Egleskoka emuārs

Mums ir tā saucamā “vietējā elite” – bagātu cilvēku slānis ar politiskiem kontaktiem, kas patiesībā stūrē Latvijas valsti. Izskatās, ka viņiem ir pilnīgi pie vienas vietas, kas notiek ar Latviju un tās iedzīvotājiem, kamēr viņi paši var netraucēti pelnīt un čupoties savā starpā. “Greed is good”, jeb “Alkatība ir laba”, kā saka neoliberāļi. Ja noreducē līdz skaitļiem peļņas/ieņēmumu tabulā, nav nekādas dižās starpības, cik īsti ir bezdarbnieku, ja vien peļņa nemazinās. Ja nu galīgi viss brūk, vienmēr taču var emigrēt – parādā taču paliks valsts, nevis katrs atsevišķi.

SVF sēž tieši tādi paši brālīši, tikai ar citu mērogu. Arī viņiem ir pilnīgi pie vienas vietas, kas notiek Latvijā, ja tikai viņu pārstāvētajām bankām tiek atdoti parādi kopā ar procentiem. Un paņemt viņi mācēs, Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Interesanta intervija ar Godmani publicēta NRA, par pašreizējo krīzi un valdības rīcības motivāciju. Centrālās tēzes:

1. 2008. g. 21. oktobrī notika sēde, kurā Eiropas Padome pieņēma lēmumu, kas uzlika par pienākumu visām ES valstu valdībām nepieļaut nevienas sistēmas bankas bankrotu.  Tas viss tika nodrošināts ar vairāk nekā 200 miljardiem naudas, kas tika guldīta iekšā šajās bankās.

Kāpēc EP negribēja pieļaut nevienas bankas bankrotu? Arī banka ir uzņēmums, kam ir jābnkrotē, ja tas nespēj darboties. Acīmredzot bankām ir pārāk liels spēks, un tās ir panākušas, ka ir ārpus likuma.

2. Eiropas un arī pasaules lielākā daļā krīzes pārvarēšana notiek uz nenormālas valsts parādu palielināšanas rēķina. Mēs esam pilnīgi citā nometnē. Viņiem sociālpolitiski samazinājumi ir neiespējami. Visi runā par krīzi, bet turpina likt valsts sektorā algu klāt. Viņi vairo parādu un cer, ka ekonomika pati atdzīvosies, ka varēs naudu atdot.

Citiem vārdiem, cenšas izvairīties no deflācijas ar inflācijas palīdzību. Pensijas viņi nost ņemt nevar atļauties, momentā būs nemieri, taču mums to netieši liek darīt.

3. Uz mums skatās kā uz eksperimentālu laboratoriju. Kāpēc ar mums tik ilgi runā un darbojas? Vienkārši nevar saprast, vai šāds eksperiments iet cauri vai neiet.

Kaut ko līdzīgu esmu dzirdējis no The Wall Street Journal. Mēs esam pietiekoši sīki un maznozīmīgi, lai ar mums varētu eksperimentēt. Vai kāds vēl šaubās par ES nodomiem, draudzīgumu un to, ka mūs grūtā brīdī nepārdos?

4. SVF saka: jums jāsamazina algas, lai jūs varētu celt produktivitāti. Mēs sakām – mēs jau mazinām. Viņi saka – valsts sektorā jā, bet privātie? Mēs sakām – mēs nevaram viņiem uzdot samazināt algas.

Kāpēc jāmazina algas privātajā sektorā? Jo tas parauj līdzi visu pārējo ekomoniku, viss kļūst lēts un bankrotējošs, viss kļūst par vieglu laupījumu ārvalstu investoriem.

5. Valdībai nav iespēju nepiekrist kopumā, jo neviens cits mums naudu tā vienkārši neaizdos. Ja neredzēs, ka mēs to varam atdot. Bet, ja mums pārstās aizdot, te viss sagāzīsies.

Tātad mēs neesam finansiāli patstāvīgi, ja jau dzīvojam no viena parāda līdz otram. Nākotnē tas nozīmē vēl sliktāku situāciju, jo pārādu procenti izrauj resursus no mūsu ekonomikas.

6. SVF un EK uzskata, ka jūnija grozījumi ir bijuši tikpat sasteigti, mehāniski un lineāri kā decembra grozījumi. Tas nozīmē, ka tur apakšā nav ne strukturālu, ne finansiāli pamatotu reformu.

