Egleskoka emuārs

Tiešām nav nemaz tik plēsīgi, to pierāda kāda igauņu webkamera, kur pamatīgs ērglis draudzīgi plēš un ēd maitu kopā ar kraukļiem.
Links ievietots workingday lapā, joku sadaļā. Salasījuši jau vairāk par 400 komentāriem.

Jokaini, taču skrīnšotu neieguvu – ar media player atvertās filmas “Alt+PrtScr” rezultāts turpināja kustēties Paint un Paint.Net programmās Arī Wordā iekopēt neizdevās. Šito fīču vēl nebiju pamanījis.

Mūsējiem arī esot līdzīgs projekts Teiču rezervātā ar mazā ērgļa piedalīšanos. Šogad esot nogriezts finansējums. Un mazie ērgļi tagad kaut kur Āfrikā

Līdzsvars starp sistēmas optimizāciju un efektivitāti

Pašlaik dzīvojam grūstošā industriālā sistēmā, un reti kurš saprot, kāpēc tā grūst. Iemeslu var izteikt dažos teikumos: industriālā civilizācija barojas no fosilajiem resursiem. Šīs industriālās civilizācijas finansus sistēma ir būvēta tā, lai nodrošinātu maksimāli ātru pieaugumu, kas praksē izpaužas kā aizvien ātrāka resursu izmantošana. Neizbēgami, resursu izmantošanas tempam jāatduras pret dabisko ierobežojumu: resursi ir ierobežoti. Seko sistēmas izmaiņas vai sabrukums.

Izskatās, ka sekos sabrukums, lai gan teorētiski ir pietiekami daudz zināšanu, lai varētu realizēt sekmīgas izmaiņas. Sabrukuma iemesls ir sistēmas galējā optimizācija maksimālās efektivitātes virzienā, kas to padara viegli ievainojamu. Šī ideja tika izklāstīta vienā rakstiņā no www.lietaer.com. Lai uzturētu maksimālu stabilitāti, sistēmai ir jābūt apmēram divas reizes mazāk efektīvai, un to var panākt tikai dažādojot dalībnieku savstarpējās attiecības. Vispār ļoti interesants tekstiņš.

Un sistēma grūst. Pat Microsoft masveidā atlaiž darbiniekus, kas ir līdz šim nebijis notikums, aptur sava 30 gadus senā Flight Simulator attīstīšanu.

Uzskatāms piemērs galējās efektivizācijas vājumam: antibiotikas arvien biežāk nepalīdz pret nāvējošiem mikroorganismiem, jo fermās tās regulāri izbaro maksimāli ātri nobarojamiem lopiņiem, dodot iespēju mikrobiem attīstīt imunitāti pret tām. Te ir diezgan pabaiss rakstiņš par kādu Brazīļu skaistumkaralieni, kura sāka pūt no nierēm, un pirms nāves pārcieta pūstošo roku un kāju amputācijas. Pie vainas bija pret antibiotikām izturīgs Pseudomonas aeruginosa celms.

Dmitrijs Orlovs piemin, ka pēc Starptautiskās Enerģijas Aģentūras (IEA) aplēsēm, industriālās civilizācijas pussabrukšanas periods ir 17 gadu. Starp citu, nosauc Obamu par amerikāņu Gorbačovu

ASV klīst baumas, ka hiperinflācija nav tālu, un baņķieri tiekot sagatavoti tam, ka valsts krietni ierobežos banku darbību un tāpat ierobežos no bankām izņemamās naudas daudzumu.

Nezinu, kā jūs, bet es pamazām apgūstu lauksaimniecību un savvaļas augu izmantošanu uzturā.

Klausoties kārtējās ziņas par bezmaksas pakalpojumu faktisku pārvēršanu par maksas pakalpojumiem, sapratu vienu latviešu nacionālo īpatnību. Mēs ilgas paaudzes esam bijuši pakļauti svešām varām, pārsvarā vāciešiem, kas paši skaitās precīzi un piekasīgi. Arī mēs esam kļuvuši tādi paši, tikai ar vienu atšķirību: mēs ilgu laiku neticējām savai spējai kaut ko mainīt, un neticam vēl joprojām, pat ja nereti apgalvojam pretējo. Vairumā mēs ticam, ka kaut nedaudz, taču varam izmainīt savu dzīvi, taču pat neiedrošinamies iedomāties, ka varētu izmainīt pašus spēles noteikumus. Mēs spēlējam, taču savā nopietnībā aizmirstam, ka tā ir tikai spēle, ka lielākā daļa no “negrozāmajiem” likumiem ir pašu cilvēku savstarpējā noruna, veidota pēc kādam tobrīd izdevīgiem nosacījumiem.

