Egleskoka emuārs

Aiz mākoņiem spīd Saule. Vienmēr.

Arhīvi 'Lauksamniecība' Tēma

Diskusija par ĢMO nesaturošu dzīvnieku barību

Autors egleskoks @ 15. Nov 2012

15.11.2012

PRESES RELĪZE

Rītdien, 16. novembrī, Zemkopības ministrijas telpās notiks Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) ekspertu veiktās izpētes par ģenētiski modificētus organismus (ĢMO) nesaturošas dzīvnieku barības pieejamību, ražošanas iespējām un izmaksām prezentācija un diskusija.

Izpēte veikta ar mērķi noskaidrot, cik pamatoti ir apgalvojumi, ka Latvijā nav alternatīvu ĢMO saturošai dzīvnieku barībai un ka ĢMO nesaturošas dzīvnieku barības izmantošana nozīmīgi sadārdzinātu galaprodukta cenu.

Līdz šim pastāvēja viedoklis, ka ĢMO saturoša dzīvnieku barība ir lētākais un izdevīgākais proteīnu avots, kuram nav alternatīvu, līdz ar to lielākā daļa Latvijas gaļas un piena izcelsmes produkti nāk no dzīvniekiem, kas baroti ar šādu barību.

Pretēji šim viedoklim, izpētes rezultāti liecina par plašām iespējām aizstāt no ĢM kultūraugiem (sojas un kukurūzas) ražotos barību līdzekļus ar pašražotām sastāvdaļām, kuras nodrošina nepieciešamo uzturvērtību kā arī samazina dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanas izmaksas. Kā būtiski pozitīvi faktori pašražotai dzīvnieku barībai minēti arī neatkarība no tirgus cenu svārstībām dzīvnieku barībai, uzlabota augu barības vielu bilance saimniecībā, kā arī uzlabota augsnes izmantošanas ilgtspējība.

Šis ir pirmais šāda veida informācijas apkopojums Latvijā, un to iniciējusi vides aizsardzības organizācija Latvijas Zemes draugi, pievēršot uzmanību iespējām aizstāt ĢMO saturu dzīvnieku barībā ar videi, sabiedrībai un ekonomikai draudzīgākām alternatīvām. Izpēte veikta ar Eiropas Savienības Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu.

Mēs ceram, ka pētījums rosinās turpmākas diskusijas par lauksaimniecības attīstības perspektīvu Latvijā kontekstā ar Eiropas Kopīgās lauksaimniecības politikas reformu un par ĢMO-brīviem dzīvnieku izcelsmes produktiem.

*Izpētes prezentācija un diskusija norisināsies 16. novembrī plkst. 11:00-13:00 Zemkopības ministrijā, 314.telpā.*

Aktivitāte norisinās Eiropas Sociālā fonda finansētā projekta „*NVO līdzdalības kapacitātes stiprināšana ĢMO aprites politikas jautājumos un inovatīvā publiskā pakalpojuma „Brīvs no ĢMO” attīstīšanā”* ietvaros.

Informācija un pieteikšanās: inese.romanova@zemesdraugi.lv, 28378038

Tagi: , , ,
Tēmas Lauksamniecība, Pasākumi, Ģenētiskā modifikācija | Nav komentāru »

Lazdu stādīšana “pa lēto”

Autors egleskoks @ 14. Sep 2011

Ir pienācis rudens, un ir īstais laiks sēt lazdas. Par to arī būs šis stāsts.

Dīgst pirms pusotra gada sētās lazdas

Dīgst pirms pusotra gada sētās lazdas

Pirms pieciem-sešiem gadiem nolēmu, ka pie sievas vecākiem vajag apstādīt grāvmalu ar lazdām, kādu 200-300 metru garumā. Parasti, lazdu stādus pērk par vairākiem latiem gabalā. Ja vienu stāda uz katriem 5-10 metriem, kopējā stādiem tērējamā summa iznāk ap 50 gab x 5 Ls/gab= ap 250 Ls. Nu nav gluži sīknauda, sevišķi ja ir runa par sestās prioritātes projektu.

Toreiz, pirms tiem sešiem gadiem, sāku ar trijiem potētiem stādiem, kurus nopirku maija beigās un tad arī iestādīju. Vasaras sākums bija karsts, nokrišņu maz, un diviem stādiem nokalta potētā daļa. Secinājums – jāstāda tad, kad vēl lapas nav izplaukušas un zeme pietiekoši mitra, lai stādi paspēj iesakņoties. Tai lazdai, kas tomēr izdzīvoja, stirnas pa ziemu nograuza jaunos dzinumus. Pavasarī sapratu, ka ir jāizdomā kāds cits, lētāks veids, kā sasniegt vēlamo. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Tagi: , ,
Tēmas Lauksamniecība | Nav komentāru »

Vai vīngliemeži kļūs par Latvijas eksportpreci?

Autors egleskoks @ 14. Dec 2009

Īpatnēja ziņa Dienas Biznesā: kāds gatavojas organizēt vīngliemežu (Helix pomatia) eksportu no Latvijas. Kuldīgā jau esot atvērta audzētāju skola.

Parka jeb īstais vīngliemezis (Helix pomatia)

Parka jeb īstais vīngliemezis (Helix pomatia)

Vispār laba doma. Daļā Latvijas, kur augsnē ir daudz kalcija, tie ir uzmācīgi kaitēkļi, kas kāpostus un citus dārzeņus noēd pa tīro. Un labi vairojas, neskatoties uz centieniem šamējos iznīdēt. Tātad audzēšanai labvēlīgi apstākļi. Pats esmu pieredzējis šādu “kariņu” savā nelielajā dārzā.

