Egleskoka emuārs

Aiz mākoņiem spīd Saule. Vienmēr.

Latvijas valsts ir banku sektora īpašums

Autors egleskoks @ 21 janvāris, 2009

Jā, tieši tā, Latvijas valsts ir banku sektora īpašums. Kā gan lai savādāk izskaidro šodienas ziņas, kurās kompetentas personas nepiespiesti paziņo: SVF kredītā paņemtā nauda tiks izsniegta bankām, lai veicinātu uzņēmēju kreditēšanu. Kā rāda ASV nesenā pieredze ar līdzīgu naudas došanu bankām, liela daļa no naudas pa taisno aizplūda akcionāru kabatās kā dividendes vai kā bonusi augstākajai bvadībai. Nedomāju, ka pie mums būs savādāk. Ja arī būs, tad par aizņemto naudu maksāsim divreiz: vienreiz bankai, otrreiz netieši, kad valsts atdos SVF parādu no nodokļu ieņēmumiem.

Pirms dažiem gadiem bankas, kas ir visai kompetentas finansēs, labprāt izsniedz kredītus katram muļķim, kurš sitot pie krūts apgalvo, ka spēs atmaksāt visus iespējamos kredītus. Bankas taču labi zin, kā tiek atmaksāti kredīti un kāda ir prognoze, un vienalga izsniedza kredītus, tātad labi zināja, ka klienta bankrota gadījumā neko nezaudēs, ka par sekām nebūs jāatbild.

Loģiski, bankām vajadzētu ciest daļu no zaudējumiem, kas rodas neatdota kredīta gadījumā, klientam zaudējot ķīlu un bankai – neatmaksāto kredīta daļu mīnus ķīlas realizācijā iegūtos līdzekļus. Pē idejas, tāds ir augļošanas bizness. To atzīst pat zviedru analītiķis Gunars Ērns. Taču nē, bankas vinnē jebkurā gadījumā: neiegūto peļņu no bankrotējušā klienta kompensē klienta līdzpilsoņi, kas maksā nodokļus valstij. Kolektīvā atbildība no kredītņēmēju puses, individuālā bezatbildība no kredītu izsniedzēju puses. Tas vairs nav bizness, tā ir valsts nozagšana.

Tikmēr Latvijas Darba Devēju konfederācija ierosina protestēt pret valsts politiku, nemaksājot nodokļus, 19. janvāra vakarā, un jau nākamajā rītā publicē sparīgu un kolektīvu nosodījumu šai idejai. Laikam kāds stipri sabijās, ka tiešām varētu sākt nemaksāt. Jā, nauda ir mūsu vienīgās reālās politiskās balsstiesības.

Rietumu banka sāk tirgot zelta monētas. Zelts ir ieguldījumu veids, kas pats par sevi peļņu nenes, tikai aptuveni saglabā vērtību ilgākā laika posmā. No kā laikam var izdarīt secinājumu, ka pēc Rietumu bankas domām nekāda ekonomikas attīstība nav sagaidāma, ja jau taisa biznesu ar vērtības saglabāšanu. Un baumo, ka ASV fizisko zeltu praktiski vairs nav iespējams nopirkt.

Līdzīgi ieraksti

4 komentāru ierakstam uz “Latvijas valsts ir banku sektora īpašums”

  1. NP teica:

    Labdien! Ļoti labs un manuprāt patiess raksts, taču minētais fakts par zelta vērtību un “aptuveno” vērtības saglabāšanu,sākumā varbūt tā arī liekas, taču zelts ir patiesa vērtība nevis solījumi un tā ir šobrīd, ir bijusi jau 5000 gadus un būs vienīgā patiesā vērtība, protams, ja tā cilvēkam nekad nav bijusi, nav atstāta mantojumā vai cilvēki neveido uzkrājumus zeltā, tad par to viņiem ir grūti spriest. Ar cieņu, NP

  2. egleskoks teica:

    Zelta vērtību nosaka vairākas tā īpašības:
    1. Tas ir grūti iegūstams, tādēļ tā zemākā vērtība nebūs daudz zemāka par iegūšanā patērēto darbu, tas ir, pašizmaksu.
    2. Zelts ir mīksts, inerts metāls, ar raksturīgām fiziskām un ķīmiskām īpašībām, tādēļ tas ir grūti iznīcināms un laika gaitā nezaudē savas īpašības.
    3. Tas ir ķīmiska viela, tādēļ praktiski neierobežoti dalāms un ļoti grūti atdarināms.