Šāda dzīves uztvere ir kopīga daudzām tautām, kas vairāk par trim paaudzēm ir bijušas iekarotāju pakļautas, šai ziņā mēs neesam unikāli. Tā joprojām ir daudzās Āfrikas valstīs. Šī nenozīmības sajūta ir mūsu nacionālā trauma, no kuras jātiek vaļā. Cilvēks var visu, ko ir nolēmis paveikt, taču nolemj paveikt tikai to, ko uzskata par paveicamu.

Tieši tāpat ir ar latvieša vienpatnību un paļaušanos tikai uz sevi pašu: tā ir aizsardzības reakcija apstākļos, kad sveša vara ar aizdomām skatās uz jebkuriem pašorganizēšanās mēģinājumiem un jebkuru labu pasākumu cenšas izjaukt ar iefiltrētiem nodevējiem un provokatoriem pat tad, ja pasākums nerada nekādus draudus varai. Tāpēc labāk būt vienam, pats sevi nenodosi.

Latvietis cenšas izdzīvot vienatnē. Tomēr cilvēku spēks ir grupā, tāds ir dabas likums. Un latvietis cenšas lieki neriskēt, jo okupējošā vara kļūdas soda bargi. Vienlaikus, savu darbu mēs daram cītīgi un no sirds, jo tā esam audzināti: apstākļos, kad māc smagas nodevas un klaušas, vienīgais ceļš uz labklājību, vienlaikus nesanīstoties ar varu un paļaujoties tikai uz sevi, ir smags darbs.

No šejienes arī izskaidrojums latvieša dabai: latvietis labi strādā tad, ja pūlas savā un savu tuvinieku labā, ja darba augļi ir tieši atkarīgi no padarītā un ja ir droši zināms, ka kāds tos viņam nenokrāps. Tāpēc latvietis nestrādā uz pilnu jaudu, ja samaksu saņem pēc nostrādātā laika. Un tāpēc pārāk neraujas uzņēmējdarbībā, jo tas ir risks un viņu pavada neticība savai spējai izmainīt spēles noteikumus.

Spēles noteikumus var izmainīt, un tas ir jādara. Cita ceļa nav, ja gribam būt saimnieki savā zemē.

Kas attiecas uz latviešiem it kā raksturīgo skaudību un nenovīdību, īstenībā tā ir spēles noteikumu nepārzināšana apvienojumā ar aizskartu taisnīguma sajūtu, ko meistarīgi izmanto okupējošās varas.

Google ievāc visdažādākās ziņas par saviem lietotājiem. Oriģinālā publikācija atsaucas uz Jim Baldauf, par ko neko daudz internetā uzrakt nevar. Tātad, uzskaitījums pa punktiem ar īsu pārstāstu latviešu valodā:

1. Google’s immortal cookie:
Google was the first search engine to use a cookie that expires in 2038. This was at a time when federal websites were prohibited from using persistent cookies altogether. Now it’s years later, and immortal cookies are commonplace among search engines; Google set the standard because no one bothered to challenge them. This cookie places a unique ID number on your hard disk. Anytime you land on a Google page, you get a Google cookie if you don’t already have one.
If you have one, they read and record your unique ID number.

Google bija pirmais meklēšanas dzinējs, kas izmantoja sīkdatnes ar derīgumu līdz 2038. gadam. Tolaik Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Bernards Lietaers 2008. gada beigās ir uzrakstījis ļoti interesantu un sakarīgu rakstiņu par mūsdienu ekonomiskās sistēmas trausluma cēloņiem, un kā piemēru risinājumam piemin Šveicē darbojošos WIR norēķinu sistēmu. Vienā teikumā, ideja vienkārša: ja bankas nedod naudu, sametīsim paši, jo tas ir kopējās interesēs. Zemāk fragments no 23. lappuses angliski, kamēr neesmu pārtulkojis latviski:

Once upon a time, during a crisis similar to the one we are now mired, sixteen businessmen got
together to decide what they could do among themselves. They or their clients had each received
a notice from their respective banks that their credit line was going to be reduced or eliminated;
hence bankruptcy was only a question of time. They realized that business A had needed the bank
loan to buy goods from business B, which in turn needed money to buy stuff from its own
suppliers. So they decided to create a mutual credit system among themselves, inviting their
clients and suppliers to join. When business A buys something from B, A gets a debit and B the
corresponding credit. They created their own currency, whose value was identical to the national
money, but with the interesting feature that it didn’t bear interest.