Tulkojums: SVF un EK nav sagaidījuši sev vēlamās strukturālās reformas, kas ļautu novājināt valsti tiktāl, lai varētu aizstāt vietējos parazītus ar viņējiem, privatizējot valsts dabiskos monopoluzņēmumus un pamatresursus. Valsts struktūras vēl eksistē.

7. Jebkuras sistēmas izmaiņas ir saistītas ar nenormālu pretestību no sistēmas uzturētājiem. Mēs pagaidām nespējam to pārvarēt.

Tas tā ir vienmēr bijis jebkurā birokrātijā. Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc jau reiz radīta sistēma nespēj sevi reformēt no iekšpuses, un pārmaiņas iespējamas tikai tai sagrūstot.

Maikls Hudsons raksta par Islandes krīzi un Lielbritānijas un IMF lomu šajos notikumos. Novērojamas dažas nelāgas līdzības ar Latviju.

Islandē visi kredīti nu ir indeksēti pēc pamatsummas saskaņā ar Islandes kronas kursu pret svarīgākajām ārvalstu valūtām. Tas nozīmē, ja kronas kurss krītas par, piemēram, 10%, tad kredīta pamatsumma, kas ekvivalenta 10 000 USD, tiek palielināta par 10%, tātad līdz 11 000 USD. Apstākļos, kad ražošana un cilvēku ienākumi samazinās, šāda politika nozīmē lēnu un rūpīgu asins nolaišanu naudas veidā. Kad cilvēku un biznesa uzkrājumi būs izsīkuši, mājas un uzņēmumus par lētu naudu uzpirks ārzemju investori. Lieka nauda pašlaik ir tikai tiem, kuri saņēma valdības naudu sava “kritiski svarīgā biznesa” glābšanai – pirmkārt jau lielās bankas, kuras valdība tā vai citādi pabalstīja ar nodokļu maksātāju naudu.

SVF savu naudu kredītiem saņem galvenokārt no tā sauktajām “donorvalstīm”, kas ir vadošās un bagātākās Rietumu valstis. Šīs pašas valstis ir tās, kuras aizdeva naudu ekonomikām, kuras tagad ir krīzes situācijā: Skandināvija – Baltijai, Austrija – Ungārijai.

SVF motivācija ir vienkārša: aizdodot naudu parādnieku valstīm, šī nauda atgriežas donorvalstu ekonomikā, glābjot bankas, kuras citādi nespētu atgūt aizdevumus un bankrotētu, un vienlaikus iegrūžot parādniekus vēl lielākos parādos, jo SVF naudu nevienam tāpat vien nedod, tas ir aizdevums. Šī shēma ir jau sen atstrādāta Dienvidamerikā. Piedevām, veicot SVF pieprasītās strukturālās reformas, notiek dažādu valsts objektu privatizācija, un tie galu galā nonāk starptautiskā kapitāla īpašumā, un finālā situācija ir sekojoša: iedzīvotāji strādā, maksā savus kredītus, maksā darba devēja kredītus, ja tas vēl ir vietējais, vai kalpo ārvalstu uzņēmumiem, kuru peļņa tiek repatriēta, un maksā par infrastruktūras izmantošanu arī tiem pašiem starptautiskajiem investoriem. Valsts un iedzīvotāji nonāk bezgalīgā parādu verdzībā, jo ekonomika, kurai nav līdzekļu sevis attīstīšanai, ir nolemta nīkuļošanai.

Kas tagad īsti sanāk? Ja lats tiek devalvēts, šis fakts grauj uzticību arī pārējo Baltijas valstu valūtām, un pie reizes visu Austrumeiropas valstu ekonomikām, no kurām daudzas ir eiro zonā. Savukārt tas destabilizē eiro. Jāatgādina, ka Zviedrija joprojām nav eiro zonā, tā joprojām turas pie savas kronas, līdz ar to eiro problēmas to skar mazāk. Krīze Baltijā ir izraisījusi Zviedru kronas krišanos par apmēram 10%. Aizdevumi Baltijā ir eiro, kas attiecībā pret kronu ir pieaudzis vērtībā. Ja Latvijas lats tiek devalvēts, vismaz sākotnēji krītas Zviedrijas banku ienākumi no kredītiem, līdz pirmajai kredītprocentu indeksācijai. Ja devalvācija nenotiek, kredīprocentu maksājumi tiek kavēti, kas arī nav labi. Abos gadījumos, tuvākajā laikā jaunu kredītu izsniegšana nav ieteicama sakarā ar nestabilo situāciju un sliktajām ekonomikas attīstības prognozēm, tādēļ Skandināvijas bankas cenšas evakuēt kapitālu no Baltijas. Vārdos tās sola turpināt uzņēmēju kreditēšanu, taču praksē, cik esmu runājis ar cilvēkiem, pat sekmīgiem uzņēmumiem tiek pārtrauktas kredītlīnijas, dodot priekšroku ātrai naudai, ko var iegūt no uzņēmuma ātras izpārdošanas. SVF kredīts šajos apstākļos Latvijai neko nemaina, taču dod iespēju atkal atmaksāt daļu kredītu no apgrozībā nonākušās naudas, galu galā kredīprocentu veidā nonākot bankās, tajā skaitā Skandināvijas.

