Egleskoka emuārs

Interesants rakstiņš par Ziemeļdakotas štata (North Dakota) banku un to, kā viņiem klājas krīzes laikā. Tur arī links uz interviju ar Ziemeļdakotas štata bankas prezidentu Ēriku Hārdmeijeru (Eric Hardmeyer).

Ziemeļdakota ir reti apdzīvots ASV ziemeļu štats ar apmēram 640 tūkstošiem iedzīvotāju (apmēram kā Rīgā), galvenā iedzīvotāju nodarbošanās ir lauksaimniecība, klimats vēss, teritorija 183 000 kvadrātkilometru. Tātad situācija līdzīga kā mums, daudzējādā ziņā.

Štatā kopš 2000. gada ir vērojama laba ekonomiskā izaugsme, un budžeta pārpalikums ir 1,2 miljardi dolāru. Kāpēc, kur ir šīs veiksmes pamats?

Kopš 1919. gada Ziemeļdakotai ir štatam piederoša banka, kura tika dibināta ar nolūku atvieglot fermeru un mazo biznesu dzīvi, izsniedzot kredītus par saprātīgu cenu un veicinot biznesu. Visu štata naudu iegulda šajā bankā, banka maksā dividendes štatam, un sadarbojas ar privātajām bankām. Noguldījumus garantē štats. Tādējādi, summas, ko parasti samaksā privātiem baņķieriem procentos, nonāk štata kasē, un bieži vien procentu maksājumi sastāda 50% no dažādu projektu izmaksām.

Varbūt arī Latvijas Bankai tiešāk jāpiedalās kreditēšanā, veidojot konkurenci ārvalstu bankām un piesaistot ieguldījumus no iedzīvotājiem?

Zemāk citāts no raksta:

North Dakota boasts the only state-owned bank in the nation. The Bank of North Dakota (BND) was established by the state legislature in 1919 specifically to free farmers and small businessmen from the clutches of out-of-state bankers and railroad men. The bank’s stated mission is to deliver sound financial services that promote agriculture, commerce and industry in North Dakota. By law, the state must deposit all its funds in the bank, which pays a competitive interest rate to the state treasurer. The state rather than the FDIC guarantees the bank’s deposits, which are plowed back into the state in the form of loans. The bank’s return on equity is about 25%, and it pays a hefty dividend to the state, which is expected to exceed $60 million this year. In the last decade, the BND has turned back a third of a trillion dollars to the state’s general fund, offsetting taxes. The former president of the BND is now the state’s governor.

The BND avoids rivalry with private banks by partnering with them. Most lending is originated by a local bank. The BND then comes in to participate in the loan, share risk, and buy down the interest rate. The BND provides a secondary market for real estate loans, which it buys from local banks. Its residential loan portfolio is now $500 billion to $600 billion. Guarantees are also provided for entrepreneurial startups, and the BND has ample money to lend to students (over 184,000 outstanding loans). It purchases municipal bonds from public institutions, and it backs loans made to new farmers at 1% interest. The BND also has a well-funded disaster loan program, which helps explain how Fargo, when struck by a disastrous flood recently, managed to avoid the devastation suffered by New Orleans in similar circumstances.

North Dakota has also managed to avoid the credit freeze, through the simple expedient of creating its own credit. It has led the nation in establishing state economic sovereignty. In California and other states, workers and factories are sitting idle because the private credit system has failed. An injection of new money from a system of publicly-owned banks on the model of the Bank of North Dakota could thaw the credit freeze and bring spring to the markets once again.

Kaut kā uzskrēju virsū E.F Šūmahera darbu aprakstam, un atradu par visai interesantu esam, mūsdienu ekonomiskās krīzes un alternatīvas meklējumu kontekstā. Būs jāiepēta dziļāk.

Daži citāti no minētā teksta:

Piemēram, 1955. gadā uzturoties Birmā kā kunsultants, Šūmahers izstrādāja ekonomiskos principus, ko pats nosauca par “Budistu ekonomiku”. Pamatā ir ticība, ka labs darbs ir būtiski nepieciešams cilvēka pareizai attīstībai un ka ‘vietējā ražošana no vietējiem materiāliem vietējām vajadzībām ir visracionālākais saimniekošanas veids’.

