Egleskoka emuārs

Aiz mākoņiem spīd Saule. Vienmēr.

Latviešu nacionālās īpatnības

Autors egleskoks @ 24 janvāris, 2009

Klausoties kārtējās ziņas par bezmaksas pakalpojumu faktisku pārvēršanu par maksas pakalpojumiem, sapratu vienu latviešu nacionālo īpatnību. Mēs ilgas paaudzes esam bijuši pakļauti svešām varām, pārsvarā vāciešiem, kas paši skaitās precīzi un piekasīgi. Arī mēs esam kļuvuši tādi paši, tikai ar vienu atšķirību: mēs ilgu laiku neticējām savai spējai kaut ko mainīt, un neticam vēl joprojām, pat ja nereti apgalvojam pretējo. Vairumā mēs ticam, ka kaut nedaudz, taču varam izmainīt savu dzīvi, taču pat neiedrošinamies iedomāties, ka varētu izmainīt pašus spēles noteikumus. Mēs spēlējam, taču savā nopietnībā aizmirstam, ka tā ir tikai spēle, ka lielākā daļa no “negrozāmajiem” likumiem ir pašu cilvēku savstarpējā noruna, veidota pēc kādam tobrīd izdevīgiem nosacījumiem.

Šāda dzīves uztvere ir kopīga daudzām tautām, kas vairāk par trim paaudzēm ir bijušas iekarotāju pakļautas, šai ziņā mēs neesam unikāli. Tā joprojām ir daudzās Āfrikas valstīs. Šī nenozīmības sajūta ir mūsu nacionālā trauma, no kuras jātiek vaļā. Cilvēks var visu, ko ir nolēmis paveikt, taču nolemj paveikt tikai to, ko uzskata par paveicamu.

Tieši tāpat ir ar latvieša vienpatnību un paļaušanos tikai uz sevi pašu: tā ir aizsardzības reakcija apstākļos, kad sveša vara ar aizdomām skatās uz jebkuriem pašorganizēšanās mēģinājumiem un jebkuru labu pasākumu cenšas izjaukt ar iefiltrētiem nodevējiem un provokatoriem pat tad, ja pasākums nerada nekādus draudus varai. Tāpēc labāk būt vienam, pats sevi nenodosi.

Latvietis cenšas izdzīvot vienatnē. Tomēr cilvēku spēks ir grupā, tāds ir dabas likums. Un latvietis cenšas lieki neriskēt, jo okupējošā vara kļūdas soda bargi. Vienlaikus, savu darbu mēs daram cītīgi un no sirds, jo tā esam audzināti: apstākļos, kad māc smagas nodevas un klaušas, vienīgais ceļš uz labklājību, vienlaikus nesanīstoties ar varu un paļaujoties tikai uz sevi, ir smags darbs.

No šejienes arī izskaidrojums latvieša dabai: latvietis labi strādā tad, ja pūlas savā un savu tuvinieku labā, ja darba augļi ir tieši atkarīgi no padarītā un ja ir droši zināms, ka kāds tos viņam nenokrāps. Tāpēc latvietis nestrādā uz pilnu jaudu, ja samaksu saņem pēc nostrādātā laika. Un tāpēc pārāk neraujas uzņēmējdarbībā, jo tas ir risks un viņu pavada neticība savai spējai izmainīt spēles noteikumus.

Spēles noteikumus var izmainīt, un tas ir jādara. Cita ceļa nav, ja gribam būt saimnieki savā zemē.

Kas attiecas uz latviešiem it kā raksturīgo skaudību un nenovīdību, īstenībā tā ir spēles noteikumu nepārzināšana apvienojumā ar aizskartu taisnīguma sajūtu, ko meistarīgi izmanto okupējošās varas.

Līdzīgi ieraksti

  • Nav līdzīgu ierakstu

8 komentāru ierakstam uz “Latviešu nacionālās īpatnības”

  1. acs teica:

    okupejoshas varas ir darijushas savu, Latvijas iedzivotaji ir saskelti daudzos dazados griezumos, ietekmes un intereshu sferaas, Un spelee pec dazadiem asv, krievu, vacu, zviedru, pseidolatvieshu utt speles noteikumiem. Meginajumi vienoties par citiem noteikumiem neiegust kritisko massu un tiek deeveeti par radikaaliem, sazverestiibaam vai sviestu. Ticu ka ir atrodami vienojoshi motiivi piem. Dziesmusvetki utml bet tie ir citaa dimensijaa, iespejams ka var speles noteikumus no vienas dimensijas transformeet ari citaa dimensijaa. Jaaiet laikam noskatiities Matrix movie..;) bet ja nopietni tad meginaats nav zaudeets.

  2. acs teica:

    Egle, Tev kredits ir? kreditliguma noteikumus nepamainiisi, kreditiestazhu likumu laikam gan var, nez cik taalu ar idejaam ir kreditnemeju apvieniba..