Ja lietuvieši vīngliemežus iepērk par 50 santīmiem kilogramā, tad gan jau mūsējie lētāk par 40 diez vai maksās. Maziem bērniem būs, ko darīt vasarā, ja citādi nevarēs piepelnīties.

Deviņdesmito gadu sākumā, kad vēl studēju, fakultātē par šotēmu dzirdēju diskusijas: jāskatās, vai tikai pēc spēcīgas aplasīšanas neiznīks. Toreiz vienu gadu atļāva eksportēt 20 tonnas. Acīmredzami, neiznīka.

Kaut kad pavasarī nejauši uzdūros publikācijai internetā, saskaņā ar kuru Latvijā esot vairāki simti zemnieku saimniecību, kas audzē vīngliemežus. Nezinu, taču līdz šim kaut kā nav nācies dzirdēt. Teorētiski, vīngliemeži ātri vairojas, jo ir hermafrodīti, ātri aug (ņemams izmērs jau otrajā gadā) un ēd augus, ko cilvēki nevar ēst. Un dabisko ienaidnieku arī neesot pārāk daudz.

Lai nu izdodas iecere. Mazāk par 100 tonnām starptautiski nevarot pārdot…

Tagi: ,
Tēmas Lauksamniecība | 2 komentāri »

Valsts iepirkumi lauksaimniecības sektorā

Autors egleskoks @ 4. Aug 2009

Izskan priekšlikumi par valsts iepirkuma atjaunošanu galvenajiem pārtikas produktiem, pārsvarā graudiem, lai nodrošinātu liela apjoma piedāvājumus starptutiskajā tirgū un panāktu labu cenu, ko mazos apjomos izdarīt ir praktiski neiespējami. Tas arī ieviestu stabilitāti pārtikas produktu cenās.

To noteikti varētu darīt. Kad šādi rīkojās visā pasaulē, tas bija vēl 70-os gados, pārtikas cenas starptautiskajā tirgū bija stabilas. Taču pēdējos 10 gados spekulācijas ir sākušās arī šajā tirgū, pēc tam kad ne tikai pie mums, bet arī starptautiski atcēla dažādus valstu veiktos pasākumus, visu tirgu atstājot “brīvā tirgus spēku” rokās.

Varu saderēt, ka ES noteikumos šāds valsts gājiens jau ir nosaukts par nepieļaujamu valsts intervenci tirgū vai kā tamlīdzīgi, atstājot “šķirbas” bagāto valstu dažādām organizācijām. Ja arī nav, tūlīt sekos sūdzības un bļāvieni no iepircēju puses par tirgus kropļošanu.  Loģika vienkārša: garantētā valsts iepirkuma cena un apjomi neļauj nospiest produkciju cenas tuvu pašizmaksai, kā to vēlas pārstrādātāji un jo sevišķi tirgotāji, kas vairumā gadījumu ir stipri lielāki par vidējo Latvijas zemnieku. Šādā tirgū, kur ir daudz mazu ražotāju un tikai daži uzpircēji, cenas nosliecas par labu uzpircējiem, jo mazie gribot negribot konkurē savā starpā, un lielam cilvēku skaitam ir grūti organizēties. Kaut ko līdzīgu var novērot Ukrainā: jo lielāku graudu apjomu spēj saražot, jo izdevīgāk tos var pārdot. Tāpēc jau tagad daudzi īpašumi (jurisdiski, tās ir zemes iznomātās platības) sniedzas desmitos un simtos(!) kvadrātkilometru.

Pašlaik notiek intensīva lauksaimniecības zemju uzpirkšana par lētu naudu daudzās Āfrikas valstīs, jo prognozē, ka turpmākajos gados pārtikas cenas tikai augs: daudz zemju ir noplicinātas, taču iedzīvotāju skaits turpina pieaugt. Cilvēkiem ir jāēd, tātad tirgus ir nodrošināts, un šeit ir arī politisks jautājums: ja cilvēkiem nav, ko ēst, vienozīmīgi izceļas masu nemieri, no kā baidās daudzas tuksnešu musulmaņu valstis, kuru teritorija nespēj nodrošināt pārtiku (piem Saūda Arābija). Bagāti cilvēki arī no Latvijas ir ieguldījuši lauksaimniecības platībās Ukrainā. Interesenti var palasīt http://www.guardian.co.uk/environment/2009/jul/03/land-grabbing-food-environment. Tur kāds investors izsakās sekojoši: man ir vajadzīga vāja valsts, kas neseko līdzi, vai es ievēroju vides likumdošanu, ja tāda eksistē, un netraucē man padzīt iedzimtos no manām zemēm. Vai kaut kas tamlīdzīgs netiek gatavots arī Latvijā?

Tagi: , ,
Tēmas Lauksamniecība | 1 komentārs »

Pilnīgi ekoloģiski tīri un pilnīgi perversi audzēti dārzeņi

Autors egleskoks @ 9. Jūn 2009

Šoreiz izcēlušies japāņi, un pa nopietno. Japānā cilvēki pieprasa pārtiku, kas nav saindēta ar pesticīdiem, herbicīdiem, un nav ģenētiski modificēta. Ir atrasta ideālā metode – dārzeņus audzēt pilnīgi sterilā vidē, kur visi iespējamie vides apstākļi tiek uzturēti optimālā stāvoklī un nav nekādu sēņu, kāpuru un kukaiņu, kas varētu tos bojāt. Protams, nav arī pašas augsnes, viss ir pilnīgi mākslīgs, un produkcija sanāk perfekta – skaisti, veselīgi augi pilnīgi bez bojājumiem, un pilnīgi bez nekādiem pesticīdiem. Un audzētājiem nav jasatraucas par laika apstākļiem, ziemu un citiem dabīgiem sīkumiem. Avots angļu valodā šeit.