Vēl daži citāti.

1. No darba devēja viedokļa, darbs jebkurā gadījumā pieder pie izmaksām, kuras jāsamazina līdz minimumam vai pat pilnībā jāizskauž, kaut vai ar automatizācijas palīdzību. No strādnieka viedokļa, darbs ir ‘nederīgs’; strādāt nozīmē ziedot savas ērtības un brīvo laiku, un alga ir kaut kas kompensācijai līdzīgs par ziedošanos.

2. No Budista viedokļa, tas nozīmē pilnīgas aplamības, jo vērtē lietas augstāk par cilvēkiem un patēriņu augstāk par radošu darbību. Tas nozīmē novirzīt uzmanību no strādnieka uz darba rezultātu, tas ir, no cilvēka uz nedzīvo, padodoties ļaunumam.

3. Budistu skatījumā, darba jēga ir trīskārša: dot cilvēkam iespēju attīstīt un izmantot savas spējas; ļaut cilvēkam pārvarēt savu egocentrismu, ar citiem veicot kopēju uzdevumu; un radīt lietas un pakalpojumus dzīvei.

4. Organizēt darbu tā, ka izpildītājam tas ir nenozīmīgs, garlaicīgs, smieklīgs vai satraucošs, ir gandrīz krimināls noziegums; tas nozīmē domāt par materiālām vērtībām vairāk kā par cilvēkiem, ļaunu līdzjūtības trūkumu un dvēseli graujošu pieķeršanos šīs pasaules primitīvākajam esības veidam.

Tagad es saprotu, kāpēc man reizēm nepatīk strādāt, kaut arī slinks neesmu. Iespējams, saprotu arī, kāpēc latvieši labi strādā tikai paši sev, ar ne pārāk biežiem izņēmumiem. Par to nav jākaunas, tas ir normāli.

Ir tāds Maikls Pollans (Michael Pollan), kurš raksta par pārtikas industriju, veselīgu ēšanu, un ir sarakstījis vairākas grāmatas par šīm tēmām, pēdējā In Defense of Food: An Eater’s Manifesto.

AlterNet ir publicēta Maikla Pollana intervija. Ilgu gadu gaitā viņš ir nonācis pie dažiem vienkāršiem ieteikumiem veselīgas pārtikas izvēlē, ko var aprakstīt dažos punktos:

1. Nepērciet nevienu pārtikas produktu, ko reklamē. 94% no reklamētās pārtikas ir rūpnieciski stipri pārstrādāta. Ja produktā ir fruktozes-glikozes sīrups, produkts visticamāk ir stipri mākslīgs.

2. Ēdiet pārsvarā augu izcelsmes barību, un ne pārāk daudz.

3. Neēdiet nekādus produktus, kuru izplatītāji sola veselības uzlabošanu. Parastu, normālu ēdienu reklamēt nav jēgas, un ražotājiem šim nolūkam nav naudas.

Var piemetināt vēl 3 pazīmes, kuras šai rakstā pieminētas netieši:

4. Neēdiet neko, kas pārdodas krāsainās paciņās.

5. Neēdiet neko, ko var ilgi glabāt, vairāk par 6 mēnešiem. Ja pat baktērijas to neaiztiek, arī cilvēkam tas nav noderīgs.

6. Nedzeriet gāzētus dzērienus.

Pēc savas pieredzes varu teikt, ka labas veselības stūrakmeņi ir kustības, pārtika, ūdens un elpošana. Ja šis pamats ir kārtībā, lielāko daļu veselības problēmu var mierīgi novērst.

Papildinājums 2009. gada 25. septembrī. Pēc personiskās pieredzes, pārbaudot praksē, esmu atzinis par labiem vēl šādus punktus:

1. No rīta kārtīgi paēst. Un nevis putras, kā to mums māca kopš bērnības, bet kaut ko olbaltumvielām bagātu – olas, speķi, gaļu, kopā ar svaigiem dārzeņiem (burkāni, kāposti, bietes, āboli utt.)

2. Dzert daudz tīra ūdens. Sevišķi labi darbojas apvienojumā ar iepriekšējo punktu. Vairumā gadījumu, Rīgā ūdensvada ūdens ir labs, un nav jāpērk.

