Egleskoka emuārs

Aiz mākoņiem spīd Saule. Vienmēr.

Latviešu nacionālās īpatnības

Autors egleskoks @ 24. Jan 2009

Klausoties kārtējās ziņas par bezmaksas pakalpojumu faktisku pārvēršanu par maksas pakalpojumiem, sapratu vienu latviešu nacionālo īpatnību. Mēs ilgas paaudzes esam bijuši pakļauti svešām varām, pārsvarā vāciešiem, kas paši skaitās precīzi un piekasīgi. Arī mēs esam kļuvuši tādi paši, tikai ar vienu atšķirību: mēs ilgu laiku neticējām savai spējai kaut ko mainīt, un neticam vēl joprojām, pat ja nereti apgalvojam pretējo. Vairumā mēs ticam, ka kaut nedaudz, taču varam izmainīt savu dzīvi, taču pat neiedrošinamies iedomāties, ka varētu izmainīt pašus spēles noteikumus. Mēs spēlējam, taču savā nopietnībā aizmirstam, ka tā ir tikai spēle, ka lielākā daļa no “negrozāmajiem” likumiem ir pašu cilvēku savstarpējā noruna, veidota pēc kādam tobrīd izdevīgiem nosacījumiem.

Šāda dzīves uztvere ir kopīga daudzām tautām, kas vairāk par trim paaudzēm ir bijušas iekarotāju pakļautas, šai ziņā mēs neesam unikāli. Tā joprojām ir daudzās Āfrikas valstīs. Šī nenozīmības sajūta ir mūsu nacionālā trauma, no kuras jātiek vaļā. Cilvēks var visu, ko ir nolēmis paveikt, taču nolemj paveikt tikai to, ko uzskata par paveicamu.

Tieši tāpat ir ar latvieša vienpatnību un paļaušanos tikai uz sevi pašu: tā ir aizsardzības reakcija apstākļos, kad sveša vara ar aizdomām skatās uz jebkuriem pašorganizēšanās mēģinājumiem un jebkuru labu pasākumu cenšas izjaukt ar iefiltrētiem nodevējiem un provokatoriem pat tad, ja pasākums nerada nekādus draudus varai. Tāpēc labāk būt vienam, pats sevi nenodosi.

Latvietis cenšas izdzīvot vienatnē. Tomēr cilvēku spēks ir grupā, tāds ir dabas likums. Un latvietis cenšas lieki neriskēt, jo okupējošā vara kļūdas soda bargi. Vienlaikus, savu darbu mēs daram cītīgi un no sirds, jo tā esam audzināti: apstākļos, kad māc smagas nodevas un klaušas, vienīgais ceļš uz labklājību, vienlaikus nesanīstoties ar varu un paļaujoties tikai uz sevi, ir smags darbs.

No šejienes arī izskaidrojums latvieša dabai: latvietis labi strādā tad, ja pūlas savā un savu tuvinieku labā, ja darba augļi ir tieši atkarīgi no padarītā un ja ir droši zināms, ka kāds tos viņam nenokrāps. Tāpēc latvietis nestrādā uz pilnu jaudu, ja samaksu saņem pēc nostrādātā laika. Un tāpēc pārāk neraujas uzņēmējdarbībā, jo tas ir risks un viņu pavada neticība savai spējai izmainīt spēles noteikumus.

Spēles noteikumus var izmainīt, un tas ir jādara. Cita ceļa nav, ja gribam būt saimnieki savā zemē.

Kas attiecas uz latviešiem it kā raksturīgo skaudību un nenovīdību, īstenībā tā ir spēles noteikumu nepārzināšana apvienojumā ar aizskartu taisnīguma sajūtu, ko meistarīgi izmanto okupējošās varas.

Tagi:
Tēmas Latvijas iekšpolitika un ekonomika | 8 komentāri »

 
 
GoStats.com — Free hit counters
 
Hostings, virtuālo serveru noma, domēnu reģistrācija