Egleskoka emuārs

Aiz mākoņiem spīd Saule. Vienmēr.

"Diena", Latvijas produkti un melnais PR

Autors egleskoks @ 1. Feb 2009

Vakardien šeit uzrakstīju niknu emuāra ierakstu par to, ka 2009. gada 28. janvāra raksts “Dienā” par Latvijā ražotās pārtikas slikto kvalitāti ir klasisks melnā PR paraugs, jo raksta autora Aleksandra Vorobjova rakstītais galīgi negāja kopā ar manis izlasīto it kā šajā pašā pētījumā.

Šodien, manai sievai sarakstoties ar Vorobjova kungu, patiesība izrādījās vēl interesantāka. Izrādās, mūsu lasītais pētījums nav tas pats, par ko raksta Vorobjovs. Un viņš rakstīja par 2008. gada pētījumu, ko tūlīt pēc pabeigšanas ZM, kura šo pētījumu apmaksājusi, pasludinājusi par slepenu, līdz Dienai to izdevās iegūt. Kādēļ, par to lai spriež politologi. Fakts ir tāds, ka pirmo reizi šis pētījums tika publicēts aiznākamajā dienā, 30. janvārī, Dienas rakstā “Mārketinga padome pārbaudīs pētījumu par Latvijas produktiem“, kur ir saites uz abiem, 2007. un 2008. gada, pētījumiem lejupielādei no Dienas servera. Abus dokumentus PDF formā var ielādēt arī no ši ēmuāra (formāts bez rediģēšanas pārveidots no Dienas *.doc failiem).

2007. gada pētījuma pārskats

2008. gada pētījuma pārskats.

Izlasiet un spriediet paši. Ne viss ir tik briesmīgi, kā rakstā pasniegts, taču salīdzinājumā ar 2007. gadu atsevišķās produktu grupās atsevišķiem ražotājiem kvalitāte nav pati labākā.

Tāpēc par “melnā PR” lietošanu Vorobjova kunga virzienā atvainojos. Tomēr, 28. janvāra publikācijā Vorobjova kungam derēja norādīt, ka runa ir par 2008. gada vēl nepublicētu pētījumu.

Tagi: , , , , , , ,
Tēmas Lauksamniecība | Nav komentāru »

Krīzes laikā strādājoša ideja: garantēt preces kvalitāti

Autors egleskoks @ 10. Jan 2009

Kāds draugs pastāstīja, ka desas iepērkot vienā no nedaudzajām vietām, kur tirgo gaļas produktus ar garantētu kvalitāti. Iepērkot labāko no vairākiem ražotājiem un tirgo Rīgā, Jūrmalā, Balvos, citur. Tirgotājs  pasūta ražotājam izstrādājumu nevis ar ražotāja, bet ar tirgotāja zīmolu, kaut arī pats nav nekāds lielveikals.

Ideja mani ieinteresēja. Ļoti pareiza pieeja: laikos, kad cilvēki apgroza katru kapeiku, ir ļoti svarīgi zināt, ka naudu tērējam par labu produktu, nevis kaut kādiem aizvietotājiem, ka desā lielākā daļa ir gaļa, nevis soja, ciete un vēl sazin kas. Saucoties “Enhars”. Internetā meklēju, taču atsevišķas mājslapas viņiem neatradu.

Vēl viens aspekts: mūsdienās preču sortiments ir tiešām milzīgs, ražotāju daudz un ir grūti saprotams, kas, ko, un pēc kāda pasūtījuma ražojis. Ja padomju laikos pietika zināt svaiguma un kvalitātes pazīmes dažiem desmitiem pārdošanā esošu produktu (piemēram, ja svaigai zivij žaunu lapiņas pelēkas, tā zivs vairs nav svaiga), tad šodien pat ekspertam vairs nav viegli. Skaidri saskatāma izdevība kārtējai specializācijai: preču kvalitātes novērtētājs. Un atkal, ir iespēja iegūt ar savu reputāciju: tirgot tikai labu preci. Reputācija ir tāda smalka lieta: to ir grūti iegūt, taču viegli pazaudēt. Lielveikalu mārketinga speciālisti man te droši vien iebildīs :)

Vēl vienu piemēru pastāstīja sieva: kaut kur pie VEFa esot gaļas veikals, pie kura stāv rinda. Neparasta parādība šais laikos. Tiesa, rinda uz priekšu iet ātri, jo pārdevējas raujas vaiga sviedros. Un vistas tirgojot tikai uz iepriekšēju pierakstu, jo esot tiešām labas. Pēc viņas stāstītā, arī tas esot veikals ar garantētu preces kvalitāti: pats īpašnieks braukājot pa kautuvēm, pārbauda kvalitāti un veic iepirkumus. Normāla motivācija: kad daudzi tirgo surogātus, var iepelnīt ar kvalitatīvu preci. (2011. gada sākums: bizness joprojām notiek, uz izskatās, ka labi).

Vēl piemērs. Netālu no manas mājas un netālu no Arēnas “Rīga” ir augļu veikals, kura īpašniece vienlaikus ir arī galvenā preču iepirkuma veicēja. Tiešām labi augļi, un par labām cenām, tuvām tirgus cenām. Un saskatāma līdzība ar iepriekšējiem piemēriem: īpašnieks ir preces kvalitātes kontrolētājs. Jā, motivācija ir spēks.

Līdzīgi ar piena produktiem. Lielās pienotavas ir kredītu žņaugos, kā jau visi mūsdienu modernie uzņēmumi, un izmaksas sedz uz ražotāju rēķina, jo citos virzienos tas nav iespējams. Daži piena ražotāji atgriežas pie deviņdesmito gadu prakses – tirgo pienu paši. Lai izdzīvotu, tas der. Tikai tirgo ne vairs māju pagalmos, bet tirgos (Piena lielražotājs pienu sāk pārdot pats)

Te nu mans ierosinājums krīzes laikiem: Katrā pilsētā un jo sevišķi Rīgā ir jāatjauno nelieli tirgi, kuros tirgoties var katrs, kas vēlas, bez visādiem ierobežojumiem un kontrolēm. Cilvēki nav tik stulbi, lai otrreiz iepirktos pie kāda, kura dēļ naudu izmetuši vējā. Un dažādu sīkumainu kontrolējošo institūciju vara ir jāierobežo, ja runa iet par izdzīvošanu.

Tagi: ,
Tēmas Latvijas iekšpolitika un ekonomika | Nav komentāru »

 
 
GoStats.com — Free hit counters
 
Hostings, virtuālo serveru noma, domēnu reģistrācija