SVF turpina uzspiest strukturālās reformas, kas praksē nozīmē radikālu valsts lomas samazināšanu ekonomikā un atbilstoši, starptautiskā kapitāla ietekmes palielināšanos. Devalvēt vai nedevalvēt latu – šķiet, tam vairs nav nozīmes, jo abos gadījumos sekas ir mūsu valsts ekonomikas pagrimums. Mēs atkal esam zaudējuši ekonomiskajā karā, tāpat kā 90-os gados.

Ko varētu darīt? Daudzas valstis šādos apstākļos izvēlas devalvēt savu naudu, un maksāt kredītus uz inflācijas rēķina, kad valsts vienkārši drukā naudu savām un kredītu nomaksas vajadzībām. Inflācija nozīmē, ka visi strādā, lai būtu vismaz kaut kāda iztikšana, un naudu tērē ātri. Turpretī, deflācijas apstākļos, kādi ir tagad, strādāt vispār nav jēgas, jo neviens nevēlas naudu tērēt, darbaspēka izmaksas un vispārējā dzīves dārdzība aug, nekas nenotiek un ekonomika apstājas, valstij nav naudas un tā ir spiesta izpārdot savu infrastruktūru. Izskatās, ka SVF ir pilnīgi vienalga, būs deflācija vai inflācija, jo galvenais ir “strukturālās reformas” – valsts atvēršana ārzemju uzpircējiem.

Vienīgā izeja ir ieviest finansu sistēmu, kurā nauda ir pakalpojums, kas pieejams visiem. Pašlaik tā ir visvairāk pieejama tiem, kuriem tās ir daudz: citādi neeksistētu kredīti ar procentiem. Kā tieši šāda sistēma darbotos, tas jau ir cits, ļoti plašs jautājums. Var tikai paredzēt, ka pašreizējā sistēma mainīta netiks, pārāk daudz ietekmīgu ļaužu no tās barojas, un pārāk daudz ierindas cilvēku nav ne jausmas, ka varētu darīt arī citādi.

Vēl par šo tēmu:

Latvija 2: 1990.gada 4.maijs – 2009.gada 6.jūnijs
…galvenais, lai SVF un zviedri priecīgi…

Ja var ticēt krievu valodā publicētajām ziņām (šeit un šeit), SVF emisārs Latvijā ir atļāvies kliegt uz premjerministru Dombrovski, apvainojot Latvijas valdību par to, ka tā vilcinās, nevēlas uzņemties politisko atbildību un nepilda solījumus, tāpēc naudu nedabūs.

Izrādās, nav nemaz tik slikti, kā biju domājis. Pašreizējai valdībai ir jāpilda saistības, ko uzņēmusies iepriekšējā valdība, kuras politiskie uzskati tomēr bija atšķirīgi. Kā smejies, atpazīstu latviešus – tad, kad viņus uz kaut ko spiež dažādas stiprākas varas, vienmēr pastāv iespēja pavēles sabotēt, atrodot aizbildinājumus, izliekoties kurlam vai vienkārši “nepaspējot”. Dombrovska valdība tomēr saprot, kur mūs virza SVF “palīdzība”. Ne jau velti SVF emisārs kliedz. Cilvēki parasti kliedz no dusmām un sašutuma. Acīmredzot emisārs ir uzvilcies par to, ka viņam nepaklausa, un neko nevar lāgā izdarīt, citādi nedusmotos, bet vienkārši vienaldzīgi piedraudētu. Jo raugi, ja mēs nepaņemam viņu naudu, mums ir sūdīgi, taču viņiem nav nekāda labuma no mūsu sūdiem. Ja paņemam, tad mums arī ir sūdīgi, taču mazāk un vēlāk, un SVF no tā atlec labums. Tātad SVF ir “uzrāvušies”, un tāpēc ārdās. Dombrovskis izliekas samulsis, iespējams, pat viegli piesarkst, taču klusībā domā “un jums mēs arī atradīsim pieeju, latu devalvēsim, paši atkal pliku pakaļu staigāsim, taču jums procentus nemaksāsim!”