Atļaušos dažas kritiskas piezīmes:

1. Pašizmaksa noteikti ir daudz augstāka nekā parastajā veidā audzētiem dārzeņiem, pat organiskajiem. Tātad ierobežots klientu loks, tikai turīgie, un tikai tad, ja pārējā pārtika ir piesārņota.

2. Garša – augu imunitātes pamats ir bioloģiski aktīvās vielas, kas neļauj savairoties kaitīgiem organismiem, un vienlaikus piešķir augiem raksturīgo garšu. Kas notiks, ja šādas vielas augiem vairs nebūs vajadzīgas? Vai cilvēks bez tām var iztikt?

3. Kārtējā atkarība no tehnoloģijām, ar laiku var novest pie šķirnēm, kas nesterilos apstākļos nav spējīgas izdzīvot.

Nobeigumā bildīte no raksta.

Dārzeņu audzēšana sterilos apstākļos

Dārzeņu audzēšana sterilos apstākļos

Tagi: , , ,
Tēmas Lauksamniecība | Nav komentāru »

Mišela Obama, viņas sakņu dārzs un lielais agrobizness

Autors egleskoks @ 7. Apr 2009

Mišela Obama, Baraka Obamas sieva, ir izdarījusi kaut ko visai parastu un ikdienišķu pēc savas būtības: pie Baltā nama iekopusi 1100 kvadrātpēdu sakņu dārziņu, un iecēlusi pavāru Semu Kasu (Sam Kass) par Baltā nama pārtikas iniciatīvas vadītāju. Saprotams, ka dārzā ķīmija netiek lietota, tas ir mazs organiskās lauksaimniecības stūrītis.

Taču Mišela Obama ir visai redzama persona, tādēļ viņas darbības stipri ietekmē tautu, par ko tad arī ir nobažījušies lielo agrofirmu pārstāvji, kuri pielieto ne visai tīras un organiskas ražošanas metodes. Mid America CropLife asociācija šajā sakarā izplatījusi vēstuli, kuras saturs ir apmēram sekojošs, ja izsaka dažos teikumos: “Mēs pārstāvam lielā lauksaimniecības biznesa intereses. Lauksaimniecības nozare ir dikti liela un dikti svarīga, mūsdienās 1 cilvēks lauksaimniecībā var pabarot 144 citās jomās strādājošo, un tas viss pateicoties zinātnes un tehnoloģiju sasniegumiem, tāpēc vairs nav daudz un grūti jāstrādā, kopjot zemi. Lūdzam Jūs par to neaizmirst, rakājoties savā zemes pleķītī!” Pilnu tekstu angliski interesenti var izlasīt šeit.

Viena lasītāja komentārs: pavisam noteikti, lai brauktu mašīnā uz supermāketu un pārvestu mājās tur nopirkto ēdienu, ir jāstrādā vairāk nekā tikai audzējot ēdienu pašam sev.

Šajā adresē var izlasīt, ar ko tad saistīta CropLife international. Mani nedaudz izbrīnīja, ka gan BASF un Monsanto, gan World Wildlife association ir vienā čupā…

———————

CropLife network and key stakeholder groups

As an ambassador for the plant science industry, CropLife International works and collaborates with a wide range of stakeholders.  Our key stakeholder groups are:

Business organisations
Inter-governmental organisations
Society organisations

Business organisations

Our leading research- and development-driven companies

*      BASF
*      Bayer CropScience
*      Dow AgroSciences
*      Dupont
*      FMC
*      Monsanto
*      Sumitomo
*      Syngenta

Our regional associations

*      CropLife Africa Middle East
*      CropLife America
*      CropLife Asia
*      CropLife Latin America
*      European Crop Protection Association (ECPA)
*      Japan Crop Protection Association (JCPA)

In total, the CropLife network has associations in 91 countries.  Information about the national associations can be found via the regional association sites above.

CropLife Canada and the Israel Crop Protection Association are associate members of the federation.

Our sister organisations
(organisations working in the same or similar field, with which we cooperate closely on many issues)

-  Biotechnology organisations

*      BIO
*      EuropaBio
*      AfricaBio
*      CIB Brazil
*      All India Crop Biotechnology Association (AICBA)

- Seed Associations

*      International Seed Federation

Intergovernmental organisations

*      Food and Agriculture Organization (FAO)
*      Organisation for Economic Cooperation and Development (OECD)
*      World Health Organization (WHO)
*      World Trade Organization (WTO)
*      World Bank
*      World Intellectual Property Organisation (WIPO)
*      United Nations Environment Programme (UNEP)

Society organisations

*       World Wildlife Fund
*       Friends of the Earth International
*       Oxfam International
*       Pesticide Action Network

Tagi: , , ,
Tēmas Lauksamniecība | 1 komentārs »

Terra Preta jeb zemes auglības uzlabošana ar kokogli

Autors egleskoks @ 3. Feb 2009

Pirms kādiem trim gadiem internetā uzdūros kādai senai zemes auglības uzlabošanas metodei, ko piekopuši pirmskolumba indiāņi Amazones baseinā, un ar kuru apstrādāto zemi mūsdienās vietējie devē par Terra Preta : zemē vienkārši iestrādā no organikas iegūtas ogles (angliski specifisks termins biochar). Pirms trim gadiem šī informācija bija nedaudz jāpameklē, taču tagad ar to ir pilns internets, zinātnieki intensīvi pēta jautājumu, un daudzi Austrālijas, ASV un R-eiropas zemnieki izmēģina pielietojumu praksē.

