Egleskoka emuārs

Aiz mākoņiem spīd Saule. Vienmēr.

Latvija ir pārdota ar visām parpalām

Autors egleskoks @ 7. Jan 2009

Skatoties šodienas vakara ziņas, palika nelabi: sapratu, ka esam pārdoti. Scenārijs ir tieši tas pats, kuru pielietoja Āfrikas valstu iedzīšanai parādu jūgā:

1. Izveidot krīzi ekonomikā. To var panākt ar starptautiskām sankcijām, finansu terorismu (starptautisko spekulantu uzbrukumu dažādiem ekonomikas sektoriem vai naudas sistēmai), “labi domātiem padomiem ekonomikas uzlabošanai”, un visbeidzot, karu. Šoreiz tas ir izdarīts pasaules mērogā, nevis tikai Austrumeiropā kā 90-os gados. ASV darbības rezultātā 2001. gada sākumā izveidoja nekustamā īpašuma burbuli, kas izauga arī Latvijā un arī plīsa tepat. Starptautiskā finansu sistēma jau sen ir bez nacionālajām robežām.

2. Risināt radīto krīzi, aizdodot naudu. Ja atsakās, jāizdara spiediens. Ja joprojām atsakās, jāizsaka piedāvājums, no kura nav iespējams atteikties: kukulis tiešā un nepārprotamā veidā kopā ar nāves draudiem. Līdz šim līdzeklim reti kad nonāk.

3. Aizdot naudu apmaiņā pret “strukturālām reformām”, kuru īstais nosaukums ir “valsts vājināšana”: nojauc visas kontrolējošās institūcijas, seko korupcijas un izsaimniekošanas vilnis, pēc kura valsts vara ir praktiski nekāda, salīdzinot ar dažādu ekonomisko grupējumu varu.

4. Iekasēt parāda procentus un procentu procentus,  vai citādi iepelnīt, sadalot novājināto valsti reizinātājos. Procenti ir nomācoši, jo visi kredīti ir izsaimniekoti, dzīves līmenis un ražošana ir kritusies, un valsts pārdod infrastruktūru ārvalstu “investoriem”, kas patiesībā ir starptautiski parazīti-plēsoņas bez valstiskās piederības. Parādās maksas ceļi, maksas izglītība, privatizētas upes un autortiesības visam, kam vien varam iedomāties. Iedzīvotājus nosauc par sliņķiem un truliķiem, kas nevīžo sev pat zobus iztīrīt, un nežēlīgi izmanto, izgrābjot dabas un citus resursus, atstājot piesārņojumu un deģenerētas tautas masas, kur zeļ kontrabanda, korupcija, prostitūcija, narkotiku un cilvēku tirdzniecība.

Esmu pārliecināts, ka mūsu “vadošie valdības vīri” īsti nesaprot, ko dara. Nepārmetu viņiem ļaunprātību, drīzāk noziedzīgu nezināšanu. Un viņi ir tikai daļēji vainīgi, jo visa ekonomika, ko māca augstskolās, ir viena vienīga mūsdienu demagoģija, kurā normāli domājošs cilvēks orientēties nespēj, loģika tur ir tikai pirmajā acu uzmetienā un mikroekonomikā. Mūsdienās nevienā pasaules valstī, pat ASV, nav brīvā tirgus: visur ir dažādi ierobežojumi, regulācijas un tarifi dažādu ekonomisko grupējumu aizstāvībai. Tā saucamās strukturālās reformas, ko pieprasa visādi Starptautiskie Valūtas Fondi un Pasaules Bankas, ir labvēlīgu apstākļu radīšana valsts kapitālo resursu uzpirkšanai par sviestmaizi.

Nešaubieties ne mirkli, ka notiek ekonomisks karš, kurš novedīs pie masu pauperizācijas, un baumo, ka ir iecerēta Zemes iedzīvotāju skaita samazināšana līdz 1 miljardam. Jo vairāk par to domāju, vērojot notiekošo, jo tas mazāk atgādina baisu pasaku. Vislabāk cilvēku skaitu samazina ne jau karš, un pat ne epidēmijas: tas ir bads, kurš nāk no nabadzības.

