Egleskoka emuārs

Atbilde, vai vismaz viens no atbildes variantiem par lata nedevalvēšanu, ir atrodams The Wall Street Journal publikācijā par Starptautiskā Valūtas Fonda politikas izmaiņām pēdējās krīzes ietekmē.

Izrādās, latu nedevalvēja tāpēc, lai mēs varētu atmaksāt savu parādu Rietumeiropas bankām – SVF ieteica devalvēt, taču ES un ECB bija pret. No sevis varu piemetināt, ka mums nav ne zelta un dimanta raktuvju, ne kakao plantāciju, pat ne daudz čaklu cilvēku, ar kuru palīdzību šo parādu varētu segt. Tāpēc nolēma mūs pietaupīt, la pavisam nenogalinātu slaucamo govi

Citāts:

“In Eastern Europe, the IMF generally limited its requirements for loans to cuts in spending. In Serbia, IMF economists criticized the country for failing to privatize state industries and neglecting exports, but they didn’t insist on a privatization program, as they had in Asia and Latin America. Serbia is in line to receive $4 billion in loans.

When Latvia requested loans(Tātad pieprasīja?!), IMF economists considered stipulating that the country devalue its currency, the lats, and end its peg to the euro. That would have made imports less affordable, but could have made the country’s exporters more competitive.

But after the European Union and European Central Bank pressed the IMF to keep the currency peg to make it easier for Latvia to pay debts to Western European banks, the IMF relented, say European and IMF officials. Instead of devaluation, the IMF settled for a steep cut in government salaries, which the Latvian government backed anyway.”

Tiešām reizēm ir izdevīgi būt tādam, no kura nav ko ņemt…

Ja var ticēt NRC Hndelsblat publikācijai, mūsu Latvija nemaz tik slikti uz kopējā ES fona neizskatās. Procentuāli mērot, mums ir viens no mazākajiem valsts parādiem ES, piemēram, tikai 12,5% no gada iekšzemes kopprodukta; Itālijai tie ir 105%, vissliktākais rādītājs. Arī bezdarba ziņā mēs neesam tie sliktākie, kaut gan ir pamats šaubīties.

Latvijas valsts parādi, salīdzinot ar citām ES valstīm

Kā saucas nometne, kas ir norobežota no ārpasaules, kurā nedrīkst filmēt un intervēt cilvēkus, un kurā var tikt iekšā un ārā tikai ar apsardzes atļauju, un kurā katram jānēsā plāksnīte ar identifikācijas informāciju?

Nē, tā nav koncentrācijas nometne, tā ir tikai ASV federālās valdības un/vai štata “palīdzības nometne” trūkumā nonākušajiem, bezpajumtniekiem.

Nu es sāku saprast, kāpēc jaunā ASV vēstniecība Latvijā (būvlaukums netālu no Spices) būs ar augstiem betona žogiem un dzeloņdrātīm apjozta.

“Jaunā pasaules kārtība” ir vīzija, saskaņā ar kuru pasauli vajadzētu pārvaldīt “izredzētajiem” ar visvarenu un visuresošu roku, un pasaulē nebūtu robežu, atsevišķu tautu un iespējas cīnīties ar pastāvošo kārtību, kaut kas savā būtībā stipri Orvelisks. Programmā ietilpstot arī planētas iedzīvotāju skaita samazināšana līdz “zelta miljardam”. Vai notiek kustība šīs kārtības virzienā, vēl nedaudz var šaubīties, taču ASV valdības noklausīšanās un izsekošanas iespējas un to pielietojums pasauli bīda šai virzienā. Savā dziļākajā būtībā “Jaunā pasaules kārtība” ir tas pats senais un primitīvais sapnis par absolūto varu, tikai ar to atšķirību, ka mūsdienu tehnoloģijas, gan materiālās, gan sociāli-psiholoģiskās, ir padarījušas šo sapni daudz reālāku.

Dž. H. Velss 1940. gadā sarakstīja grāmatu “The New World Order”, kurā apsprieda “pasaules valdības” ideju. Brīžiem interesantas domas, ja ņem vērā, ka šī viņa grāmata esot kalpojusi par iedvesmu vienam otram “Jaunās pasaules kārtības” politiskajam autoram.

