Egleskoka emuārs

Aiz mākoņiem spīd Saule. Vienmēr.

Austersēņu audzēšanas tehnoloģija

Autors egleskoks @ 20. Jan 2009

Kopš 2010. gada 16. septembra darbojas atsevišķa lapa, veltīta austersēņu tēmai – austersenes.lv. Apkopota un nedaudz sistematizēta pieejamā informācija, sadalot apakštēmās; katru tēmu vai rakstu var komentēt. Ceru, ka interesentiem noderēs.

Pleurotus ostreatus, austersēne. Attēls no www.fungi4schools.org

Pleurotus ostreatus, austersēne. Attēls no www.fungi4schools.org

Nolēmu padalīties ar savu pieredzi austersēņu (Pleurotus ostreatus, angļu oyster mushroom, tree oyster, japāņu hiratake, tamogitake) audzēšanā. Ne katrā veikalā tās var nopirkt, lai gan sēnes tīri labas. To audzēšana ir elementāra un pieejama katram, jo audzēšanas tehnoloģija ir vienkārša.

Īss sēnes un dzīves cikla apraksts

Sporas dīgst uz gandrīz jebkura mitra, celulozi saturoša substrāta, un sēne attīstās kā gaiši pavedieni, noārdot celulozi, līdz sēņotne ir kolonizējusi visu substrātu. Tad parādās augļķermeņi, sākumā kā nelielu, apaļu bumbulīšu sakopojumi tumši brūni pelēkos toņos, vēlāk kā cepurīšu sakopojumi ar kātiņiem sānos. Sēnes apakšā lapiņas, kurās attīstās sporas. Cepurītes izaug 5-20 cm diametrā, un dažu dienu laikā apkalst un savīst, kaisot sporas vējā. Latvijā nereti sastopamas arī savvaļā, parasti uz nokaltušu vai kalstošu lapu koku stumbriem un celmiem, pavasarī un rudenī, kad mitrs gaiss, gadās arī vasarā. Sēņošanai var meklēt bebru nogāztas apses un bērzus, tārpainas reti.

“Sēkla”

Iesākumā vajadzīga “sēkla”, substrāta gabaliņi ar micēliju, no kura sēne aug tālāk. Tepat Latvijā, Carnikavas dārzniecībā ir tāda SIA Spora, kura tieši nodarbojas ar austersēņu micēlija audzēšanu, pats kādreiz pirku no Kozlovskas kundzes, laba manta. 1 micēlija vienība ir puskilograms graudu, kas apauguši ar micēliju. Ledusskapī tādu var glabāt kādu pusgadu vismaz, sēne nenosalst. Ir noteikti arī citi audzētāji.

Var darīt arī tā: atrodam savvaļas sēni. Sagriežam gabaliņos un sajaucam plastmasas maisiņā ar novārītām, mitrām lapu koku zāģu skaidām vai atejas papīra rulli, maisiņu aizsienam un noliekam siltā vietā, kur netiek klāt kukaiņi un gaidām kādu mēnesi. Sēņotnes gabaliņi sāks pūkoties, sēņotne augs kokā vai papīrā, un drīz vien jums būs savs sēklas materiāls. Tiesa, kad pats to izmēģināju, maisiņā bija iekļuvušas drozofilas un viņu kāpuri apēda visu sēņotni.

Substrāts

Der jebkurš galvenokārt celulozi saturošs materiāls, sākot no zāģu skaidām un salmiem un beidzot ar griķu sēnalām un makulatūru. Pats esmu mēģinājis ar salmiem un skujkoku skaidām, tāpēc stāstīšu par šiem.

Jo smalkāk sasmalcināts substrāts, jo labāk. Austersēnes aug arī koka bluķos, taču tad sēņotne daudz spēka patērē, laužoties cauri koksnei, un kolonizācija notiek lēnāk. Vislabākās ir griķu sēnalas, ko var dabūt no maizniekiem, jo tās ir smalkas, viegli birstošas un viegli blīvējamas, pie kam lētas un maz inficētas ar pelējumu. Pats ņēmos ar kviešu salmiem, jo tie bija pa rokai. Ideāli, ja salmus var sasmalcināt, taču arī nesmalcinātiem nav ne vainas, tikai vairāk darba ar blīvēšanu. Vislabākie ir sausi salmi, kas gadu vai vairāk nostāvējuši sausā vietā, jo pa šo laiku tur esošās sīkbūtnes ir novecojušas un vairs tik sparīgi neaug, kad salmus samitrina, un mazāk konkurē ar austersēnēm. Skujkoku skaidās sēne aug lēnāk, jo traucē sveķi un skābā vide.