Interesants rakstiņš priekš tiem, kas tic farmācijai: stāsts par kārtējo skandālu, saistītu ar Merck, vienu no farmācijas biznesa “lielajām zivīm”. Merck esot savām mārketinga vajadzībām  izveidojis zinātnisku žurnālu Australasian Journal of Bone and Joint Medicine, kurā publicēt saviem produktiem labvēlīgus pētījumus. Žurnālu no 2002. līdz 2005. gadam pēc Merck apmaksāta pasūtījuma publicēja Elsevier, viens no lielākajiem un prestižākajiem medicīniskās un zinātniskās literatūras izdevējiem. Tiesa, Elsevier oficiāli atzinās tikai šī gada maijā .

Sevišķi interesanti ir komentāri šim rakstam angļu valodā. Visiem riebjas šāda prakse, kad visu nosaka nauda.

Ko varam no šī mācīties? Kārtējo reizi – skaties, no kurienes nāk nauda, “follow the money”. Uzņēmuma mērķis ir gūt peļņu. Un neticiet reklāmām, protams.

Mūsdienās, esošajā sistēmā gandrīz visu izšķir nauda. Tā ir galvenā motivācija.

ĢMO tiek ieviesti, jo ražotājs cer nopelnīt ar daļēju vai pilnīgu monopolstāvokli vai kā citādi.

Lauksaimniecības tirgus, kurā ir daudz mazo spēlētāju, ir ļoti savstarpēji konkurējošs, un tāpēc ražotājiem ne pārāk izdevīgs. Piedevām, pieprasījums ir praktiski konstants un piedāvājums nav operatīvi elastīgs – raža ir tikai 1 reizi gadā. Līdz ar to tas spēlētājs, kurš spēj panākt monopolstāvokli kaut daļēji, vai panāk subsīdijas jebkādā veidā (šeit pieskaitāmi arī konkurentiem neizdevīgi likumi utt.), stipri uzlabo savu stāvokli.

Ja mūsu zemnieki var saražot dabisku produkciju lētāk, tad jautājums par ĢMO atkrīt pats no sevis cenas dēļ. Taču iespaidu par zemu cenu var radīt arī ar mārketinga kampaņām, reālas informācijas vietā sniedzot dezinformāciju, kuras ietekmē pieņemtie lēmumi bieži vien jau tā knapi izdzīvojošos ražotājus noved bankrotā.

Domāju, priekš pārtikas ražotājiem daudz efektīvāks par kaitīguma vai nekaitīguma argumentu būtu izdevīguma vai neizdevīguma (izmaksu/peļņas) arguments, jo tas tieši ietekmē biznesu, atšķirībā no patērētāju veselības, kura uz naudas jautājumu fona ir salīdzinoši tāla un maznozīmīga (te es runāju no biznesa viedokļa). Uzņēmumam vai saimniecībai nav nozīmes izdzīvošanai ilgtermiņā, ja nevar izdzīvot īstermiņā. Bioloģiskās pārtikas ražotāji pašlaik zaudē tāpēc, ka cenšas nopelnīt ar dārgāku produkciju (jo ražošanas izmaksas ir lielākas, pagaidām) apstākļos, kad cilvēkiem galvenais ir vispār paēst, nedomājot par veselību (atkal īstermiņa izdzīvošana pār ilgtermiņa). Tā vietā, jākoncentrējas uz tehnoloģiju attīstīšanu, lai ar bioloģiskajām metodēm varētu saražot lētāku produktu par konvencionālo vai GMO. Zinu, te man iebildīs, ka tas nav iespējams. Varbūt pašlaik nav, taču tas nenozīmē, ka nav principā.Vienkārši jāatklāj jaunas, lētākas metodes, galvas mums neviens nav atņēmis.

Priekš patērētājiem tieši lētuma un veselības arguments ir visspēcīgākais. Ja pirmais ir pretrunā ar otro, tad krīzes laikā tiek dota priekšroka lētumam, un ražotāju intereses, pat motivējot ar patriotismu un tamlīdzīgi, patērētājam daudz nenozīmē. Naudas spiediens mudina uz lētuma pusi.