Tātad, sākumā ir celulozi saturošs organisks materiāls, kā zari, lapas, salmi, skaidas, mizas, utt. Šo masu karsē apmēram 350 C grādu temperatūrā, ar ko pietiek celulozes pārogļošanai. Praksē tas nozīmē gruzdošu ugunskuru. Tad iegūtās ogles sasmalcina, sajauc ar kādu slāpekli saturošu mēslojumu, lai “iesūcas”, piemēram, patur tvertnē ar izšķīdinātiem kūtsmēsliem vai citu pūstošu/rūgstošu organiku; tad iestrādā augsnē. Var arī uzreiz sajaukt ar augsni, taču tad efekta kādu laiku nebūs, jo ogles aktīvi piesaista dažādus augsnē esošus jonus. Piejaucamais daudzums augsnei ir aptuvens, pētījumos apstiprināts ražas pieaugums par 20 līdz 220%, ja ogļu daudzums attiecīgi 400 līdz 8000 kg/ha (pieminēts šeit). Kādā pētījumā ar pupiņām noskaidrots, ka efekts vēl izpaužas, ja ogles daudzums ir 60 g/kg augsnes, taču samazinās pie 90 g/kg.

Esot svarīgi, lai ogļu veidošanās nenotiek pārāk augstā temperatūrā, jo zemās pārogļošanas temperatūrās ogļu daļiņās saglabājas aromātiskie savienojumi, kuri nez kāpēc ļoti veicina mikroorganismu savairošanos.

Kāpēc tieši ogļu pievienošana augsnei manāmi ceļ tās auglību, vēl nav īsti noskaidrots. Zināms tikai tas, ka šādās augsnēs ir daudz vairāk mikroorganismu, tie ir daudzveidīgāki, daudz labāk attīstās sēnes, tai skaitā mikorizas. Praktiski nenotiek barības vielu izskalošanās no augsnēm, pat mitrajās un biežiem lietiem slacītajās tropu augsnēs, jo sīkporainā kokogle saista šķīstošus savienojumus līdzīgi kā aktīvā ogle gāzmaskā – daudzus gaistošus savienojumus.

Mālainās, nokrišņu caurskalotās tropu augsnes Amazones baseinā kultivējot ātri kļūst neauglīgas, jo siltums un mitrums veicina organisko vielu ātru noārdīšanos līdz šķīstošiem savienojumiem, kurus izskalo bagātīgie lieti. Taču no Terra Preta augsnēm var gadiem ilgi novākt labu ražu bez augsnes mēslošanas un augsnes noplicināšanās.

Šāda augsnes uzlabošanas metode ir interesanta arī klimata pārmaiņu kontekstā: tā ir iespēja uzlabot augsnes, vienlaikus uz ilgu laiku samazinot CO2 saturu atmosfērā, jo kokogle augsnē nenoārdās gadsimtiem ilgi. Tiesa, pats es cilvēkam kā klimata izmaiņu izraisītājam neticu, daudzi fakti to neapstiprina :)

Arī Latvijā varētu būt interesanta augsņu ielabošana ar kokogli, sevišķi jau siltumnīcās, kur nelielām platībām ir jādod liela raža.

Interesenti var palasīties angliski:

http://en.wikipedia.org/wiki/Terra_preta

http://www.biochar-international.org/

http://www.biochar.org – arī filmiņas

http://e-terrapreta.blogspot.com/

http://www.shimbir.demon.co.uk/biocharrefs.htm

http://terrapreta.bioenergylists.org/

http://www.css.cornell.edu/faculty/lehmann/publications/index.html – kāda zinātnieka publikāciju saraksts

Tagi: , , , ,
Tēmas Lauksamniecība | 4 komentāri »

"Diena", Latvijas produkti un melnais PR

Autors egleskoks @ 1. Feb 2009

Vakardien šeit uzrakstīju niknu emuāra ierakstu par to, ka 2009. gada 28. janvāra raksts “Dienā” par Latvijā ražotās pārtikas slikto kvalitāti ir klasisks melnā PR paraugs, jo raksta autora Aleksandra Vorobjova rakstītais galīgi negāja kopā ar manis izlasīto it kā šajā pašā pētījumā.

Šodien, manai sievai sarakstoties ar Vorobjova kungu, patiesība izrādījās vēl interesantāka. Izrādās, mūsu lasītais pētījums nav tas pats, par ko raksta Vorobjovs. Un viņš rakstīja par 2008. gada pētījumu, ko tūlīt pēc pabeigšanas ZM, kura šo pētījumu apmaksājusi, pasludinājusi par slepenu, līdz Dienai to izdevās iegūt. Kādēļ, par to lai spriež politologi. Fakts ir tāds, ka pirmo reizi šis pētījums tika publicēts aiznākamajā dienā, 30. janvārī, Dienas rakstā “Mārketinga padome pārbaudīs pētījumu par Latvijas produktiem“, kur ir saites uz abiem, 2007. un 2008. gada, pētījumiem lejupielādei no Dienas servera. Abus dokumentus PDF formā var ielādēt arī no ši ēmuāra (formāts bez rediģēšanas pārveidots no Dienas *.doc failiem).

2007. gada pētījuma pārskats

2008. gada pētījuma pārskats.

Izlasiet un spriediet paši. Ne viss ir tik briesmīgi, kā rakstā pasniegts, taču salīdzinājumā ar 2007. gadu atsevišķās produktu grupās atsevišķiem ražotājiem kvalitāte nav pati labākā.

Tāpēc par “melnā PR” lietošanu Vorobjova kunga virzienā atvainojos. Tomēr, 28. janvāra publikācijā Vorobjova kungam derēja norādīt, ka runa ir par 2008. gada vēl nepublicētu pētījumu.