Jautājums, ko tad darīt? Jāsāk ar elementāro: jāatgūst valsts ekonomiskā neatkarība, un pirmkārt jāatjauno no starptautiskās sistēmas neatkarīga nauda, ko apgrozībā laiž valsts par noteiktiem, fiksētas cenas pakalpojumiem, ko indivīdi un firmas sniedz valstij. Tādējādi, šīs naudas (nosauksim to par Latvijas Tugrikiem, LT) daudzums ir tieši proporcionāls valstij sniegto pakalpojumu apjomam, un tās vērtība ir piesieta kaut kam konkrētam, inflācija nedraud. Valdība šo pašu LT pieņem kā nodokļu un citus maksājumus, tādējādi radot jēgu tās lietošanai. LT noveco; pēc pirmā mēneša apgrozībā tā vērtība krītas par 4 procentiem. Tas ir vajadzīgs, lai veicinātu naudas apriti un savstarpēju kreditēšanu: kļūst izdevīga naudas aizdošana bez procentiem, lai saglabātu tās vērtību. Valsts var izsniegt LT kredītus, arī bez procentiem, lai veicinātu ekonomikas izaugsmi, taču publiski caurspīdīgi un ierobežotā daudzumā.Visvairāk vinnēs tie, kuriem visa ražošanas ķēde ir Latvijā, tātad zemnieki, amatnieki un valsts sektorā strādājošie, kas dzīvo no algas līdz algai.

Paralēli apgrozībā paturēt latu, kuru var lietot uzkrāšanai un apmaiņai pret ārvalstu valūtu darījumiem ar ārvalstīm. LT pret LVL konvertē pēc kursa, ko nosaka Latvijas Banka katru dienu. LVL turpina inflāciju kopā ar eiro un citām valūtām, LT paliek stabils.

Jāsaprot, ka ekonomiskās krīzes apstākļos darbaspēka nekad netrūkst, trūkst tikai līdzekļu, ar kuriem par darbu norēķināties. Norēķinu līdzekļa nodrošināšana krīzes gaitu nozīmīgi atvieglo. Nesen ziņās izskanēja priekšlikums valstij emitēt valsts parādzīmes, taču šī ideja netika pat apspriesta, jo iedzīvotājiem, lūk, neesot nekādu līdzekļu. Tas tomēr būtu solis pareizajā virzienā, un nauda iedzīvotājiem atrastos; tikai tas nepatiktu ārvalstu aizdevējiem, jo viņi par to nedabūtu procentus.

Informācijai: laba grāmatiņa ir John Perkins. Confessions of an Economic Hitman. Vai arī Silvio Gesell. The Natural Economic Order. Atšķirībā no iepriekšējās, tā ir brīvi pieejama.

Paredzu, ka šo visu manis rakstīto daudzi lasītāji kritizēs kā slima suņa murgus, tāpēc ka “vajadzēja kādu ekonomikas grāmatu palasīt”. Tā nav konstruktīva kritika; ja jau kritizējiet, tad pa punktiem, loģiski un bez emocijām, pārlieciniet ar argumentu spēku. Emocijas varat atstāt teātra izrāžu novērtēšanai. Neciešu bābiskus “disputus” ar argumentiem no sērijas “Tu esi stulbs, jo tā neviens nedara”.

Tagi: , , ,
Tēmas Latvijas iekšpolitika un ekonomika | 5 komentāri »

Alfrēda Herrhauzena slepkavības patiesie motīvi

Autors egleskoks @ 5. Jan 2009

Alfrēdu Herrhauzenu (Alfed Herrhausen) nogalināja 1989. gada 30. novembrī. Tolaik viņš bija Detsche Bank vadītājs un viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem toreiz vēl neapvienotās Vācijas finanšu sistēmā. Vaininiekus – teroristisko organizāciju RAF -  ātri atrada, sodīja un lietu izbeidza. Mūsdienās Herrhauzenu parasti piemin, tehniski aprakstot viņa slepkavības ieroci – sprādziena virzītu vara gabalu, kādus mūsdienās pielieto Irākas karā.

Neviena teroristiska organizācija nedarbojas bez ārvalstu izlūkdienestu atbalsta un ietekmes, vienkārši citādi tai nav nekādu izredžu izdzīvot. Šī iemesla dēļ RAF bija tikai izpildītāji.