  3. acs teica:

    jaskataas patiesibai aciis, bet patiesibai ir vairakas sejas. Iespejams Latvijas valsts patiesibaa nemaz nepastaav, un visticamaak ka esam tikai buferzona kuraa nedarbojas speles noteikumi kas ir speekaa vacijaa, spanijaa, asv..; ja gribam spelet valsti tradicionalaa izpratnee un ieviest savus noteikumus, tas nozimee speeleet pret SVF noteikumiem un pret EU padomes noteikumiem un mums jarekinaas ka fondu naudas mums vairs nedos Un bus jaiztiek pashiem. Nato ari var noversties, un aatri var pienaakt briidis kad neatdosiet ar labu, panemsim ar varu, Krievija protams ir pirmais kandidaats. Veesturee viss ir rakstiits Un jaarod taadas idejas lai nav jakapj uz grabekliem, neskatoties uz to ka pasaule ir mainijusies, geopolitika ir taapati.
    Interesanti ko Godmanis korejaa darija..

  4. egleskoks teica:

    Jā, jāmēģina ir pavisam noteikti, un spēki jāpieliek ne tikai skata pēc. No kaut kā ir jāsāk, un šis kaut kas pirmām kārtām ir informācija. Zinu, ka daudzi izjūt vajadzību “darīt vienalga ko, ka tikai kaut kas mainītos”, taču ļauties šai sajūtai ir visai bīstami: Ļeņina vārdiem, tā var kļūt par “noderīgo muļķi”.

    Man kredītu nav, un labi, ka tā. Apstākļos, kad nav arī darba, varu justies samērā komfortabli.

    Ne tikai Latvija nepastāv, nepastāv arī citas nacionālas valstis, ir tikai ietekmīgas un pelnošas starptautiskas organizācijas, kuras visai augstprātīgi uzskata, ka tur visu savās rokās, visu kontrolē. Taču izskatās, ka arī viņiem līdz kontrolei ir visai tālu, jo sevišķi pēdējā laikā. Vienīgais, kas mūs kā cilvēkus visās valstīs un tautās ierobežo, ir domāšanas inerce. Viss, ko mēs zinām, ne tuvu nav viss, ko vispār var uzzināt un saprast …

  5. Latvietis teica:

    Noskatījos “Rīgas sargus”. Pieņemsim, ka tā arī bija. Tādā gadījumā visi tie gadi pēc pilskalnu atstāšanas un vācu, zviedru, poļu un krievu jūga tomēr atkopāmies – ar Mārtiņu tikām pie iebrucēju kara tehnikas, kara viltība izdevās un eva uzvaru, kurai līdz pēdējam neviens nopietni neticēja, ja arī gribēja. Vai tagad mums ir labāk, kad vairs nav tik nacionāla valsts, kas traucē, jo svešajiem ir “nacionālā kārts”, kas ietekmē tautas vienotību (-jauktās ģimenes nav nacionāli stipras, ja grib pašas palikt kopā) tikumi (darba, dzimumdzīves) ir gājuši uz leju, bet uz tiem turās ģimenes un valsts?
    Manuprāt ir labāk, gribas tā domāt :) Nu jau pirmā pēcpadomju paaudze būs izaugusi. Tiesa gan – no nekā 18 gados mēs no 1920 līdz 1938 esam paveikuši daudz vairāk nekā no 1990 līdz 2008 gadam. Tad nebija ko izsaimniekot, nebija ko likvidēt – kā no tīras lapas sākām – tas ir galvenais iemesls.

  6. egleskoks teica:

    Toreiz, pēc 1. pasaules kara, arī Eiropa bija drupās. Otrkārt, pasaulē valdīja zelta standarts: visas valūtas tika novērtētas zelta gramos pēc nemainīga kursa. Līdz ar to nebija tādu svārstību tirgos kā mūsdienās, kad svārstības pārdzīvo tikai uzņēmumi ar piekļuvi valsts kabatām.
    Latvietis labi strādā priekš sevis, tur darba tikums nav vajadzīgs.
    Abet par dzimumdzīvi – te varētu padiskutēt par patriarhālajām un matriarhālajām sistēmām un viņu atšķirīgajiem uzskatiem šajos jautājumos :)

  7. Klāvs teica:

    Piekrītu rakstam, tieši tā ir!

  8. Ritvars teica:

    Tas par raušanos vienatnē – pilnīga taisnība. Dienvidnieki labāk strādā kopā un paliek turīgi, latvieši pa vienam, bez radiem ar svešiem. Gan jau ar laiku tas mainīsies.

Atstāt atbildi

* Nokopējiet paroli:

* Un ierakstiet to šajā laukā:

XHTML: Drīkst izmantot šādus tagus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>

 
 
GoStats.com — Free hit counters
 
Hostings, virtuālo serveru noma, domēnu reģistrācija