Tagi: , , , , , , ,
Tēmas Lauksamniecība | Nav komentāru »

Pastāsts par melnajām krūmu pupiņām

Autors egleskoks @ 28. Jan 2009

Pastāsts par melnajām krūmu pupiņām (Phaseolus vulgaris) sākās pirms pieciem gadiem, kad sieviņa būvmateriālu veikalā nopirka 100 gramus pupiņu. Šķirni vairs neatceros, par ko patiesi žēl, taču domāju, ka tā ir kāda no senajām, tā saucamajām “heirloom” šķirnēm, visticamāk no dienvidu vai centrālamerikas. Pašas pupiņas ir iegarenas, apmēram divas reizes garākas nekā platas, gatavojoties kļūst zilganvioletas, tad tumši zilas, un visbeidzot melnas. Pākstīm, kuras apspīd saules gaisma, veidojas violeti sarkans dzīslains raksts, sasniedzot koši lillā krāsu. Pārkstīs 4-6 sēklas, pākstis taisnas. Foto aptuveni attēlo formu un krāsu.

manas melnās krūmu pupiņas

manas melnās krūmu pupiņas

Tā arī iesējām jūnija sākumā, un rudenī, apmēram augusta beigās – septembra sākumā novācām pirmo ražu. Nu jau tie bija vairāki kilogrami pupiņu. Lakstus sametām izklaidus uz siena šķūņaugšā, pa ziemu daļu apēdām, daļu pavasarī iesējām atkal. Taču rudens patrāpījās pavēss un lietains, tāpēc novācām ne gluži gatavas, un laksti novācot bija pamitri, ar ūdens pilieniņiem. Rezultātā uz siena samestie laksti ar visām pupiņām stipri iepelēja, visa raža no 5 apmēram 70 metrus garām dobēm. Nākamajā gadā nesējām, un vēl pēc gada šķūni tīrija laukā, pupiņu sažuvušos lakstus dedzinot kopā ar citu drazu. Sēklas tiesai savācu tās mazāk sapelējušās, sēklu dīdzība bija ap 50%. Iesēju tās pašas, tikai biežāk, un atkal raža izdevās. Šoreiz nolēmu neķēpāties ar ravēšanu un kaplēšanu, tā vietā vienkārši ar izkapti appļāvu nezāles gar vagas malām. Pļaut nācās 2 reizes sezonā, taču pļaušana, lai arī visas nezāles neiznīcina, tomēr netraucē pupiņu saknes pretēji ravēšanai. Nekādas laistīšanas, nekādu minerālmēslojumu, vienkārši ļāvu augt. Vislabāk, ja vasara patrāpās karsta, un vislabāk pupiņas aug no vēja aizsargātā vietā. Sausumu pacieš labi.

Pupiņas ir laba kultūra tāpēc, ka nav vajadzīgs slāpekļa mēslojums (augi paši simbiozē ar baktērijām piesaista slāpekli), un ziemā glabājot, peles tās neēd. Kaitīgus kukaiņus arī nenovēroju. Veikalos nereti var nopirkt baltās pupiņas, kurām pēc vārīšanas zem gaišā apvalka novērojami tumšāki plankumi; tās ir mazas, tumšas vabolītes, iegrauzušās pie dīgļa.

Augšanas apstākļi šajā gadījumā bija no nezālēm attīrīta mālsmilts augsne, netālu no Tukuma. Tiesa, vasaras otrajā pusē krietni sazēla īsstaru sīkgalvītes (Galinsoga parviflora), kuras vienkārši appļāvu; pirms pašas ražas novākšanas ievēroju, ka vagu vējainākajā galā vietās, kur sīkgalvītes bija atstātas neappļautas, pupiņu laksti bija treknāki un pākšu nedaudz vairāk; laikam nezāles labi aizsargāja no vēja.

Togad tās pašas pupiņas iestādīju arī nupat uzraktā pļavas gabaliņā, labā aizvējā, eksperimenta labad. Taču pupiņu raža bija niecīga, jo sienāži un gliemeži tās burtiski gabalos saraustīja, atstājot tikai dzīslas. Uz lielā lauka šie radījumi nelien, tur ir pārāk maza augu daudzveidība un pārāk sauss, taču šeit uzdarbojās nežēlīgi.

Šopavasar sēšu atkal, un ar lielām atstarpēm starp vagām, lai var ērti izpļaut. Man patīk, ka katru gadu nav jāpērk sēkla, un nekādu citu kreņķu. Optimizācija darbaspēka ietaupīšanas virzienā, un rezultātā pašaudzēts ekoloģiski tīrs rijamais :)

2009. g. rudens

Šogad atkal sēju pupiņas. Rudenī laiks bija samērā labs, tāpēc izauga. Uz rudeni atkal ieauga galinsogās, taču nekāda vaina, pa vasaru 2 reizes pavirši appļāvu nezāles un parasutīju galotnes lielākajām, kas tieši vagā. Kaut kur i-netā viens tautietis apgalvoja, ka pietiek tikai ar nezāļu nomīdīšanu. Būs jāparbauda nākošgad.

Cūku pupas arī padevās izcili, tikai baisi vaboļainas. Internetā izlasīju, ka sēkla pa ziemu jāglabā aukstumā, tad aukstums tās kaitēkļu olas nokaujot. Būs jāpamēģina, cūku pupas tagad stāv malkas šķūnī. Pagājušogad atkal apsēda melnās laputis

Pavasarī iepirku pandu pupiņas no vienas ekopreču tirgotājas, arī kāršu pupas. Izrādījās, ka no tiem 200 g pandu pupiņu sadīga tikai kādas desmit, un no kāršu pupām tikai viena nīkulīga. Laikam bija pārkaltētas žāvējot, kaut pati tirgotāja apgalvoja, ka dīgšot. Nekas, sēklas tiesa nākamajam gadam būs arī no tiem desmit krūmiņiem :)

Pelēkie zirņi, kas pirkti pārtikas veikalos, gan dīgst labi. Jāpameklē ekstra klases Latvijā audzētie pelēkie, un var sēt uz nebēdu, aug griezdamies, nomācot visu, kas apakšā, izņemot usnes – tās gan izspraucas līdz pašai augšai.

