Egleskoka emuārs

Izbrīnījos, ka šitāds rakstiņš ievietots The Wall Street Journal, kurš praktiski ir banku lobija rupors.

Tātad īsumā: Santi Suk ciemā vietējo naudu izmanto jau kopš 1998. gada Āzijas ekonomikas krīzes, kad šo pasākumu ieteica divi cilvēki no ārzemju palīdzības misijas (idejām ir spēks, vai ne?).

bia - Santi Suk ciema nauda

Ciematnieki uztaisīja savu naudu ar bērnu zīmējumiem, un sāk tirgoties savā starpā. Un ir visnotaļ apmierināti, jo vietējiem darījumiem nav jātērē “cietā” valūta, un ļoti daudzas vajadzības var apmierināt ar vietējo biznesu palīdzību, esot viens no saliedētākajiem un ekonomiski neatkarīgākajiem ciemiem Taizemē. Centrālās glabātavas lomu pilda seifs vietējā templī, un atbildīgais ir tempļa mūks.

Neilgi pēc tam, 2000. gadā, ieradās valdības pārstāvji un policija un pieprasīja paskaidrojumus, kāpēc ciems apdraud valsts naudas sistēmu. Uz kādu laiku nācās noiet pagrīdē. 2001. gadā kāds advokāts piedāvāja savu palīdzību, un izskaidrošanās ar valdību atkārtojās vēl dažas reizes, taču nekas ļauns nenotika, nevienu cietumā neielika. Beigās izrādījās, ka valdībai nepatika valūtas nosaukums, ciematnieki to nomainīja un tagad viņus neviens vairs netraucē, un ideja izplatās uz blakus ciemiem, kas arī taisa savas valūtas un citas norēķinu sistēmas.

Par lokālajām valūtām ir interesants rakstiņš Wikipēdijā. Viena no labāk pazīstamajām ir ASV bāzētās Liberty Dollar zelta un sudraba monētas, kuras pēc 2007. gada 14. novembra ASV valdības iebrukuma Liberty Dollar glabātuvēs un monētu konfiskācijām ir kļuvušas par ejošu preci e-bay izsolēs.

Liberty Dollar monētas

Par spīti valdības reidam, Liberty Dollar vēl dzīvo 2011. gada oktobris: Liberty Dollar vietne slēgta, Von Nothauss apsūdzēts un atzīts par vainīgu naudas viltošanā.

Vēl visā pasaulē ir vesela čupa ar virtuālajām valūtām, pat Ķīnā, taču tā ir atsevišķa tēma.

Kaut kas tāds derētu arī Latvijā tagad, kad samazina oficiālās naudas daudzumu apgrozībā, radot ekonomisko krīzi.

Šī ziņa mani nudien uzjautrināja: Hustler izdevējs Lerijs Flints(Larry Flynt) un Girls Gone Wild izpilddirektors Džo Frānsiss (Joe Francis) 7. janvārī paziņo, ka no ASV Kongresa pieprasīs 5 miljardus USD sava biznesa pabalstam.

Loģika šāda: johaidī, kāpēc visādi baņķieri un autoražotāji var saņemt valsts atbalstu, bet pornogrāfija nevar? Formāli, arguments pareizs, ja jau viens likums un viena taisnība visiem. Tā tam vajadzētu būt teorētiski, taču praksē baņķieri ir vienlīdzīgāki par visiem pārējiem.

Flints apgalvo, ka pornoindustrija ir vitāli svarīga ASV pilsoņu labsajūtai: “Cilvēki ir pārāk nomākti, lai nodarbotos ar seksu. Tas ir kaitīgi nācijas veselībai. Cilvēki var iztikt bez auto un tamlīdzīgām lietām, taču nevar iztikt bez seksa”.

Te nu jāpiebilst, ka Flints jauc seksu ar pornogrāfiju, kas ir tikai seksa vai tā atribūtu attēlojums. Tiešām, pārmērīga stresa apstākļos ne cilvēks, ne dzīvnieki nevairojas. Taču peļņas samazināšanās pornoindustrijā vēl neliecina, ka cilvēki atsakās no seksa: precīzāk būtu teikt, ka cilvēki atsakās no pornogrāfijas pirkšanas. Kuram gan interesē pornogrāfija, ja ir seksuāls partneris?

