Egleskoka emuārs

Var asināt ne tikai parastos, maināmos žilešu asmeņus, bet arī vienreiz izmantojamos, kas iekausēti plastmasas kātā, tai skaitā ar diviem trim un četriem asmeņiem.

Pierādījumi šeit (tirgošanā) par 11.95 USD, un šeit lasāms patenta pieteikums

P.S. Vairāki frizieri sarunās ir apstiprinājuši, ka visgludākais skuvums iegūstams ar veco, labo bārdasnazi, un nekādi tur elektriskie skuvekļi un augstāko tehnoloģiju ūberkūlās žiletes.

2011. gada 1. martā. Nesen uzzināju vēl vienu, vienkāršu bezmaksas žilešu asināšanas paņēmienu: pirms skūšanās, pavelciet žileti pa džinsu bikšu augšstilbu apmēram desmit reizes. Pēc tam otrādi; abos gadījumos skuvekļa kustība ir virzienā pretēja tai, ar kādu skuj bārdu. Tas ir paskaidrojums, lai nebūtu pārpratumu ar sagrieztām biksēm. Tieši tagad man ir viena palietota vienreiz lietojamā žilete, pēc kāda laiciņa uzrakstīšu, kā darbojas šī metode.

Runa ir par to pašu tvaikoni “Lusitania”, ko 1915. gadā pie Anglijas krastiem nogremdēja vācu zemūdenes, un kura dēļ karā iesaistījās ASV. Vācu puse apgalvoja, ka kuģis vedis kara materiālus angļiem, angļi un amerikāņi – ka tas ir bijis “nevainīgs civiliedzīvotāju upuris”.
Patiesība atklājusies nesen: nirēji, kas pēta vraku, nogremdētā kuģa kravā atklājuši apmēram 4 miljonus patronu. Domājam, bijušas arī sprāgstvielas, kuras sprāgušas jau pēc torpēdas trāpījuma, un kura radīto bojājumu dēļ kuģis nogrima nieka 18 minūtēs.

Arī prāmis “Estonia” nogrima aizdomīgi ātri, un tā vraku daudzi politiķi nevēlas kustināt visdažādāko ieganstu dēļ… Un ne jau velti tiek pieprasīta atkārtota izmeklēšana.

Pirms kādiem astoņiem gadiem, kad izlasīju vairākus Viktora Suvorova darbus par otrā pasaules kara izcelšanās iemesliem un sākotnējiem notikumiem austrumu frontē, radās atbildes uz daudziem jautājumiem par agresiju pret “nevainīgo” padomju Krieviju, un radās daži tikpat būtiski jautājumi. Konkrēti, ja jau Suvorovs dzīvo un raksta savas grāmatas Apvienotās Karalistes slepenpolicijas aizsegā, kā arī lasa lekcijas militārajās koledžās, tātad ir jābūt kādam iemeslam, kādam labumam, ko Apvienotā Karaliste iegūst no šī cilvēka. Vienu brīdi šķita, ka tas tiek darīts aiz tīrās patiesības un cilvēkmīlestības pret komunisma upuriem. Tiesa, mans naivums nebija ilgs

Izskatās, ka patiesība ir vēl nedaudz savādāka. Atslēga sapratnei – atcerēties, pirmkārt, ka informācija un propoganda ir tik cieši saaugušas, ka praktiski nav atdalāmās, un tā tas bija jau pirms 60 gadiem; otrkārt, ka politiskajās cīņās nav labo un ļauno, kaut arī katrs dalībnieks cenšas sevi iztēlot par “labo”; treškārt, visi kari notiek par varu un/vai materiālajiem labumiem, kas pēc būtības ir viens un tas pats.