Globālai valdībai ir vajadzīga globāla nauda, jo nauda ir viens no politiskās un impēriskās kontroles ieročiem. Ķīna izsaka priekšlikumu starptautiskajos norēķinos aizstāt ASV dolāru ar Starptautiskā valūtas fonda vienību SDR, kas pati ir balstīta uz dolāru, eiro, angļu mārciņu un jēnu. Ķīna baidās zaudēt savus dolāru iekrājumus (ap diviem triljoniem USD), tāpēc cenšas vismaz kaut kā glābt situāciju, jo sagaidāma stipra USD inflācija. ASV kā globālajai parādniecei šis Ķīnas priekšlikums arī der, jo ļauj nemaksāt vismaz daļu no saviem parādiem; un SDR izmantošana starptautiskajos norēķinos ir solis tuvāk globālai, no kādas konkrētas valsts neatkarīgai naudai. Līdz ar to valstis daļēji zaudē vadību pār saviem naudas resursiem.

Gorbačovs uzstājas ar runu, kurā paziņo, ka “amerikāņi ir gatavi savi perestroikai”. Zinot, kādas “FEMA camps” jeb koncentrācijas nometnes ir sabūvētas ASV, mēs diezgan labi varam nojaust, kas tā būs par perestroiku.

Viens no Gordona Brauna padomniekiem paziņo, ka Apvienotās Karalistes iedzīvootāju skaitu jāsamazina uz pusi, citādi visiem pie pašreizējā dzīves līmeņa resursu nepietiks. Par to, ka varētu arī mainīt dzīves stilu, laikam aizmirst piebilst. Šķiet, ka tehnoloģiju attīstība ir novedusi līdz loģiskajam noslēgumam: roboti saražo visu, ko vajag, un liekie cilvēki jāiznīcina, lai nemaisās pa kājām tiem, kas gūst peļņu. Publiku sāk “sildīt” šajā virzienā.

Džeimss Hansens no NASA paziņo, ka “klimata izmaiņu novēršanā demokrātija netrādā” un ierosina protestēt un rīkoties citādi. Re, kā tas strādā: vispirms cilvēkiem iestāsta, ka klimata pārmaiņas ir ļoti draudīgas un lietas labā kas jādara. Piemēram, jātirgo oglekļa kvotas. Tad cilvēki sāk pieprasīt aktīvāku valdības rīcību, ar vai bez demokrātijas, un beigās valdība “tautas pieprasījuma motivēta” droši vien izdos verdiktu: “Bez oglekļa kvotas Tev nebūs malku dedzināt”. Rezultātā dabūjam vēl vienu kontrolētu dzīves sfēru.

Par ĢMO un starpnacionālajām biotehnoloģiju kompānijām, starptautiskajām patentu un autortiesībām, Eiropas Savienības konstitūciju, Codex Alimentarius un tamlīdzīgi – tas viss standartizācijas un kontroles, kontroles, kontroles virzienā.

“Jaunā pasaules kārtība” tuvojas lēnām, un protams, tikai mūsu pašu, nesaprātīgo pingvīnu, labad. Kopaina vismaz par to liecina, taču varbūt es esmu vienkārši stulbs…

Daudzi ietekmīgi finansisti iesaka SVF sadrukāt naudu, lai veiktu “kvantitatīvu atvieglošanu” – acīmredzot naudas trūkums kaitē ne tikai mazajam cilvēkam. Protams, SVF nedrukās dolārus, bet SDR, kas lietas būtību daudz nemaina: ir paredzama inflācija pasaules mērogā.

Kas savukārt nozīmē, ka gan lats, gan eiro var zaudēt daļu no savas vērtības, neatkarīgi no mūsu valdības vai ECB centieniem.

Dažs labs Volstrītas baņķieris silti iesaka izdzīvošanas nolūkos turēties pie mājas ar zemes gabalu, ko nenomāc kredītu nasta un kas izmantojams pārtikas audzēšanai.

Mūs joprojām turpina biedēt ar globālās sasilšanas izraisītajiem draudiem cilvēcei, taču draudētāji aizmirst piebilst, ka šādas bažas ir jau vismaz 100 gadus senas, un joprojām nav piepildījušās. Jā, klimata izmiņas notiek, kā tas ir noticis jau miljoniem gadu, un cilvēka loma šai procesā ir stipri tuva nullei. Kāpēc, par to var palasīties šajā blogā.

