Egleskoka emuārs

Bērnībā rūķīši atnes dāvanas uz Ziemassvētkiem.

Rūķīši atnes latiņu par katru izkritušo piena zobu, saliek tos sērkociņu kastītē un paklausīgiem bērniem zem spilvena noliek konfektes.

Kad bērns ir izaudzis, rūķītis ielien puslitra burciņā un aplejas ar formalīnu, tādējādi iekonservējot bērnības atmiņas uz ilgu laiku…

Kādā pasākumā izvērtās diskusija par to, ko darīt pašreizējās krīzes sakarā, kas pie tās vainīgs? Vēl nebijām tikuši līdz konkrētiem vainīgajiem dažādu baņķieru un spekulantu personā, kā jau atskanēja aicinājumi “rakt ārā vectēva kaulu zāģi un nolaist asinis parazītiem”.
Uz ko uzreiz iebildu: tikko kaut kas tāds sāksies, no visiem kaktiem līdīs ārā dažādi atbaidoši purni, lai izmantotu izdevību piedalīties graušanas un slepkavību orģijās, bez īpaša iemesla – tāpat vien, jo gribās. Kas savukārt izraisīs paša stiprākā un vardarbīgākā kretīna, tā saucamās “stiprās rokas” nākšanu pie varas, vai Krievijas “draudzīgu izpalīdzēšanu haosa pārņemtajiem kaimiņiem” ar sekojošu neatkarības zaudēšanu, jo “paskat, kur tā jūs novedusi”.
Ne, mīlīši, ši nu ir tā reize, kad haoss un vardarbība galīgi ir nevietā. Jā, līdzīgos apstākļos pēc 1. pasaules kara Latvija izcīnīja neatkarību; ja būsim atklāti, toreiz mums tomēr daudzējādā ziņā paveicās.
Vispirms ir jānoskaidro, kas ir vainīgs, ja vispār kāds ir vainīgs. Baidos, ka šis uzdevums būs pagrūts un atbilde uz jautājumu nebūs tik ļoti viennozīmīga, kā mēs ceram. Jo pa druskai vainīgs ir katrs no mums. Paskaidrošu, kāpēc.
Jāsāk ar to, ka krīze neradās Latvijā, un Latvija viņu neizbeigs, neatkarīgi no jebkā, ko varam izdarīt. Jau vairākus tūkstošus gadu par naudu izmanto zeltu, un gandrīz tikpat ilgi augļošanu uzskata par grēku un apkarojamu parādību. Katrā ziņā savu attieksmi pret augļotājiem jeb “naudas mijējiem” pauda jau Kristus, apgāzdams viņu galdus un izdzīdams no tempļa. Šķiet, tā bija vienīgā reize, kad Kristus pielietoja vardarbību
Augļošana ir process, kurā aizdevējs aizdod zināmu naudas summu ar norumu, ka pēc norunātā laika tā tiks atdota atpakaļ lielāka, tātad “ar augļiem”. Aizdevējs riskē naudu pazaudēt, ja aizņēmējs to nespēj atdot; aizņēmējs riskē ar visu, kas viņam pieder, un jo sevišķi jau senākos laikos, ar savu un savu radinieku brīvību un dzīvību. Augļotājam ir iespējas praktiski bezgalīgi vairot savu kapitālu, ja viņš pareizi izvēlas, cik, kam un uz kādiem nosacījumiem aizdot. Viņa līdzekļi aug ģeometriskā progresijā, un nauda un tātad arī vara koncentrējas viņa rokās. Ar laiku tas noved pie situācijas, kad nauda un vara ir dažu cilvēku rokās, kuri to izmanto sava valdošā stavokļa uzturēšanai, rodas apburtais loks.