Izskatās, ka cilvēki vienkārši netērē naudu par pornogrāfiju, jo internetā to var dabūt arī bez maksas gluži nenormālos daudzumos, tāpēc jau nav jāpērk DVD, videokasetes vai žurnāli. Bez tam, ne jau tikai ASV ražo pornogrāfiju, vēl ir Rietumeiropa, D-Amerika un Krievija, pat Latvija; pornoindustrija ir kārtējā nozare, kura ir ātri globalizējusies. Varbūt konkurence nomāc?

Frānsiss ir daudz lietišķāks: “Mēs bijām pieraduši pie brīvās konkurences ekonomikas. Tagad, kad valsts iejaucas ekonomikā un dod naudu visiem, kam ir spēcīgs lobijs, kāpēc ne mums? Mums arī ir lobijs. Šis pieprasījums ir drīzāk profilaktisks līdzeklis, mēs vēl negrimstam.”

Izskatās, ka ASV drīz būs pati sociālistiskākā valsts pasaulē

Bernards Medofs (Bernard Madoff)

Tehniski pareiza krāpšana, kā to īstenojis Bernards Medofs: vienkārši ģeniāli izdomāts piegājiens cilvēku krāpšanai, un darbojas vienmēr un visur. Īsumā, lai nebūtu daudz jāraksta:

1. Ja zodz, tad ar vērienu. Atgādina Hitlera ieteikumus melošanā: meliem ir jābūt tik lieliem, lai neviens ne iedomāties nevarētu, ka var tā melot. (Jeb vai tas bija Gēbelss?)

2. Ja vilto dokumentus un datus, tad jāizdomā pašam savi, nevis jāmēģina pielabot esošie. (Vai tāpēc, lai neuzrautos darījuma otrās puses auditā?)

3. Ja muļķo un krāp cilvēkus, tad ne jau visus. Noraidi daļu no gribētājiem, lai pārējie augsti novērtētu viņiem izrādīto godu tikt apkrāptiem un ne mirkli nešaubītos par Tavu godīgumu. Šis ir pats elegantākais un ciniskākais princips.

Būsim piesardzīgi. Ja šī shēma darbojas ar stipri naudīgiem, finanšu lietās izglītotiem cilvēkiem ASV, tad bail pat iedomāties, kādas shēmas un cik sekmīgi bīda politiķi gan tur, gan Latvijā. Un arī Starptautiskajā Valūtas Fondā, no kura aizņemamies naudu.

Varbūt ir vēl kāds izskaidrojums Bernarda rīcībai, loģiskāks par tīšu krāpšanu: viņš saprata, ka darbojoties ar svešu naudu, investēt reālā ekonomikā ir daudz riskantāk, nekā paplašināt biznesu uz jauno ieguldītāju rēķina, izmaksājot esošajiem. Drošāk ir veikt izmaksas pēc piramīdas principa, jo atdeve ir garantēta, uzlabojot reputāciju un veicinot biznesu. Tieši stabilie peļņas rādītāji vilināja daudzus ļoti bagātus un ietekmīgus cilvēkus, kuriem Medofs bija savējais. Tikai un vienīgi biznesa domāšana: visu nosaka peļņa jeb “everything that matters is bottom line”.

Un vēl. Ja kaut ko tiešām gribi paturēt noslēpumā, par to drīkst zināt tikai viens cilvēks: Tu pats.

Skatoties šodienas vakara ziņas, palika nelabi: sapratu, ka esam pārdoti. Scenārijs ir tieši tas pats, kuru pielietoja Āfrikas valstu iedzīšanai parādu jūgā:

1. Izveidot krīzi ekonomikā. To var panākt ar starptautiskām sankcijām, finansu terorismu (starptautisko spekulantu uzbrukumu dažādiem ekonomikas sektoriem vai naudas sistēmai), “labi domātiem padomiem ekonomikas uzlabošanai”, un visbeidzot, karu. Šoreiz tas ir izdarīts pasaules mērogā, nevis tikai Austrumeiropā kā 90-os gados. ASV darbības rezultātā 2001. gada sākumā izveidoja nekustamā īpašuma burbuli, kas izauga arī Latvijā un arī plīsa tepat. Starptautiskā finansu sistēma jau sen ir bez nacionālajām robežām.

