Dažas pārdomas par pēdējā laika notikumiem ap Krājbanku. Krājbankas lietā skaidri ir zināms visai maz, taču pamatdoma ir sekojoša: kāds no Krājbankas mātes uzņēmuma izņēma krietnu žūksni un notinās miglā. Vienkārši runājot, apzaga sava uzņēmuma klientus un aizbēga. Un par šiem grēkiem maksās Lietuvas un Latvijas noguldītāji un nodokļu maksātāji, jo naudu stabilizācijas fondā ielika arī valdība, kura to savukārt aizņēmās kaut kad iepriekš. Tātad visi mēs maksāsim.

Kāds tam visam sakars ar globalizāciju? Sakars vienkāršs: globalizācija nozīmē brīvu kapitāla un personu kustību. Pats svarīgākais šeit ir kapitāla brīvā kustība. Nauda var brīvi šķērsot valstu robežas, lai tiktu ieguldīta izdevīgākos darījumos vai atrastos labvēlīgākos nodokļu režīmos. Galvenie ieguvēji no globalizācijas ir tie, kuru rīcībā ir pietiekoši lieli naudas līdzekļi, lai naudas kustināšanai pār robežām vispār būtu jēgas, tātad lielie starptautiskie uzņēmumi un turīgi, izglītoti cilvēki. Mazturīgiem cilvēkiem no globalizācijas liela labuma nav – ne tiem prasmes rīkoties ar naudu starptautiskajā vidē, ne tiem līdzekļu ceļošanai pa pasauli pāris reizes mēnesī, ne arī jēgas veidot savas ofšoru kompānijas kaut kur Kaimanu vai Bermudu salās.

Krājbankas gadījumā, globalizācija  Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Tuvojas kārtējā Latvijas neatkarības gadadiena, un atkal rodas vēlēšanās parunāt par nodokļiem. Jo īpaši tāpēc, ka pēdējā laikā kāds “tur augšā”, pie vadības ruļļiem ir sarosījies ciešāk pievilkt skrūves, jo valstij, redz, naudas nepietiek. Gribas pakritizēt dažas no nesen dzemdinātajām un publiskajā telpā iekakātajām idejām, jo tās visas ir cīņa ar sekām, pilnīgas muļķības.

Ideja numur viens: Ja Tu nemaksā nodokļus, kāds no pensionāriem mirst badā. Apmēram tā. Varbūt ne gluži mirst, bet sviestu uz maizes uzsmērēt nevarēs. Katrā ziņā, katram nodokļu nemaksātājam būtu jājūtas vainīgam. Spiediens ar vainas sajūtu, netieši norādot, ka es esmu vainīgs pie Latvijas pensionāru mērdēšanas badā.

Te nu jāsaka, ka es pirmkārt atbildu par savu ģimeni, par saviem tuvākajiem. Tātad arī par savas ģimenes pensionāriem. No kurienes izriet, ka es pats, bez valsts iejaukšanās un vadošajiem norādījumiem, ar savu naudu uzturu tos pensionārus, kuri man ir mīļāki. Cerams, pat paši šo vainas apziņu bīdītāji dara tāpat. Ja nedara, tad viņiem galvā pavisam noteikti kaut kas ir šķērsām.

Izskaidrojums uz pirkstiem. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Pēdējā laikā atkal tiek cilāts nacionālais jautājums. Abu pušu radikāļi taisa politisko kapitālu, tas ir acīmredzami. Nedaudz mazāk redzams mērķis ir sabiedrības politiskās aktivitātes novirzīšana tur, kur tā nekādus rezultātus nedos, konkrēti, cīņai “mūsējie pret viņējiem”. Runājot vienkārši, novirza tautas dusmas par ekonomisko stāvokli. “Krievi pret latviešiem” ir viens no stulbākajiem uzstādījumiem laikā, kad dažādas starptautiskas organizācijas mūs spaida finansiāli, un reāli ir jācīnās par savas valsts ekonomisko suverenitāti, cik nu no tās ir atlicis.

Taču šīs ir pārdomas par nacionālo jautājumu; paskaidrošu, kāpēc nacionālais jautājums vairs nav problēma.