The country’s banks mounted a massive press campaign to try to squelch this revolutionary idea.
Miraculously, that campaign failed, and this little system saved the businesses involved at the
time. A cooperative was set up among the users to keep the accounts dealing with that currency.
Soon participants could also borrow from that cooperative in that currency at the remarkably low
interest rate of 1% to 1.5%. All such loans need to backed by inventory or other assets. Over time,
the system grew to include up to one quarter of all the businesses of the entire country.

Sixty-five years later, an American professor performed an econometric study proving that the
secret for the country’s legendary economic stability was that strange little unofficial currency,
circulating among businesses in parallel with the national money. That well-known economic
resilience was usually credited to some mysterious and unknown national characteristic.
Whenever there was a recession, the volume of activity in this unofficial currency would expand
significantly, thereby reducing the recession’s impact on sales and unemployment. Whenever
there was a boom, business in national currency expanded, while activity in the unofficial
currency proportionally dropped back again. The surprising implication of this study is that the
spontaneous counter-cyclical behavior of this little “unorthodox” system actually helped the
central bank of the country in its efforts to stabilize the economy.

This is not a fairy tale, but the true story of the WIR system. The country is Switzerland and the
sixteen founders met in Zurich in the year 1934. And the system is still operating today. The
annual volume of business in the WIR currency is now about $2 billion per year. The American
professor is James Stodder from Rensselaer University. His remarkable quantitative study uses
more than 60 years of high quality data to prove the points made in this story. The WIR system is
also now accepting deposits and making loans in Swiss Francs as well as in WIR.

Domāju, ka arī Latvijā tas varētu strādāt.

The Guardian publicēts George Monbiot raksts par pašreizējo ekonomisko recesiju, un kārtējo reizi atgādināts, ka nauda ir tikai apmaiņas līdzeklis, par ko visi ir vienojušies, un ja valdība nespēj finansu sistēmu sakārtot, tas ir jādara pašiem. Piemin arī vairākus veiksmīgus lokālās valūtas eksperimentus 20. gs. trīsdesmitajos gados. Vēl pirms pāris gadiem šādas idejas neviena daudzmaz liela avīze centās nepublicēt, taču pēdējā laikā raksti par kopienu valūtām parādās arvien biežāk. Laikam izmaiņas pasaules finansu sistēmā ir pavisam nopietnas.

Lielbritānijas finansu sistēmai arī draud liels un plakans pi…ts. Viss notiek līdzīgi kā pie mums: cilvēki pie varas nesaprot, kā darbojas starptautiskā finansu sistēma. Taču darbojas tā vienkārši: pamatā ir ASV Federālo Rezervju Banka. Tā emitē naudu, ko aizdod ASV valdībai, kas to atdod ar procentiem. Procentus var atdot tikai tad, ja var aizņemties uz nākamo periodu; citādi vienkārši nepietiek naudas, kas ir apgrozībā (emitēta). Un aizņemties var tikai tad, ja ir izredzes ekonomiskai izaugsmei. Ekonomisko izaugsmi ierobežo dažāda veida resursi, reālā pasaule, kura ir galīga. Visu citu valstu Centrālās bankas ir atkarīgas no dolāra sistēmas, tāpēc reāli mums nav finansiālas neatkarības: latam ir jābūt segtam ar kaut kādām rezervēm, pārsvarā ārzemju valūtā, dolāros vai eiro, kuru avoti ir ASV FR un ECB.

Pašlaik notiek vienkārša sistēmas pārbaude ar realitāti, kuru tā neiztur, jo balstās uz ideju, ka ekonomiskā izaugsme ir  iespējama bezgalīga.  Ja izaugsmes nav, ir divas izejas: sistēma sabrūk ātri, vai sistēma sabrūk lēnām, iejūdzot kredītņēmējus aizvien lielākā parādu jūgā. Izskatās, ka virzamies uz pēdējo variantu. Izeja ir veidot finansu sistēmu, kurā nauda neapzīmē parādu, bet kaut ko reālu, ne obligāti zeltu.