2. Risināt radīto krīzi, aizdodot naudu. Ja atsakās, jāizdara spiediens. Ja joprojām atsakās, jāizsaka piedāvājums, no kura nav iespējams atteikties: kukulis tiešā un nepārprotamā veidā kopā ar nāves draudiem. Līdz šim līdzeklim reti kad nonāk.

3. Aizdot naudu apmaiņā pret “strukturālām reformām”, kuru īstais nosaukums ir “valsts vājināšana”: nojauc visas kontrolējošās institūcijas, seko korupcijas un izsaimniekošanas vilnis, pēc kura valsts vara ir praktiski nekāda, salīdzinot ar dažādu ekonomisko grupējumu varu.

4. Iekasēt parāda procentus un procentu procentus,  vai citādi iepelnīt, sadalot novājināto valsti reizinātājos. Procenti ir nomācoši, jo visi kredīti ir izsaimniekoti, dzīves līmenis un ražošana ir kritusies, un valsts pārdod infrastruktūru ārvalstu “investoriem”, kas patiesībā ir starptautiski parazīti-plēsoņas bez valstiskās piederības. Parādās maksas ceļi, maksas izglītība, privatizētas upes un autortiesības visam, kam vien varam iedomāties. Iedzīvotājus nosauc par sliņķiem un truliķiem, kas nevīžo sev pat zobus iztīrīt, un nežēlīgi izmanto, izgrābjot dabas un citus resursus, atstājot piesārņojumu un deģenerētas tautas masas, kur zeļ kontrabanda, korupcija, prostitūcija, narkotiku un cilvēku tirdzniecība.

Esmu pārliecināts, ka mūsu “vadošie valdības vīri” īsti nesaprot, ko dara. Nepārmetu viņiem ļaunprātību, drīzāk noziedzīgu nezināšanu. Un viņi ir tikai daļēji vainīgi, jo visa ekonomika, ko māca augstskolās, ir viena vienīga mūsdienu demagoģija, kurā normāli domājošs cilvēks orientēties nespēj, loģika tur ir tikai pirmajā acu uzmetienā un mikroekonomikā. Mūsdienās nevienā pasaules valstī, pat ASV, nav brīvā tirgus: visur ir dažādi ierobežojumi, regulācijas un tarifi dažādu ekonomisko grupējumu aizstāvībai. Tā saucamās strukturālās reformas, ko pieprasa visādi Starptautiskie Valūtas Fondi un Pasaules Bankas, ir labvēlīgu apstākļu radīšana valsts kapitālo resursu uzpirkšanai par sviestmaizi.

Nešaubieties ne mirkli, ka notiek ekonomisks karš, kurš novedīs pie masu pauperizācijas, un baumo, ka ir iecerēta Zemes iedzīvotāju skaita samazināšana līdz 1 miljardam. Jo vairāk par to domāju, vērojot notiekošo, jo tas mazāk atgādina baisu pasaku. Vislabāk cilvēku skaitu samazina ne jau karš, un pat ne epidēmijas: tas ir bads, kurš nāk no nabadzības.

Jautājums, ko tad darīt? Jāsāk ar elementāro: jāatgūst valsts ekonomiskā neatkarība, un pirmkārt jāatjauno no starptautiskās sistēmas neatkarīga nauda, ko apgrozībā laiž valsts par noteiktiem, fiksētas cenas pakalpojumiem, ko indivīdi un firmas sniedz valstij. Tādējādi, šīs naudas (nosauksim to par Latvijas Tugrikiem, LT) daudzums ir tieši proporcionāls valstij sniegto pakalpojumu apjomam, un tās vērtība ir piesieta kaut kam konkrētam, inflācija nedraud. Valdība šo pašu LT pieņem kā nodokļu un citus maksājumus, tādējādi radot jēgu tās lietošanai. LT noveco; pēc pirmā mēneša apgrozībā tā vērtība krītas par 4 procentiem. Tas ir vajadzīgs, lai veicinātu naudas apriti un savstarpēju kreditēšanu: kļūst izdevīga naudas aizdošana bez procentiem, lai saglabātu tās vērtību. Valsts var izsniegt LT kredītus, arī bez procentiem, lai veicinātu ekonomikas izaugsmi, taču publiski caurspīdīgi un ierobežotā daudzumā.Visvairāk vinnēs tie, kuriem visa ražošanas ķēde ir Latvijā, tātad zemnieki, amatnieki un valsts sektorā strādājošie, kas dzīvo no algas līdz algai.