Ja atrodas kāda sadarbības forma, kas atļauj iegūt pārtiku bez naudas starpniecības, tad tieši šajā laikā tas varētu darboties īpaši labi. Nav pelņas iespējas, nav motivācijas ĢMO ieviesējiem.

Ir daži interesanti fakti par Somālijas pirātu rīcības iemesliem, par kuriem noklusē lielā prese, arī Latvijā.

Somālija vairs kā tipiska valsts neeksistē, tātad nespēj vai vienkārši nesargā savu vairāk kā 3000 km garo jūras robežu. To tad arī izmanto dažādi haļavas tīkotāji, jo “nevienam nepiederošs” īpašums tā vien ilgojas tikt savākts.

Pirmkārt, dažādu valstu zvejas kuģi uz nebēdu kāš tukšu viņu jūru. Kaut arī valsts ir sabrukusi, somālieši nekur nav pazuduši un joprojām vēlas ēst un tādēļ zvejo; un viņi nevar neredzēt iemeslu, kas iztukšo viņu zivju krājumus. Piemēram, ES valstu zvejas kuģi.

Otrkārt, neapsargāti ūdeņi ļoti vilina dažādu atkritumu izgāzējus, kas jūrā var nesodīti izmest, piemēram, radioaktīvos atkritumus. No tās pašas ES ar dažādu mafijas organizāciju starpniecību. Ir jau bijuši gadījumi, kad no jūras tiek izskalotas mucas ar atbilstošiem uzrakstiem, pēc saskarsmes ar kurām somāliešiem rodas tipiskas staru slimības pazīmes.

Tāpēc arī atbalsts pirātiem no vietējo iedzīvotāju puses. Protams, arī naudas faktors ir nozīmīgs. Tikai Rietumu prese pirātu demonizācijas procesā aizmirst par pašu grēkiem…

Doma par virtuālajiem ceļojumiem ienāca prātā tīri nejauši. Ideja sekojoša.

Tātad: ir ekonomiskā krīze, biznesi raujas un brūk, razruha un ņerazberiha (nu gandrīz). Taču cilvēku vēlme pēc “skaistām izjūtām”, izraušanās no ne pārāk skaistās realitātes nekur nav zudusi, tieši otrādi, tā ir pastiprinājusies. Taču realitātes daba ir tāda, ka no tās pavisam aizbēgt nevar. Bēgšana ar ceļojumu palīdzību ir viena no plašāk pazīstamajām metodēm, jo ļauj nopelnīt daudziem šajā procesā iesaistītajiem. Ja tikai cilvēkiem būtu nauda…

Ir vēl kāds risinājums, par kuru vēl neesmu dzirdējis. Tā ir iespēja ceļot iztēlē. Galvenais taču ir patīkamas sajūtas, kuras atcerēties, un nav svarīgi, kā tās iegūtas. Daži cenšas tās iegūt ar narkotiku palīdzību, kas ir pārāk dārgi un veselībai nāvīgi bīstami.

Ceļošana iztēlē nav tik vienkārša, kā nopirkt ceļojumu uz reālām ārzemēm, tāpēc retais to pieprot. Taču ir speciālisti, kas ar hipnozes palīdzību spēj atsaukt cilvēka atmiņā sen aizmirstus notikumus, vai likt iedomāties nebijušas situācijas, un tā tālāk, iespējams ir praktiski viss, ja vien cilvēks šai iespējai ļaujas (pakļaujas hipnozei).

Paveras praktiski neierobežotu iespēju lauks. Ceļošana vairs nav riskanta, vismaz nav tiešu veselības apdraudējumu negadījumu, infekcijas slimību un noziedzības dēļ, ir iespējams paceļot dažas stundas pēc darba beigām, vai pārcelties nākotnē vai pagātnē, pat uz citām planētām vai neesošām valstīm, kaut jāt stikla kalnā Visi ceļojumi varētu būt ideāli, kas pašlaik nav iespējams. Tikai patīkamas emocijas! Visbeidzot, varētu atrisināt sekstūrisma un līdzīgas problēmas, satiekot iedomu pasaules skaistules un skaituļus

Šodien uzskrēju virsū labam piemēram, kā reklāmas nolūkos nelietīgi izmanto wordpress bloga formātu. Viens piemērs apskatāms šeit, reklamē zobu balināšanas līdzekļus. Komentētājiem uzkrītoši līdzīgi niki , blogam ir tikai viens ieraksts, un apakšā milzīgs disklaimeris sīkiem burtiņiem

Tas pats sviests, tikai ar citiem zobiem šeit.

