Egleskoka emuārs

Reizēm ir sajūta, ka manas robežas izplūst. Dīvaina sajūta, ko ir ļoti grūti adekvāti aprakstīt. Runāju ar kādu cilvēku, un pēkšņi man šķiet, ka runāju ar sevi pašu. Vai arī skatos uz kādu priekšmetu, un pēkšņi šķiet, ka atceros, kā un kāpēc esmu to izgatavojis. Vai tā būtu vien no empātijas formām? Taču nē, jo nav dziļa emocionāla līdzpārdzīvojuma, ir tikai sajūta no sērijas “kad es esmu tā vecenīte, tad stāvot pieturā man salst kājas”. Vienkārši zinu, un viss. Vecenīte, kurai salst kājas, ir mana ķermeņa turpinājums.

Piedevām, nevar īsti saprast, vai tas esmu es pats, kas sajūt citus. Drīzāk tā ir kāda bezpersoniska esība, kam vienkārši sagadījies mitināties manā ķermenī. Ja jau mūsos katrā ir daļiņa Dieva, tātad apzinoties un saplūstot ar šo daļiņu, var… ko īsti var? Un vai vispār vajag kaut ko varēt?

2008. gads ir aiznesis daudzu pazīstamu cilvēku dzīvības, ir miruši daudzi tādi, kuriem, šķiet, tas laiks bija vēl jāpagaida. Neparasti nāvīgs gads.

Vienlaikus, 2008. gada nogalē un jo sevišķi 2009. gada sākumā aktīvi izplatās jaunas un neparastas idejas, cilvēki meklē izeju no esošās krīzes visās jomās. Un mani ir pārņēmusi neizskaidrojama cerība un optimisms,  jo daudzām problēmām ir atrodami vismaz teorētiski un bieži vien arī visai konkrēti risinājumi. Pasaule mainās, tas ir jaušams visās malās. Kā tieši un kurā virzienā, nav ne jausmas…

Un pasaule kļūst aizvien sarežgītāka un nenoteiktāka, un noslēpumaināka. Dīvaini, taču tas attiecas arī uz mani pašu. Man vairs nekas nav skaidrs.

“Dod man visu pasauli plus 5%” ir uzskatāms pastāsts par to, kā darbojas augļošana un mūsdienu naudas sistēma. Slavējami, ka cilvēki (konkrēti, Jūlija Dobrovoļska) ir pārtulkojuši šo rakstiņu, kas būtu iekļaujams katras pamatskolas kursā.

Tiem, kas grib iet dziļāk, un mēģina saprast, ko darīt, varu ieteikt ielūkoties Margrit Kennedy websaitā.

Pirms kādiem trim gadiem internetā uzdūros kādai senai zemes auglības uzlabošanas metodei, ko piekopuši pirmskolumba indiāņi Amazones baseinā, un ar kuru apstrādāto zemi mūsdienās vietējie devē par Terra Preta : zemē vienkārši iestrādā no organikas iegūtas ogles (angliski specifisks termins biochar). Pirms trim gadiem šī informācija bija nedaudz jāpameklē, taču tagad ar to ir pilns internets, zinātnieki intensīvi pēta jautājumu, un daudzi Austrālijas, ASV un R-eiropas zemnieki izmēģina pielietojumu praksē.

Tātad, sākumā ir celulozi saturošs organisks materiāls, kā zari, lapas, salmi, skaidas, mizas, utt. Šo masu karsē apmēram 350 C grādu temperatūrā, ar ko pietiek celulozes pārogļošanai. Praksē tas nozīmē gruzdošu ugunskuru. Tad iegūtās ogles sasmalcina, sajauc ar kādu slāpekli saturošu mēslojumu, lai “iesūcas”, piemēram, patur tvertnē ar izšķīdinātiem kūtsmēsliem vai citu pūstošu/rūgstošu organiku; tad iestrādā augsnē. Var arī uzreiz sajaukt ar augsni, taču tad efekta kādu laiku nebūs, jo ogles aktīvi piesaista dažādus augsnē esošus jonus. Piejaucamais daudzums augsnei ir aptuvens, pētījumos apstiprināts ražas pieaugums par 20 līdz 220%, ja ogļu daudzums attiecīgi 400 līdz 8000 kg/ha (pieminēts šeit). Kādā pētījumā ar pupiņām noskaidrots, ka efekts vēl izpaužas, ja ogles daudzums ir 60 g/kg augsnes, taču samazinās pie 90 g/kg.