Paralēli apgrozībā paturēt latu, kuru var lietot uzkrāšanai un apmaiņai pret ārvalstu valūtu darījumiem ar ārvalstīm. LT pret LVL konvertē pēc kursa, ko nosaka Latvijas Banka katru dienu. LVL turpina inflāciju kopā ar eiro un citām valūtām, LT paliek stabils.

Jāsaprot, ka ekonomiskās krīzes apstākļos darbaspēka nekad netrūkst, trūkst tikai līdzekļu, ar kuriem par darbu norēķināties. Norēķinu līdzekļa nodrošināšana krīzes gaitu nozīmīgi atvieglo. Nesen ziņās izskanēja priekšlikums valstij emitēt valsts parādzīmes, taču šī ideja netika pat apspriesta, jo iedzīvotājiem, lūk, neesot nekādu līdzekļu. Tas tomēr būtu solis pareizajā virzienā, un nauda iedzīvotājiem atrastos; tikai tas nepatiktu ārvalstu aizdevējiem, jo viņi par to nedabūtu procentus.

Informācijai: laba grāmatiņa ir John Perkins. Confessions of an Economic Hitman. Vai arī Silvio Gesell. The Natural Economic Order. Atšķirībā no iepriekšējās, tā ir brīvi pieejama.

Paredzu, ka šo visu manis rakstīto daudzi lasītāji kritizēs kā slima suņa murgus, tāpēc ka “vajadzēja kādu ekonomikas grāmatu palasīt”. Tā nav konstruktīva kritika; ja jau kritizējiet, tad pa punktiem, loģiski un bez emocijām, pārlieciniet ar argumentu spēku. Emocijas varat atstāt teātra izrāžu novērtēšanai. Neciešu bābiskus “disputus” ar argumentiem no sērijas “Tu esi stulbs, jo tā neviens nedara”.

Mans daļējs un ne pārāk elegants tulkojums no The Shadow Money Lenders: The Real Significance of The Fed’s Zero-Interest-Rate Policy (ZIRP) , taču jēga saprotama. Ja ir labāki varianti, laipni lūgti koriģēt.

1. Napoleons Bonaparts (Napoleon Bonaparte):
Kad valdība ir finansiāli atkarīga no bankām, tieši bankas un nevis valdība kontrolē situāciju, jo rokai, kas dod, ir teikšana pār roku, kas ņem. Naudai nav dzimtenes; finansisti ir bezgoži bez patriotisma; viņu vienīgais mērķis ir peļņa.

2. Nikolo Makiavelli (Niccolo Machiavelli):
Lielākā daļa cilvēki uzskata šķietamo par realitāti, un tos vairāk ietekmē šķitums, nevis patiesība.

3. ASV 4. Prezidents Džeimss Medisons (James Madison):
Vēsture rāda, ka naudas mijēji ir izmantojuši jebkādas ļaunprātības, intrigas, krāpšanu un vardarbību, lai saglabātu kontroli pār valdībām, kontrolējot naudu un tās daudzumu apgrozībā.

4. ASV 16. Prezidents Ābrams Linkolns(Abracham Lincoln):
Naudas vara moca nāciju mierīgos laikos un rīko pret to sazvērestības briesmu un nelaimju laikos. Tā ir despotiskāka par monarhiju, nekaunīgāka par autokrātiju un savtīgāka par birokrātiju.