Substrātu jādezinficē, lai iznīcinātu vai vismaz novājinātu konkurējošās sīkbūtnes, jo sevišķi zaļo pelējumu. Parasti to dara, lielā traukā noplaucējot ar karstu ūdeni. Der arī citas metodes, internetā bija ziņas par ūdeņraža peroksīda un celtniecības kaļķu izmantošanu – tos piejauc ūdenim, kurā izmērcē substrātu. Izmēģināju ar kaļķiem, darbojās. Parastais celtniecībā izmantojamais kaļķis ir kalcija oksīds (CaO), kas saskaroties ar ūdeni izveido diezgan stipru sārmu, kas tad arī iznīcina sīkbūtnes. Pamazām savienojoties ar CO2, veidojas krīts, CaCO3, nekaitīgs savienojums, kas plaši izplatīts dabā. Vienīgais, Latvijas kaļķakmeņos, no kuriem pie mums taisa kaļķus, ir daudz magnija (Mg), kura pārmērīgs daudzums austersēnēm esot kaitīgs. Pēdējā laikā man radušās nelielas aizdomas par kaitīgiem piejaukumiem kaļķos (skat. piezīmi šīs lapas beigās).

Tātad, ņemam lielu trauku. Manā gadījumā, tā ir 200 litru muca bez augšējā vāka. Kārtīgi piebāžam ar salmiem, noliekam šķērsām koku vai akmeni, jo pēc tam liesim virsū ūdeni, un salmi centīsies uzpeldēt. Pēc tam pa virsu uzmetam vienu riktīgu lāpstu ar kaļķi, un mucu pielejam ar ūdeni, kaļķis šķīst un ieskalojas salmos. Atstājam uz kādām 12 stundām, taču ne ilgāk par dažām diennaktīm, jo tad sārms pāriet par krītu un sākas pūšana. Pēc tam mucu gāžam otrādi uz kāda režģa un ļaujam salmiem notecēties, lieks ūdens mums nav vajadzīgs. Mucu atgāžam atpakaļ, un ķeramies pie substrāta pildīšanas maisos.

Maisi

Tipiski, sēņu audzētāji izmanto pabiezus polietilēna maisus, apmēram o,3 mm biezus, 90×45 cm. Biezums vairāk ir svarīgs tādēļ, lai blīvēšanas procesā maiss nesaplīstu un to varētu ērti pakarināt. Esmu mēģinājis arī ar atkritumu maisiem, nekraujot pilnus ar substrātu, vai vienkārši ietinot plēvē un ieliekot augļu kastē. Galvenais, lai attālums līdz virsmai nepārsniegtu apmēram 15-20 cm, jo tad vidū veidojas bezskābekļa apstākļi. Tā vismaz literatūrā raksta.

Vēlams, lai maisi būtu jauni, jo tie ir praktiski sterili. Jau lietotos maisus der dezinficēt tāpat kā salmus vai skaidas. Ja lietotajā maisā ir bijis pelējums, labāk tādu otrreiz neizmantot, jo pelējuma sporas ir izturīgas un tur atrodas lielā skaitā.

Ja mitrajiem salmiem brīvi piekļūst daudz skābekļa, rodas labvēlīgi apstākļi nevis austersēņu, bet tinteņu attīstībai. Pašam vienreiz tā eksperimentējot gadījās – izauga tintenes(Coprinopsis atramentaria), kuras arī esot ēdamas, vismaz teorētiski un bez alkohola :)

Sēšana

Pieņemsim, ka izmantojam standarta polietilēna maisus. Uzvelkam tīrus gumijas cimdus, lai sārmainais ūdens nesaēd rokas. Ja salmi karsēti, der arī tīras rokas. Ņemam salmus no mucas, liekam maisā, laiku pa laikam uzkaisot graudus ar micēliju. Šeit galvenais ir vienmērīgi sajaukt, lai sēņotnei augot jāpārvar mazāks attālums. Labi saspiest arī nenāk par skādi, lai ekonomiskāk izmantotu maisus un iegūtu vairāk sēņu no viena maisa. Pēc instrukcijas, viens micēlija maisiņš aiziet uz vienu substrāta maisu, taču esmu licis arī vienu ceturto daļu, un nav nekādas starpības, tāpat 20C temperatūrā raža ienākas apmēram mēneša laikā.