Pašreizējā valsts nacionālā politika balstās uz šādām tēzēm (tās ir tēzes manā skatījumā, tas nav oficiāls saraksts no kaut kurienes): Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Skatoties TV jauno politikas censoņu diskusijas par aktuālākajām problēmām politikā, kuras norit vēlīgā politikas veterānu pavadībā, tiem brīžiem šķībi pasmaidot, radās nepārvarama vēlēšanās izteikt savas nedaudz sistematizētās pārdomas šajā jautājumā.

Tātad, ir problēmas: bezdarbs, no tā izrietošā darbaspēka emigrācija uz ārzemēm un līdzekļu trūkums valsts budžetā. Visās diskusijās, kuras vērojamas TV un presē, šīs problēmas parasti apskata ja ne gluži pilnīgi atdalīti, bet tomēr kā atsevišķus apakšpunktus. Šķiet, ka tā tomēr tālu netiksim, jo dzīvē viss ir šā vai tā diezgan cieši saistīts.

Iesākumā par to, kas ir darbs un tā jēga

Darbs ir jebkura mērķtiecīga darbība, lai iegūtu vēlamo rezultātu – izdzīvošanu. Rezultāta vai darbības veids pēc būtības nav svarīgs, jo Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Ar šo ir tapis mans megaieraksts blogā, pats garākais, kas paņēma 2 dienas no mana slimības atvaļinājuma. Jūtos varonis
Ielūkojoties Centrālās Vēlēšanu komisijas lapā ar partiju programmām, radās īpatnēji secinājumi.
Partijas, kuras skaitās smagsvari un reāli pretendē uz iekļūšanu Saeimā, savām programmām velta īpaši mazu uzmanību, acīmredzot tas nozīmē, ka programmai ir visai maza nozīme. Sliktā nozīmē sevišķi izceļas “Par labu Latviju”, daudz neatpaliek arī “Vienotība”.
Nacionālistiem, kā krievu, tā latviešu, ir visai līdzīgas un saprātīgas nostādnes Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Pirms daudziem gadiem viens mans vectēvs devās karot pret PSRS armiju, brīvprātīgi iestājoties vācu armijā. Viens gads ar komunistu represijām bija pietiekošs, lai saprastu, kas īsti ir Padomju režīms. Diemžēl viņam nebija ne jausmas par to, kas ir vācu fašisms. Viņa kļūda bija tipiskā: pieņēmums, ka ienaidnieka ienaidnieks ir draugs. Par šo kļūdu viņš samaksāja ar kara šausmu gadiem, un izsūtījumu Sibīrijā pēc kara. Tomēr viņam paveicās izdzīvot bez nopietniem ievainojumiem. Nekādus dižos stāstus par karu nedzirdējām, ja nu vienīgi par to, kā kara beigās rudenī Kurzemē dezertējis un devies turpat uz mājām. Taču vienu citātu gan atceros: “Komunisti bija maitas, taču vācieši nebija labāki. Cilvēkus šāva kā vieni, tā otri…”

Stāsts par otru vectēvu ir nedaudz savādāks. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Db raksta, ka Zviedrija Latvijai drīzumā varētu aizdot 720 miljonus eiro. Atjautības uzdevums: no kuras kabatas tiek izņemta nauda, un kurā kabatā tā nonāk?

Nevienam nav noslēpums, ka Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi ir parādā Zviedrijas un citām Skandināvu bankām. Pašas bankas pie tā rūpīgi piestrādāja, dalot kredītus katram nejēgam, kas prata paraksta vietā uzvilkt trīs krustus. Ņemot vērā, ka no darījumu noslēdzošajām pusēm bankas bija, neapšaubāmi, vislabāk informētās, to var uzskatīt par apzinātu ievilkšanu parādu jūgā. Zinot arī to, ka katras valsts Centrālā banka lielās bankas vienmēr izglābs, Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Pavisam īsi: tas, kas tagad notiek Latvijā, ir loģiskais iznākums varas attiecībām ar tautu, ja trūkst atgriezeniskās saites starp tautu un valdību. Ir viena saite, kad valdība ietekmē tautu, taču otrā, kad tauta ietekmē valdību, ir ļoti novājināta. Principā, katras varas sapnis ir vienvirziena saite: varas turētājs dara, ko grib, bet viņam par to nekas nav. Pat sirdsapziņas pārmetumu. Loģiskais iznākums vienmēr ir nolaišanās līdz intelektuāla, egocentriska plēsēja līmenim.