Īstais slepkavības iemesls ir nojaušams, ja painteresējamies par Herrhauzena darbību un uzskatiem. Jāsāk ar to, ka viņš bija gudrs un izglītots cilvēks, un darbojās finanšu oligarhijā kā viens no savējiem, citādi nemaz nevarēja būt. Lai novāktu tik ietekmīgu cilvēku, iemeslam ir jābūt ļoti nopietnam, un novācējiem jārēķinās ar nopietnām sekām.

Herrhauzens uzskatīja, ka parādi trešās pasaules valstīm ir jāatlaiž, citādi parādu krīze nav risināma un šo valstu attīstība tiek mākslīgi bremzēta. Saprotams, ka aizdevējiem tas nozīmē neiegūtu peļņu.

Attiecībā uz Austrumeiropas valstīm, viņš visai piesardzīgi izturējās pret straujām reformām, jo tās varētu novest pie ekonomiska sabrukuma un dzīves līmeņa pazemināšanās, tā vietā piedāvājot organizētu ekonomikas pārkārtošanu (šodien mēs saprotam, ka viņam bija taisnība). Ieteica nesteigties ar Vācijas apvienošanu, pirms Austrumvācija nav panākusi Rietumvāciju. Ierosināja nevis vienkārši aizdot Austrumeiropas valstīm naudu, bet izveidot katrā valstī savu attīstības banku, kas tad arī sadarbībā ar vietējiem pārstāvjiem finansētu un uzraudzītu organizētu ekonomikas pārkārtošanu, iegūto peļņu reinvestējot vietējā ekonomikā, nevis eksportējot uz aizdevējvalsti.

Apmēram nedēļu pēc slepkavības Herrhauzenam bija paredzēta uzstāšanās Ņujorkā ar uzrunu, kuras teksts The New-York Times publikācijā bija manāmi sagrozīts. Arī zīmīgi, varbūt šī uzruna bija kādam bīstama? Runā arī, ka slepkavības gadā notika sarunas ar Gorbačovu par milzīga aizdevuma piešķiršanu PSRS ekonomikas pārbūvei. Šī nauda, iespējams, būtu varējusi saglabāt PSRS vienotību un izbēgt no 90-o gadu vājprāta. Acīmredzot, PSRS ekonomiska atdzīvināšana, stiprinot sadarbību ar Vāciju, kādam galīgi nebija vēlama, visticamāk angloamerikāņu finansistiem, jo radītu bīstamu konkurentu. Par pēdējo tēmu ir interesants Šillera institūta apcerējums, kurā aprakstīta finansu kapitālistu cīņa pret nacionālajām valstīm pēdējos 200 gados. Arī Lyndon La Rouche jau 2001. gadā uzrakstīja, kurp ved pašreizējā sistēma, un nekļūdījās.

Tātad Herrhauzens izteica visai sakarīgas, reālas un mērenas idejas, industriālā kapitālisma garā. Taču finanšu kapitālismam tās ir stipri nepatīkamas, jo idejas apdraud īstermiņa peļņu, un jo sevišķi, ja tās izsaka sistēmas ietekmīgs pārstāvis, kuram ir spējas un griba kaut ko mainīt. Tāpēc, visticamāk, viņu novāca savējie, ar RAF vai kādām citām rokām, tas vairs nav svarīgi. Interesenti var palasīt Michael D.Morissey, Looking for the Enemy, 74. lpp., vai par RAF motīviem. Ir arī filma par Herrhauzena slepkavību, saucas “Black Box BRD” vai otrs nosaukums, “Black Box Germany”, var palasīt interviju ar režisoru Andres Veiel.

Līdzīgi, ar privatizāciju nesteigties ieteica Dētlevs Rovēders (Detlev Rohwedder), kurš 1991. gadā atbildēja par Austrumvācijas valstij piederošo uzņēmumu pārveidi. Par ko arī, kā izskatās, tika novākts 1991. gada 1. aprīlī.

Ir tāda grāmata, Confessions of an Economic Hit Man by John Perkins, kuras pirātiskās versijas mētājas failu apmaiņas tīklos. Tur aprakstīts, ka tipiskais iemesls citu valstu ietekmīgu personu novākšanai ir nepiekrišana dažādu aizdevumu piedāvājumiem un “strukturālām reformām”, kas palīdz izlaupīt valstis.