Tātad, ko iegūst briti, atbalstot Suvorovu, kas visu vainu par otrā pasaules kara izraisīšanu uzveļ Staļina vadītajiem komunistiem? Noteikti arī viņiem ir savs noslēpums, savs grēciņš. Jāatceras, ka tolaik Apvienotā Karaliste bija norietoša impērija, kurai nāvīgu triecienu deva pirmā pasaules kara izdevumi un ar tiem saistītie parādi tuvākajam sabiedrotajam, ASV, kura šos parādus i nedomāja atlaist. ASV ekonomiku tajā laikā jau stingri kontrolē privātu banku kartelis, vārdā Federālās Rezerves, kuru galvenais peļņas avots ir naudas aizdošana pret procentiem ASV valdībai. Vācija, kuru tajā laika vada intelektuālais maniaks Ādolfs Hitlers ar vienīgo domu par Vācijas varenības atdzimšanu un vēsturiskā taisnīguma atdzimšanu, īsteno ekonomiskās reformas, atsakoties no kapitālistiskā modeļa un augļošanas izmantošanas finanšu sistēmā, ar savu veiksmīgo piemēru radot draudus pārējā rietumu pasaulē valdošās finanšu elites varai. Staļiniskā un resursiem bagātā PSRS strauji industrializējas, lai militāri un ekonomiski panāktu Rietumus, un gatavojas ideoloģiski neizbēgamajam karam ar Rietumiem. Japāna, kura arī vēlas kļūt par militāri un ekonomiski varenu valsti, mocās ar resursu problēmām, no kurām galvenā – naftas nepietiekamība ekonomikas darbināšanai, ko arī izmanto ASV, uzskatot Japānu par bīstamu konkurentu; nafta arī ir iemesls Japānas iebrukumam Mandžūrijā un DA Āzijas salās, un cēlonis karam ar ASV.

Britu impērijai otrais pasaules karš un Vācijas iznīcināšana bija vajadzīga, lai neitralizētu bīstamu konkurentu un iegūtu tā daļu Eiropas tirgū; otrs motīvs, vienojošs ar ASV, ir iznīcināt alternatīvu finanšu modeli tautsaimniecībai, ko iemieso Vācija un arī Krievija, un ierobežot Krievijas ekspansijas plānus Eiropā; Krievijai savukārt ir izdevīgs Britu impērijas un Vācijas karš, kas novājinātu Eiropu un atvieglotu tās iekarošanu. Vācijai, tāpat kā Japānais, trūkst naftas, un tās tuvākās atradnes ir Dienvideiropā, tad Dienvidkrievijā, un tad Tuvajos Austrumos, kas ir galvenokārt Britu impērijas kontrolē. ASV, kurai naftas ir pa pilnam savā teritorijā, cer ar kara palīdzību veicināt savu ekonomiku un izkļūt no krīzes, nopelnot ar sabiedroto finansēšanu, iznīcinot ekonomiskos konkurentus Vāciju, Japānu un daļēji arī Britu impēriju, un iegūstot arī militāras lielvaras statusu.

Vienīgais īstenais 2. pasaules kara uzvarētājs ir ASV, kas pēc kara diktē noteikumus pasaules ekonomikā, ir galvenā militārā lielvara un kontrolē lielāko daļu pasaules zelta rezervju. Britu impērija sabrūk, pārvēršoties par ASV piedēkli, Vācija un Japāna ir pilnīgi sakautas, un PSRS ir zaudējusi lielāko daļu spēka, un uz ekspansiju vairs nav spējīga, kaut arī joprojām spēcīga militāri.

Avoti, ko palasīties: The Myth of German Culpability, Stalin’s speech to the Politburo on 19 August 1939, Interview with Professor Grover Furr, author of “Anti-Stalinist Villainy”

Mūsdienu globālie kari arī ir cīņa par naftas rezervēm un pret islamisko naudas sistēmu, kurā neiekasē procentu procentus, pretēji Rietumiem.

Ja mūsu “draugi” pašlaik ir NATO, tas nenozīmē, ka mums ar viņiem notiekti nebūs jākaro. Drīzāk jau otrādi, ar tādiem draugiem arī ienaidniekus nevajag To pašu, protams, var teikt arī par Krieviju.

Tad es, johaidī, būtu sātanists, kurš palēnām pāriet pie mormoņiem!