Nupat jau esam nonākuši pie tā, ka Latvijas tautu politiķi vaino visos savos nodarījumos. Šī tendence novirzīt atbildību vērojama jau kādus pēdējos 10 gadus, un tikai pieņemas spēkā. Un daži naivi ļautiņi, daudzi no kuriem spļaudās Delfi.lv komentāros, savai vainai tic ar visu savu naivo sirdi, nenojaušot, ka tā vara ir iecerējusi, tā tiek veidota sistēma. Mea culpa, mea maxima culpa.

Par šo tēmu Latvijā ir labi uzrakstīts šeit: Tautas varas vertikāle

Un vēl, viela pārdomām, par varu. Rakstiņš ir par arhetipiem, to simbolu izmantošanu manipulācijās ar cilvēkiem. Un viens no šādiem arhetipiem ir kopēja upurēšana, kas emocionāli un psihiski saista dalībniekus. Daudzi varas struktūrās iesaistītie nodarbojas ar upurēšanu tādā vai citādā veidā. Tā var būt teatralizēta ceremonija, un tā var būt reāla kāda cilvēka vai grupas nogalināšana vai iznīcināšana sociāli vai materiāli. Kāpēc? Šķiet, ka upurēšanas mērķis ir saliedēt grupu un mazināt, vislabāk pilnīgi iznīcināt grupas locekļu individuālo sirdsapziņu. Daudzas noziedznieku grupas jaunajiem dalībniekiem liek nogalināt kādu, tā vai citādi. Pēc būtības, tā ir upurēšana.

Uzmanieties, ja kāds no varas cilvēkiem piedalās kaut vai simboliskā upurēšanā. Tas nozīmē centienus atbrīvoties no sirdsapziņas. Iespējams, dvīņu torņu nogāšana arī bija 2000 cilvēku upuris, un vienlaikus priekš tautas arhetipiskā simbolisma pilns psiholoģiski graujošs notikums.

Controlling The Minds Of The Masses: How It Is Done And Why

Mums ir tā saucamā “vietējā elite” – bagātu cilvēku slānis ar politiskiem kontaktiem, kas patiesībā stūrē Latvijas valsti. Izskatās, ka viņiem ir pilnīgi pie vienas vietas, kas notiek ar Latviju un tās iedzīvotājiem, kamēr viņi paši var netraucēti pelnīt un čupoties savā starpā. “Greed is good”, jeb “Alkatība ir laba”, kā saka neoliberāļi. Ja noreducē līdz skaitļiem peļņas/ieņēmumu tabulā, nav nekādas dižās starpības, cik īsti ir bezdarbnieku, ja vien peļņa nemazinās. Ja nu galīgi viss brūk, vienmēr taču var emigrēt – parādā taču paliks valsts, nevis katrs atsevišķi.

SVF sēž tieši tādi paši brālīši, tikai ar citu mērogu. Arī viņiem ir pilnīgi pie vienas vietas, kas notiek Latvijā, ja tikai viņu pārstāvētajām bankām tiek atdoti parādi kopā ar procentiem. Un paņemt viņi mācēs, Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Pēdējā gada notikumi ir uzskatāmi parādījuši, ka mēs vairs neesam nacionāla valsts. Jo nacionāla valsts ir tāda, kurā nācijas etniskās, kultūras, politiskās un ģeogrāfiskās robežas ir vienotas, un tādējādi valstī valda zināma vienprātība attiecībā uz pamatvērtībām, un ir viegli veidot politiku, kas aizstāv šo vērtību sistēmu.

Jau ilgāku laiku mūsu valsts neaizstāv savas intereses, vai aizstāv tās tikai šķietami. Mēs esam pievienojušies ES, atdodot tiesības lemt par daudzām svarīgām lietām ES. Pirmā un galvenā atdotā tiesība ir tiesība veidot neatkarīgu finanšu politiku, jo kopš 2006. gada Latvijas Banka ir ES centrālo banku sistēmas locekle un tās pienākums ir ievērot ECB norādījumus un normatīvos aktus. Lasīt pārējo ieraksta daļu »