Interesenti var palasīt sekojošo:

Silvio Gesell. The Natural Economic Order
Margrit Kennedy: Interest and Inflation Free Money (viņas websaits)
Bernard Lieataer. How Businesses Can Save Themselves from the Impact of the Banking Crisis (http://www.lietaer.com)

Jā, tieši tā, Latvijas valsts ir banku sektora īpašums. Kā gan lai savādāk izskaidro šodienas ziņas, kurās kompetentas personas nepiespiesti paziņo: SVF kredītā paņemtā nauda tiks izsniegta bankām, lai veicinātu uzņēmēju kreditēšanu. Kā rāda ASV nesenā pieredze ar līdzīgu naudas došanu bankām, liela daļa no naudas pa taisno aizplūda akcionāru kabatās kā dividendes vai kā bonusi augstākajai bvadībai. Nedomāju, ka pie mums būs savādāk. Ja arī būs, tad par aizņemto naudu maksāsim divreiz: vienreiz bankai, otrreiz netieši, kad valsts atdos SVF parādu no nodokļu ieņēmumiem.

Pirms dažiem gadiem bankas, kas ir visai kompetentas finansēs, labprāt izsniedz kredītus katram muļķim, kurš sitot pie krūts apgalvo, ka spēs atmaksāt visus iespējamos kredītus. Bankas taču labi zin, kā tiek atmaksāti kredīti un kāda ir prognoze, un vienalga izsniedza kredītus, tātad labi zināja, ka klienta bankrota gadījumā neko nezaudēs, ka par sekām nebūs jāatbild.

Loģiski, bankām vajadzētu ciest daļu no zaudējumiem, kas rodas neatdota kredīta gadījumā, klientam zaudējot ķīlu un bankai – neatmaksāto kredīta daļu mīnus ķīlas realizācijā iegūtos līdzekļus. Pē idejas, tāds ir augļošanas bizness. To atzīst pat zviedru analītiķis Gunars Ērns. Taču nē, bankas vinnē jebkurā gadījumā: neiegūto peļņu no bankrotējušā klienta kompensē klienta līdzpilsoņi, kas maksā nodokļus valstij. Kolektīvā atbildība no kredītņēmēju puses, individuālā bezatbildība no kredītu izsniedzēju puses. Tas vairs nav bizness, tā ir valsts nozagšana.

Tikmēr Latvijas Darba Devēju konfederācija ierosina protestēt pret valsts politiku, nemaksājot nodokļus, 19. janvāra vakarā, un jau nākamajā rītā publicē sparīgu un kolektīvu nosodījumu šai idejai. Laikam kāds stipri sabijās, ka tiešām varētu sākt nemaksāt. Jā, nauda ir mūsu vienīgās reālās politiskās balsstiesības.

Rietumu banka sāk tirgot zelta monētas. Zelts ir ieguldījumu veids, kas pats par sevi peļņu nenes, tikai aptuveni saglabā vērtību ilgākā laika posmā. No kā laikam var izdarīt secinājumu, ka pēc Rietumu bankas domām nekāda ekonomikas attīstība nav sagaidāma, ja jau taisa biznesu ar vērtības saglabāšanu. Un baumo, ka ASV fizisko zeltu praktiski vairs nav iespējams nopirkt.

Kas grib riktīgi izsmieties, lai ieskatās Aļošas fotokonkursā, ir vismaz divas daļas: šeit un šeit

Ilgi nebiju tā smējies! Mūsu tautā vēl humora izjūta nav mirusi

Un izskatās, ka ir dzimis vēl viens arhetips

“Katrs pats sev stomatologs”, reiz dziedāja Roberts Gobziņš. Ģeniāla frāze Toreiz šī doma likās absurda un smieklīga, taču pašlaik, kad ne tuvu ne katrs var atļauties labot zobus, šī ideja kļūst arvien jēdzīgāka. Galu galā, saviem zobiem ir viegli piekļūt, nav jau aknas vai smadzenes

Visā pasaulē ir ļoti daudz cilvēku bez pieejas zobārstam, un atbilstoši, ir citi cilvēki, kas viņiem tiecas palīdzēt. Lūk, ši palīdzēt gribētāji ir sarakstījuši vairākas grāmatas, kuras par velti piedāvā lasīt internetā, un ne tikai – var nokopēt PDF-us.