Ne mazāk interesants ir jautājums, kāpēc kādam ir izdevīga panikas celšana par cilvēces drīzo bojāeju no karstuma vai aukstuma, vai abiem kopā?

Globālā sasilšana ir “globāla problēma”, tātad jārisina globāli. Ne jau velti problēma šādi nosaukta, lietojot vārdu “globāls”. Globālam risinājumam ir vajadzīgi globāla koordinācija un resursu mobilizācija, tādēļ rodas burvīgs iegansts uzlikt nodokli visiem un visam, kas jebkādā veidā izdala CO2, metānu un citas “briesmīgi kaitīgas” gāzes. Un ja kāda cilvēku grupa vai valsts atsakās ar savu maksājumu atbalstīt kopējo glābšanas pasākumu, ir ļoti labs iegansts vērsties pret tiem ar sankcijām vai par karu. Nedrīkst taču apdraudēt kopējo izdzīvošanu! Lūk, arī nauda.

Ir viens labs rakstiņš par Austrālijas govīm un aitām. Austrālijas lauksaimniecības ministrs izdomājis bīdīt pētījumus, lai iegūtu tehnoloģiju, kas darītu govju un aitu pirdienus un atraugas videi draudzīgākas, talkā ņemot arī ģenētisku modificēšanu. Klasisks valsts naudas šķērdēšanas piemērs. Tiesa, nedaudz skaidrākās galvas ierosina vairāk audzēt ķengurus, kuru zarnu trakts tik daudz gāzu neražo.

Ļoti iespējams, pēc gadiem desmit mums uztieps šādas ģenētiski modificētas govis, lai “cilvēces glābšanas vārdā” iegūtu vēl lielāku kontroli pār mūsu pārtikas ražošanu. Beigās iestāsies situācijā kā Dž. Rodāri “Sīpoliņā”, kad ļaudīm jāmaksā par lietu, kas līst, un gaisu, kuru tie elpo.

Krīze ir, kad naudas daudzums apritē nenodrošina pietiekošas iespējas veikt maksājumus. Cēloņi tai ir vairāki, taču galvenais cēlonis – visa nauda apritē ienāk kā kredīti no bankām un atgriežas atpakaļ kā pamatsummas maksājumi plus procenti. Šāda aprite ilgstoši ir iespējama tikai augošas ekonomikas apstākļos, kad ir iespējams aizņemties naudu uz paredzamās peļņas rēķina, lai atdotu tekošos parādus. Ja izaugsme nav paredzama, jauni kredīti tiek izsniegti mazāk vai nemaz, taču parādi joprojām jāatdod; veidojas situācija, kāda tā ir pašlaik, kad nauda kļūst arvien dārgāka un visi cenšas to neizdot, un darbu var turpināt tikai īpaši pelnoši uzņēmumi.
Apstākļos, kad par kredītiem atdodamās naudas daudzums vienmēr pārsniedz apritē esošās naudas daudzumu, rodas nevajadzīgi spēcīga konkurence, un sabiedrībā veidojas atbilstoši uzvedības modeļi.
Nauda, ja neskaita inflāciju, savu vērtību ar laiku nezaudē; tas ir pilnīgi pretēji dabā esošajam, kad vairums preču un materiālo vērtību ātrāk vai lēnāk noveco. Izņēmums ir zelts un citas līdzīgas preces. Līdz ar to, ir motivācija visu, kam vien ir kāda vērtība, pārvērst zeltā vai naudā, jo tā var lēti izvairīties no neizmantotas vērtības pakāpeniskas zaudēšanas.
Tieši šī naudas īpašība, spēja saglabāt vērtību laikā, ir pamatā augļošanas parādībai. Ir taču daudz izdevīgāk aizdot naudu uz procentiem, un saņemt peļņu procentu veidā tikai tāpēc, ka esi aizdotās naudas īpašnieks! Rodas situācija, ka “nauda vairo naudu”, veidojas parazītisms un maksāšanas līdzekļu koncentrācija, kas paralizē ekonomiku, jo netiek veikti daudzi darījumi, kuriem pietrūkst naudas. Ja nauda nelietojot zaudētu savu vērtību, būtu motivācija materiālās vērtības krāt pašatjaunojošu resursu veidā: tikai tiem, piemēram mežam, vērtība ar laiku pieaug. Pašlaik, ja peļņa no meža nociršanas un naudas aizdošanas uz procentiem pārsniedz sagaidāmo peļņu no meža pieauguma tādā pašā periodā, ir ekonomiska motivācija to nocirst jau šodien.
Naudas galvenā funkcija ir padarīt iespējamu ērtu preču un pakalpojumu apmaiņu. Salīdzinot ar šo, vērtības saglabāšanas funkcija ir otršķirīga.