Tagi: , ,
Tēmas Lauksamniecība | 2 komentāri »

Austersēņu audzēšanas tehnoloģija

Autors egleskoks @ 20. Jan 2009

Kopš 2010. gada 16. septembra darbojas atsevišķa lapa, veltīta austersēņu tēmai – austersenes.lv. Apkopota un nedaudz sistematizēta pieejamā informācija, sadalot apakštēmās; katru tēmu vai rakstu var komentēt. Ceru, ka interesentiem noderēs.

Pleurotus ostreatus, austersēne. Attēls no www.fungi4schools.org

Pleurotus ostreatus, austersēne. Attēls no www.fungi4schools.org

Nolēmu padalīties ar savu pieredzi austersēņu (Pleurotus ostreatus, angļu oyster mushroom, tree oyster, japāņu hiratake, tamogitake) audzēšanā. Ne katrā veikalā tās var nopirkt, lai gan sēnes tīri labas. To audzēšana ir elementāra un pieejama katram, jo audzēšanas tehnoloģija ir vienkārša.

Īss sēnes un dzīves cikla apraksts

Sporas dīgst uz gandrīz jebkura mitra, celulozi saturoša substrāta, un sēne attīstās kā gaiši pavedieni, noārdot celulozi, līdz sēņotne ir kolonizējusi visu substrātu. Tad parādās augļķermeņi, sākumā kā nelielu, apaļu bumbulīšu sakopojumi tumši brūni pelēkos toņos, vēlāk kā cepurīšu sakopojumi ar kātiņiem sānos. Sēnes apakšā lapiņas, kurās attīstās sporas. Cepurītes izaug 5-20 cm diametrā, un dažu dienu laikā apkalst un savīst, kaisot sporas vējā. Latvijā nereti sastopamas arī savvaļā, parasti uz nokaltušu vai kalstošu lapu koku stumbriem un celmiem, pavasarī un rudenī, kad mitrs gaiss, gadās arī vasarā. Sēņošanai var meklēt bebru nogāztas apses un bērzus, tārpainas reti.

“Sēkla”

Iesākumā vajadzīga “sēkla”, substrāta gabaliņi ar micēliju, no kura sēne aug tālāk. Tepat Latvijā, Carnikavas dārzniecībā ir tāda SIA Spora, kura tieši nodarbojas ar austersēņu micēlija audzēšanu, pats kādreiz pirku no Kozlovskas kundzes, laba manta. 1 micēlija vienība ir puskilograms graudu, kas apauguši ar micēliju. Ledusskapī tādu var glabāt kādu pusgadu vismaz, sēne nenosalst. Ir noteikti arī citi audzētāji.

Var darīt arī tā: atrodam savvaļas sēni. Sagriežam gabaliņos un sajaucam plastmasas maisiņā ar novārītām, mitrām lapu koku zāģu skaidām vai atejas papīra rulli, maisiņu aizsienam un noliekam siltā vietā, kur netiek klāt kukaiņi un gaidām kādu mēnesi. Sēņotnes gabaliņi sāks pūkoties, sēņotne augs kokā vai papīrā, un drīz vien jums būs savs sēklas materiāls. Tiesa, kad pats to izmēģināju, maisiņā bija iekļuvušas drozofilas un viņu kāpuri apēda visu sēņotni.

Substrāts

Der jebkurš galvenokārt celulozi saturošs materiāls, sākot no zāģu skaidām un salmiem un beidzot ar griķu sēnalām un makulatūru. Pats esmu mēģinājis ar salmiem un skujkoku skaidām, tāpēc stāstīšu par šiem.

Jo smalkāk sasmalcināts substrāts, jo labāk. Austersēnes aug arī koka bluķos, taču tad sēņotne daudz spēka patērē, laužoties cauri koksnei, un kolonizācija notiek lēnāk. Vislabākās ir griķu sēnalas, ko var dabūt no maizniekiem, jo tās ir smalkas, viegli birstošas un viegli blīvējamas, pie kam lētas un maz inficētas ar pelējumu. Pats ņēmos ar kviešu salmiem, jo tie bija pa rokai. Ideāli, ja salmus var sasmalcināt, taču arī nesmalcinātiem nav ne vainas, tikai vairāk darba ar blīvēšanu. Vislabākie ir sausi salmi, kas gadu vai vairāk nostāvējuši sausā vietā, jo pa šo laiku tur esošās sīkbūtnes ir novecojušas un vairs tik sparīgi neaug, kad salmus samitrina, un mazāk konkurē ar austersēnēm. Skujkoku skaidās sēne aug lēnāk, jo traucē sveķi un skābā vide.

Substrātu jādezinficē, lai iznīcinātu vai vismaz novājinātu konkurējošās sīkbūtnes, jo sevišķi zaļo pelējumu. Parasti to dara, lielā traukā noplaucējot ar karstu ūdeni. Der arī citas metodes, internetā bija ziņas par ūdeņraža peroksīda un celtniecības kaļķu izmantošanu – tos piejauc ūdenim, kurā izmērcē substrātu. Izmēģināju ar kaļķiem, darbojās. Parastais celtniecībā izmantojamais kaļķis ir kalcija oksīds (CaO), kas saskaroties ar ūdeni izveido diezgan stipru sārmu, kas tad arī iznīcina sīkbūtnes. Pamazām savienojoties ar CO2, veidojas krīts, CaCO3, nekaitīgs savienojums, kas plaši izplatīts dabā. Vienīgais, Latvijas kaļķakmeņos, no kuriem pie mums taisa kaļķus, ir daudz magnija (Mg), kura pārmērīgs daudzums austersēnēm esot kaitīgs. Pēdējā laikā man radušās nelielas aizdomas par kaitīgiem piejaukumiem kaļķos (skat. piezīmi šīs lapas beigās).