Sevišķi man iepatikās divas grāmatas: Where There Is No Doctor un Where There Is No Dentist. Ir arī par bērnu dzemdēšanu, un citām pamatlietām. Grāmatas domātas jaunattīstības valstu iedzīvotājiem, taču pavisam drīz noderēs arī mums. Nokopējamo grāmatu saraksts zemāk.

A Community Guide to Environmental Health
Where There Is No Doctor
Where Women Have No Doctor
A Book for Midwives
A Health Handbook for Women with Disabilities
HIV Health and Your Community
Helping Children Who Are Deaf
Helping Children Who Are Blind
A Worker’s Guide to Health and Safety
Cholera Prevention Fact Sheet
Sanitation and Cleanliness for a Health Environment
Water for life
Pesticides are poison
Safe Handling of Health Care Waste
Women’s Health Exchange
Global Health Watch 2005-2006
Global Health Watch 2
Where There Is No Dentist
The Story of Stuff with Annie Leonard

Pleurotus ostreatus, austersēne. Attēls no www.fungi4schools.org

Nolēmu padalīties ar savu pieredzi austersēņu (Pleurotus ostreatus, angļu oyster mushroom, tree oyster, japāņu hiratake, tamogitake) audzēšanā. Ne katrā veikalā tās var nopirkt, lai gan sēnes tīri labas. To audzēšana ir elementāra un pieejama katram, jo audzēšanas tehnoloģija ir vienkārša.

Īss sēnes un dzīves cikla apraksts

Sporas dīgst uz gandrīz jebkura mitra, celulozi saturoša substrāta, un sēne attīstās kā gaiši pavedieni, noārdot celulozi, līdz sēņotne ir kolonizējusi visu substrātu. Tad parādās augļķermeņi, sākumā kā nelielu, apaļu bumbulīšu sakopojumi tumši brūni pelēkos toņos, vēlāk kā cepurīšu sakopojumi ar kātiņiem sānos. Sēnes apakšā lapiņas, kurās attīstās sporas. Cepurītes izaug 5-20 cm diametrā, un dažu dienu laikā apkalst un savīst, kaisot sporas vējā. Latvijā nereti sastopamas arī savvaļā, parasti uz nokaltušu vai kalstošu lapu koku stumbriem un celmiem, pavasarī un rudenī, kad mitrs gaiss, gadās arī vasarā. Sēņošanai var meklēt bebru nogāztas apses un bērzus, tārpainas reti.

“Sēkla”

Iesākumā vajadzīga “sēkla”, substrāta gabaliņi ar micēliju, no kura sēne aug tālāk. Tepat Latvijā, Carnikavas dārzniecībā ir tāda SIA Spora, kura tieši nodarbojas ar austersēņu micēlija audzēšanu, pats kādreiz pirku no Kozlovskas kundzes, laba manta. 1 micēlija vienība ir puskilograms graudu, kas apauguši ar micēliju. Ledusskapī tādu var glabāt kādu pusgadu vismaz, sēne nenosalst. Ir noteikti arī citi audzētāji.

Var darīt arī tā: atrodam savvaļas sēni. Sagriežam gabaliņos un sajaucam plastmasas maisiņā ar novārītām, mitrām lapu koku zāģu skaidām vai atejas papīra rulli, maisiņu aizsienam un noliekam siltā vietā, kur netiek klāt kukaiņi un gaidām kādu mēnesi. Sēņotnes gabaliņi sāks pūkoties, sēņotne augs kokā vai papīrā, un drīz vien jums būs savs sēklas materiāls. Tiesa, kad pats to izmēģināju, maisiņā bija iekļuvušas drozofilas un viņu kāpuri apēda visu sēņotni.

Substrāts

Der jebkurš galvenokārt celulozi saturošs materiāls, sākot no zāģu skaidām un salmiem un beidzot ar griķu sēnalām un makulatūru. Pats esmu mēģinājis ar salmiem un skujkoku skaidām, tāpēc stāstīšu par šiem.