Šāda situācija ir iespējama, pateicoties tikai un vienīgi tam, ka nauda (kas senākos laikos bija galvenokārt zelts un sudrabs) ir vērtības saglabāšanas līdzeklis. Nauda nepūst un nepazūd, to kodes negrauž un ķirmji nesaēd. Ja nauda nebojājas, tātad ir izdevīgi visu, ko nevar uzreiz izmantot, pārvērst naudā. Vienlaikus nauda ir arī maiņas līdzeklis, kas nepieciešams savstarpējiem norēķiniem, īpaši jau tiem, kas vēlas pirkt un pārdot. Rodas situācija, kad vieniem nauda ir vajadzīgāka kā citiem, kas arī rada abpusēju motivāciju augļošanai.
Ja nauda ar laiku zaudētu savu vērtību tāpat kā citas preces, augļošanai nebūtu jēgas. Aizdošana būtu vienīgais veids, kā naudas vērtību saglabāt laikā. Ja mana nauda zaudē vērtību “bojājas” par 10% gadā, man kļūst izdevīgi aizdot to kādam, kas to apsola atgriezt pēc 1 gada “nebojātā” veidā. Kaut kur lasīju (avots jāprecizē), ka apmēram šāda sistēma vairākus gadu tūkstošus darbojās Ēģiptē, kad cilvēki mainījās ar māla plāksnītēm, kuras izsniedza pret noliktavās nodotajiem graudiem; mainot pret graudiem, saņemto graudu daudzums bija mazāks nekā nodoto, jo graudus apēda peles un tikai atrēķināti noliktavu apsargāšanas izdevumi. Sistēma pastāvēja ilgi, jo tajā bija līdzsvarā nauda ar pieejamo preču daudzumu, un nemotivēja augļošanu.
Mūsdienu finansu sistēma arī balstās uz augļošanu. Naudai vairs nav seguma zeltā, tādēļ tās pieejamais daudzums ir praktiski neierobežots. Papīra nauda, tāpat kā tās zelta priekštecis, arī nepūst. Šeit svarīgi nejaukt ar inflāciju – inflācija “pūdē” visu naudu vienādi, neatkarīgi no tās atrašānās ilguma apgrozībā. Inflācija arī netraucē augļošanu, jo augļotājam neko nemaksā pacelt procentus, pieskaņojoties inflācijai.
Ja papīra naudu var sadrukāt pēc vajadzības un to var izmantot augļošanā, tad ir izdevīgi pēc iespējas vairāk aizdot, jo tā arī procenti, kas nāk no augļošanas, augs ātrāk. Taču neaizmirsīsim, ka papīra nauda ir abstrakcija – tās vērtība ir nekonkrēta, un balstās tikai uz to izmantojošo cilvēku vērtējuma, uz “tirgus viedokļa”. Preces, kuras par šo naudu var nopirkt, nav abstraktas un to daudzuums ir ierobežots, jo tāda ir taustāmās realitātes būtība, tai ir robežas.
Ja naudas daudzums daudzums pieaug ģeometriski (nauda nes augļus), tad pieauguma ātrums tikai palielinās. Atbilstošo preču un pakalpojumu daudzums eksponenciāli pieaugt nevar, jo ir fiziski ierobežojumi. Cilvēkam, kas aizņēmies 100 ls, jāatdod 110 Ls, pastiprināti strādājot. Un strādāšana līdz tikai tikmēr, kamēr kādam viņa sastrādātais ir vajadzīgs. Kamēr ir, eksponenciālā izaugsme var turpināties (tā saucamais ekonomikas piegums, ko mēra procentos pret iepriekšējo gadu). Ja ekonomika vairs nespēj augt eksponenciāli, sistēmai draud sabrukums, ko arī varam novērot. Naudas iepludināšana nelīdz, tikai sabrukumu paātrina.
Tāpēc, ja jau vēlamies atriebties, vissmalkākā atriebība būtu tādas finansu sistēmas iedarbināšana, kas veicina darba un darba augļu puslīdz vienmērīgu sadalījumu starp sabiedrības locekļiem, novēršot dažādas ekspluatācijas formas. Galu galā, nauda ir tikai abstrakcija, tā ir uzskaites sistēma. Nauda var būt arī ieraksts rūtiņu burtnīcā, ja par to vienojas.

