Manas robežas izplūst
Autors egleskoks @ 7. Feb 2009
Reizēm ir sajūta, ka manas robežas izplūst. Dīvaina sajūta, ko ir ļoti grūti adekvāti aprakstīt. Runāju ar kādu cilvēku, un pēkšņi man šķiet, ka runāju ar sevi pašu. Vai arī skatos uz kādu priekšmetu, un pēkšņi šķiet, ka atceros, kā un kāpēc esmu to izgatavojis. Vai tā būtu vien no empātijas formām? Taču nē, jo nav dziļa emocionāla līdzpārdzīvojuma, ir tikai sajūta no sērijas “kad es esmu tā vecenīte, tad stāvot pieturā man salst kājas”. Vienkārši zinu, un viss. Vecenīte, kurai salst kājas, ir mana ķermeņa turpinājums.
Piedevām, nevar īsti saprast, vai tas esmu es pats, kas sajūt citus. Drīzāk tā ir kāda bezpersoniska esība, kam vienkārši sagadījies mitināties manā ķermenī. Ja jau mūsos katrā ir daļiņa Dieva, tātad apzinoties un saplūstot ar šo daļiņu, var… ko īsti var? Un vai vispār vajag kaut ko varēt?
2008. gads ir aiznesis daudzu pazīstamu cilvēku dzīvības, ir miruši daudzi tādi, kuriem, šķiet, tas laiks bija vēl jāpagaida. Neparasti nāvīgs gads.
Vienlaikus, 2008. gada nogalē un jo sevišķi 2009. gada sākumā aktīvi izplatās jaunas un neparastas idejas, cilvēki meklē izeju no esošās krīzes visās jomās. Un mani ir pārņēmusi neizskaidrojama cerība un optimisms, jo daudzām problēmām ir atrodami vismaz teorētiski un bieži vien arī visai konkrēti risinājumi. Pasaule mainās, tas ir jaušams visās malās. Kā tieši un kurā virzienā, nav ne jausmas…
Un pasaule kļūst aizvien sarežgītāka un nenoteiktāka, un noslēpumaināka. Dīvaini, taču tas attiecas arī uz mani pašu. Man vairs nekas nav skaidrs.
Tagi: 2008, pasaule mainās, sajūta
Tēmas Pārdomas | 5 komentāri »