Tātad, ņemam lielu trauku. Manā gadījumā, tā ir 200 litru muca bez augšējā vāka. Kārtīgi piebāžam ar salmiem, noliekam šķērsām koku vai akmeni, jo pēc tam liesim virsū ūdeni, un salmi centīsies uzpeldēt. Pēc tam pa virsu uzmetam vienu riktīgu lāpstu ar kaļķi, un mucu pielejam ar ūdeni, kaļķis šķīst un ieskalojas salmos. Atstājam uz kādām 12 stundām, taču ne ilgāk par dažām diennaktīm, jo tad sārms pāriet par krītu un sākas pūšana. Pēc tam mucu gāžam otrādi uz kāda režģa un ļaujam salmiem notecēties, lieks ūdens mums nav vajadzīgs. Mucu atgāžam atpakaļ, un ķeramies pie substrāta pildīšanas maisos.

Maisi

Tipiski, sēņu audzētāji izmanto pabiezus polietilēna maisus, apmēram o,3 mm biezus, 90×45 cm. Biezums vairāk ir svarīgs tādēļ, lai blīvēšanas procesā maiss nesaplīstu un to varētu ērti pakarināt. Esmu mēģinājis arī ar atkritumu maisiem, nekraujot pilnus ar substrātu, vai vienkārši ietinot plēvē un ieliekot augļu kastē. Galvenais, lai attālums līdz virsmai nepārsniegtu apmēram 15-20 cm, jo tad vidū veidojas bezskābekļa apstākļi. Tā vismaz literatūrā raksta.

Vēlams, lai maisi būtu jauni, jo tie ir praktiski sterili. Jau lietotos maisus der dezinficēt tāpat kā salmus vai skaidas. Ja lietotajā maisā ir bijis pelējums, labāk tādu otrreiz neizmantot, jo pelējuma sporas ir izturīgas un tur atrodas lielā skaitā.

Ja mitrajiem salmiem brīvi piekļūst daudz skābekļa, rodas labvēlīgi apstākļi nevis austersēņu, bet tinteņu attīstībai. Pašam vienreiz tā eksperimentējot gadījās – izauga tintenes(Coprinopsis atramentaria), kuras arī esot ēdamas, vismaz teorētiski un bez alkohola :)

Sēšana

Pieņemsim, ka izmantojam standarta polietilēna maisus. Uzvelkam tīrus gumijas cimdus, lai sārmainais ūdens nesaēd rokas. Ja salmi karsēti, der arī tīras rokas. Ņemam salmus no mucas, liekam maisā, laiku pa laikam uzkaisot graudus ar micēliju. Šeit galvenais ir vienmērīgi sajaukt, lai sēņotnei augot jāpārvar mazāks attālums. Labi saspiest arī nenāk par skādi, lai ekonomiskāk izmantotu maisus un iegūtu vairāk sēņu no viena maisa. Pēc instrukcijas, viens micēlija maisiņš aiziet uz vienu substrāta maisu, taču esmu licis arī vienu ceturto daļu, un nav nekādas starpības, tāpat 20C temperatūrā raža ienākas apmēram mēneša laikā.

Ja vajadzīgs, pavairošanai var izmantot arī sēņotnes caurvītos salmus no apsēta maisa, kad tie ir balti, sajaucot ar svaigu substrātu apmēram 1:4 jaunā maisā. Kamēr sēņotne ir jauna un augoša, tā labi konkurē ar pelējumiem un citiem mikroorganismiem, vienīgi jāsargā no mazām, melnām mušiņām, kuras atgādina drozofilas, taču ir tumšākas un asākiem spārniem, sugu precīzi nenosaukšu, vairojas pūstošos augļos un dārzeņos. Tās sadēj olas sēņotnē, un kāpuri sagrauž sēņotnes pavedienus, maisa saturs izskatās tieši kā tārpu pārpilnā bērzlapes kātā. Ja mājās ir silts pieliekamais, ir risks, ka sēnes inficēsies ar mušu kāpuriem.

Pēc salikšanas maisos maisiem nogriežam stūrus, lai notek liekais ūdens, un maisus sabakstam ar nelielu nazi, pietiek ar kādiem 10 -15 caurumiem pa visu virsmu. Te vēlāk parādīsies sēnes.

Raža

Kā jau minēju, pirmā raža ienākas apmēram mēneša laikā, ja temperatūra ir ap 20-24 grādiem, augstāka par 30 vairs augšanu nepaātrina (rakstu pēc atmiņas). Telpa vēlams mitra, lai maisi lēnāk žūtu. Lai apkarotu zaļo pelējumu, telpas mitrumu der turēt virs 80% procentiem (pelējumam tik liels mitrums nepatīk) un nodrošināt vieglu gaisa kustību, jo arī tas nepatīk pelējumam. Droši vien esat ievērojuši, ka iekosts ābols, kas stāv atvilktnē vai plastmasas maisiņā, sapel daudz ātrāk nekā uz galda stāvošs. Sargāties no pelējuma ir svarīgāk, ja audzē masveidā, taču dažu maisu dēļ censties nav vērts, pilnīgi pietiek ar elementāras tīrības ievērošanu, salmus pakojot. Pelējuma sporas ir visur, atšķiras tikai daudzums.