Esot svarīgi, lai ogļu veidošanās nenotiek pārāk augstā temperatūrā, jo zemās pārogļošanas temperatūrās ogļu daļiņās saglabājas aromātiskie savienojumi, kuri nez kāpēc ļoti veicina mikroorganismu savairošanos.

Kāpēc tieši ogļu pievienošana augsnei manāmi ceļ tās auglību, vēl nav īsti noskaidrots. Zināms tikai tas, ka šādās augsnēs ir daudz vairāk mikroorganismu, tie ir daudzveidīgāki, daudz labāk attīstās sēnes, tai skaitā mikorizas. Praktiski nenotiek barības vielu izskalošanās no augsnēm, pat mitrajās un biežiem lietiem slacītajās tropu augsnēs, jo sīkporainā kokogle saista šķīstošus savienojumus līdzīgi kā aktīvā ogle gāzmaskā – daudzus gaistošus savienojumus.

Mālainās, nokrišņu caurskalotās tropu augsnes Amazones baseinā kultivējot ātri kļūst neauglīgas, jo siltums un mitrums veicina organisko vielu ātru noārdīšanos līdz šķīstošiem savienojumiem, kurus izskalo bagātīgie lieti. Taču no Terra Preta augsnēm var gadiem ilgi novākt labu ražu bez augsnes mēslošanas un augsnes noplicināšanās.

Šāda augsnes uzlabošanas metode ir interesanta arī klimata pārmaiņu kontekstā: tā ir iespēja uzlabot augsnes, vienlaikus uz ilgu laiku samazinot CO2 saturu atmosfērā, jo kokogle augsnē nenoārdās gadsimtiem ilgi. Tiesa, pats es cilvēkam kā klimata izmaiņu izraisītājam neticu, daudzi fakti to neapstiprina

Arī Latvijā varētu būt interesanta augsņu ielabošana ar kokogli, sevišķi jau siltumnīcās, kur nelielām platībām ir jādod liela raža.

Interesenti var palasīties angliski:

http://en.wikipedia.org/wiki/Terra_preta

http://www.biochar-international.org/

http://www.biochar.org – arī filmiņas

http://e-terrapreta.blogspot.com/

http://www.shimbir.demon.co.uk/biocharrefs.htm

http://terrapreta.bioenergylists.org/

http://www.css.cornell.edu/faculty/lehmann/publications/index.html – kāda zinātnieka publikāciju saraksts

Interesanti, interesanti: Neatkarīgā policistu arodbiedrība apgalvo, ka traktortehnika Rīgas centrā iebraukt drīkst,  saskaņā ar likuma burtu. Un Zivtiņš ļoti ciena likuma burtu, vismaz publiski.

Ierindas policija tomēr ir ar mums, tautu, ja arī CP priekšniecība varbūt nav Un arī policijā strauji pieaug bažas par kārtības iznīcināšanu valstī un pašas valsts graušanu, kā rezultātā ir tapis NPA aicinājums uzlabot situāciju savas kompetences ietvaros.

20 padomi diktatoram, ko izteicis Gēbelss, nacistiskās Vācijas propogandas ministrs. Interesanti vēsturiskā perspektīvā: pat diktatūra ir jābalsta uz tautas mīlestību…

Avots krieviski šeit.