Tagad, viss augšminētais Latvijas kontekstā. Arī mēs esam Austrumeiropas valsts, kurai visādi “palīdzēja”, gan aizdodot lielas summas bez kontroles, gan uzspiežot dažādas reformas, par kuru lietderību paši šaubījāmies, gan ar visādiem citādiem “labiem padomiem”. Kā mēs atceramies par G-24 kredītiem, bez uzraudzības no devēju puses kredītus vienkārši izsaimniekoja, apēda, un krīze noveda pie apstākļiem, kuros infrastruktūru nevis uzlaboja, bet sadalīja sastāvdaļās un pārdeva, atlikumus privatizējot par visai neskaidras izcelsmes līdzekļiem. Viss notika tieši tā, kā bija paredzējuši “draudzīgo ārvalstu” scenāristi: kapitālo resursu iznīcināšana, izglītības sistēmas sagraušana ar maksimālu peļņu sev un atlikušā nopirkšana par sviestmaizi, iznīcinot potenciālo konkurentu. Un nu piedāvā sevis radīto problēmu risinājumu ar jauniem aizdevumiem, vainu par notiekošo uzveļot pašiem.

Nešaubos, ka daudziem arī Latvijā “izteica piedāvājumu, no kura nevar atteikties”. Tikai mūsu valsts ir pārāk maza, lai kāds ārzemju disidents vai žurnālists censtos iedziļināties notiekošajā. No visa šā zināšanas labums ir viens: nu neesam mēs maza, nenovīdīga tautiņa, kas dzīvo kokos un ēd sēnes, un neko tāpēc nevar. Tieši otrādi, ja paskatās uz dekadentās Britu impērijas jaunatni, kas šeit brauc piedzerties un lētas meitas pajāt, un nekautrējas čurāt pie Brīvības pieminekļa un, kā stāsta, nolikt kluci uz pirts lāvas – mums vēl ir cerība. Neliela, taču ir.

Tagi: , ,
Tēmas Dažādi | Nav komentāru »

Vai valdība saprot, ko dara?

Autors egleskoks @ 9. Dec 2008

Vakar ziņās dzirdu, ka sarunas ar SVF ir veiksmīgi noritējušas, un valdība aizņemsies. Nevar tikai saprast, 3 vai 15  miljardus eiro.

Te nu uzreiz rodas jautājums: ja Latvijas gada budžets ir apmēram 4 miljardi latu, kas būtu apmēram 7 miljardi eiro, kāpēc mums ir jāaizņemas viena vai divu gadu budžets? Kāpēc ne pusmiljards, ko valdība iegrūdusi Parex bankas glābšanai? Mēs taču nākamgad taupīsim, budžets būs mazāks, kāpēc vajadzīga šitāda summa? Neaizmirsīsim, ka SVF nav Salavecis un neko par velti nedod, tos procentus mēs maksāsism raudādami vēl ilgus gadus.

Ja Tev ir alga 400 ls mēnesī, un visa aiziet šādiem vai citādiem tēriņiem, cik mēnešus vajadzēs, lai atmaksātu 800 ls, pie nosacījuma, ka procenti ir mēreni, kādi seši mēnesī? Jau pirmā mēneša beigās būs jāmaksā 48 ls par procentiem vien, plus vēl daļa no pamatsummas. Ja tā ir sadalīta uz 20 gadiem, atbilstoši vēl 40 ls. Tātad, pirmā mēneša beigās tie ir 88 ls, jeb apmēram piektā daļa no budžeta.

Šis aizņēmums ir ceļš uz Āfrikas valstu likteni, no kurām vairums maksā pusi no sava budžeta dažādiem aizdevējiem procentos, tāpēc arī nekur netiek. Un izdomājumi par to, ka viņi ir no dabas slinki un nestrādā, ir to pašu aizdevēju propoganda savas rīcības attaisnošanai.

Ja nedaudz paironizē, tad nākamgad mēs būsim daudz, daudz slinkāki kā šogad, tāpēc daudzus izmetīs no darba. Un uzņēmēji, maitas tādi, arī sākuši slinkot, jo budžets nepildās, tādēļ mūsu valdība audzinošos nolūkos pacels nodokļus. Mūsu valdība ir daudz gudrāka, jo piemēram, zviedri, muļķi tādi,  savus nodokļus taisās pazemināt, lai veicinātu uzņēmējdarbību.