5. ASV 20. Prezidents Džeimss A. Gārfīlds (James A. Garfield):
Tas, kurš jebkurā valstī kontrolē naudas daudzumu, pilnībā kontrolē visu ražošanu un tirdzniecību.

6. Redžinalds MakKenna (reginald McKenna), Apvienotās Karalistes finanšu ministrs:
Baidos, ka ierindas pilsonim nepatiks uzzināt, ka bankas var radīt, un rada naudu. Apgrozībā esošās naudas daudzums mainās tikai banku darbības rezultātā, palielinot vai samazinot noguldījumu daudzumu un izdarot pirkumus. Katrs aizdevums un kredīta pārtēriņš rada noguldījumu, un katra aizņēmuma un kredīta pārtēriņa atmaksa noguldījumu iznīcina. Un tie, kas regulē nācijas kredīta apjomu, tie virza valdības politiku, un tur savās rokās cilvēku likteņus.

7. Sers Džošua Stamps, Anglijas Banka: (Sir Josiah Stamp):
Bankas tika ieņemtas netaisnībā un dzemdētas grēkā. Baņķieriem pieder pasaule. Atņemiet to viņiem, atstājot varu veidot naudu, un ar vienu rakstāmspalvas vilcienu tie radīs pietiekami daudz noguldījumu, lai pasauli nopirktu atkal. Atņemiet varu veidot naudu, un visi lielie īpašumi, tādi kā manējais, pazudīs; un tiem derētu pazust, lai šī būtu labāka un laimīgāka pasaule. Taču, ja vēlaties arī turpmāk būt baņķieru vergi un par to maksāt no savas kabatas, ļaujiet viņiem turpināt veidot naudu.

8. ASV 29. Prezidents Vudrū Vilsons (Woodrow Wilson):
Lielu industriālu nāciju kontrolē tās kredītu sistēma. Mūsu kredītu sistēma atrodas dažu cilvēku varā. Mēs kļūstam par vienu no vissliktāk pārraudzītajām, visvairāk kontrolētajām un pakļautajām pasaules valdībam – mēs vairs nebūsim valdība, ko veido brīva griba, pārliecība un vairākuma balsojums, bet valdība, ko veido oligarhijas viedoklis un spiediens.

9. Vudrū Vilsons, ar nožēlu komentējot likuma parakstīšanu par Federālajām Rezervēm:
Esmu visnelaimīgākais cilvēks. Esmu neviļus sagrāvis savu valsti.

10. ASV Augstākās Tiesas tiesnesis Fēlikss Frankfurters (Felix Frankfurter):
Vašintonas īstie valdnieki ir neredzami un valda no aizkulisēm.

11. Lūiss T. MakFadens, ASV Banku un valūtas komitejas priekšsēdētājs (Louis T. McFadden)
1932. gadā:
Patiesība ir tāda, ka Federālo Rezervju valde ir pārņemusi ASV valdību. Tā kontrolē visu šeit un tā kontrolē mūsu attiecības ar ārvalstīm. Tā loka valdību pēc savas gribas…

12. 1933. gadā:
Rūzvelts ar sevi kopā no Volstrītas ir atvedis Džeimsu P. Vārburgu, kas ir dēls Polam M. Vārburgam, Federālo Rezervju sistēmas organizatoram un valdes pirmajam priekšsēdētajam.

13. 1950. gadā:
Tas pats Vārburgs bija tik nekaunīgs un pārdrošs ASV Senātā paziņot: Mums būs Pasaules Valdība, patīk tas mums vai nē. Vienīgais jautājums ir, vai Pasaules Valdība tiks izveidota ar karu vai pēc vienprātības.

14. ASV Senators Berijs Goldvoters (Barry Goldwater):
Vairums no amerikāņiem nezin par starptautisko augļotāju darbībām. Federālo Rezervju Sistēmā audita nekad nav bijis. Tā darbojas ārpus Kongresa kontroles un manipilē ar ASV kredītsistēmu.

15. Henrijs Fords (Henry Ford):
Ir ļoti labi, ka mūsu tauta neizprot mūsu banku un naudas sistēmu, jo, ja tā būtu, jau droši vien jau tai pašā dienā izceltos revolūcija.