Divdesmit padomu diktatoram un katram, kas par tādu vēlas kļūt

1. Diktatūrai ir nepieciešamas trīs lietas: cilvēks, ideja un sekotājs, kas gatavs veltīt dzīvi cilvēkam un idejai, un arī atdot par tiem savu dzīvību, ja nepieciešams. Bez cilvēka diktatūra irbezcerīga; ja trūkst idejas – tā nav iespējams; ja nav sekotāja, tad tāda diktatūra ir vienkārši neizdevies joks.

2. Vajadzības gadījumā, diktatūra var rīkoties pretēji parlamenta gribai, taču tā nekad nedrīkst rīkoties pretēji tautas gribai.

3. Sēdēt uz durkļiem nav pārāk ērti.

4. Diktatora sākotnējais uzdevums – padarīt populāru to, ko viņš vēlas, padarot tautas gribu par savējo. Tikai šādā gadījumā tautas masas viņu atbalstīs un viņam pievienosies.

5. Diktatora augstākais uzdevums ir sociālais taisnīgums. Ja cilvēki sajutīs, ka diktators pārstāv mazskaitlīgo bagāto buržuāziju, ar kuru viņiem nav nekā kopīga, tad diktatorā uzskatīs par visļaunāko ienaidnieku un ātri gāzīs.

6. Dikatūras varēs glābt tautu tajā gadījumā, ja zinās labākus valdīšanas veidus par iepriekšējiem, ar kuriem cīnās, un ja viņu vara tik stingri balstīsies tautā, ka tās būs atkarīgas nevis no ieroču spēka, bet no saviem sekotājiem.

7. Dikatoram nav jāseko vairākuma gribai. Tomēr tam jāspēj izmantot tautas gribu.

8. Vadīt partijas un masas ir tas pats, kas vadīt tautu. Tas, kurš noved postā partiju, novedīs tautu bezdibeņa malā. Politiskā māksla nebūt nav viltus ceļāuz citu rēķina iegūt ministra amatu.

9. Diktatūrām jāprot izdzīvot ar savu pašu gara spēku. Nav pieļaujams, ja labās idejas nāk no oponentiem, bet tās, kas nenāk no oponentiem, ir sliktas.

10. Nevajag kaunēties no oratora spējām. Par tām jākaunas tikai tad, kad darbi neseko vārdiem. Skaisti runāt ir labi. Drosmīgi rīkoties vēl labāk. Tipiskais reakcionārs, kā likums, neprot ne runāt, ne rīkoties. Viņam kaut kādā veidā ir izdevies nokļūt pie varas, taču viņam nav ne jausmas, ko ar to iesākt.

11. Nekas nav tik pretējs diktatora domāšanas veidam, kā buržuāziskā objektīvisma jēdziens. Diktatūra jau pēc savas būtības ir subjektīva. Tā obligāti nostājas kādā pusē. Ja tā cīnās par balto, tad obligāti jānostājas pret melno. Ja tā nenotiek, rodas briesmas, ka cilvēki sāks apšaubīt tās godīgumu attiecībā uz balto.

12. Dikatūra atklāti pauž, kas tā ir un ko tā vēlas. Nekas tai nav tik svešs, kā slēpšanās aiz ārējas izkārtnes. Tai ir drosme ne tikai rīkoties, bet arī izteikt paziņojumus.

13. Diktatūras, kas slēpjas aiz likuma, lai piešķirtu sev likumības ilūziju, ilgi neizvilks, pat ja arī viņu rīcība pauž pretējo. Tās iet bojā savas nekompetences dēļ, atstājot aiz sevis haosu un apjukumu.

14. Tikai tie, kuriem trūkst drosmes iestāties partijā, lielās, ka ir pārāki par partiju. Kad grūst pasaules, kad tiek satricināti pamati, kad revolūcionārā degsme pārņem veselas tautas un valstis, ir jāstājas partijā, ir jābūt par vai pret. Tas, kas apstājas pusceļā, kļūs par upuri paša neizlēmībai, jo viņu saplosīs pretrunas.

