Egleskoka emuārs

Aiz mākoņiem spīd Saule. Vienmēr.

Islande, Lielbritānija un SVF Latvijas kontekstā

Autors egleskoks @ 19 jūnijs, 2009

Maikls Hudsons raksta par Islandes krīzi un Lielbritānijas un IMF lomu šajos notikumos. Novērojamas dažas nelāgas līdzības ar Latviju.

Islandē visi kredīti nu ir indeksēti pēc pamatsummas saskaņā ar Islandes kronas kursu pret svarīgākajām ārvalstu valūtām. Tas nozīmē, ja kronas kurss krītas par, piemēram, 10%, tad kredīta pamatsumma, kas ekvivalenta 10 000 USD, tiek palielināta par 10%, tātad līdz 11 000 USD. Apstākļos, kad ražošana un cilvēku ienākumi samazinās, šāda politika nozīmē lēnu un rūpīgu asins nolaišanu naudas veidā. Kad cilvēku un biznesa uzkrājumi būs izsīkuši, mājas un uzņēmumus par lētu naudu uzpirks ārzemju investori. Lieka nauda pašlaik ir tikai tiem, kuri saņēma valdības naudu sava “kritiski svarīgā biznesa” glābšanai – pirmkārt jau lielās bankas, kuras valdība tā vai citādi pabalstīja ar nodokļu maksātāju naudu.

SVF savu naudu kredītiem saņem galvenokārt no tā sauktajām “donorvalstīm”, kas ir vadošās un bagātākās Rietumu valstis. Šīs pašas valstis ir tās, kuras aizdeva naudu ekonomikām, kuras tagad ir krīzes situācijā: Skandināvija – Baltijai, Austrija – Ungārijai.

SVF motivācija ir vienkārša: aizdodot naudu parādnieku valstīm, šī nauda atgriežas donorvalstu ekonomikā, glābjot bankas, kuras citādi nespētu atgūt aizdevumus un bankrotētu, un vienlaikus iegrūžot parādniekus vēl lielākos parādos, jo SVF naudu nevienam tāpat vien nedod, tas ir aizdevums. Šī shēma ir jau sen atstrādāta Dienvidamerikā. Piedevām, veicot SVF pieprasītās strukturālās reformas, notiek dažādu valsts objektu privatizācija, un tie galu galā nonāk starptautiskā kapitāla īpašumā, un finālā situācija ir sekojoša: iedzīvotāji strādā, maksā savus kredītus, maksā darba devēja kredītus, ja tas vēl ir vietējais, vai kalpo ārvalstu uzņēmumiem, kuru peļņa tiek repatriēta, un maksā par infrastruktūras izmantošanu arī tiem pašiem starptautiskajiem investoriem. Valsts un iedzīvotāji nonāk bezgalīgā parādu verdzībā, jo ekonomika, kurai nav līdzekļu sevis attīstīšanai, ir nolemta nīkuļošanai.

Kas tagad īsti sanāk? Ja lats tiek devalvēts, šis fakts grauj uzticību arī pārējo Baltijas valstu valūtām, un pie reizes visu Austrumeiropas valstu ekonomikām, no kurām daudzas ir eiro zonā. Savukārt tas destabilizē eiro. Jāatgādina, ka Zviedrija joprojām nav eiro zonā, tā joprojām turas pie savas kronas, līdz ar to eiro problēmas to skar mazāk. Krīze Baltijā ir izraisījusi Zviedru kronas krišanos par apmēram 10%. Aizdevumi Baltijā ir eiro, kas attiecībā pret kronu ir pieaudzis vērtībā. Ja Latvijas lats tiek devalvēts, vismaz sākotnēji krītas Zviedrijas banku ienākumi no kredītiem, līdz pirmajai kredītprocentu indeksācijai. Ja devalvācija nenotiek, kredīprocentu maksājumi tiek kavēti, kas arī nav labi. Abos gadījumos, tuvākajā laikā jaunu kredītu izsniegšana nav ieteicama sakarā ar nestabilo situāciju un sliktajām ekonomikas attīstības prognozēm, tādēļ Skandināvijas bankas cenšas evakuēt kapitālu no Baltijas. Vārdos tās sola turpināt uzņēmēju kreditēšanu, taču praksē, cik esmu runājis ar cilvēkiem, pat sekmīgiem uzņēmumiem tiek pārtrauktas kredītlīnijas, dodot priekšroku ātrai naudai, ko var iegūt no uzņēmuma ātras izpārdošanas. SVF kredīts šajos apstākļos Latvijai neko nemaina, taču dod iespēju atkal atmaksāt daļu kredītu no apgrozībā nonākušās naudas, galu galā kredīprocentu veidā nonākot bankās, tajā skaitā Skandināvijas.