Pašreizējā finansu un tātad arī politiskā sistēma ir tā būvēta, lai pie varas nonāktu vispērkamākie cilvēciņi, pie kam ne obligāti kompetenti kaut kādā jomā. Nevajag brīnīties par to, kas notiek, viss ir likumsakarīgi.

Tagi: , , ,
Tēmas Latvijas iekšpolitika un ekonomika | Nav komentāru »

Par ekonomiskās krīzes vaininieku sodīšanu

Autors egleskoks @ 1. Dec 2008

Kādā pasākumā izvērtās diskusija par to, ko darīt pašreizējās krīzes sakarā, kas pie tās vainīgs? Vēl nebijām tikuši līdz konkrētiem vainīgajiem dažādu baņķieru un spekulantu personā, kā jau atskanēja aicinājumi “rakt ārā vectēva kaulu zāģi un nolaist asinis parazītiem”.
Uz ko uzreiz iebildu: tikko kaut kas tāds sāksies, no visiem kaktiem līdīs ārā dažādi atbaidoši purni, lai izmantotu izdevību piedalīties graušanas un slepkavību orģijās, bez īpaša iemesla – tāpat vien, jo gribās. Kas savukārt izraisīs paša stiprākā un vardarbīgākā kretīna, tā saucamās “stiprās rokas” nākšanu pie varas, vai Krievijas “draudzīgu izpalīdzēšanu haosa pārņemtajiem kaimiņiem” ar sekojošu neatkarības zaudēšanu, jo “paskat, kur tā jūs novedusi”.
Ne, mīlīši, ši nu ir tā reize, kad haoss un vardarbība galīgi ir nevietā. Jā, līdzīgos apstākļos pēc 1. pasaules kara Latvija izcīnīja neatkarību; ja būsim atklāti, toreiz mums tomēr daudzējādā ziņā paveicās.
Vispirms ir jānoskaidro, kas ir vainīgs, ja vispār kāds ir vainīgs. Baidos, ka šis uzdevums būs pagrūts un atbilde uz jautājumu nebūs tik ļoti viennozīmīga, kā mēs ceram. Jo pa druskai vainīgs ir katrs no mums. Paskaidrošu, kāpēc.
Jāsāk ar to, ka krīze neradās Latvijā, un Latvija viņu neizbeigs, neatkarīgi no jebkā, ko varam izdarīt. Jau vairākus tūkstošus gadu par naudu izmanto zeltu, un gandrīz tikpat ilgi augļošanu uzskata par grēku un apkarojamu parādību. Katrā ziņā savu attieksmi pret augļotājiem jeb “naudas mijējiem” pauda jau Kristus, apgāzdams viņu galdus un izdzīdams no tempļa. Šķiet, tā bija vienīgā reize, kad Kristus pielietoja vardarbību :)
Augļošana ir process, kurā aizdevējs aizdod zināmu naudas summu ar norumu, ka pēc norunātā laika tā tiks atdota atpakaļ lielāka, tātad “ar augļiem”. Aizdevējs riskē naudu pazaudēt, ja aizņēmējs to nespēj atdot; aizņēmējs riskē ar visu, kas viņam pieder, un jo sevišķi jau senākos laikos, ar savu un savu radinieku brīvību un dzīvību. Augļotājam ir iespējas praktiski bezgalīgi vairot savu kapitālu, ja viņš pareizi izvēlas, cik, kam un uz kādiem nosacījumiem aizdot. Viņa līdzekļi aug ģeometriskā progresijā, un nauda un tātad arī vara koncentrējas viņa rokās. Ar laiku tas noved pie situācijas, kad nauda un vara ir dažu cilvēku rokās, kuri to izmanto sava valdošā stavokļa uzturēšanai, rodas apburtais loks.