15. Varbūt tas skan smieklīgi, taču tā tas ir: dikatora būtība nedrīkst būt atkarīga no viņa vārda. Var valdīt, pat ja esi Ivanovs vai Petrovs. Taču par tiesībām saņemt titulu ir jācīnās. To nevar iegūt ar viltu.

16. Īsts diktators ir atkarīgs tikai no sevis, kamēr tā neīstais līdzinieks slēpjas aiz noteikumiem un juridiskiem paragrāfiem, lai attaisnotu savu rīcību.

17. Viss ģeniālais ir vienkāršs, un viss vienkāršais ir ģeniāls. Sīkiem ļautiņiem patīk slēpt savu niecību aiz sarežģītām lietām.

18. Armijas eksistē tādēļ, lai aizsargātu valsti no ārējiem draudiem, un nevis tāpēc, lai apspiestu tautu uzurpatoru saujiņas interesēs. Dikatūra, kas nespēj aizsargāties ar savu atbalstītāju palīdzību, ir pelnījusi gāšanu.

19. Primo de Rivera [Spānijas diktators, kas zaudēja varu 1930.g.] krita tādēļ, ka viņa vara balstījās uz ieročiem, taču tautā viņš bija iekarojis bija tikai naidu un nicinājumu.

20. Musolīni vekums ir neizkustināms, jo viņš ir savas tautas elks. Viņš Itālijai ir atgriezis to, kas vienmēr ir bijis pats labākais un drošākais valsts pamats – uzticēšanos.

Vakardien šeit uzrakstīju niknu emuāra ierakstu par to, ka 2009. gada 28. janvāra raksts “Dienā” par Latvijā ražotās pārtikas slikto kvalitāti ir klasisks melnā PR paraugs, jo raksta autora Aleksandra Vorobjova rakstītais galīgi negāja kopā ar manis izlasīto it kā šajā pašā pētījumā.

Šodien, manai sievai sarakstoties ar Vorobjova kungu, patiesība izrādījās vēl interesantāka. Izrādās, mūsu lasītais pētījums nav tas pats, par ko raksta Vorobjovs. Un viņš rakstīja par 2008. gada pētījumu, ko tūlīt pēc pabeigšanas ZM, kura šo pētījumu apmaksājusi, pasludinājusi par slepenu, līdz Dienai to izdevās iegūt. Kādēļ, par to lai spriež politologi. Fakts ir tāds, ka pirmo reizi šis pētījums tika publicēts aiznākamajā dienā, 30. janvārī, Dienas rakstā “Mārketinga padome pārbaudīs pētījumu par Latvijas produktiem“, kur ir saites uz abiem, 2007. un 2008. gada, pētījumiem lejupielādei no Dienas servera. Abus dokumentus PDF formā var ielādēt arī no ši ēmuāra (formāts bez rediģēšanas pārveidots no Dienas *.doc failiem).

2007. gada pētījuma pārskats

2008. gada pētījuma pārskats.

Izlasiet un spriediet paši. Ne viss ir tik briesmīgi, kā rakstā pasniegts, taču salīdzinājumā ar 2007. gadu atsevišķās produktu grupās atsevišķiem ražotājiem kvalitāte nav pati labākā.

Tāpēc par “melnā PR” lietošanu Vorobjova kunga virzienā atvainojos. Tomēr, 28. janvāra publikācijā Vorobjova kungam derēja norādīt, ka runa ir par 2008. gada vēl nepublicētu pētījumu.

The New York Times ir publicēts rakstiņš ar Putina runas atreferējumu, kas man šķita ne visai precīzs, vēl jo vairāk pēc runas pilnā teksta izlasīšanas angļu valodā. Runa visai interesanta un sakarīga, un izlasīšanas vērta. Tātad, galvenās domas manā pārstāstā:

Krīze ir globāla, atšķirībā no Lielās Depresijas 20. gs. 30-os gados. Volstrītas bankas pēdējos 12 mēnešos ir zudējušas summas, kas pārsniedz pēdējo 25 gadu peļņu.