Lai sēnes izaugtu glītas, dīgšanas brīdī tām vajadzīga gaisma, ne pārāk spēcīga. Līdz tam audzēt var tumsā. Jo tumšāks, jo vairāk cepurīšu veidojas čemurā, jo tās gaišāk krāsotas un jo sīkākas un jo sēnēm garāki kātiņi. Ja gaismas daudz, kātiņu praktiski nav, cepurīte no virspuses ir tumši pelēka vai brūna, atkarībā no sēņotnes šķirnes (celma). Sēnes novāc, kad cepurītes 4-10 cm diametrā, nevajag gaidīt, līdz tās sapūkosies. Novāc ar laušanu, ja griež, kāta paliekās vieglāk iemetas pelējums. No maisa, kur ir ap 15 kg mitru salmu, pirmā raža ir apmēram 2-3 kg sēņu. Pēc apmēram pusotra mēneša sēņotne ražo atkal, tikai katra nākošā raža ir ap 60% no iepriekšējās, maiss paliek manāmi vieglāks. Pēc trešās ražas parasti sākas pelēšana un/vai mušas, sēņotne ir novecojusi un mirst. Beigta sēņotne ir brūnā krāsā, pusšķidra.

Pirms vairākiem gadiem kāds mans paziņa arī audzēja austersēnes, maksājot iepircējai firmai par “apmācībām” plus sēņotni. Beigās nekāda sadarbība neiznāca, jo sēnes iepirka visai negribīgi, piesienoties pie sēņu kvalitātes  – precei nepareizs izskats, nav cepurītes 4-6 cm diametrā utt. Vārdu sakot, uztaisīja naudu ar “apmācībām”.

Ēšana

Parasti ēd ceptas vai vārītas, principā tāpat kā gailenes vai baravikas, personiski garšo zupā kopā ar pupiņām. Ir raksturīgā austersēņu garša, kas nedaudz atšķiras no meža sēņu garšas. Izlasījis, ka var ēst arī nevārītas, sagriezu kādus 300 gramus, sajaucu ar sīpoliem un skābo krējumu un nolocīju, eksperimentālā kārtā. Nekādas ļaunas sekas nemanīju, ne vēders sāpēja, ne kā savādāk. Varbūt man vienkārši kuņģis labi gremo :)

Veiksmīgu audzēšanu un labu apetīti. Starp citu, ir vēl arī citas sēnes, kas viegli audzējamas, ne tikai austersēnes un šitaki.

Piezīme 2009. g. oktobrī.

Palasījos par kaļķu iegūšanas tehnoloģiju, un radās aizdomas par iespējamu sēņu piesārņojumu ar smagajiem metāliem. Kaļķus iegūst, apdedzinot kaļķakmeni augstā temperatūrā, apmēram tūkstots grādos. Lai šādu temperatūru iegūtu, vienkāršākais veids ir fosilā kurināmā izmantošana, dedzinot izsmidzinātus naftas produktus, akmeņogļu pulveri vai dabasgāzi. Dabasgāze ir salīdzinoši tīra, taču no naftas un jo sevišķi akmeņoglēm kaļķos paliek izdedžu daļiņas. Ir zināms, ka akmeņogļu izdedžos ir dažādi metāli, piemēram, vanādijs, arsēns, torijs, dzīvsudrabs. Cik daudz šo metālu var nokļut sēnēs no kaļķiem, ir vēl nezināms jautājums, un vajadzīgs veikt laboratoriskas pārbaudes.

Par naudas taisīšanu ar austersēnēm (2009. gada novembris)

Iemetu aci dažās lapās, kurās tirgo ar austersēnēm saistītus produktus.  Zemāk īss apskats.

Bioloģisks produkts, austersēņu biezzupa sausā veidā. 3,5 unces par 6 USD, sanākot 4 porcijas. Ne tikai austersēnes. Tai pašā websaitā tirgo arī citas žāvētas sēnes, piemēram gailenes (7 USD par 1 unci) un šitakē. Bioloģiski audzētas žāvētas austersēnes maksā 4,50 USD par 0,5 uncēm (1 unce = apmēram 28 grami). Citā saitā šis produkts iet par 12,75 USD par pusmārciņas iepakojumu (apmēram 200 g).

Kaut kāds uztura bagātinātājs no austersēnēm. Šķiet, ka satur B vitamīnu. 180 kapsulas, katra pa 400 mg, 18 USD iepakojums. Domāju, kaut ko līdzīgu varētu uzražot arī no baravikām :)

Kādā vīnu tirdzniecības saitā var nopirkt mazu, jauku komplektiņu ar audzēt iesāktām sēnēm, kuras ražos apmēram pēc nedēļas. Par nelielu un taisnīgu 30 USD samaksu. Citā adresē līdzīgs komplektiņš, kas sausā veidā sver 235 gramus, maksā 16 angļu mārciņas. Neslikta cena par dažām sēnēm.

Secinājums. Vislielākā pievienotā vērtība rodas, ja austersēnes tirgo ar kādu “odziņu”, kā jau pieminētajos audzēšanas komplektiņos un kā bioloģiski tīru produktu. Austersēņu pulveri ķīnieši var saražot lēti un daudz, par to nav šaubu, un tur līst nevajadzētu – būs vilšanās.

Starp citu, Latvijā neesmu redzējis nevienu bērnu komplektiņu ar skudru māju, dažādiem augiem, circeņiem un tamlīdzīgām mazām, dzīvām mantiņām, kuru galvenā vērtība ir iespēja novērot dzīvības attīstību.

Tagi: , , , ,
Tēmas Lauksamniecība | 61 komentāri »

 
 
GoStats.com — Free hit counters
 
Hostings, virtuālo serveru noma, domēnu reģistrācija