Pēc būtības, ja notiek devalvācija, no krīzes bedres izlīst ir vieglāk – jā, zaudējam uzkrājumus, taču iekšzemē vismaz nav maksāšanas līdzekļu deficīts, un kaut kāda saimnieciskā darbība tomēr notiek. Ja devalvācija nenotiek, visi cenšas naudu piepaturēt, kas deflācijas apstākļos ir visnotaļ saprotami, ir maksāšanas līdzekļu deficīts un mēs atmaksājam parādus, grimstot aizvien dziļāk nabadzībā, jo ražošanas nekādas nav un vienkārši izpārdodam to, kas mums atlicis.

Smirnovs, kurš rudenī tika apsūdzēts par valsts finanšu sistēmas graušanu, tomēr neklusē un runā skaidru valodu: SVF aizdevuma mērķis ir novest valsti līdz bankrotam un pārņemt ar visām parpalām. Iesaku izlasīt rakstiņu par šo tēmu Finance.net: Smirnovs: SVF vēlas panākt Latvijas bankrotu.

Rakstā ir vēl viena svarīga lieta: lietuviešiem ir sava “Žaļģires nacionālās pretošanās kustība”, dibināta martā, ar nolūku cīnīties par savas valsts ekonomisko un politisko neatkarību. Mums arī kaut ko tādu vajag, jo problēmas ir tās pašas.

Citāts:

Kā norādīja viens no kustības biedriem Rolands Paulausks, Lietuvai būtu jāmaina sava domāšana un “jācenšas tikt galā pašai; Lietuvas bankai jālaiž apgrozībā [papildus] litu laidiens, lai nodibinātu valsts komercbanku, kas izdotu kredītus ar labākiem noteikumiem, lai procenti neceļotu uz Skandināviju, bet paliktu Lietuvā, un visiem valsts uzņēmumiem būtu jāatver šajā bankā savi konti”.

Pēc viņa teiktā, pašlaik spēle notiek “pēc bankrotējošās pasaules finanšu sistēmas noteikumiem un ar iezīmētām kārtīm (..) un saistībā ar aizņemšanos no SVF nav zināms neviens veiksmes stāsts”.

Atbilde, vai vismaz viens no atbildes variantiem par lata nedevalvēšanu, ir atrodams The Wall Street Journal publikācijā par Starptautiskā Valūtas Fonda politikas izmaiņām pēdējās krīzes ietekmē.

Izrādās, latu nedevalvēja tāpēc, lai mēs varētu atmaksāt savu parādu Rietumeiropas bankām – SVF ieteica devalvēt, taču ES un ECB bija pret. No sevis varu piemetināt, ka mums nav ne zelta un dimanta raktuvju, ne kakao plantāciju, pat ne daudz čaklu cilvēku, ar kuru palīdzību šo parādu varētu segt. Tāpēc nolēma mūs pietaupīt, la pavisam nenogalinātu slaucamo govi

Citāts:

“In Eastern Europe, the IMF generally limited its requirements for loans to cuts in spending. In Serbia, IMF economists criticized the country for failing to privatize state industries and neglecting exports, but they didn’t insist on a privatization program, as they had in Asia and Latin America. Serbia is in line to receive $4 billion in loans.

When Latvia requested loans(Tātad pieprasīja?!), IMF economists considered stipulating that the country devalue its currency, the lats, and end its peg to the euro. That would have made imports less affordable, but could have made the country’s exporters more competitive.

But after the European Union and European Central Bank pressed the IMF to keep the currency peg to make it easier for Latvia to pay debts to Western European banks, the IMF relented, say European and IMF officials. Instead of devaluation, the IMF settled for a steep cut in government salaries, which the Latvian government backed anyway.”

Tiešām reizēm ir izdevīgi būt tādam, no kura nav ko ņemt…

Daudzi ietekmīgi finansisti iesaka SVF sadrukāt naudu, lai veiktu “kvantitatīvu atvieglošanu” – acīmredzot naudas trūkums kaitē ne tikai mazajam cilvēkam. Protams, SVF nedrukās dolārus, bet SDR, kas lietas būtību daudz nemaina: ir paredzama inflācija pasaules mērogā.