Krīzes cēloņi ir vairāki. Tas ir kontroles trūkums pār finansu sistēmu, pārāk mazs naudas masas un starptautisko aizdevumu segums ar  reālām precēm un vērtībām. Tā ir sistēma, kad viens centrs bez ierobežojumiem drukā naudu un patērē preces, kuras ražo cits centrs, kurš savukārt uzkrāj citu centru drukāto naudu. Šī kārtība ir izgāzusies. Tas ir pārticības nevienlīdzīgs dalījums starp dažādām valstīm un sociālajiem slāņiem. Vēl viens cēlonis ir pārmērīgas cerības gan attiecībā uz korporatīvo peļņu, gan personisko labklājību, rezultātā radot pārmērīgu patērīnu, kas būtībā ir aizņēmums uz nākošo paaudžu rēķina. Šai cerību piramīdai bija jāsabrūk.

Pašlaik nedrīkt pieņemt vienkāršus, taču populārus lēmumus, kas ārstē simptomus, nevis cēloni. Nedrīkst ierobežot ekonomiskās plūsmas, radīt tirdzniecības barjeras un pievērsties ekonomiskajam egoismam. Pārmērīga ticība valsts visvarenumam un pārmērīga iejaukšanās ekonomiskajos procesos būtu vēl viena kļūda, ko jau pieļāva PSRS. No otras puses, pēdējā laikā tiek ignorēts brīvā tirgus princips, ka uzņēmējiem ir pašiem jāatbild par savu rīcību, un nevajadzētu cerēt, ka šīs atbildības uzvelšana valstij nesīs panākumus. Nevajadzētu pievērsties finansu populismam, jo pārmērīgi budžeta deficīti un valsts parādi ir tikpat kaitīgi kā spekulācijas ar akcijām.

Reti kurš saprot krīzes mērogus. Tās dziļums un ilgums būs atkarīgs no mūsu lēmumiem. Pirmkārt, ir jānoraksta visi bezcerīgie parādi un aktīvi. Otrkārt, jāatsakās no virtuālās naudas, pārvērtētiem pārskatiem un apšaubāmiem vērtējumiem, citādi reālais ekonomikas un firmu vērtējums nav iespējams. Vērtējumam jābalstās uz objektīviem pamatiem: uzņēmuma aktīviem un spējām radīt pievienoto vērtību. Treškārt, atkarība no vienas rezerves valūtas ir bīstama, tādēļ jāveicina vairāku spēcīgu rezerves valūtu veidošanās. Ceturtkārt, vairums nāciju pārvērš savas rezerves konvertējamā valūtā, lai tās nezaudētu vērtību; šīs valūtas emitētāji ir ieinteresēti, lai pārējie to izmantotu, tātad esam savstarpēji atkarīgi. No tā izriet, ka ir vajadzīgi starptautiski standarti makroenomiskajai un finansu disciplīnai. Tieši tāpat, multipolārā pasaulē jānodrošina starptautiska kārtība, tādēļ jāstiprina starptautisko organizāciju ietekme.

Katrai nācijai jāgarantē pieeja tehnoloģijām, būtiskākajiem resursiem un attīstības iespējām, lai novērstu līdzīgu krīžu atkārtošanos. Spējas un neparedzamas energoresursu cenu svārstības stipri destabilizē glabālo ekonomiku, jo traucē attīstīt alternatīvās enerģijas avotus un rada jaunas krīzes. Jārada līdzsvars starp piedāvājumu un pieprasījumu, izslēdzot finansu derivatīvu spekulatīvo ietekmi.

Arī Krieviju ir skārusi krīze, taču mums ir uzkrātas lielas rezerves, tādēļ mums ir lielākas manevra iespējas. Esam samazinājuši valsts izdevumus un nodokļus ražojošajai sfērai. Uzskatām, ka tie, kas jau pašlaik radīs labvēlīgus apstākļus investīcijām, būs pirmie, kas no krīzes atgūsies. Mūsu prioritāte ir labvēlīgas vides radīšana biznesam, konkurences veicināšana, un uz iekšējiem resursiem balstītas aizdevumu sistēmas radīšana, un infrastruktūras attīstība. Jau tagad eksportējam daudz pārtikas, un nākotnē plānojam to darīt vēl vairāk. Pievērsīsimies energoefektivitātes jautājumiem.