Ja vajadzīgs, pavairošanai var izmantot arī sēņotnes caurvītos salmus no apsēta maisa, kad tie ir balti, sajaucot ar svaigu substrātu apmēram 1:4 jaunā maisā. Kamēr sēņotne ir jauna un augoša, tā labi konkurē ar pelējumiem un citiem mikroorganismiem, vienīgi jāsargā no mazām, melnām mušiņām, kuras atgādina drozofilas, taču ir tumšākas un asākiem spārniem, sugu precīzi nenosaukšu, vairojas pūstošos augļos un dārzeņos. Tās sadēj olas sēņotnē, un kāpuri sagrauž sēņotnes pavedienus, maisa saturs izskatās tieši kā tārpu pārpilnā bērzlapes kātā. Ja mājās ir silts pieliekamais, ir risks, ka sēnes inficēsies ar mušu kāpuriem.

Pēc salikšanas maisos maisiem nogriežam stūrus, lai notek liekais ūdens, un maisus sabakstam ar nelielu nazi, pietiek ar kādiem 10 -15 caurumiem pa visu virsmu. Te vēlāk parādīsies sēnes.

Raža

Kā jau minēju, pirmā raža ienākas apmēram mēneša laikā, ja temperatūra ir ap 20-24 grādiem, augstāka par 30 vairs augšanu nepaātrina (rakstu pēc atmiņas). Telpa vēlams mitra, lai maisi lēnāk žūtu. Lai apkarotu zaļo pelējumu, telpas mitrumu der turēt virs 80% procentiem (pelējumam tik liels mitrums nepatīk) un nodrošināt vieglu gaisa kustību, jo arī tas nepatīk pelējumam. Droši vien esat ievērojuši, ka iekosts ābols, kas stāv atvilktnē vai plastmasas maisiņā, sapel daudz ātrāk nekā uz galda stāvošs. Sargāties no pelējuma ir svarīgāk, ja audzē masveidā, taču dažu maisu dēļ censties nav vērts, pilnīgi pietiek ar elementāras tīrības ievērošanu, salmus pakojot. Pelējuma sporas ir visur, atšķiras tikai daudzums.

Lai sēnes izaugtu glītas, dīgšanas brīdī tām vajadzīga gaisma, ne pārāk spēcīga. Līdz tam audzēt var tumsā. Jo tumšāks, jo vairāk cepurīšu veidojas čemurā, jo tās gaišāk krāsotas un jo sīkākas un jo sēnēm garāki kātiņi. Ja gaismas daudz, kātiņu praktiski nav, cepurīte no virspuses ir tumši pelēka vai brūna, atkarībā no sēņotnes šķirnes (celma). Sēnes novāc, kad cepurītes 4-10 cm diametrā, nevajag gaidīt, līdz tās sapūkosies. Novāc ar laušanu, ja griež, kāta paliekās vieglāk iemetas pelējums. No maisa, kur ir ap 15 kg mitru salmu, pirmā raža ir apmēram 2-3 kg sēņu. Pēc apmēram pusotra mēneša sēņotne ražo atkal, tikai katra nākošā raža ir ap 60% no iepriekšējās, maiss paliek manāmi vieglāks. Pēc trešās ražas parasti sākas pelēšana un/vai mušas, sēņotne ir novecojusi un mirst. Beigta sēņotne ir brūnā krāsā, pusšķidra.

Pirms vairākiem gadiem kāds mans paziņa arī audzēja austersēnes, maksājot iepircējai firmai par “apmācībām” plus sēņotni. Beigās nekāda sadarbība neiznāca, jo sēnes iepirka visai negribīgi, piesienoties pie sēņu kvalitātes  – precei nepareizs izskats, nav cepurītes 4-6 cm diametrā utt. Vārdu sakot, uztaisīja naudu ar “apmācībām”.

