teikt, ka tā nav tikai mūsu atbildība, kaut arī zināma daļa atbildības ir jāuzņemas. Principā, šādas situācijas cēlonis ir resursu nevienlīdzīga pārdale, kas ir iestrādāta finanšu sistēmā, un kuru nemainot, ir ļoti grūti mainīt pārējo.

    Un vēl ļoti grūti ir mainīt paradumus, ieskaitot domāšanas paradumus. Nedaudz to var izdarīt, rosinot citus domāt par nedaudz neparastākiem skatījumiem uz pierasto lietu kārtību. Ko arī šeit mēģinu bīdīt :)

  11. Vientiesis teica:

    Par terminoloģiju:
    Skudras arī var ēst un tajās ir kalorijas, tāpēc ar vārdu piens plašākā nozīmē es domāju skudras, jo pienā ir kalorijas un tas ir ēdiens un tur nav nekādu pretrunu.
    Nodoklis nav sinonīms jēdzienam resurss. Nodoklis ir resursu pārdales mehānisms. Kontrole pār šo mehānismu ir vara.

    Nodoklis nenozīmē piespiedu kārtā, tā nav pilnīga varas patvaļas manefestācija. Atkal polarizācija: viņi “vara” un mēs “pakļautie”. Ja izdara vispārinājumu: vēlētājs pats izvēlas savus varas pārstāvjus – tie, savukārt, realizē sava vēlētāja intereses – izdod likumu par nodokļiem, to iekasēšanu, sadali, pielietojumu. Labuma guvējs ir pats vēlētājs un nodokļa maksātājs. Nodokli vara iegūst savā rīcībā, bet viņas brīvības pakāpes ierobežo maksātāja vēlmes. Tāds ir mehānisms. Vai un kā tas darbojas, tas ir cits jautājums.

    Kontroli varētu definēt ar brīvības pakāpju skaitu rīcībai ar resursiem. Jo lielāka brīvība, jo lielāka kontrole, jo vairāk es drīkstu, jo vairāk es varu. Resursu iegūšana garantē tikai pašus resursus, kontrole, vara, varēšana, ļauj ar tiek rīkoteies pēc saviem ieskatiem. Ja kontrole ir, tad ir arī resursi, ja ir resursi, tad kontrole vēl ir jāiegūst – resursi bez varēšanas ar tiem rīkoties nozīmē vienu – par tiem nav kontroles. Ceru, ka ar to pietiks. Pārējo par kapitāla un varas saaugšanu var lasīt Kapitālā.

    Par zemē notriektu cilvēku pilnībā piekrītu. Bet tas, kurš viņu ir notriecis zemē tomēr būtu pelnījis fui. No vienas puses (piem., DAmerikā)viņš neievēro nekādu biznesa un cilvēcisko ētiku, no otras puse (pasaules tirgū) viņš vēlas, lai pret viņu ievēro godīgu konkurenci. Manuprāt viņš to nav pelnījis.

  12. egleskoks teica:

    :) ) Ar vārdu piens jāsaprot kalorijas, tāpat kā ar vārdu skudras. Jā, nodoklis ir resursu pārdales mehānisms, taču tāpēc tā būtība nezūd – resurss nāk no vieniem un aiziet pie citiem.
    Piekrītu, ka varu jādefinē plašāk, ne tikai kā piespiešanu. Tomēr praksē politiskā vara parasti izpaužas kā piespiešana ar likumu palīdzību, ar visai vāju racionālu argumentāciju. Pret ko tad arī es iebilstu.
    Par zemē notriekto cilvēku – elementārs taisnīgums un saprāts prasa, lai mēs nejauktu cēloni ar sekām, kad esošo stāvokli nosauc par vienīgo iespējamo vai vismaz pelnīto. Taču politiķi un citi pie varas esošie to dara katru dienu, un bieži vien pat paši neapjēdz, ka runā nesakarības. Līdz ar to – jā, konkurence nav godīga.

Atstāt atbildi

* Nokopējiet paroli:

* Un ierakstiet to šajā laukā:

XHTML: Drīkst izmantot šādus tagus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>

 
 
GoStats.com — Free hit counters
 
Hostings, virtuālo serveru noma, domēnu reģistrācija