C – tas ir jūdaisms;

C++ – islams;

C# – mormonisms;

Lisp – dzenbudisms;

Perl – vodoo;

Python – humānisms;

Visual Basic – sātanisms…

Avots: If programming languages were religions

6.-12. decembra “SestDienā” 24. lappusē neliels Egīla Zirņa rakstiņš par dažādajām papīra naudām, kas cirkulēja Latvijas teritorijā pēc cariskās Krievijas sabrukuma. Trīs lietas piesaistīja uzmanību:

1. Cilvēki ilgi saglabāja uzticību cara rubļiem. Droši vien tāpēc, ka tie bija segti ar zeltu. Piezīme 2012. gada 15. februārī: Zelta segumam nav nozīmes, jo cilvēki naudu turpina lietot gan paraduma pēc, gan tāpēc, ka nav alternatīvas; pat tad, ja teritoriju jau okupējis citas valsts karaspēks. To varēja novērot vācu okupācijas sākumā 1941. gadā.

2. Dažādie okupanti un pretošanās kustības centās ieviest savas naudas, pat Bermonts un Latgales partizānu pulks.

3. Savu naudu no 1915. gada izlaida arī Liepājas (apgrozībā līdz 1925. g.), Jelgavas (līdz 1931. g. 1. aprīlim bija samaināma pret latiem) un Ventspils pašvaldības.

Acīmredzot tolaik cilvēki daudz labāk nekā mūsdienās saprata, ka kontrolēt naudas sistēmu nozīmē kontrolēt ekonomiku.  Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc ekonomikas atjaunošana pēc kara postījumiem notika daudz ātrāk nekā otrās neatkarības sākumā pēc daudz mazākiem zaudējumiem?

Pēdējā laikā aizvien vairāk dzirdams par visādiem krimināliem izlēcieniem, pārsvarā dažāda veida laupīšanām. Te bankomāti, un nu jau arī inkasācijas mašīnas ar cilvēku upuriem, gluži kā deviņdesmito gadu sākumā.

Valdība ir stipri pārcentusies ar naudas nogriešanu policijai, ugunsdzēsējiem, un citiem valsts pārvaldes orgāniem. Ir skaidri saprotams, un tur nav jābūt ne ekspertam, un pat ne arī politiķim, ka laikā, kad cilvēku materiālā labklājība krītas, un viņos rodas aizvainojuma un dusmu sajūta, stipri pieaug dažādu noziegumu risks. Samazināt finansējumu un štatus policijai ir situācijas pasliktināšana, jo noziedzība tikai pieaugs, un ja valsts paliks bezzobaina, tad arī valstij gals vairs nav tālu.

Drošība ir galvenais iemesls, kādēļ pilsonis saglabā savu lojalitāti valstij. Valsts pirmā un galvenā funkcija ir nodrošināt ārējo un iekšējo drošību, kas izpaužas kā savu pilsoņu aizsardzība no naidīgas ārvalstu un ārzemnieku rīcības, un pašā valsts iekšpusē – elementāras kārtības un elementāra taisnīguma nodrošināšana. Pie pēdējā pieder aizsardzība pret laupīšanām, izspiešanām, nolaupīšanām, verdzību un citiem atbaidošiem rīcības veidiem.

Varbūt tāds arī ir plāns? Samazinam finansējumu policijai, uzliekam neciešamus nodokļus godīgiem pilsoņiem, lai godīgs darbs neatmaksājas un nauda ieplūst acis pieverošu ierēdņu kabatās, un veidojam bandītisku valsti, kurā notiek visu karš pret visiem? Notiks riktīgs korupcijas pieaugums, tautas neapmierinātībai ar parazītu vadītu valsti sekojošais haoss un anarhija būs burvīgs iegansts, lai ieviestu diktatūru vai kaut ko tikpat kretīnisku.

Labs piemērs ir Meksikā notiekošais – totāls bandu karš pret valsti, kopš Meksikas lielākais naftas lauks un valsts dolāru avots sāk izsīkt. Klīst runas, ka narkotiku ražošanu no Kolumbijas palēnām pārceļ uz Meksiku, tuvāk noieta tirgum ASV. Pat vienmēr mierīgie grieķi ir zaudējuši pacietību, kas man bija pārsteigums.

Skaidri saprotams, ka pasaulē notiek pārmaiņas, un nopietnas pārmaiņas. No pārmaiņām mēs neizvairīsimies, taču mūsu spēkos ir izvēlēties, vai tās notiks haotiski un ar materiālo vērtību un intelektuālo zināšanu iznīcināšanu, vai arī puslīdz mierīgi, kad ir laiks nedaudz padomāt pirms darīšanas. Sagraut nav nekāda māksla, māksla ir būvēt.

