Egleskoka emuārs

Dažu pēdējo dienu laikā Latvijā lielāku atpazīstamību ir guvusi kustība “Brīvs no ĢMO”, jeb “Brīvs no ģenētiski modificētiem organismiem”. Pamatdoma ir vienkārša: cilvēkam ir jābūt iespējai izvēlēties starp normālā veidā audzētu un ražotu pārtiku un to, kuras tapšanā izmantoti ģenētiski modificēti organismi. Šķiet, tas ir pašsaprotami katram loģiski domājošam cilvēkam: gribu – ēdu, gribu – neēdu.

Šī notikuma svarīgums ir ne tikai cīņa par patērētāja tiesībām apzināti izvēlēties. Ir kāds vēl nozīmīgāks aspekts: tas ir uzskatāms pierādījums, ka maza, taču aktīva cilvēku grupa ar ierobežotiem līdzekļiem var panākt ļoti daudz. Tas ir pierādījums, ka ne tikai lielā nauda un esošā vara kaut ko spēj ietekmēt; ka vairums cilvēku spēj pieņemt pareizu lēmumu, ja viņiem ir pieejama pareiza informācija. Galu galā, tas ir apliecinājums, ka mēs varam ne tikai dauzīt logus Saeimai!

Jebkura centralizēta vara cenšas pakļautajiem iedvest pārliecību, ka pretoties nav vērts, ka pakļautie ir maznozīmīgi un to izvēle ir tikai pakļauties; ka nav iespējama cita situācija, kā tikai esošā, un ka pakļaušanās ir labākais no iespējamiem variantiem. Kamēr vara uztur šo pārliecību padotajos, situācija nemainās.

Kāpēc te tāda rindkopa par varu? Tāpēc, ka masu informācijas līdzekļi to vien žūžo, ka parasts cilvēks bez naudas neko nevar ietekmēt. Tāpēc, ka cīņa pret ģenētiski modificētu organismu izmantošanu ikdienā ir cīņa par savām tiesībām audzēt un ēst pārtiku, nevienam par to neprasot atļauju; tā ir cīņa par brīvības saglabāšanu lauksaimniecības produktu tirgū un pret starptautiskiem monopoliem. Varu apmēram paskaidrot, kāpēc tas tā.

Visam pamatā ir starptautiskie patentu likumi, kas pieļauj ekskluzīvas tiesības uz kādu produktu vai pakalpojumu samērā ilgā laika periodā. Ja sākotnēji patentu tiesības tika izveidotas, lai grāmatu iespiedēji nenodarbotos ar grāmatu pirātismu, tad laikam ejot, šīs tiesības naudisku interešu ietekmē tika pārvērstas par ieroci cīņā ar konkurentiem, rezervējot sev dažādas biznesa nišas. Katrs ir dzirdējis par patentu cīņam starp dažādiem lieliem IT, biotehnoloģiju un citu nozaru uzņēmumiem.

Patentu pieteikumu iesniegšana neprasa daudz resursu; tas ir pa spēkam jebkuram samērā nelielam uzņēmumam un mēreni turīgām personām. Cīņa par patentu tiesību apstiprināšanu ar dažādu valstu patentu valdēm pa spēkam ir jau tikai drusku turīgākām organizācijām un personām, kas var atļauties algot patentu tiesību advokātus. Strīdus starp dažādu patentu turētājiem izšķir tiesā, un šī tiesāšanās sanāk samērā dārga, it īpaši Rietumvalstīs, kur esošā likumdošana ir tik sarežģīta un samudžināta, ka ar likumu interpretāciju nodarbojas īpaša labi apmaksātu profesionāļu grupa, kurus sauc par advokātiem. Lai arī teorētiski likuma priekšā visi ir vienādi, praksē parasti uzvar tas, kam ir labāks, tātad arī dargāks advokāts un politiskā vai ekonomiskā ietekme uz tiesu.