Kas savukārt nozīmē, ka gan lats, gan eiro var zaudēt daļu no savas vērtības, neatkarīgi no mūsu valdības vai ECB centieniem.

Dažs labs Volstrītas baņķieris silti iesaka izdzīvošanas nolūkos turēties pie mājas ar zemes gabalu, ko nenomāc kredītu nasta un kas izmantojams pārtikas audzēšanai.

Jā, tieši tā, Latvijas valsts ir banku sektora īpašums. Kā gan lai savādāk izskaidro šodienas ziņas, kurās kompetentas personas nepiespiesti paziņo: SVF kredītā paņemtā nauda tiks izsniegta bankām, lai veicinātu uzņēmēju kreditēšanu. Kā rāda ASV nesenā pieredze ar līdzīgu naudas došanu bankām, liela daļa no naudas pa taisno aizplūda akcionāru kabatās kā dividendes vai kā bonusi augstākajai bvadībai. Nedomāju, ka pie mums būs savādāk. Ja arī būs, tad par aizņemto naudu maksāsim divreiz: vienreiz bankai, otrreiz netieši, kad valsts atdos SVF parādu no nodokļu ieņēmumiem.

Pirms dažiem gadiem bankas, kas ir visai kompetentas finansēs, labprāt izsniedz kredītus katram muļķim, kurš sitot pie krūts apgalvo, ka spēs atmaksāt visus iespējamos kredītus. Bankas taču labi zin, kā tiek atmaksāti kredīti un kāda ir prognoze, un vienalga izsniedza kredītus, tātad labi zināja, ka klienta bankrota gadījumā neko nezaudēs, ka par sekām nebūs jāatbild.

Loģiski, bankām vajadzētu ciest daļu no zaudējumiem, kas rodas neatdota kredīta gadījumā, klientam zaudējot ķīlu un bankai – neatmaksāto kredīta daļu mīnus ķīlas realizācijā iegūtos līdzekļus. Pē idejas, tāds ir augļošanas bizness. To atzīst pat zviedru analītiķis Gunars Ērns. Taču nē, bankas vinnē jebkurā gadījumā: neiegūto peļņu no bankrotējušā klienta kompensē klienta līdzpilsoņi, kas maksā nodokļus valstij. Kolektīvā atbildība no kredītņēmēju puses, individuālā bezatbildība no kredītu izsniedzēju puses. Tas vairs nav bizness, tā ir valsts nozagšana.

Tikmēr Latvijas Darba Devēju konfederācija ierosina protestēt pret valsts politiku, nemaksājot nodokļus, 19. janvāra vakarā, un jau nākamajā rītā publicē sparīgu un kolektīvu nosodījumu šai idejai. Laikam kāds stipri sabijās, ka tiešām varētu sākt nemaksāt. Jā, nauda ir mūsu vienīgās reālās politiskās balsstiesības.

Rietumu banka sāk tirgot zelta monētas. Zelts ir ieguldījumu veids, kas pats par sevi peļņu nenes, tikai aptuveni saglabā vērtību ilgākā laika posmā. No kā laikam var izdarīt secinājumu, ka pēc Rietumu bankas domām nekāda ekonomikas attīstība nav sagaidāma, ja jau taisa biznesu ar vērtības saglabāšanu. Un baumo, ka ASV fizisko zeltu praktiski vairs nav iespējams nopirkt.

Vakar ziņās dzirdu, ka sarunas ar SVF ir veiksmīgi noritējušas, un valdība aizņemsies. Nevar tikai saprast, 3 vai 15  miljardus eiro.

Te nu uzreiz rodas jautājums: ja Latvijas gada budžets ir apmēram 4 miljardi latu, kas būtu apmēram 7 miljardi eiro, kāpēc mums ir jāaizņemas viena vai divu gadu budžets? Kāpēc ne pusmiljards, ko valdība iegrūdusi Parex bankas glābšanai? Mēs taču nākamgad taupīsim, budžets būs mazāks, kāpēc vajadzīga šitāda summa? Neaizmirsīsim, ka SVF nav Salavecis un neko par velti nedod, tos procentus mēs maksāsism raudādami vēl ilgus gadus.