Jo smalkāk sasmalcināts substrāts, jo labāk. Austersēnes aug arī koka bluķos, taču tad sēņotne daudz spēka patērē, laužoties cauri koksnei, un kolonizācija notiek lēnāk. Vislabākās ir griķu sēnalas, ko var dabūt no maizniekiem, jo tās ir smalkas, viegli birstošas un viegli blīvējamas, pie kam lētas un maz inficētas ar pelējumu. Pats ņēmos ar kviešu salmiem, jo tie bija pa rokai. Ideāli, ja salmus var sasmalcināt, taču arī nesmalcinātiem nav ne vainas, tikai vairāk darba ar blīvēšanu. Vislabākie ir sausi salmi, kas gadu vai vairāk nostāvējuši sausā vietā, jo pa šo laiku tur esošās sīkbūtnes ir novecojušas un vairs tik sparīgi neaug, kad salmus samitrina, un mazāk konkurē ar austersēnēm. Skujkoku skaidās sēne aug lēnāk, jo traucē sveķi un skābā vide.

Substrātu jādezinficē, lai iznīcinātu vai vismaz novājinātu konkurējošās sīkbūtnes, jo sevišķi zaļo pelējumu. Parasti to dara, lielā traukā noplaucējot ar karstu ūdeni. Der arī citas metodes, internetā bija ziņas par ūdeņraža peroksīda un celtniecības kaļķu izmantošanu – tos piejauc ūdenim, kurā izmērcē substrātu. Izmēģināju ar kaļķiem, darbojās. Parastais celtniecībā izmantojamais kaļķis ir kalcija oksīds (CaO), kas saskaroties ar ūdeni izveido diezgan stipru sārmu, kas tad arī iznīcina sīkbūtnes. Pamazām savienojoties ar CO2, veidojas krīts, CaCO3, nekaitīgs savienojums, kas plaši izplatīts dabā. Vienīgais, Latvijas kaļķakmeņos, no kuriem pie mums taisa kaļķus, ir daudz magnija (Mg), kura pārmērīgs daudzums austersēnēm esot kaitīgs. Pēdējā laikā man radušās nelielas aizdomas par kaitīgiem piejaukumiem kaļķos (skat. piezīmi šīs lapas beigās).

Tātad, ņemam lielu trauku. Manā gadījumā, tā ir 200 litru muca bez augšējā vāka. Kārtīgi piebāžam ar salmiem, noliekam šķērsām koku vai akmeni, jo pēc tam liesim virsū ūdeni, un salmi centīsies uzpeldēt. Pēc tam pa virsu uzmetam vienu riktīgu lāpstu ar kaļķi, un mucu pielejam ar ūdeni, kaļķis šķīst un ieskalojas salmos. Atstājam uz kādām 12 stundām, taču ne ilgāk par dažām diennaktīm, jo tad sārms pāriet par krītu un sākas pūšana. Pēc tam mucu gāžam otrādi uz kāda režģa un ļaujam salmiem notecēties, lieks ūdens mums nav vajadzīgs. Mucu atgāžam atpakaļ, un ķeramies pie substrāta pildīšanas maisos.

Maisi

Tipiski, sēņu audzētāji izmanto pabiezus polietilēna maisus, apmēram o,3 mm biezus, 90×45 cm. Biezums vairāk ir svarīgs tādēļ, lai blīvēšanas procesā maiss nesaplīstu un to varētu ērti pakarināt. Esmu mēģinājis arī ar atkritumu maisiem, nekraujot pilnus ar substrātu, vai vienkārši ietinot plēvē un ieliekot augļu kastē. Galvenais, lai attālums līdz virsmai nepārsniegtu apmēram 15-20 cm, jo tad vidū veidojas bezskābekļa apstākļi. Tā vismaz literatūrā raksta.

Vēlams, lai maisi būtu jauni, jo tie ir praktiski sterili. Jau lietotos maisus der dezinficēt tāpat kā salmus vai skaidas. Ja lietotajā maisā ir bijis pelējums, labāk tādu otrreiz neizmantot, jo pelējuma sporas ir izturīgas un tur atrodas lielā skaitā.