Šajā situācijā, atmaksājas ieguldīt lielu naudu ģenētiski modificētu organismu izveidē, jo tiesības uz šādiem radījumiem ir viegli monopolizēt ar patentiem un šī monopola ievērošanu uzspiest ar tiesas procesiem;  tādējādi arī var garantēt fermeru maksājumus par ģmo izmantošanu, līdzīgi kā mūsdienās cilvēki maksā par programmatūras licencēm, jeb izmantošanas tiesībām. Kas savukārt nozīmē palielinātu peļņu, tātad labāku spēju ietekmēt politiskos un ekonomiskos procesus savā labā, nodrošinot vēl lielākas peļņas iespējas.

Taču ar ekskluzīvām tiesībām izplatīt noteiktus ĢMO vien ir par maz, vēl ir jānodrošina, ka fermeri pērk ĢMO sēklas, patērētāji neiebilst pret ĢMO uzturā, un konkurenti, drošs paliek nedrošs, tiek iznīcināti. Lai to visu īstenotu, tiek veiktas sekojošas darbības: ieguldīts mārketingā un reklāmā, apgalvojot, ka ĢMO organismi ir jaunākais un efektīvākais līdzeklis cīņā pret badu (sauklis politiķiem); apgalvojot, ka ĢMO šķirnes ir ražīgākas par parastajām vai vismaz vienkāršāk kopjamas (kārdinājums fermeriem); un ka ĢMO organismi pārtikā ir izmantojami bez bažām (publikas nomierināšanai). Savus ĢMO neatkarīgiem pētījumiem neatļauj izmantot, aizbildinoties ar patentu tiesībām vai konkurentu centieniem nomelnot; un bez liela trokšņa turpina uzpirkt kompānijas, kas nodarbojas ar konvencionālo, ne-ĢMO sēklu selekciju, lai atņemtu fermeriem izvēles iespējas.

Protams, ka bads trešās pasaules valstīs ar ĢMO palīdzību likvidēts netiks, jo tā cēlonis ir Rietumvalstu tirdzniecības politika un to pašu Rietumvalstu izraisītā politiskā nestabilitāte; arī solījumi par ĢMO lielo ražību ir nepatiesi tā vienkāršā iemesla dēļ, ka vairums no līdz šim īstenoto modifikāciju palielina izturību pret šo pašu firmu ražotajiem pesticīdiem un herbicīdiem. Fermeri vairāk nepelna, jo sēklu monopola apstākļos cenas vienmēr ir augstākas. Jā, teorētiski ĢMO vajadzētu būt nekaitīgiem, taču praksē izrādās, ka nav tik vienkārši, ka dzīvās sistēmas glabā daudzus noslēpumus un nav paredzamas sīkumos; ir praktiski pierādīts, ka ĢMO sēklu izbarošana dažādiem dzīvniekiem izraisa aknu, nieru un dažu citu orgānu bojājumus.

Es neesmu pret tehnoloģiju progresu un dzīvo organismu pētījumiem; taču esmu par to, lai informācija par pārtiku būtu atklāta un patiesa, lai man vienmēr būtu iespējas izvēles to, ko uzskatu par labu esam sev un savai ģimenei. Esmu pret varas koncentrāciju, lai kāda tā arī nebūtu – politiskā, militārā, ekonomiskā vai biotehnoloģiskā. Esmu pret savas izvēles ierobežošanu, tātad par savu brīvību saglabāšanu.

Ja atceramies ķīmisko pētījumu un jauninājumu vēsturi, daudzas ķīmiskas vielas, sākotnēji dēvētas par glābiņu no dažādām problēmām, vēlāk izrādījušās veselībai stipri kaitīgas – kaut vai tas pats DDT, dažādi farmaceitiskie līdzekļi un pārtikas piedevas. Tāpēc, par katru no ĢMO šķirnēm ir jāveic ilgtermiņa atklāti, neatkarīgi finansēti pētījumi par ietekmi uz patērētājiem un vidi. Protams, ka tas nozīmē papildus izmaksas ĢMO ražotājiem.

Pēdējā laika publikācijas presē par “Brīvs no ĢMO”:

Latvijas Avīze, Agropols, Diena

Par jaunumiem šajā jomā var pasekot arī Zemes draugu mājaslapā.