Ja Tev ir alga 400 ls mēnesī, un visa aiziet šādiem vai citādiem tēriņiem, cik mēnešus vajadzēs, lai atmaksātu 800 ls, pie nosacījuma, ka procenti ir mēreni, kādi seši mēnesī? Jau pirmā mēneša beigās būs jāmaksā 48 ls par procentiem vien, plus vēl daļa no pamatsummas. Ja tā ir sadalīta uz 20 gadiem, atbilstoši vēl 40 ls. Tātad, pirmā mēneša beigās tie ir 88 ls, jeb apmēram piektā daļa no budžeta.

Šis aizņēmums ir ceļš uz Āfrikas valstu likteni, no kurām vairums maksā pusi no sava budžeta dažādiem aizdevējiem procentos, tāpēc arī nekur netiek. Un izdomājumi par to, ka viņi ir no dabas slinki un nestrādā, ir to pašu aizdevēju propoganda savas rīcības attaisnošanai.

Ja nedaudz paironizē, tad nākamgad mēs būsim daudz, daudz slinkāki kā šogad, tāpēc daudzus izmetīs no darba. Un uzņēmēji, maitas tādi, arī sākuši slinkot, jo budžets nepildās, tādēļ mūsu valdība audzinošos nolūkos pacels nodokļus. Mūsu valdība ir daudz gudrāka, jo piemēram, zviedri, muļķi tādi,  savus nodokļus taisās pazemināt, lai veicinātu uzņēmējdarbību.

Pašreizējā finansu un tātad arī politiskā sistēma ir tā būvēta, lai pie varas nonāktu vispērkamākie cilvēciņi, pie kam ne obligāti kompetenti kaut kādā jomā. Nevajag brīnīties par to, kas notiek, viss ir likumsakarīgi.

Tiekot apsvērta doma, ka SVF drukāšot savu naudu. Nepietiekot dolāru, ar ko dzēst krīzes visā pasaulē. Nuja, SDR papīrītis vien ir, tāpat kā USD vai lats. Lasīt šeit.

Nauda  – tie ir punktiņi spēlē, kas saucas “ekonomika”. Dīvainā kārtā punktiņi rodas tikai tad, kad Galvenais Punktiņu Pārvaldnieks (GPP) uzskata to par vajadzīgu. Katrā smilšu kastē (sauktā arī par valsti) ir savs GPP, un dažās pat nav vispār. Ja kāds grib tirgoties ar savu kaimiņu, viņam par samaksu jāiegūst punktiņi no GPP, un tirgošanās bez smilšu kastes punktiņiem tiek uzskatīta par sliktu. Vēl sliktāk ir tirgoties, par katru darījumu neatskaitot punktiņus Smilšukastes Galvenajam Keksam (SGK) un viņa čomakiem (sauktiem arī par valdību), lai viņi varētu netraucēti uzdzīvot un liktu mierā pārējos.

Jau vairākus gadus klīst runas par Amero, Ziemeļamerikas vienotās valūtas, ieviešanu. Nesen lasīju baumas, ka monētas jau iespiestas Ķīnā un tiks laistas apgrozībā, kad USD pilnīgi zaudēs vērtību. Pameklējiet youtube.com vai google.com vārdu “Amero”, tur info būs pietiekami. Vai solis uz Jauno Pasaules Kartību, kas tikpat labi var būt arī diktatūra? Jau komunistiem bija sapnis par proletariāta diktatūru visā pasaulē, lai nebūtu, kur bēgt.

Saitā http://www.amerocurrency.com tirgo Amero monētas, tai skaitā zelta. Pusuncīgā Amero monēta (attēls no tā paša websaita), kas redzama zemāk, maksā 725 USD; šodien zelta cena pēc www.goldmoney.com ir 772.90 USD, apmēram un pusi mazāka. Vai tā būtu zīme, cik tālu vēl augs zelta cena?

Amero zelta monēta no www.amerocurrency.com/2008coins/500goldmatte2008una.html

Un vēl. jakādam ir interese par modernajām apspiešanas metodēm, varat palasīt ASV armijas nemieru apspiešanas rokasgrāmatu. Ja šitais bardaks pasaulē turpināsies, agri vai vēlu mums atkal nāksies karot vai nu ar krieviem, vai amerikāņiem, jo valdības vienmēr novirza tautas dusmas no sevis uz kādu skadri apzīmējamu ārēju ienaidnieku. Politikā nav morāles, tikai intereses. Savukārt mums tas nozīmē dzīvot vai mirt, kopā ar saviem bērniem.