Ja mitrajiem salmiem brīvi piekļūst daudz skābekļa, rodas labvēlīgi apstākļi nevis austersēņu, bet tinteņu attīstībai. Pašam vienreiz tā eksperimentējot gadījās – izauga tintenes(Coprinopsis atramentaria), kuras arī esot ēdamas, vismaz teorētiski un bez alkohola

Sēšana

Pieņemsim, ka izmantojam standarta polietilēna maisus. Uzvelkam tīrus gumijas cimdus, lai sārmainais ūdens nesaēd rokas. Ja salmi karsēti, der arī tīras rokas. Ņemam salmus no mucas, liekam maisā, laiku pa laikam uzkaisot graudus ar micēliju. Šeit galvenais ir vienmērīgi sajaukt, lai sēņotnei augot jāpārvar mazāks attālums. Labi saspiest arī nenāk par skādi, lai ekonomiskāk izmantotu maisus un iegūtu vairāk sēņu no viena maisa. Pēc instrukcijas, viens micēlija maisiņš aiziet uz vienu substrāta maisu, taču esmu licis arī vienu ceturto daļu, un nav nekādas starpības, tāpat 20C temperatūrā raža ienākas apmēram mēneša laikā.

Ja vajadzīgs, pavairošanai var izmantot arī sēņotnes caurvītos salmus no apsēta maisa, kad tie ir balti, sajaucot ar svaigu substrātu apmēram 1:4 jaunā maisā. Kamēr sēņotne ir jauna un augoša, tā labi konkurē ar pelējumiem un citiem mikroorganismiem, vienīgi jāsargā no mazām, melnām mušiņām, kuras atgādina drozofilas, taču ir tumšākas un asākiem spārniem, sugu precīzi nenosaukšu, vairojas pūstošos augļos un dārzeņos. Tās sadēj olas sēņotnē, un kāpuri sagrauž sēņotnes pavedienus, maisa saturs izskatās tieši kā tārpu pārpilnā bērzlapes kātā. Ja mājās ir silts pieliekamais, ir risks, ka sēnes inficēsies ar mušu kāpuriem.

Pēc salikšanas maisos maisiem nogriežam stūrus, lai notek liekais ūdens, un maisus sabakstam ar nelielu nazi, pietiek ar kādiem 10 -15 caurumiem pa visu virsmu. Te vēlāk parādīsies sēnes.

Raža

Kā jau minēju, pirmā raža ienākas apmēram mēneša laikā, ja temperatūra ir ap 20-24 grādiem, augstāka par 30 vairs augšanu nepaātrina (rakstu pēc atmiņas). Telpa vēlams mitra, lai maisi lēnāk žūtu. Lai apkarotu zaļo pelējumu, telpas mitrumu der turēt virs 80% procentiem (pelējumam tik liels mitrums nepatīk) un nodrošināt vieglu gaisa kustību, jo arī tas nepatīk pelējumam. Droši vien esat ievērojuši, ka iekosts ābols, kas stāv atvilktnē vai plastmasas maisiņā, sapel daudz ātrāk nekā uz galda stāvošs. Sargāties no pelējuma ir svarīgāk, ja audzē masveidā, taču dažu maisu dēļ censties nav vērts, pilnīgi pietiek ar elementāras tīrības ievērošanu, salmus pakojot. Pelējuma sporas ir visur, atšķiras tikai daudzums.

Lai sēnes izaugtu glītas, dīgšanas brīdī tām vajadzīga gaisma, ne pārāk spēcīga. Līdz tam audzēt var tumsā. Jo tumšāks, jo vairāk cepurīšu veidojas čemurā, jo tās gaišāk krāsotas un jo sīkākas un jo sēnēm garāki kātiņi. Ja gaismas daudz, kātiņu praktiski nav, cepurīte no virspuses ir tumši pelēka vai brūna, atkarībā no sēņotnes šķirnes (celma). Sēnes novāc, kad cepurītes 4-10 cm diametrā, nevajag gaidīt, līdz tās sapūkosies. Novāc ar laušanu, ja griež, kāta paliekās vieglāk iemetas pelējums. No maisa, kur ir ap 15 kg mitru salmu, pirmā raža ir apmēram 2-3 kg sēņu. Pēc apmēram pusotra mēneša sēņotne ražo atkal, tikai katra nākošā raža ir ap 60% no iepriekšējās, maiss paliek manāmi vieglāks. Pēc trešās ražas parasti sākas pelēšana un/vai mušas, sēņotne ir novecojusi un mirst. Beigta sēņotne ir brūnā krāsā, pusšķidra.