SVF turpina uzspiest strukturālās reformas, kas praksē nozīmē radikālu valsts lomas samazināšanu ekonomikā un atbilstoši, starptautiskā kapitāla ietekmes palielināšanos. Devalvēt vai nedevalvēt latu – šķiet, tam vairs nav nozīmes, jo abos gadījumos sekas ir mūsu valsts ekonomikas pagrimums. Mēs atkal esam zaudējuši ekonomiskajā karā, tāpat kā 90-os gados.

Ko varētu darīt? Daudzas valstis šādos apstākļos izvēlas devalvēt savu naudu, un maksāt kredītus uz inflācijas rēķina, kad valsts vienkārši drukā naudu savām un kredītu nomaksas vajadzībām. Inflācija nozīmē, ka visi strādā, lai būtu vismaz kaut kāda iztikšana, un naudu tērē ātri. Turpretī, deflācijas apstākļos, kādi ir tagad, strādāt vispār nav jēgas, jo neviens nevēlas naudu tērēt, darbaspēka izmaksas un vispārējā dzīves dārdzība aug, nekas nenotiek un ekonomika apstājas, valstij nav naudas un tā ir spiesta izpārdot savu infrastruktūru. Izskatās, ka SVF ir pilnīgi vienalga, būs deflācija vai inflācija, jo galvenais ir “strukturālās reformas” – valsts atvēršana ārzemju uzpircējiem.

Vienīgā izeja ir ieviest finansu sistēmu, kurā nauda ir pakalpojums, kas pieejams visiem. Pašlaik tā ir visvairāk pieejama tiem, kuriem tās ir daudz: citādi neeksistētu kredīti ar procentiem. Kā tieši šāda sistēma darbotos, tas jau ir cits, ļoti plašs jautājums. Var tikai paredzēt, ka pašreizējā sistēma mainīta netiks, pārāk daudz ietekmīgu ļaužu no tās barojas, un pārāk daudz ierindas cilvēku nav ne jausmas, ka varētu darīt arī citādi.

Vēl par šo tēmu:

Latvija 2: 1990.gada 4.maijs – 2009.gada 6.jūnijs
…galvenais, lai SVF un zviedri priecīgi…

Līdzīgi ieraksti

5 komentāru ierakstam uz “Islande, Lielbritānija un SVF Latvijas kontekstā”

  1. Artūrs teica:

    Man patika skaidrā doma: ” “strukturālās reformas” – valsts atvēršana ārzemju uzpircējiem”. Lasot ko tādu, uzreiz nāk prātā filma par Argentīnu, kā tur viss šausmīgi notika izpārdodot valsti – zaudējot to.
    Par pēdējo rindkopu – nu, kas mums tur par latu ir zināms? Likumīgs maksāšanas līdzeklis, kurš ir jāpieņem visur Latvijā. Vai ir likumi kas ierobežo pašvaldību iespējas drukāt savu naudu ? Šķiet, ka nav. Atceros stāstus, kad ārzemnieks atbrauca uz padomju savienību ar saviem dolāriem un neko nevarēja nopirkt :D , jo nebija rubļu, bet legāli dolārus mainīt nevarēja un arī nezināja, kur var samainīt nelegāli.
    Kopīgā pasaules naudas sistēma tiešām ir inercioza, ja to grib mainīt neiesaistot lielvalstis – no Latvijas.
    Pavisam reāla un padarāma lieta ir atteikšanās no importa preču izmantošanas, ja ir pieejams vietējais – pārtika, tekstilpreces, rūpniecības preces, jā – arī operētējsistēmas un biroja programmatūra :)
    Nākamajā premjera runā derētu tāds teksts: “Tautieši, mēs visi zinām, ka ārzemju īpašnieku – tik ļoti gaidīto investoru lieliskajos lielveikalos ir ļoti daudzu un dažādu valstu patēriņa produkcijas, sākot no pārtikas, un beidzot ar sadzīves tehniku. Mēs esam ļoti pateicīgi, ka šie labie cilvēki uzticas mums un atver šeit savus pārdošanas uzņēmumus un gādā tiem tik skaistas un labas preces un mums darbavietas. Un lai mēs varētu turpināt dzīvot savā zemē kā saimnieki un neizpārdotu to cilvēkiem, kuri ļoti mīl savu zemi, kas nav mūsu zeme, izmisīgi aicinu jūs pirkt mūsu zemē no mūsu pašu izejvielām un mūsu pašu rokām izgatavotas preces mūsu pašu tirgotāju veikalos, citādi mēs visi drīz vairs nebūsim …”