Mēs ticam, ka 21. gadsimts būs cilvēku ekonomikas, nevis rūpnīcu ekonomikas gadsimts. Tādēļ īpašu uzmanību pievērsīsim izglītībai un zinātnei, radīsim apstākļus, lai pasaules vadošie zinātnieki gribētu strādāt pie mums.

Izskan aicinājumi palielināt militāros budžetus, lai mazinātu bezzdarbu. Iespējams, īstermiņā šis pasākums atrisinātu nodarbinātības problēmas, taču tas nav ilgtermiņa risinājums, jo atņem resursus produktīvajai ekonomikai. Ekonomiskā krīze pastiprinās politiskās problēmas, un nereti šādos apstākļos valdības provocē konfliktus, lai novērstu tautu uzmanību no ekonomikas. Tādēļ jāstiprina starptautisko attiecību sistēma, lai būtu vairāk stabilitātes un drošības.

Risinājums būs grūts, taču iespējams, tādēļ visiem mums jāapvieno spēki.

Open Source grāmatas. Izrādās, ir arī tāda lieta.

Financial Times raksta, ka finansējuma trūkums starptautiskajai tirdzniecībai ir atdzīvinājis starpvalstu bartera darījumus, konkrēti pieminot Krieviju, Malaiziju, Taizemi, Kubu  un Vjetnamu, kas maina pārtiku pret palmu eļļu un citiem labumiem.

Tonna ar rīsiem ir tonna ar rīsiem, tonna ar dolāriem šodien ir vērtīga, rīt jau tikai makulatūras cenā, kas zin…

Pastāsts par melnajām krūmu pupiņām (Phaseolus vulgaris) sākās pirms pieciem gadiem, kad sieviņa būvmateriālu veikalā nopirka 100 gramus pupiņu. Šķirni vairs neatceros, par ko patiesi žēl, taču domāju, ka tā ir kāda no senajām, tā saucamajām “heirloom” šķirnēm, visticamāk no dienvidu vai centrālamerikas. Pašas pupiņas ir iegarenas, apmēram divas reizes garākas nekā platas, gatavojoties kļūst zilganvioletas, tad tumši zilas, un visbeidzot melnas. Pākstīm, kuras apspīd saules gaisma, veidojas violeti sarkans dzīslains raksts, sasniedzot koši lillā krāsu. Pārkstīs 4-6 sēklas, pākstis taisnas. Foto aptuveni attēlo formu un krāsu.

manas melnās krūmu pupiņas

Tā arī iesējām jūnija sākumā, un rudenī, apmēram augusta beigās – septembra sākumā novācām pirmo ražu. Nu jau tie bija vairāki kilogrami pupiņu. Lakstus sametām izklaidus uz siena šķūņaugšā, pa ziemu daļu apēdām, daļu pavasarī iesējām atkal. Taču rudens patrāpījās pavēss un lietains, tāpēc novācām ne gluži gatavas, un laksti novācot bija pamitri, ar ūdens pilieniņiem. Rezultātā uz siena samestie laksti ar visām pupiņām stipri iepelēja, visa raža no 5 apmēram 70 metrus garām dobēm. Nākamajā gadā nesējām, un vēl pēc gada šķūni tīrija laukā, pupiņu sažuvušos lakstus dedzinot kopā ar citu drazu. Sēklas tiesai savācu tās mazāk sapelējušās, sēklu dīdzība bija ap 50%. Iesēju tās pašas, tikai biežāk, un atkal raža izdevās. Šoreiz nolēmu neķēpāties ar ravēšanu un kaplēšanu, tā vietā vienkārši ar izkapti appļāvu nezāles gar vagas malām. Pļaut nācās 2 reizes sezonā, taču pļaušana, lai arī visas nezāles neiznīcina, tomēr netraucē pupiņu saknes pretēji ravēšanai. Nekādas laistīšanas, nekādu minerālmēslojumu, vienkārši ļāvu augt. Vislabāk, ja vasara patrāpās karsta, un vislabāk pupiņas aug no vēja aizsargātā vietā. Sausumu pacieš labi.