Šāda situācija ir iespējama, pateicoties tikai un vienīgi tam, ka nauda (kas senākos laikos bija galvenokārt zelts un sudrabs) ir vērtības saglabāšanas līdzeklis. Nauda nepūst un nepazūd, to kodes negrauž un ķirmji nesaēd. Ja nauda nebojājas, tātad ir izdevīgi visu, ko nevar uzreiz izmantot, pārvērst naudā. Vienlaikus nauda ir arī maiņas līdzeklis, kas nepieciešams savstarpējiem norēķiniem, īpaši jau tiem, kas vēlas pirkt un pārdot. Rodas situācija, kad vieniem nauda ir vajadzīgāka kā citiem, kas arī rada abpusēju motivāciju augļošanai.
Ja nauda ar laiku zaudētu savu vērtību tāpat kā citas preces, augļošanai nebūtu jēgas. Aizdošana būtu vienīgais veids, kā naudas vērtību saglabāt laikā. Ja mana nauda zaudē vērtību “bojājas” par 10% gadā, man kļūst izdevīgi aizdot to kādam, kas to apsola atgriezt pēc 1 gada “nebojātā” veidā. Kaut kur lasīju (avots jāprecizē), ka apmēram šāda sistēma vairākus gadu tūkstošus darbojās Ēģiptē, kad cilvēki mainījās ar māla plāksnītēm, kuras izsniedza pret noliktavās nodotajiem graudiem; mainot pret graudiem, saņemto graudu daudzums bija mazāks nekā nodoto, jo graudus apēda peles un tikai atrēķināti noliktavu apsargāšanas izdevumi. Sistēma pastāvēja ilgi, jo tajā bija līdzsvarā nauda ar pieejamo preču daudzumu, un nemotivēja augļošanu.
Mūsdienu finansu sistēma arī balstās uz augļošanu. Naudai vairs nav seguma zeltā, tādēļ tās pieejamais daudzums ir praktiski neierobežots. Papīra nauda, tāpat kā tās zelta priekštecis, arī nepūst. Šeit svarīgi nejaukt ar inflāciju – inflācija “pūdē” visu naudu vienādi, neatkarīgi no tās atrašānās ilguma apgrozībā. Inflācija arī netraucē augļošanu, jo augļotājam neko nemaksā pacelt procentus, pieskaņojoties inflācijai.
Ja papīra naudu var sadrukāt pēc vajadzības un to var izmantot augļošanā, tad ir izdevīgi pēc iespējas vairāk aizdot, jo tā arī procenti, kas nāk no augļošanas, augs ātrāk. Taču neaizmirsīsim, ka papīra nauda ir abstrakcija – tās vērtība ir nekonkrēta, un balstās tikai uz to izmantojošo cilvēku vērtējuma, uz “tirgus viedokļa”. Preces, kuras par šo naudu var nopirkt, nav abstraktas un to daudzuums ir ierobežots, jo tāda ir taustāmās realitātes būtība, tai ir robežas.
Ja naudas daudzums daudzums pieaug ģeometriski (nauda nes augļus), tad pieauguma ātrums tikai palielinās. Atbilstošo preču un pakalpojumu daudzums eksponenciāli pieaugt nevar, jo ir fiziski ierobežojumi. Cilvēkam, kas aizņēmies 100 ls, jāatdod 110 Ls, pastiprināti strādājot. Un strādāšana līdz tikai tikmēr, kamēr kādam viņa sastrādātais ir vajadzīgs. Kamēr ir, eksponenciālā izaugsme var turpināties (tā saucamais ekonomikas piegums, ko mēra procentos pret iepriekšējo gadu). Ja ekonomika vairs nespēj augt eksponenciāli, sistēmai draud sabrukums, ko arī varam novērot. Naudas iepludināšana nelīdz, tikai sabrukumu paātrina.
Tāpēc, ja jau vēlamies atriebties, vissmalkākā atriebība būtu tādas finansu sistēmas iedarbināšana, kas veicina darba un darba augļu puslīdz vienmērīgu sadalījumu starp sabiedrības locekļiem, novēršot dažādas ekspluatācijas formas. Galu galā, nauda ir tikai abstrakcija, tā ir uzskaites sistēma. Nauda var būt arī ieraksts rūtiņu burtnīcā, ja par to vienojas.