  2. Māris teica:

    Gribu tomēr piebilst dažas lietas kuras tekstā nepamanīju, vai kuras nešķiet pietiekoši uzsvērtas:
    - lata devalvācija ārzemniekiem nozīmētu mūsu vietējo resursu palētināšanos un atvieglotu to izpirkšanu;
    - jaunu, neatkarīgu valūtu vai norēķinu sistēmu mēs varētu ieviest tikai tad, ja mums būtu neatkarīga ekonomika. Ja var ticēt CIP un es pareizi saprotu skaitļus ( https://www.cia.gov/library/publications/the-world-factbook/geos/LG.html ), tad ekonomika mums ir vairāk nekā par 1/3 atkarīga no citām valstīm;
    - atgriešanās pie agrāras naturālās saimniecības dotu priekšrocības (ekonomiskas, militāras) tām valstīm, kuras kaut vai daļēji saglabātu modernu ekonomiku.

    Ja nu te ir iespējams kāds secinājums, tad laikam šāds: nav saskatāmi nekādi revolucionāri pasākumi, kas varētu uzlabot situāciju, jācīnās pastāvošās sistēmas ietvaros.

  3. egleskoks teica:

    1/3 daļa nav pārāk daudz. Vai tomēr ir?
    Nevajag atgriezties pie naturālās saimniecības, pilnīgi pietiktu ar esošās ekonomikas lielāko kļūdu izlabošanu.

  4. Sandra teica:

    apskatijos to linku uz CIA un nevaru isti saprast, no kuriem cipariem iespejams nosecinat par 1/3 atkaribu no citam valstim? Ja tie ir dati par investicijam, kas ir 30% no GDP, tad tas ir visas investicijas, ari vietejo investicijas.

  5. Māris teica:

    Par to 1/3, vai tā tiešām ir, nu jā, domāts bija par investīcijām. Vispār jau skaitļos atkarību grūti sarēķināt, svarīgi arī kā to definē. Tā ka neuzstāju uz 1/3, bet tad varbūt paskatāmies citā aspektā, kurā labāk var redzēt daudz vai maz esam atkarīgi – mēs importējam
    - 100% izmantotās naftas (laikam gandrīz visu jau pārstrādātu), un vēl arī diezgan būtiskos apmēros enerģiju citās formās,
    - lielāko daļu transporta līdzekļu (nu, vilcienus būvējam, bet tas laikam arī viss),
    - tuvu pie 100% elektronikas (varbūt MikroTik taisa paši savas mikroshēmas? VEF? īsti nezinu; SAF laikam kaut ko paši taisa, Capital Gaujai gan jau arī korpusus importē),
    - un ja kaut ko neesmu palaidis garām, tad arī 100% cukura (lai arī nolaidības dēļ).
    Ir jau arī eksports, atkarības otra puse, tomēr ar deficītu kopējā bilancē. Krīze šo problēmu gan risina.
    Citur jau ir līdzīgi, Krievija laikam ir vienīgā valsts kurai ir pašai visas savas izejvielas un vismaz kaut kādas ražosanas iespējas.

Atstāt atbildi

* Nokopējiet paroli:

* Un ierakstiet to šajā laukā:

XHTML: Drīkst izmantot šādus tagus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>

 
 
GoStats.com — Free hit counters
 
Hostings, virtuālo serveru noma, domēnu reģistrācija