CO2 daudzums atmosfērā patiešām nav cēlonis sasilšanai, vairāk sekas. Taču vispirms kontekstā svarīgā informācija.

Šorīt uzskrēju virsū blogam, kurā apspriež jaunākās Zemes magnētiskā lauka izmaiņas. Doma sekojoša: magnētiskais lauks ir mainījies spēcīgi un negaidīti, izraisot sensāciju pētošo zinātnieku vidū. Ko tas nozīmē praktiski, nevienam nav ne jausmas

Tāpat, cits blogs ziņo par izmaiņām jonosfērā – tā ir zemāka kā parasti. Arī nav nekādas saprašanas, kāpēc tā notiek un vai tam ir kāda nozīme.

No ģeoloģijas ir zināms, ka Zemes magnētiskais lauks ir mainījies reizi dažos simtos tūkstošos gadu, periods nav pārāk regulārs, taču vidēji ik pēc 200 tūkstošiem gadu.

Mēs zinām, ka lielāki magnēti ietekmē mazākus, pagriežot tos saskaņā ar savu, spēcīgāko lauku. Zemei ir magnētiskais lauks, un arī Saulei ir magnētiskais lauks, daudz spēcīgāks. Un tāpāt arī mūsu galaktikai, Piena Ceļam, ir savs magnētiskais lauks, daudz spēcīgāks nekā Saulei. Mainoties lielākajiem, mainās arī mazākie.

Nesen atklāts, ka Saules ietekmē Zeme “elpo”, ar ciklu deviņas dienas, un var uzskatīt, ka Zeme atrodas Saules atmosfēras augšējos slāņos. Ir arī cita informācija par Saules cikliskumu.

Tāpat ir zināms, ka ass, ap kuru griežas Zeme, nedaudz kūļājas, mainot Saules siltuma sadalījumu pa Zemes virsmu. Ar šo daļēji saistīti ir daudzi citi Zemes klimata cikli, piemēram, Milankoviča cikli.

Kosmosā kaut kas notiek, un mēs uz sava kosmiskā putekļa, saukta par Zemi, kaut ko no tā nedaudz novērojam, un mēģinām izdarīt secinājumus. Paiet daži gadi, rodas jauni novērojumi, un iepriekšējās teorijas sagrūst. Taču vismaz vienu vispārinājumu mēs varam izdarīt: ir daudz dažādu ciklu, kas savstarpēji pārklājas un veido šķietami haotisku ainu. Ja mēs zinātu tos visus, varētu precīzi prognozēt klimata izmaiņas daudzus gadus uz priekšu. Diemžēl mēs to apgalvot nevaram, tāpēc arī mūsu prognozes ir visnotaļ aptuvenas.

Augšminēto iemslu dēļ mēs nevaram viennozīmīgi apgalvot, ka klimata izmaiņu cēlonis ir cilvēka darbība. Varbūt kārtējais cikls? Vienīgais, ko tomēr varam apgalvot, ir – politiķiem šī tēma ir mīļa un kaut kādā veidā ļoti izdevīga. Iespējams, ir plāns tirgoties ar CO2 emisijas kvotām; varbūt kārtējais veids, kā ierobežot jaunattīstības valstu centienus attīstīties; vai gluži vienkārši, kārtējā uzmanības novēršana no būtiskām tēmām.

Ir pietiekoši daudz nopietnu cilvēku, kas nepiekrīt politiski korektajai tēzei, ka “cilvēks ir klimata izmaiņu cēlonis”. Un viņu argumenti vismaz mani pārliecina vairāk nekā politiķu demagoģiskie spriedelējumi un “tautas gudrība”, kas saucas “tā tas ir, jo visi tā saka”. Tiem, kam interesē, var iemest acis piemēram, diskusijā par globālo sasilšanu un Monktona viedoklī par “hokeja nūjas” temperatūras līkni: falsifikācija, kā arī 35 neērtas patiesības: kļūdas A. Gora filmā. Ja ļoti interesē rakties, un ir atbilstošas zināšanas, var lasīt www.climateaudit.org.