Par šo tēmu ur viens labs pastāstiņš: I Want The Earth Plus 5%

Tagi: , , ,
Tēmas Latvijas iekšpolitika un ekonomika | 4 komentāri »

Banku bizness un Islams

Autors egleskoks @ 21. Nov 2008

Lasot par pašreizējo ekonomisko krīzi, uzdūros interesantai tēmai – par banku biznesu islama valstīs. Tur ticība joprojām aizliedz augļošanu, ar kuru kristīgā ticība sadzīvo jau pāris gadsimtus, ja ne vairāk. Tieši šī augļošanas neizmantošana arī ir tas interesantais, jo Rietumu bankās augļošana ir galvenais stūrakmens, un, kā izskatās, arī viens no galvenajiem pašreizējās krīzes cēloņiem.

Raksta autore apgalvo, ko Tuvie Austrumi pašreizējo krīzi pārdzīvos vieglāk, jo daži principi banku darbībā tur ir manāmi atšķirīgi: aizliegta naudas pelnīšana ar azartspēlēm, alkoholu, pornogrāfiju, ieroču tirdzniecību, aizliegta parādu pirkšana un pārdošana, kā arī augļošana. Šariats aizliedz investēt kompānijās, kuru parādi pārsniedz 30% (aptuvens tulkojums, oriģināls zemāk).

Citāts no avota http://www.globalresearch.ca/index.php?context=va&aid=10651: They have largely been immune to the collapse because Islamic banking prohibits the acquisition of wealth via gambling (or alcohol, tobacco, pornography, or stocks in armaments companies), and forbids the buying and selling of a debt as well as usury. Additionally, Shari’ah banking laws forbid investing in any company with debts that exceed thirty percent.

Šajā sakarā, notiekti būtu interesanti palasīt, kā šo biznesu vada tur, kaut vai atšķirīgā skatījuma dēļ. Meklējot Google frāzi “islamic banking”, avotu atrodas daudz. Tiem, kam slinkums pašiem meklēt, var onlainā izlasīt Abdula Gafūra (A.L.M. Abdul Gafoor) grāmatas Interest-free Commercial Banking ceturto nodaļu šeit: http://users.bart.nl/~abdul/chap4.html
Varbūt nopirkšo šo grāmatiņu, varētu būt interesanta :)

Tagi: , , , , ,
Tēmas Naudas lietas | Nav komentāru »

Kāpēc sabrūk civilizācijas

Autors egleskoks @ 29. Okt 2008

Drusku palasījos par dažādām civilizācijām un to sabrukuma iemesliem. Izradās, civilizācijas vidējais ilgums ir 200-600 gadu (8-24 paaudzes). Attīstība, kas sākas ar nelielām kopienām no 50-200 cilvēkiem, kuru dzīves stils ir tuvu dabai, pamazām sasniedz uzplaukumu ar lielām apdzīvotām vietām un vides pārveidojumiem, un neilgi pēc uzplaukuma augstākā punkta strauji atgriežas sākumpunktā vai pat zem tā, iedzīvotāju skaitam samazinoties emigrācijas, bada, slimību un vienkārši sanīkuma rezultātā.

Ar ko gan atšķiras “civilizēts” cilvēks no savvaļas cilvēka? Galvenokārt jau ar to, ka civilizētā cilvēka zināšanas ir iegūtas netieši, jo tās ir pārāk plašas, lai būtu pārbaudāmas praksē. Otrkārt, cilvilizētā cilvēka zināšanas ir gandrīz vienīgi par to, kā izdzīvot civilizācijas apstākļos. Tādējādi, jo vairāk attīstās civilizācija, jo vairāk zināšanu tā uzkrāj, jo vairāk tā iegrimst savā (ne)realitātē, kura aizvien vairāk attālinās no objektīvās realitātes. Pieaugot specializācijai, zūd spēja izdzīvot bez civilizācijas: lauksaimnieks kļūst atkarīgs no metāla rīkiem, kurus piegādā amatnieks, kam nav sajēgas par lauksaimniecību.

Noteiktā brīdī atrautība no realitātes kļūst kritiska, jo sabiedrības uzskatu pavēršana citā virzienā, atpakaļ pie realitātes, prasa tik daudz resursu, ka process kļūst neiespējams, jo jāmaina sabiedrības pamatus veidojošie uzskati. Ironiski, ka no realitātes sevišķi atraujas valdošais slānis, tā saucamā valdošā elite, jo starp viņiem un īsteno pasauli ir siena no pārvaldāmo cilvēku pakalpojumiem un produktiem. Tieši tāpēc sabiedrības deģenerācija sākas no augšas, un tieši tāpēc tā nereti noved pie kariem un citām kataklizmām – vienkārši elite turpina to pašu, ko parasti: cenšas norobežoties no realitātes ar padoto cilvēciņu ekspluatācijas palīdzību. Rezultātā resursu izsmelšana un izmiršana.