Par šo tēmu ur viens labs pastāstiņš: I Want The Earth Plus 5%

Ir tāds pastāsts,THE MACHINE STOPS by E.M. Forster. Apbrīnojami precīzi attēlo mūsdienu tehnoloģiskās civilizācijas stāvokli. Stāsts ir par tās bojāeju. Arī ļoti ticams. Pats labākais, ka sarakstīts tālajā 1906. gadā, tehnoloģiskās civilizācijas rītausmā. Iesaku, no tiesas iesaku.

The Machine Stops

Cilvēks tiecas personificēt lietas, parādības un notikumus, kuros nav nekā cilvēcīga. Viņš saskata sejas automašīnu priekšgalos, negaisa laikā saka, ka “dusmojas pērkoņtēvs”, un pieķeras radījumiem un lietām, kas ne tikai nav cilvēki, bet ir arī nedzīvas.

Acīmredzot, tā ir cilvēka kā sabiedriska dzīvnieka īpatnība: skatīt pasauli pēc sava ģīmja un līdzības. Ir speciāli smadzeņu nodalījumi, kas atbild par seju atpazīšanu, sociālo uzvedību un citiem ne tikai cilvēkam raksturīgiem uzdevumiem.

Šķiet, ka arī reliģiskās jūtas ir kaut kas samērā vienkāršs: tā ir notiekošā personifikācija, bieži vien sajaukumā ar citiem instinktiem, kā baiļu reakcija uz nesaprotamo un neietekmējamo un hierarhiskās uzvedības, agresijas un seksualitātes izpausmes.

Tieši to arī dara galvenās reliģijas – BIEDĒ ar Dieva dusmām par HIERARHISKĀS kārtības pārkāpšanu, kuras augšgalā ir dominējošais tēviņš – Dievs, un reizēm pavīd uz tā vietu pretendējošais, un tāpēc ļaunais otrais hierarhijas tēviņš VELNS; dažādos veidos ierobežo cilvēka, galvenokārt sieviešu seksualitāti, draudot ar tā paša vadošā tēviņa DIEVA dusmām; apraksta izrēķināšanos ar kārtības pārkāpējiem, kuriem parasti draud ar NĀVI, tiešā vai pārnestā nozīmē, vai draud ar pazeminātu hierarhisko stāvokli (nožēlojamu dzīvi).

Cilvēka saprāts ir attīstījies tāpēc, ka vislabāk spēja apmierināt cilvēka dabiskos instinktus – ēšanu, drošību, vairošanos. Taču dabā viss attīstās tikai tik tālu, lai nodrošinātu populācijas izdzīvošanu, ne vairāk. Atsevišķa indivīda labklājībai un dzīvei statistiski nav nozīmes; tāpēc cilvēks ir “nepabeigts” – viņa instinkti un emocijas gandrīz vienmēr pārmāc saprāta balsi, kaut arī tieši saprāts var mums nodrošināt paradīzi zemes virsū. Tāpēc arī notiek viss iespējamais ļaunums un vājprāts, uz ko ir spējīgs cilvēks – jo savu saprātu izmanto galvenokārt instinktīvu dzinuļu apmierināšanai vistiešākajā un primitīvākajā veidā, ķeroties pie pirmā apmierinošu rezultātu dodošā risinājuma, kurš bieži vien ir stipri dzīvniecisks.

Normālā stāvoklī cilvēka psihe ir saspēle starp instinktiem un saprātu; taču spēcīga stresa ietekmē šī saspēle pazūd un cilvēks nolaižas līdz dzīvnieka līmenim, kurā nav šaubu un ir tikai darbība, bieži vien nesakarīga un ilgtermiņā bezjēdzīga. Instinkti vienmēr ir primitīvi, jo tie ir statistiski pareizākais risinājums tipveida, vienkāršām situācijām. Kad vilks nokļūst aitu aplokā, tas nokož visas aitas, lai arī aiznest var tikai vienu. Acīmredzams, ka viņa instinkts liek rīkoties bezjēdzīgi, jo aitu košanai, kuras neapēdīs, ir lieki jātērē spēki. Tieši tāpat, par 10 aitu nokošanu cilvēks viņu vajās lielākas atriebības dzīts nekā par 1 aitas aiznešanu. Ja vilks spētu padomāt vēl dziļāk, iespējams, no aitas aiznešanas atteiktos vispār, gluži vienkārši lai cilvēks viņu liktu mierā.