Pirms vairākiem gadiem kāds mans paziņa arī audzēja austersēnes, maksājot iepircējai firmai par “apmācībām” plus sēņotni. Beigās nekāda sadarbība neiznāca, jo sēnes iepirka visai negribīgi, piesienoties pie sēņu kvalitātes  – precei nepareizs izskats, nav cepurītes 4-6 cm diametrā utt. Vārdu sakot, uztaisīja naudu ar “apmācībām”.

Ēšana

Parasti ēd ceptas vai vārītas, principā tāpat kā gailenes vai baravikas, personiski garšo zupā kopā ar pupiņām. Ir raksturīgā austersēņu garša, kas nedaudz atšķiras no meža sēņu garšas. Izlasījis, ka var ēst arī nevārītas, sagriezu kādus 300 gramus, sajaucu ar sīpoliem un skābo krējumu un nolocīju, eksperimentālā kārtā. Nekādas ļaunas sekas nemanīju, ne vēders sāpēja, ne kā savādāk. Varbūt man vienkārši kuņģis labi gremo

Veiksmīgu audzēšanu un labu apetīti. Starp citu, ir vēl arī citas sēnes, kas viegli audzējamas, ne tikai austersēnes un šitaki.

Piezīme 2009. g. oktobrī.

Palasījos par kaļķu iegūšanas tehnoloģiju, un radās aizdomas par iespējamu sēņu piesārņojumu ar smagajiem metāliem. Kaļķus iegūst, apdedzinot kaļķakmeni augstā temperatūrā, apmēram tūkstots grādos. Lai šādu temperatūru iegūtu, vienkāršākais veids ir fosilā kurināmā izmantošana, dedzinot izsmidzinātus naftas produktus, akmeņogļu pulveri vai dabasgāzi. Dabasgāze ir salīdzinoši tīra, taču no naftas un jo sevišķi akmeņoglēm kaļķos paliek izdedžu daļiņas. Ir zināms, ka akmeņogļu izdedžos ir dažādi metāli, piemēram, vanādijs, arsēns, torijs, dzīvsudrabs. Cik daudz šo metālu var nokļut sēnēs no kaļķiem, ir vēl nezināms jautājums, un vajadzīgs veikt laboratoriskas pārbaudes.

Par naudas taisīšanu ar austersēnēm (2009. gada novembris)

Iemetu aci dažās lapās, kurās tirgo ar austersēnēm saistītus produktus.  Zemāk īss apskats.

Bioloģisks produkts, austersēņu biezzupa sausā veidā. 3,5 unces par 6 USD, sanākot 4 porcijas. Ne tikai austersēnes. Tai pašā websaitā tirgo arī citas žāvētas sēnes, piemēram gailenes (7 USD par 1 unci) un šitakē. Bioloģiski audzētas žāvētas austersēnes maksā 4,50 USD par 0,5 uncēm (1 unce = apmēram 28 grami). Citā saitā šis produkts iet par 12,75 USD par pusmārciņas iepakojumu (apmēram 200 g).

Kaut kāds uztura bagātinātājs no austersēnēm. Šķiet, ka satur B vitamīnu. 180 kapsulas, katra pa 400 mg, 18 USD iepakojums. Domāju, kaut ko līdzīgu varētu uzražot arī no baravikām

Kādā vīnu tirdzniecības saitā var nopirkt mazu, jauku komplektiņu ar audzēt iesāktām sēnēm, kuras ražos apmēram pēc nedēļas. Par nelielu un taisnīgu 30 USD samaksu. Citā adresē līdzīgs komplektiņš, kas sausā veidā sver 235 gramus, maksā 16 angļu mārciņas. Neslikta cena par dažām sēnēm.

Secinājums. Vislielākā pievienotā vērtība rodas, ja austersēnes tirgo ar kādu “odziņu”, kā jau pieminētajos audzēšanas komplektiņos un kā bioloģiski tīru produktu. Austersēņu pulveri ķīnieši var saražot lēti un daudz, par to nav šaubu, un tur līst nevajadzētu – būs vilšanās.

Starp citu, Latvijā neesmu redzējis nevienu bērnu komplektiņu ar skudru māju, dažādiem augiem, circeņiem un tamlīdzīgām mazām, dzīvām mantiņām, kuru galvenā vērtība ir iespēja novērot dzīvības attīstību.