Ēšana

Parasti ēd ceptas vai vārītas, principā tāpat kā gailenes vai baravikas, personiski garšo zupā kopā ar pupiņām. Ir raksturīgā austersēņu garša, kas nedaudz atšķiras no meža sēņu garšas. Izlasījis, ka var ēst arī nevārītas, sagriezu kādus 300 gramus, sajaucu ar sīpoliem un skābo krējumu un nolocīju, eksperimentālā kārtā. Nekādas ļaunas sekas nemanīju, ne vēders sāpēja, ne kā savādāk. Varbūt man vienkārši kuņģis labi gremo :)

Veiksmīgu audzēšanu un labu apetīti. Starp citu, ir vēl arī citas sēnes, kas viegli audzējamas, ne tikai austersēnes un šitaki.

Piezīme 2009. g. oktobrī.

Palasījos par kaļķu iegūšanas tehnoloģiju, un radās aizdomas par iespējamu sēņu piesārņojumu ar smagajiem metāliem. Kaļķus iegūst, apdedzinot kaļķakmeni augstā temperatūrā, apmēram tūkstots grādos. Lai šādu temperatūru iegūtu, vienkāršākais veids ir fosilā kurināmā izmantošana, dedzinot izsmidzinātus naftas produktus, akmeņogļu pulveri vai dabasgāzi. Dabasgāze ir salīdzinoši tīra, taču no naftas un jo sevišķi akmeņoglēm kaļķos paliek izdedžu daļiņas. Ir zināms, ka akmeņogļu izdedžos ir dažādi metāli, piemēram, vanādijs, arsēns, torijs, dzīvsudrabs. Cik daudz šo metālu var nokļut sēnēs no kaļķiem, ir vēl nezināms jautājums, un vajadzīgs veikt laboratoriskas pārbaudes.

Par naudas taisīšanu ar austersēnēm (2009. gada novembris)

Iemetu aci dažās lapās, kurās tirgo ar austersēnēm saistītus produktus.  Zemāk īss apskats.

Bioloģisks produkts, austersēņu biezzupa sausā veidā. 3,5 unces par 6 USD, sanākot 4 porcijas. Ne tikai austersēnes. Tai pašā websaitā tirgo arī citas žāvētas sēnes, piemēram gailenes (7 USD par 1 unci) un šitakē. Bioloģiski audzētas žāvētas austersēnes maksā 4,50 USD par 0,5 uncēm (1 unce = apmēram 28 grami). Citā saitā šis produkts iet par 12,75 USD par pusmārciņas iepakojumu (apmēram 200 g).

Kaut kāds uztura bagātinātājs no austersēnēm. Šķiet, ka satur B vitamīnu. 180 kapsulas, katra pa 400 mg, 18 USD iepakojums. Domāju, kaut ko līdzīgu varētu uzražot arī no baravikām :)

Kādā vīnu tirdzniecības saitā var nopirkt mazu, jauku komplektiņu ar audzēt iesāktām sēnēm, kuras ražos apmēram pēc nedēļas. Par nelielu un taisnīgu 30 USD samaksu. Citā adresē līdzīgs komplektiņš, kas sausā veidā sver 235 gramus, maksā 16 angļu mārciņas. Neslikta cena par dažām sēnēm.

Secinājums. Vislielākā pievienotā vērtība rodas, ja austersēnes tirgo ar kādu “odziņu”, kā jau pieminētajos audzēšanas komplektiņos un kā bioloģiski tīru produktu. Austersēņu pulveri ķīnieši var saražot lēti un daudz, par to nav šaubu, un tur līst nevajadzētu – būs vilšanās.

Starp citu, Latvijā neesmu redzējis nevienu bērnu komplektiņu ar skudru māju, dažādiem augiem, circeņiem un tamlīdzīgām mazām, dzīvām mantiņām, kuru galvenā vērtība ir iespēja novērot dzīvības attīstību.

Tagi: , , , ,
Tēmas Lauksamniecība | 61 komentāri »

 
 
GoStats.com — Free hit counters
 
Hostings, virtuālo serveru noma, domēnu reģistrācija