16. Bendžamins H. Frīdmens(Benjamin H. Friedman) vēstulē Dāvidam Goldšteinam(David Goldstein) 1954. gada 10. oktobrī:
Pēdējo gadu simtu pasaules vēsture un pašreizējie notikumi mājās un pasaulē apstiprina šādas sazvērestības pastāvēšanu (iznīcināt kristietību un iegūt pasaules varu). Vispasaules velnišķīgas sazvērestības tīkls īsteno šo plānu pret pret kristīgo ticību, kamēr kristieši ir cieši aizmiguši. Kristīgā garīdzniecībā izskatās vēl nezinošāka vai vienaldzīgāka pret šo sazvērstību par citiem kristiešiem… Tas ir tik skumji.

Labi, nedaudz pārspīlēju. Tikai nedaudz. Ir vesels saits, kurā pamatots, kādas sievietes nevajag precēt un kā pareizi izvēlēties sievu, kas būtu taupīga, saimnieciska, spētu saturēt ģimeni un neaizmirstu seksu arī pēc kāzām.  Bet vislabāk vispār neprecēties, vismaz līdz gadiem 40.

Katrā ziņā visemancipētākās sievietes esot visderīgākās ātram seksam, taču pilnīgi nederīgas kā sievas. Rakstījis amerikānis, kuru sievietes ir visbriesmīgākās, un lasot kļūst saprotams, kāpēc viņi dodas uz A-Eiropu vai D-Ameriku meklēt normālu, nesabojātu sievišķību.

Arī sievietēm varētu būt interesanti uzzināt, ko īstenībā vēlas un kā laulībā jūtas vīrieši.

Alfrēdu Herrhauzenu (Alfed Herrhausen) nogalināja 1989. gada 30. novembrī. Tolaik viņš bija Detsche Bank vadītājs un viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem toreiz vēl neapvienotās Vācijas finanšu sistēmā. Vaininiekus – teroristisko organizāciju RAF -  ātri atrada, sodīja un lietu izbeidza. Mūsdienās Herrhauzenu parasti piemin, tehniski aprakstot viņa slepkavības ieroci – sprādziena virzītu vara gabalu, kādus mūsdienās pielieto Irākas karā.

Neviena teroristiska organizācija nedarbojas bez ārvalstu izlūkdienestu atbalsta un ietekmes, vienkārši citādi tai nav nekādu izredžu izdzīvot. Šī iemesla dēļ RAF bija tikai izpildītāji.

Īstais slepkavības iemesls ir nojaušams, ja painteresējamies par Herrhauzena darbību un uzskatiem. Jāsāk ar to, ka viņš bija gudrs un izglītots cilvēks, un darbojās finanšu oligarhijā kā viens no savējiem, citādi nemaz nevarēja būt. Lai novāktu tik ietekmīgu cilvēku, iemeslam ir jābūt ļoti nopietnam, un novācējiem jārēķinās ar nopietnām sekām.

Herrhauzens uzskatīja, ka parādi trešās pasaules valstīm ir jāatlaiž, citādi parādu krīze nav risināma un šo valstu attīstība tiek mākslīgi bremzēta. Saprotams, ka aizdevējiem tas nozīmē neiegūtu peļņu.

Attiecībā uz Austrumeiropas valstīm, viņš visai piesardzīgi izturējās pret straujām reformām, jo tās varētu novest pie ekonomiska sabrukuma un dzīves līmeņa pazemināšanās, tā vietā piedāvājot organizētu ekonomikas pārkārtošanu (šodien mēs saprotam, ka viņam bija taisnība). Ieteica nesteigties ar Vācijas apvienošanu, pirms Austrumvācija nav panākusi Rietumvāciju. Ierosināja nevis vienkārši aizdot Austrumeiropas valstīm naudu, bet izveidot katrā valstī savu attīstības banku, kas tad arī sadarbībā ar vietējiem pārstāvjiem finansētu un uzraudzītu organizētu ekonomikas pārkārtošanu, iegūto peļņu reinvestējot vietējā ekonomikā, nevis eksportējot uz aizdevējvalsti.