Tīri praktiskam un īsam ieskatam pietiek uzmest aci populārzinātniskai ģeogrāfiskai un paleontoloģiskai informācijai par iepriekšējiem miljoniem gadu, kas liek domāt, ka CO2 saturs atmosfērā ar temperatūru nav saistīts, vai arī sasilšana izraisa CO2 satura pieaugumu. Piemēram, krīta periodā (Mezozoja beigas), laikā no 145 līdz 65 mlj. gadu atpakaļ, vidējā temperatūra bija par 4 grādiem augstāka kā mūsdienās, atmosfērā bija pusotru reizi vairāk skābekļa un 6 reizes vairāk CO2 nekā 1700. gadā.  Temperatūras un CO2 svārstības Zemes attīstības vēsturē attēlotas šeit. Pat, ja arī šie dati nav precīzi, globālās sasilšanas cēloni tas nekādi neapstiprina.

Viss dabā ir saistīts. Cilvēks ir slinks, tāpat kā visa pārējā dzīvā daba. Arī intelektuāli slinks. Un tam ir jēga – nedrīkst tērēt enerģiju par velti. Un cilvēks ir iedomīgs, šī īpašība izriet no cilvēka kā bara dzīvnieka hierarhiskās dabas, un arī intelektuālā slinkuma. Cilvēkiem nepatīk, ka teorijas sagrūst, jo ir jāmaina savs pasaules skatījums un jāpiepūlas, pārvarot slinkumu un nolaižoties no iedomības mākoņiem. Daudzi to nespēj vai negrib izdarīt pat vienu reizi mūžā. Nenosodīsim viņus, jo tā patiešām ir ērtāk dzīvot. Un par cilvēku ērtībām sola gādāt politiķi

Rakstiņš, kurā īsumā izklāstīta Baltijas, tajā skaitā Latvijas, aizsardzības problēma. Kā lai tādas mazas valstiņas, kas ne trīs tankus nespēj nopirkt, lai sevi aizsargā? Acīmredzams, ka Gruzijas pieeja, pērkot tankus, lidmašīnas un vēl sazin ko, galīgi nenostrādāja, jo nebija pietiekoši daudz apmācītu cilvēku.

Īsumā, ir tikai daži varianti, kuri tur izklāstīti:

1. Gruzijas variants, pats sliktākais: izgāzt daudz naudas par dažām mums baisi dārgām, taču galīgi kara gadījumā stipri nederīgām mantiņām – tankiem, iznīcinātājiem, karakuģiem. Ja uzbrūk Krievija, viņiem ir desmitkārtīgs pārspēks jebkurā jomā, un tur arī mantiņas nelīdz.

2. Mēģināt sabiedroties ar kādu tuvu lielvaru, kas konkurē ar Krieviju. Diemžēl tādas lielvaras nav jau kopš otrā pasaules kara laikiem.

3. Sabiedroties ar kādu tālu lielvaru. Mūsu pašreizējā pieeja, esam NATO. Taču šis variants ir vairāk izdevīgs pašai NATO: ja vajadzēs, varam nemaz nešaubīties, ka mūs upurēs vispārības labad. Lai atceramies, kas notika ar Poliju, kura pirms otrā pasaules kara sabiedrojās ar Angliju un Franciju. Kamēr nenotiek plēšanās ar Lāci, NATO ir izdevīgi kontrolēt šo teritoriju, un mēs NATO ietvaros specializējamies. Kara gadījumā specializācija nelīdzēs.

4. Ceturtā izvēle, gatavošanās partizāņu karam, kad katrs pieaudzis cilvēks prot šaut un izgatavot bumbas, un vēl dažas briesmīgas lietas. Par viena tanka cenu var sapirkt 100 vai vairāk raķetes, ar katru no kurām var iznīcināt labu tanku. Nerunājot nemaz par mīnām un strēlnieku ieročiem. Lēti un dusmīgi, ja prot pielietot. Īsāk sakot, kļūt maziem, nikniem un smirdīgiem, lai ar mums karot neatmaksātos. Kaut kas līdzīgs Čečenijai. Šajā kontekstā Veldres ideja par zirgiem armijas vajadzībām vairs nešķiet tik komiska: zirgs ir transportlīdzeklis, kas pats vairojas un neprasa degvielu no ārzemēm, un silda naktī

5. Nestrīdēties ar krieviem. Grūti un brīžiem pazemojoši, taču labāk nekā kauties. Apmērom to pēdējos 60 gadus ir piekopusi Somija. Mums arī noteikti izdotos.

