Autors egleskoks @ 27. Dec 2008
Pirms kādiem astoņiem gadiem, kad izlasīju vairākus Viktora Suvorova darbus par otrā pasaules kara izcelšanās iemesliem un sākotnējiem notikumiem austrumu frontē, radās atbildes uz daudziem jautājumiem par agresiju pret “nevainīgo” padomju Krieviju, un radās daži tikpat būtiski jautājumi. Konkrēti, ja jau Suvorovs dzīvo un raksta savas grāmatas Apvienotās Karalistes slepenpolicijas aizsegā, kā arī lasa lekcijas militārajās koledžās, tātad ir jābūt kādam iemeslam, kādam labumam, ko Apvienotā Karaliste iegūst no šī cilvēka. Vienu brīdi šķita, ka tas tiek darīts aiz tīrās patiesības un cilvēkmīlestības pret komunisma upuriem. Tiesa, mans naivums nebija ilgs 
Izskatās, ka patiesība ir vēl nedaudz savādāka. Atslēga sapratnei – atcerēties, pirmkārt, ka informācija un propoganda ir tik cieši saaugušas, ka praktiski nav atdalāmās, un tā tas bija jau pirms 60 gadiem; otrkārt, ka politiskajās cīņās nav labo un ļauno, kaut arī katrs dalībnieks cenšas sevi iztēlot par “labo”; treškārt, visi kari notiek par varu un/vai materiālajiem labumiem, kas pēc būtības ir viens un tas pats.
Tātad, ko iegūst briti, atbalstot Suvorovu, kas visu vainu par otrā pasaules kara izraisīšanu uzveļ Staļina vadītajiem komunistiem? Noteikti arī viņiem ir savs noslēpums, savs grēciņš. Jāatceras, ka tolaik Apvienotā Karaliste bija norietoša impērija, kurai nāvīgu triecienu deva pirmā pasaules kara izdevumi un ar tiem saistītie parādi tuvākajam sabiedrotajam, ASV, kura šos parādus i nedomāja atlaist. ASV ekonomiku tajā laikā jau stingri kontrolē privātu banku kartelis, vārdā Federālās Rezerves, kuru galvenais peļņas avots ir naudas aizdošana pret procentiem ASV valdībai. Vācija, kuru tajā laika vada intelektuālais maniaks Ādolfs Hitlers ar vienīgo domu par Vācijas varenības atdzimšanu un vēsturiskā taisnīguma atdzimšanu, īsteno ekonomiskās reformas, atsakoties no kapitālistiskā modeļa un augļošanas izmantošanas finanšu sistēmā, ar savu veiksmīgo piemēru radot draudus pārējā rietumu pasaulē valdošās finanšu elites varai. Staļiniskā un resursiem bagātā PSRS strauji industrializējas, lai militāri un ekonomiski panāktu Rietumus, un gatavojas ideoloģiski neizbēgamajam karam ar Rietumiem. Japāna, kura arī vēlas kļūt par militāri un ekonomiski varenu valsti, mocās ar resursu problēmām, no kurām galvenā – naftas nepietiekamība ekonomikas darbināšanai, ko arī izmanto ASV, uzskatot Japānu par bīstamu konkurentu; nafta arī ir iemesls Japānas iebrukumam Mandžūrijā un DA Āzijas salās, un cēlonis karam ar ASV.
Britu impērijai otrais pasaules karš un Vācijas iznīcināšana bija vajadzīga, lai neitralizētu bīstamu konkurentu un iegūtu tā daļu Eiropas tirgū; otrs motīvs, vienojošs ar ASV, ir iznīcināt alternatīvu finanšu modeli tautsaimniecībai, ko iemieso Vācija un arī Krievija, un ierobežot Krievijas ekspansijas plānus Eiropā; Krievijai savukārt ir izdevīgs Britu impērijas un Vācijas karš, kas novājinātu Eiropu un atvieglotu tās iekarošanu. Vācijai, tāpat kā Japānais, trūkst naftas, un tās tuvākās atradnes ir Dienvideiropā, tad Dienvidkrievijā, un tad Tuvajos Austrumos, kas ir galvenokārt Britu impērijas kontrolē. ASV, kurai naftas ir pa pilnam savā teritorijā, cer ar kara palīdzību veicināt savu ekonomiku un izkļūt no krīzes, nopelnot ar sabiedroto finansēšanu, iznīcinot ekonomiskos konkurentus Vāciju, Japānu un daļēji arī Britu impēriju, un iegūstot arī militāras lielvaras statusu.
Vienīgais īstenais 2. pasaules kara uzvarētājs ir ASV, kas pēc kara diktē noteikumus pasaules ekonomikā, ir galvenā militārā lielvara un kontrolē lielāko daļu pasaules zelta rezervju. Britu impērija sabrūk, pārvēršoties par ASV piedēkli, Vācija un Japāna ir pilnīgi sakautas, un PSRS ir zaudējusi lielāko daļu spēka, un uz ekspansiju vairs nav spējīga, kaut arī joprojām spēcīga militāri.
Avoti, ko palasīties: The Myth of German Culpability, Stalin’s speech to the Politburo on 19 August 1939, Interview with Professor Grover Furr, author of “Anti-Stalinist Villainy”
Mūsdienu globālie kari arī ir cīņa par naftas rezervēm un pret islamisko naudas sistēmu, kurā neiekasē procentu procentus, pretēji Rietumiem.
Ja mūsu “draugi” pašlaik ir NATO, tas nenozīmē, ka mums ar viņiem notiekti nebūs jākaro. Drīzāk jau otrādi, ar tādiem draugiem arī ienaidniekus nevajag 
To pašu, protams, var teikt arī par Krieviju.