Apmēram nedēļu pēc slepkavības Herrhauzenam bija paredzēta uzstāšanās Ņujorkā ar uzrunu, kuras teksts The New-York Times publikācijā bija manāmi sagrozīts. Arī zīmīgi, varbūt šī uzruna bija kādam bīstama? Runā arī, ka slepkavības gadā notika sarunas ar Gorbačovu par milzīga aizdevuma piešķiršanu PSRS ekonomikas pārbūvei. Šī nauda, iespējams, būtu varējusi saglabāt PSRS vienotību un izbēgt no 90-o gadu vājprāta. Acīmredzot, PSRS ekonomiska atdzīvināšana, stiprinot sadarbību ar Vāciju, kādam galīgi nebija vēlama, visticamāk angloamerikāņu finansistiem, jo radītu bīstamu konkurentu. Par pēdējo tēmu ir interesants Šillera institūta apcerējums, kurā aprakstīta finansu kapitālistu cīņa pret nacionālajām valstīm pēdējos 200 gados. Arī Lyndon La Rouche jau 2001. gadā uzrakstīja, kurp ved pašreizējā sistēma, un nekļūdījās.

Tātad Herrhauzens izteica visai sakarīgas, reālas un mērenas idejas, industriālā kapitālisma garā. Taču finanšu kapitālismam tās ir stipri nepatīkamas, jo idejas apdraud īstermiņa peļņu, un jo sevišķi, ja tās izsaka sistēmas ietekmīgs pārstāvis, kuram ir spējas un griba kaut ko mainīt. Tāpēc, visticamāk, viņu novāca savējie, ar RAF vai kādām citām rokām, tas vairs nav svarīgi. Interesenti var palasīt Michael D.Morissey, Looking for the Enemy, 74. lpp., vai par RAF motīviem. Ir arī filma par Herrhauzena slepkavību, saucas “Black Box BRD” vai otrs nosaukums, “Black Box Germany”, var palasīt interviju ar režisoru Andres Veiel.

Līdzīgi, ar privatizāciju nesteigties ieteica Dētlevs Rovēders (Detlev Rohwedder), kurš 1991. gadā atbildēja par Austrumvācijas valstij piederošo uzņēmumu pārveidi. Par ko arī, kā izskatās, tika novākts 1991. gada 1. aprīlī.

Ir tāda grāmata, Confessions of an Economic Hit Man by John Perkins, kuras pirātiskās versijas mētājas failu apmaiņas tīklos. Tur aprakstīts, ka tipiskais iemesls citu valstu ietekmīgu personu novākšanai ir nepiekrišana dažādu aizdevumu piedāvājumiem un “strukturālām reformām”, kas palīdz izlaupīt valstis.

Tagad, viss augšminētais Latvijas kontekstā. Arī mēs esam Austrumeiropas valsts, kurai visādi “palīdzēja”, gan aizdodot lielas summas bez kontroles, gan uzspiežot dažādas reformas, par kuru lietderību paši šaubījāmies, gan ar visādiem citādiem “labiem padomiem”. Kā mēs atceramies par G-24 kredītiem, bez uzraudzības no devēju puses kredītus vienkārši izsaimniekoja, apēda, un krīze noveda pie apstākļiem, kuros infrastruktūru nevis uzlaboja, bet sadalīja sastāvdaļās un pārdeva, atlikumus privatizējot par visai neskaidras izcelsmes līdzekļiem. Viss notika tieši tā, kā bija paredzējuši “draudzīgo ārvalstu” scenāristi: kapitālo resursu iznīcināšana, izglītības sistēmas sagraušana ar maksimālu peļņu sev un atlikušā nopirkšana par sviestmaizi, iznīcinot potenciālo konkurentu. Un nu piedāvā sevis radīto problēmu risinājumu ar jauniem aizdevumiem, vainu par notiekošo uzveļot pašiem.