    Jā, zelts ir vērtība, kuras mazāko cenu nosaka izgatavošanas izdevumi, un augšējo – noderība savstarpējo norēķinu veikšanai. Apstākļos, kad darījumus veicošās puses viena otrai pārāk neuzticas, zelts ir noderīgs kā grūti viltojama uzskaites sistēma. Ja abas vai vairākas darījuma puses tic viena otras godīgumam, nepieciešamība pēc zelta atkrīt, to var aizstāt savstarpējo norēķinu sistēma kaut vai uz māla plāksnītēm, vai datorsistēmā, vai jebkādā citā veidā. Naudas galvenais uzdevums ir nevis vērtības saglabāšana, bet padarīt iespējamus savstarpējos norēķinus, apejot bartera neērtības.
    Tieši tādēļ, ka zelts saglabā savu vērtību, rodas jēga augļošanai un tieši tādēļ cilvēki tiecas visas vērtības pārvērst zeltā, noplicinot daudzus resursus.
    Lai spriestu par uzkrājumiem zeltā, tie nav nepieciešami. Vai Jūs varētu pārdot vecmāmiņas zeltlietas par cenu, kas apmierinātu Jūs? Droši vien ne, jo tās ir VECMĀMIŅAS zeltlietas, un šķirties no tām par zelta lūžņu cenu negribētos. Tiem ir tāda pati personiska vērtība kā vecmāmiņas krūzītei, kura ir vērtīga tikai JUMS.

  3. NP teica:

    Labdien! Pirmkārt: lasu un saprotu, ka Jūs esat lietas kursā par zeltu, taču kā vairums cilvēku lūdzu nejauciet investīciju zeltu ar vecmāmiņas rotām. Otrkārt: Jūs noteikti zinat kā radās nauda un kā brīvajā tirgus sistēmā iejaucās valsts, Treškārt: nauda tikai un vienīgi aizstāj norēķinu sistēmu, ja naudai būtu reāls segums nevis tikai solījumi, tad naudā arī būtu droši veidot uzkrājumus. Paldies! citāts: “Ja zelta standarts nepastāv, tad nav iespējas aizsargāt savus ietaupījumus no inflācijas. Vairs nevar droši veidot ietaupījumus!”
    (ASV Federālo Rezervju vadītājs Alans Grīnspens 1987-2006)

    Uz tikšanos, ar cieņu NP

  4. egleskoks teica:

    Es jau nejaucu, vienkārši radās tāds iespaids no frāzes “ja tā cilvēkam nekad nav bijusi, nav atstāta mantojumā”. Un diezin vai mantojumā tiktu atstāts investīciju zelts no pagājušā gadsimta otrās puses.
    Par zeltu piekrītu, ka tas ir viens no nedaudzajiem veidiem, kā aizsargāt ietaupījumus no inflācijas, un te nu Grīnspenam taisnība. Jāpiebilst, ne vienīgais.
    Taču, kā jau teicu, zeltam kā uzkrāšanas līdzeklim ir viens būtisks negatīvs blakusefekts: par cik to ir viegli uzglabāt un salīdzinoši ērti nosargāt, cilvēki tiecas pārvērst zūdošas materiālas vērtības nezūdošā, tas ir, zeltā. Tupot uz zelta, tas savu vērtību nezaudē, kamēr citas preces zaudē, vairāk vai mazāk. Līdz ar to, tupētāji uz zelta ir ar mieru to aizdot ražotājiem tikai uz procentiem, kas savukārt nozīmē, ka zelts kā inerts īpašums nes peļņu, kas ir pretrunā ar pārējo preču dabu, kuras savu vērtību neizmantotas zaudē. Tieši šī zelta īpašība ir cēlonis augļošanai, kas noved pie aizvien lielākas zelta koncentrācijas to rokās, kam tas jau ir. Sanāk piramīda, un preču apmaiņa nenotiek tik intensīvi, cik varētu. Šo jautājumu tad arī risina papīra nauda, ieviešot savukārt savus trūkumus.
    Pats zelts ir viela, kuras iegūšanā jāpatērē spēks, to var uzskatīt par universālā bartera preci; barters ir netiešs, tas sanāk pastarpināts, kur vidutājs ir zelts. Taču zeltu ir jāiegūst, un šajā procesā tiek patērēta enerģija, kas nav bezmaksas. Lai varētu apmainīt tonnu kartupeļu pret 100 kg cukura, ir jāsaražo ne tikai šīs abas preces, bet arī zelts šajā vērtībā. Tiesa, zeltu pēc tam var izmantot atkārtoti, jo pēc cukura un kartupeļu apēšanas tas paliek pāri.
    Citiem vārdiem, kāpēc gan jābūt iespējai sagalbāt ietaupījumus, ja šai pasaulē gandrīz viss ar laiku zaudē vērtību? Naudai pēc būtības ir tikai informatīva funkcija, pati galvenā: padarīt iespējamu vērtību salīdzināšanu. Bez tās visas pārējās funkcijas (uzkrāšanas, ekonomiskā ieroča, prestiža utt) zaudē savu jēgu.

Atstāt atbildi

* Nokopējiet paroli:

* Un ierakstiet to šajā laukā:

XHTML: Drīkst izmantot šādus tagus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>

 
 
GoStats.com — Free hit counters
 
Hostings, virtuālo serveru noma, domēnu reģistrācija