Pupiņas ir laba kultūra tāpēc, ka nav vajadzīgs slāpekļa mēslojums (augi paši simbiozē ar baktērijām piesaista slāpekli), un ziemā glabājot, peles tās neēd. Kaitīgus kukaiņus arī nenovēroju. Veikalos nereti var nopirkt baltās pupiņas, kurām pēc vārīšanas zem gaišā apvalka novērojami tumšāki plankumi; tās ir mazas, tumšas vabolītes, iegrauzušās pie dīgļa.

Augšanas apstākļi šajā gadījumā bija no nezālēm attīrīta mālsmilts augsne, netālu no Tukuma. Tiesa, vasaras otrajā pusē krietni sazēla īsstaru sīkgalvītes (Galinsoga parviflora), kuras vienkārši appļāvu; pirms pašas ražas novākšanas ievēroju, ka vagu vējainākajā galā vietās, kur sīkgalvītes bija atstātas neappļautas, pupiņu laksti bija treknāki un pākšu nedaudz vairāk; laikam nezāles labi aizsargāja no vēja.

Togad tās pašas pupiņas iestādīju arī nupat uzraktā pļavas gabaliņā, labā aizvējā, eksperimenta labad. Taču pupiņu raža bija niecīga, jo sienāži un gliemeži tās burtiski gabalos saraustīja, atstājot tikai dzīslas. Uz lielā lauka šie radījumi nelien, tur ir pārāk maza augu daudzveidība un pārāk sauss, taču šeit uzdarbojās nežēlīgi.

Šopavasar sēšu atkal, un ar lielām atstarpēm starp vagām, lai var ērti izpļaut. Man patīk, ka katru gadu nav jāpērk sēkla, un nekādu citu kreņķu. Optimizācija darbaspēka ietaupīšanas virzienā, un rezultātā pašaudzēts ekoloģiski tīrs rijamais

2009. g. rudens

Šogad atkal sēju pupiņas. Rudenī laiks bija samērā labs, tāpēc izauga. Uz rudeni atkal ieauga galinsogās, taču nekāda vaina, pa vasaru 2 reizes pavirši appļāvu nezāles un parasutīju galotnes lielākajām, kas tieši vagā. Kaut kur i-netā viens tautietis apgalvoja, ka pietiek tikai ar nezāļu nomīdīšanu. Būs jāparbauda nākošgad.

Cūku pupas arī padevās izcili, tikai baisi vaboļainas. Internetā izlasīju, ka sēkla pa ziemu jāglabā aukstumā, tad aukstums tās kaitēkļu olas nokaujot. Būs jāpamēģina, cūku pupas tagad stāv malkas šķūnī. Pagājušogad atkal apsēda melnās laputis

Pavasarī iepirku pandu pupiņas no vienas ekopreču tirgotājas, arī kāršu pupas. Izrādījās, ka no tiem 200 g pandu pupiņu sadīga tikai kādas desmit, un no kāršu pupām tikai viena nīkulīga. Laikam bija pārkaltētas žāvējot, kaut pati tirgotāja apgalvoja, ka dīgšot. Nekas, sēklas tiesa nākamajam gadam būs arī no tiem desmit krūmiņiem

Pelēkie zirņi, kas pirkti pārtikas veikalos, gan dīgst labi. Jāpameklē ekstra klases Latvijā audzētie pelēkie, un var sēt uz nebēdu, aug griezdamies, nomācot visu, kas apakšā, izņemot usnes – tās gan izspraucas līdz pašai augšai.