Nešaubos, ka daudziem arī Latvijā “izteica piedāvājumu, no kura nevar atteikties”. Tikai mūsu valsts ir pārāk maza, lai kāds ārzemju disidents vai žurnālists censtos iedziļināties notiekošajā. No visa šā zināšanas labums ir viens: nu neesam mēs maza, nenovīdīga tautiņa, kas dzīvo kokos un ēd sēnes, un neko tāpēc nevar. Tieši otrādi, ja paskatās uz dekadentās Britu impērijas jaunatni, kas šeit brauc piedzerties un lētas meitas pajāt, un nekautrējas čurāt pie Brīvības pieminekļa un, kā stāsta, nolikt kluci uz pirts lāvas – mums vēl ir cerība. Neliela, taču ir.

Kaut kāds krievu akadēmiķis, šoreiz vārdā Igors Panarins, pareģo ASV sabrukumu 2010. gadā; tās tikšot sadalītas starp Krieviju, Ķīnu, Meksiku, Eiropas Savienību un Kanādu.

Nekā neparasta šādā pareģojumā nav, jo tādi un un līdzīgi no dažādiem Krievijas avotiem rodas vai ik nedēļu, un daudzi vēl neparastāki.

Taču neparasts ir pats avots, kas pārpublicē šo pareģojumu: The Wall Street Journal, samērā nopietns un konservatīvs ASV izdevums. Kas uzvedina uz domām, ka viss nav tik vienkārši, kā izskatās. Varbūt testē sabiedrības viedokli, varbūt vienkārši The Wall Street Journal dzeltē

Tagad jautājums: kas notiks ar Latviju, ja  tās galvenais sabiedrotais pazudīs? Mūsu situācija būs visai nestabila. Pat krievi nevēlas ASV sabrukumu, jo tad viņu sakrātajiem dolāriem nebūs vairs pilnīgi nekāda pielietojuma.

2011. gada 25 februāris: ASV pagaidām vēl nav sabrukusi, par spīti dažu štatu bankrotiem

Burvīga ideja no Interdependent Thoughts: Dabā nav kaitīgu atkritumu, jo viss, kas ir kāda sūdi, vēl kādam citam ir barība. Lopiņš ēd zāli, sagremo to, noliek kluci, no kura aug atkal zāle. Cilvēks ieelpo skābekli, kas augiem paliek pāri, un izelpo ogļskābo gāzi, ko atkal ieelpo augi. Tieši tāpat ar gara dzīves produktiem: tev nederīgās vai neīstenojamās idejas noderēs citiem, citi tās īstenos. Apmainies idejām, un tapsi bagātāks. Cits skatījums, cita pieredze, citas idejas paplašina skatījumu uz dzīvi.

Angliski tas skan “Share your shit”

9. novembrī Maikls Čosudovskis (Michel Chossudovsky) publicējis interesantu rakstiņu Who are the Architects of Economic Collapse?

Interesants izvirzīto ideju dēļ. Tātad, finanšu krīze ir ilgi un rūpīgi gatavota, atceļot kontroles mehānismus finanšu tirgos, ko iesāka Klintona laikā ar 1999. gada Financial Services Modernization Act. ASV valdības “glābj” bankas ar naudu, ko aizņemas no tās pašas banku sistēmas, faktiski izdarot finansiālu pašnāvību. Obama savā komandā ir savācis tikai un vienīgi banku sistēmas “vecos čomus”, kas tad arī ar viņa palīdzību turpinās īstenot savus plānus. Minēti labi piemēri, kuros viens no viņiem, Lawrence H. Summers, “pierāda”, ka cilvēka ekonomiskā vērtība trešās pasaules valstīs ir krietni mazāka nekā rietumos un tādēļ ir pilnībā attaisnojama toksisko atkritumu izgāšana šajās valstīs.

Kādi tad ir plāni un mērķi? Ja var ticēt dažiem disidentiem (a short history of banking), tad mērķis ir tas pats senais un dzīvnieciskais – nesātīga tieksme pēc naudas un varas. Sagraut esošo sistēmu un pāriet uz elektronisko naudu, kura ir ļoti spēcīgs līdzeklis cilvēku kontrolei: lai kādam pamatīgi apgrūtinātu dzīvi, pietiek anulēt viņa elektronisko maksājumu kontu. Nav naudas, nav dzīves, bērniņ!