Egleskoka emuārs

Kārtējais rakstiņš ārzemju presē, šoreiz telegraph.co.uk, par situāciju Latvijā. Nekā īpaša, vienīgi saprotami pateikts, kāpēc mūsu lats vēl nav devalvēts, kaut arī ir skaidri redzams, ka tas ir pārvērtēts.

Tātad, ja notiek devalvācija:

1. Latvijas iedzīvotājiem, kas kredītus ņēmuši eiro, kļūst vēl grūtāk tos nomaksāt. Iekšpolitisks risks Latvijas valdībai. Tiesa, tos nomaksāt būs grūti jebkurā gadījumā, jo pārcenotā lata dēļ ekonomika grūst.

2. Ja Latvija devalvē latu, sākas ķēdes reakcija – pirmkārt, visi sāk aizdomīgi skatīties arī uz Igauniju un Lietuvu, kā arī uz citām Austrumeiropas valstīm, kam var sekot kapitāla bēgšana bailēs no situācijas pasliktināšanās.

3. Skandināvijas bankām, galvenokārt jau Zviedrijas, rodas problēmas – arī uz tām sāk skatīties aizdomīgi, jo tām ir pārāk Baltijā izsniegto kredītu, tātad pārāk daudz riska, kas šajos laikos ir bīstami.

Eiropas politiķi un Zviedrijas baņķieri nevēlas lata devalvāciju, jo tas ļauj kaut uz neilgu laiku attālināt neizbēgamo.

Vispār valdībai ir ļoti laba izdevība pārvērst Parex banku par valsts banku visplašākajā nozīmē, piesaistot iedzīvotāju līdzekļus par konkurētspējīgiem nosacījumiem un veicinot kreditēšanu attīstāmajās nozarēs, kā arī vairojot valsts naudu. Taču, ak vai, Parex pārāk liela ietekme ir ERAB, un Latvijas Banka diezin vai pieļaus daļēju funkciju pārklāšanos ar sevi…

Jā, Ārgalim bija samērā laba ideja Rīgai veidot pašai savu banku, taču šī ideja nogrima kaut kur priekšvēlēšanu solījumos.

Rakstiņš, kurā īsumā izklāstīta Baltijas, tajā skaitā Latvijas, aizsardzības problēma. Kā lai tādas mazas valstiņas, kas ne trīs tankus nespēj nopirkt, lai sevi aizsargā? Acīmredzams, ka Gruzijas pieeja, pērkot tankus, lidmašīnas un vēl sazin ko, galīgi nenostrādāja, jo nebija pietiekoši daudz apmācītu cilvēku.

Īsumā, ir tikai daži varianti, kuri tur izklāstīti:

1. Gruzijas variants, pats sliktākais: izgāzt daudz naudas par dažām mums baisi dārgām, taču galīgi kara gadījumā stipri nederīgām mantiņām – tankiem, iznīcinātājiem, karakuģiem. Ja uzbrūk Krievija, viņiem ir desmitkārtīgs pārspēks jebkurā jomā, un tur arī mantiņas nelīdz.

2. Mēģināt sabiedroties ar kādu tuvu lielvaru, kas konkurē ar Krieviju. Diemžēl tādas lielvaras nav jau kopš otrā pasaules kara laikiem.

3. Sabiedroties ar kādu tālu lielvaru. Mūsu pašreizējā pieeja, esam NATO. Taču šis variants ir vairāk izdevīgs pašai NATO: ja vajadzēs, varam nemaz nešaubīties, ka mūs upurēs vispārības labad. Lai atceramies, kas notika ar Poliju, kura pirms otrā pasaules kara sabiedrojās ar Angliju un Franciju. Kamēr nenotiek plēšanās ar Lāci, NATO ir izdevīgi kontrolēt šo teritoriju, un mēs NATO ietvaros specializējamies. Kara gadījumā specializācija nelīdzēs.

4. Ceturtā izvēle, gatavošanās partizāņu karam, kad katrs pieaudzis cilvēks prot šaut un izgatavot bumbas, un vēl dažas briesmīgas lietas. Par viena tanka cenu var sapirkt 100 vai vairāk raķetes, ar katru no kurām var iznīcināt labu tanku. Nerunājot nemaz par mīnām un strēlnieku ieročiem. Lēti un dusmīgi, ja prot pielietot. Īsāk sakot, kļūt maziem, nikniem un smirdīgiem, lai ar mums karot neatmaksātos. Kaut kas līdzīgs Čečenijai. Šajā kontekstā Veldres ideja par zirgiem armijas vajadzībām vairs nešķiet tik komiska: zirgs ir transportlīdzeklis, kas pats vairojas un neprasa degvielu no ārzemēm, un silda naktī

5. Nestrīdēties ar krieviem. Grūti un brīžiem pazemojoši, taču labāk nekā kauties. Apmērom to pēdējos 60 gadus ir piekopusi Somija. Mums arī noteikti izdotos.

Avots: Defending the Baltics