Ja var ticēt krievu valodā publicētajām ziņām (šeit un šeit), SVF emisārs Latvijā ir atļāvies kliegt uz premjerministru Dombrovski, apvainojot Latvijas valdību par to, ka tā vilcinās, nevēlas uzņemties politisko atbildību un nepilda solījumus, tāpēc naudu nedabūs.

Izrādās, nav nemaz tik slikti, kā biju domājis. Pašreizējai valdībai ir jāpilda saistības, ko uzņēmusies iepriekšējā valdība, kuras politiskie uzskati tomēr bija atšķirīgi. Kā smejies, atpazīstu latviešus – tad, kad viņus uz kaut ko spiež dažādas stiprākas varas, vienmēr pastāv iespēja pavēles sabotēt, atrodot aizbildinājumus, izliekoties kurlam vai vienkārši “nepaspējot”. Dombrovska valdība tomēr saprot, kur mūs virza SVF “palīdzība”. Ne jau velti SVF emisārs kliedz. Cilvēki parasti kliedz no dusmām un sašutuma. Acīmredzot emisārs ir uzvilcies par to, ka viņam nepaklausa, un neko nevar lāgā izdarīt, citādi nedusmotos, bet vienkārši vienaldzīgi piedraudētu. Jo raugi, ja mēs nepaņemam viņu naudu, mums ir sūdīgi, taču viņiem nav nekāda labuma no mūsu sūdiem. Ja paņemam, tad mums arī ir sūdīgi, taču mazāk un vēlāk, un SVF no tā atlec labums. Tātad SVF ir “uzrāvušies”, un tāpēc ārdās. Dombrovskis izliekas samulsis, iespējams, pat viegli piesarkst, taču klusībā domā “un jums mēs arī atradīsim pieeju, latu devalvēsim, paši atkal pliku pakaļu staigāsim, taču jums procentus nemaksāsim!”

Pēc būtības, ja notiek devalvācija, no krīzes bedres izlīst ir vieglāk – jā, zaudējam uzkrājumus, taču iekšzemē vismaz nav maksāšanas līdzekļu deficīts, un kaut kāda saimnieciskā darbība tomēr notiek. Ja devalvācija nenotiek, visi cenšas naudu piepaturēt, kas deflācijas apstākļos ir visnotaļ saprotami, ir maksāšanas līdzekļu deficīts un mēs atmaksājam parādus, grimstot aizvien dziļāk nabadzībā, jo ražošanas nekādas nav un vienkārši izpārdodam to, kas mums atlicis.

Saūda Arābijas Naftas ministrs Ali Al-Naimi ir darījis zināmu, ka valsts naftas ieguve ir mazāka nekā plānots, 7,79 miljoni barelu dienā plānoto 8,1 miljonu vietā. Prognozējama rezervju samazināšanās.

Saūda Arābija ir OPEC līderis, OPEC savukārt piegādā ap 40% pasaules naftas.

Ko tas nozīmē priekš mums? To, ka naftas krājumi nav bezgalīgi un naftas cenu svārstības ir sagaidāms rezultāts, kad naftas visiem nepietiek un notiek cīņas ap atlikušo. Neskatoties uz pasaules ekonomisko krīzi, naftas aizvien nepietiek, tās cena nekrītas. Pie kā novedīs divu krīžu mijiedarbība, resursu krīzes un finanšu krīzes, ir grūti paredzēt.

Piezīme 2011. gada 7. februārī.

Saūda Arābija intensīvi manipulē ar naftas cenām peļņas maksimizācijas nolūkos. Tas ir iespējams, jo Saūda Arābija ir viena no lielākajām naftas ieguvējām ar pietiekami lielu ietekmi uz globālo naftas tirgu.