Tātad:
1. Nauda jālaiž apritē, neizmantojot kreditēšanu, un tas jādara apmaiņā pret reāliem pakalpojumiem, lai sabalansētu naudas un preču/kapitāla līdzsvaru.
2. Naudai ir jāzaudē vērtība, ja turētājs to neizmanto, pietiek ar 2% katras 30 dienas. Tas motivē naudu aprozīt un aizdot bez procentiem, jo tikai tā var saglabāt tās vērtību. Vienlaikus, ir arī motivācija naudas vietā uzkrāt kapitālu, kas dod ienākumus vai ar laiku palielina savu vērtību.
3. Jāatsakās no piedalīšanās starptautiskajā finanšu sistēmā, kura darbojas ar kredītu naudu, vai arī jāpiedalās tajā ierobežoti, cik tas ir vajadzīgs ārējai tirdzniecībai.

Kam angļu valoda saprotama, var palasīties Friends of Earth Europe lapu par ģenētiski modificētiem organismiem un to izmantošanu pārtikā Eiropā. Paldies Ancei par adresi

Saskaņā ar Bloombergs, Latvijas kredītreitings pazemināts līdz BB+, “junk”, un nu mēs esam vienā laivā ar Rumāniju, Azerbaidžānu un Melnkalni. Interesanti, ka pēdējā laikā ārzemju prese par mums raksta daudz sliktākas lietas, nekā varam dzirdēt pašmājās. Vai nu mūsu stāvoklis patiesībā ir daudz sliktāks, vai arī ārzemnieki neko nejēdz, par ko gan nedaudz šaubos.

Nešaubos, ka pāris mēnešu laikā sekos devalvācija, pēc kuras ārzemnieki izpirks visu, kas mums vēl atlicis. Piemēram, noprivatizēs Rīgas ūdensapgādi vai kaut ko citu no infrastruktūras. Un tad būsim galīgā tūtē, kad būs jāmaksā uz katra soļa.

Ko darīt? Varētu izmantot izdevību, lai pārtaisītu finansu sistēmu, pārejot no kredītekonomikas uz darba ekonomiku. Kreditēšana sarūkošas ekonomikas apstākļos pat uz vislabvēlīgākajiem nosacījumiem noved pie ekonomikas vēl straujākas sarukšanas, jo kredītus var atdot tikai uz ekonomikas pieauguma rēķina. Vajadzīga norēķinu sistēma, kad nauda apgrozībā nokļūst proporcionāli veiktajam lietderīgajam darbam.

Dažreiz ir vajadzīgs dažos vienkāršos vārdos paskaidrot, kas ir ģenētiski modificēti organismi, un ar ko tie atšķiras no normāliem, parastiem organismiem.

Dabā viss dzīvais dzimst, vairojas un mirst. Gan cilvēki, gan augi, gan mikrobi. To zin katrs. Tāpat, katrs zin, ka bērni vienmēr ir līdzīgi saviem vecākiem. Zirgam vista nepiedzims, un no zirņa ozols neizaugs, kā smejies. Arī tas ir visiem zināms.

Dažreiz bērniem ir kāda tāda īpašība, kāda nevienam no vecākiem nekad nav novērota, un arī nevienam no iepriekšējām paaudzēm arī ne. To sauc par mutāciju, ko var uzskatīt par Mātes Dabas variantu, jaunievedumu vai arī par kļūdu, ja izmaiņa ir attiecīgi neitrāla, noderīga vai kaitīga. Vairums no šādām izmaiņām parasti ir kaitīgas un bērnam traucē dzīvot.