Avots: Defending the Baltics

Pasaulē ir radušās bažas par to, kā pabarot cilvēkus nākošajā gadā. Valdības, kuras var visvairāk zaudēt no izbadējušās tautas nemieriem, šo jautājumu intensīvi risina. Sevišķi norūpējušās ir Arābijas pussalas valstis, kurām ir daudz naftas un daudz cilvēku, taču maz ūdens un līdz ar to pārtikas, kuras lielu daļu jau tagad ieved. Tādēļ dažādi uzņēmumi pērk piekļuvi lauksaimniecības zemēm tuvējās Āfrikas valstīs. Jau tagad rodas bažas par kārtējo neokoloniālisma izpausmi, jo firmas, kas šādi audzē pārtiku, izmanto industriālās lauksaimniecības metodes, kurām nepieciešamas lielas, līdzenas zemes platības, intensīva mēslošana un ķīmiskā kaitēkļu apkarošana, un augu šķirnes, kas piemērotas šādiem audzēšanas apstākļiem. Līdz ar ko vietējā darbaspēka izmantošana nav nepieciešama, ja nu vienīgi maz apmaksātos, nekvalificētos darbos. Avots: http://www.guardian.co.uk/environment/2008/dec/02/land-for-food-qatar-kenya

Šķiet, ka Latvijai šādos apstākļos vajadzētu būt ieguvējai. Taču reāli, kaut arī mums ir nosacīti labas lauksaimniecības zemes un piemērots klimats, nepārtraukti mainīgā situācija lauksaimniecības produkcijas tirgos un ierobežotā konkurence starp uzpircējiem nodara lielākus zaudējumus nekā salna Jāņos. Salīdzināsim kaut vai labības cenas pagājušajā rudenī un šajā. Beigās nonāksim parastajā situācijā: zeme, kas ir galvenais ražošanas līdzeklis, piederēs kaut kādiem aizjūras finansistiem, to apstrādās mūsu cilvēki par kapeikām ārzemju, visticamāk vācu vai holandiešu “menedžera” vadībā, un būs maz cerību kaut ko mainīt. Neoliberālisms pie mums ne to vien nodarīs.

Taču, nākotni nevar īsti paredzēt. Lasīju labu domu politikas un ekonomikas sakarā: jau Klauzevics teica, ka karš ir politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem. Savukārt ekonomika ir pamatā politikai, politika ir ekonomikas turpinājums. Un ekonomika balstās uz resursiem, tas ir, izejvielām un enerģiju. Abu mums ir mērens daudzums.

Jā, personīgi es gatavojos, ka liela daļa pārtikas būs jāaudzē pašam, un bez tehnikas izmantošanas. Pie šī teikuma mani parasti cenšas “nolikt” ar domu, ka tas ir neefektīvi un neiespējami. Arī lauksaimnieki. Taču es, maita, esmu spītīgs Zinu, ka cilvēkam ir izdevies viss, ko vien viņš ir izdomājis sasniegt, ja vien tā nav bijusi cīņa ar citiem cilvēkiem. Pasaule ir sarežģīta, un būtu muļķīgi iedomāties, ka zinām visu un esam pārbaudījuši un izmēģinājuši visu, arī runājot par lauksaimniecību. Cik nu zinu pašlaik, smagu fizisku vai mehānisku darbu var aizvietot ar pareizu pieeju, kam ir vajadzīgas kvalitatīvas zināšanas par ekosistēmām, lai nevis truli cīnītos pret dabu, bet strādātu ar to kopā. Pirmais pionieris šai ziņā bija viens japānis, vārdā Masanobu Fukuoka, kas reiz otrā pasaules kara laikā nolēma, ka saimniekos savādāk. Savu mērķi viņš sasniedza pēc apmēram 20 gadiem. Viņš pierādīja, ka var ievākt labas ražas bez zemes aršanas vai citas mehāniskas apstrādes un mēslošanas ar minerālmēsliem, un monokultūru vietā izdevīgākas ir polikultūras. Par viņu var palasīt  http://www.context.org/ICLIB/IC14/Fukuoka.htm un Masanobu Fukuoka’s Natural Farming and Permaculture. Viņš šoruden nomira 95 gadu vecumā. Tuvāk mums, Austrijā ir tāds Sepp Holtzer, kura filmas mētājas arī YouTube.