Cik ilgi dzīvo “savvaļas” civilizācijas, nav īsti zināms, jo nav ne rakstu un materiālās kultūras pieminekļu, pēc kuriem varētu datēt. Taču pēc atrastajiem sadzīves priekšmetiem ir zināms, ka nereti šādas kultūras izdzīvo vairākus tūkstošus gadu. Ir izņēmumi arī starp civilizācijām: Ķīna, Indija, Ēģipte. Izņēmumi ir iespējami, kad civilizācija ir labi norobežota, pašpietiekama un neizmeļ savus resursus.

Acīmredzot, ja jau mūsu civilizācijai lemts sabrukt, tas notiks apmēram tagad, jo kopš renesanses ir pagājuši apmēram 600 gadi. Un pamati jaunai civilizācijai un dzīves kārtībai nenāks no augšām, variet nemaz necerēt. Viss ir mūsu, parasto ļautiņu rokās, slīcēju glābšana kārtējo reizi ir pašu slīcēju problēma: sabiedrības valdošie slāņi ir ieinteresēti turpināt līzšinējo kārtību vairāk nekā visi pārējie, jo ir vislielākie ieguvēji..

Tagi: , ,
Tēmas Pārdomas | 6 komentāri »

Kā ārstēt ekonomisko krīzi

Autors egleskoks @ 29. Sep 2008

Kas rada vērtības? Tikai un vienīgi darbs apvienojumā ar resursiem. Tātad, ja resursu trūkst, tos daļēji var aizstāt ar darbu, taču darba produktivitāte krītas. Ja mums jāizvēlas starp pazeminātu produktivitāti un nestrādāšanu vispār, labāk ņemt pirmo.

Nodoklis, kuru uzliek darbaspēkam dažādos veidos, samazina padarītā darba rentabilitāti. No šāda viedokļa, nodoklis darbaspēkam no darba tirgus izslēdz darbus, kuriem ir maza pievienotā vērtība. Ja no saražotā produkta vēlas iztikt 3 personas – strādnieks, darba devējs un valsts, tur visiem var arī nepietikt.

Tātad, ja mēs vēlamies nodarbinātību apstākļos, kad daudzi darbi neatmaksājas, jāatceļ nodokļi darbaspēkam. Piemēram, palielinot neapliekamo minimumu līdz 500 ls un tamlīdzīgi. Pirmajā brīdī skatoties, valsts paliks bešā; taču nē, jo pievienoto vērtību būs jādala 2, nevis 3 daļās, kas nozīmē, ka radīsies vairāk līdzekļu patēriņam, no kura savukārt iekasē citus nodokļus, konkrēti PVN. Ietaupās arī sociālās izmaksas bezdarbniekiem utt. Parādās vēl viens interesants efekts: kļūst izdevīgi nedalīties ar darba devēju, ja tas ir iespējams, tādējādi pieaug pašnodarbināto skaits ar visiem jau iepriekšējā teikumā minētājiem pozītīvajiem efektiem.

Citiem vārdiem, ja visiem ir grūti, parazītisms ir jāierobežo, citādi arī paši parazīti var iet bojā kopā ar saimnieku.

Tagi: , ,
Tēmas Politika | Nav komentāru »

Ekonomiskais cunami

Autors egleskoks @ 19. Sep 2008

Milzīgu banku bankroti ASV turpinās, un drīz jo drīz process nonāks arī līdz mums, nekur neizbēgsim. Kas un kā notiks, grūti pateikt, taču mūsu līdzšinējā dzīve mainīsies, tas nu ir skaidrs.

Cilvēki, kas no šiem procesiem saprot daudz, saka apmēram sekojošo…

http://mikeruppert.blogspot.com/2008/09/now-is-time-there-is-hope.html

Tagi:
Tēmas Politika | Nav komentāru »

 
 
GoStats.com — Free hit counters
 
Hostings, virtuālo serveru noma, domēnu reģistrācija