Cilvēki jau senatnē novēroja, ka gan dzīvnieki, gan augi, kuru vecākiem piemīt noteiktas īpašības, bieži vien tās nodod saviem bērniem. Pienīgu govju pēcteces, ja dzimušas pēc lecināšanas ar pienīgu govju pēctečiem-buļliem, arī būs pienīgas. Atlasot dzīvniekus un augus ar cilvēkam vēlamajām īpašībām un veicinot to vairošanos, ir izveidotas visas esošās mājdzīvnieku un kultūraugu šķirnes. Šo vēlamo īpašību izkopšanu sauc par šķirņu selekciju.

Selekcija atlasa un pastiprina jau dabā pastāvošās īpatnības, tā nerada principiāli jaunas pazīmes.

Dažreiz dabā ir novērojamas mutācijas, kad kādam augam vai dzīvniekam parādās kāda kvalitatīvi jauna, neparasta pazīme, kura kalpo par pamatu jaunai šķirnei. Piemēram, lazdas nevis ar taisniem, bet spirālveidā savītiem zariem; egles, kuru zari zarojas daudz retāk nekā normāli un tādēļ veido garus un tievus zarus; Beļģijas zilās govs, kura ir neparasti muskuļaina, jo nedarbojas gēns, kas ierobežo muskuļu augšanu(). Selekcija vienmēr darbojas ar organismu dabisko mainību un pazīmēm, kas dzīvajām būtnēm rodas dabiski.

Selekcija ir diezgan ilgs process, šķirnes izveide nereti aizņem selekcionāra mūžu vai ievērojamu tā daļu. Tādēļ ir mēģinājumi šo procesu paātrināt ar dažādām zinātniskām metodēm, kas negaida, kad vēlamā pazīme tiks pastiprināta selekcijā vai pati radīsies dabā, bet pārliek informāciju (gēnus) par kādu pazīmi no viena organisma, kuram šī pazīme ir, kādā citā organismā, kuram šīs pazīmes nav.

Process ir ļoti sarežģīts un jāpārvar dažādi šķēršļi, jo tā ir iejaukšanās citā dzīvā būtnē tā, lai to nesabojātu. Rezultātā iegūst dzīvu būtni, kurai ir viena vai vairākas pazīmes no citām, bieži vien ļoti atšķirīgām būtnēm. Šādas dzīvas būtnes dabā vai selekcijā rasties nekādi nevar, tās var rasties tikai cilvēka tiešas iejaukšanās rezultātā. Tie ir tā saucamie transgēnie jeb ģenētiski modificētie organismi (ĢMO).

Galvenā atšķirība starp parastiem un ģenētiski modificētiem organismiem ir avotā, no kura nāk organisma pazīmes: ĢMO viena vai vairākas pazīmes nāk no citām, bieži vien visai atšķirīgām sugām, veidojot kombinācijas, kas dabā nebūtu iespējamas, kamēr pārējām būtnēm – no tās pašas vai kādas tuvu radniecīgas sugas (starpsugu hibrīdu gadījumā).

Piemēram, Bt kukurūzai “iešūts” gēns no mikroorganisma Bacillus thuringiensis, kas rada kukurūzas izturību pret kaitīgu kukaini Ostrinia nubilalis. Bacillus thuringiensis dabā ir sastopams augsnē, uz augiem un dažu kāpuru vēderos. Mikroorganisma gēns ļauj augam sintezēt vielu, kas daļai kukaiņu sugu zarnās izveido caurumus, izraisot infekciju un nāvi, tai skaitā minētajam kaitēklim. Vai šī viela ir kaitīga cilvēkam un dzīvniekiem, kuri ēd Bt kukurūzu, var noteikt tikai izmēģinājumos. Tāpat der arī papētīt, kā šādas kukurūzas ziedputekšņi ietekmē bites, kuras tos vāc. Piedevām, daudzi gēni ietekmē vairākas būtnes pazīmes, vēl vairāk sarežģījot aplēsumus par tās kaitīgumu vai nekaitīgumu.

Izturību pret šo kaitēkli kukurūzai var izveidot arī selekcijas ceļā, taču tas prasītu daudz vairāk laika, un pavisam noteikti izturības pamatā būtu pašas kukurūzas gēni, nevis pārņemtie no Bacillus thuringiensis. Tāpēc iespēja, ka kukurūza pēkšņi ir kļuvusi kaitīga ēdājiem, būtu praktiski nulle, ko tik viennozīmīgi nevar apgalvot par Bt kukurūzu.