No otras puses, viss ir labi aizmirsts vecais. Daži antropologi raksta, ka DA Āzijas džungļos dzīvojošās ciltis pārtikā izmanto ap 200 augu sugu, un daudzus no šiem augiem audzē sev vien zināmās vietās mežā. Viņi labi zin, kādas vietas kādiem augiem piemērotas, un civilizētais cilvēks, ejot pa džungļiem, šādiem stādījumiem izbridīs cauri, tos pat nepamanot. Lai šādi audzētu pārtiku, ir vajadzīgas nopietnas zināšanas, salīdzināmas ar mūsdienu augstāko izglītību.

Viena no mūsdienu problēmām ir seno šķirņu iznīkšana, jo lielražošanā izmanto šķirnes, kuras ir pielāgotas gandrīz ideāliem augšanas apstākļiem, ātrai barības vielu uzņemšanai un izmantošanai un nav pārāk izturīgas pret kaitēkļiem. Senāk izmantotās šķirnes bija pielāgotas viena konkrēta reģiona klimatam un augsnei, kā arī noturīgas pret vietējiem kaitēkļiem un slimībām, lai arī neizcēlās ar pārmērīgu ražību.

Pēdējos trīs gadus mēģināju audzēt dažādus dārzeņus nelielā zemes pleķītī, kur agrāk bija siena pļava. Maz kas izauga, sevišķi nīkulīgi bija kāposti un pupiņas, kurus intensīvi nograuza sienāži, spradži un gliemeži. Toties zirņi un cūku pupas auga labi. Sāku interesēties par dažādām šķirnēm, un nonācu pie slēdziena, ka liela nozīme, protams, ir sēklas materiālam. Pats izmantoju celtniecības veikalos pirktās sēklas paciņās par dažiem santīmiem, un tā tad arī bija kļūda. Izrādās, tās sēklas nāk no dažādiem apšaubāmiem avotiem, tāpēc arī ir tik lētas, bieži vien tās ir saslaucītas pabiras no dārgu sēklu fasēšanas uzņēmumiem, vismaz tā raksta daži amerikāņu blogeri.

Pārtikas veikalos pirktie pelēkie zirņi un tirgū pirktās cūku pupas saauga tīri labi, arī kāļi izdevās. Kāposti un bietes nonīka, dīdzība bija ne visai laba. Viena no melnajām pupiņu šķirnēm no nezālēm attīrītā laukā aug burvīgi, jau trešo gadu, neslimo un kaitēkļi negrauž.

Šķiet, ka nākamajam gadam būs jāiepērk kādas vecās šķirnes. Varbūt paņemšu kādus amerikāņu dārzeņus no ziemeļu štatiem, kur augšanas apstākļi līdzīgi mūsējiem. Internetā tirgotāji atrodami, atslēgas vārds – “heirloom seeds”. Lēti nav, taču ja tās ir nehibrīdās sēklas, kuras var pats pavairot, tas atmaksājas.

Labais pastāsts: Afganistāna. NATO spēki veic piegādes savai armijai ar vietējo firmu palīdzību. Vienīgais zemes ceļš pie NATO spēkiem Afganistānas dienvidos ved cauri Taleban kontrolētajai teritorijai. Taleban pieprasa “drošības naudu”, citādi konvoji cietīs uzbrukumā. Un konvoji maksā. Aptuveni ceturtā daļa no konvoju izmaksām nonāk dažādu Taleban un ne-Taleban cilvēku kabatās. Ēst taču gribas visiem

Jautājums: cik gribētu saņemt Tu, lai pakarotu pret amerikāņiem?

http://www.timesonline.co.uk/tol/news/world/asia/article5327683.ece