Tieši tāpat cilvēka instinkti viņu bieži iegāž. Pateicoties saprātam, cilvēks ir izveidojis sev jauna veida vidi, kas dažos aspektos būtiski atšķiras no dzīves pirms miljoniem gadu, no apstākļiem, kas veidojuši cilvēka instinktus. Iznāk, ka cilvēks dzīvo paša radītos apstākļos, kuriem nav piemērots.

Jautājums, ko darīt? Kā dzīvot, lai paši sev nesagādātu bezjēdzīgas ciešanas? Zināms, ka cilvēks ir vienīgā būtne, kas spēj apspiest savus instinktus vai izpaust tos veidā, kuru pats izvēlas. Acīmredzot atbilde ir jāmeklē šajā virzienā. Instinktus apspiest neizdosies, jo tas draud ar psihiskās veselības zudumu, taču novirzīt iznstinktu izpausmes sabiedrībai un sev noderīgā formā, vai vismaz pieņemamā formā ir pilnībā iespējams.

Atbrīvojies no bailēm, neļauj tām vadīt savu dzīvi, un atbrīvojies no vajadzības pēc vadoņa vai padotajiem, no būtībā bezjēdzīgās vajadzības izjust pārākumu vai sekot barvedim, vai rīkoties bez domāšanas. Saprāts ir gaisma, kas uzliek pienākumu neizmantot to bezjēdzīgi, tas ir kā spēlēšanās ar uguni.

Uzskrēju virsū websaitam http://www.freedocumentaries.org/

Laba vieta, kur paskatīties dokumentālas filmas par nopietnām un aktuālām tēmām, pie tam par baltu velti. Īpaši varu ieteikt Loose Change Final Cut par debesskrāpju spridzināšanu ASV, un Money as Debt, par naudas būtību mūsdienās.

Lasot par pašreizējo ekonomisko krīzi, uzdūros interesantai tēmai – par banku biznesu islama valstīs. Tur ticība joprojām aizliedz augļošanu, ar kuru kristīgā ticība sadzīvo jau pāris gadsimtus, ja ne vairāk. Tieši šī augļošanas neizmantošana arī ir tas interesantais, jo Rietumu bankās augļošana ir galvenais stūrakmens, un, kā izskatās, arī viens no galvenajiem pašreizējās krīzes cēloņiem.

Raksta autore apgalvo, ko Tuvie Austrumi pašreizējo krīzi pārdzīvos vieglāk, jo daži principi banku darbībā tur ir manāmi atšķirīgi: aizliegta naudas pelnīšana ar azartspēlēm, alkoholu, pornogrāfiju, ieroču tirdzniecību, aizliegta parādu pirkšana un pārdošana, kā arī augļošana. Šariats aizliedz investēt kompānijās, kuru parādi pārsniedz 30% (aptuvens tulkojums, oriģināls zemāk).

Citāts no avota http://www.globalresearch.ca/index.php?context=va&aid=10651: They have largely been immune to the collapse because Islamic banking prohibits the acquisition of wealth via gambling (or alcohol, tobacco, pornography, or stocks in armaments companies), and forbids the buying and selling of a debt as well as usury. Additionally, Shari’ah banking laws forbid investing in any company with debts that exceed thirty percent.

Šajā sakarā, notiekti būtu interesanti palasīt, kā šo biznesu vada tur, kaut vai atšķirīgā skatījuma dēļ. Meklējot Google frāzi “islamic banking”, avotu atrodas daudz. Tiem, kam slinkums pašiem meklēt, var onlainā izlasīt Abdula Gafūra (A.L.M. Abdul Gafoor) grāmatas Interest-free Commercial Banking ceturto nodaļu šeit: http://users.bart.nl/~abdul/chap4.html
Varbūt nopirkšo šo grāmatiņu, varētu būt interesanta

Tumšā zālē pulsē nedaudz iesvīdusi rozā puķe.

Kādas asociācijas Jums izraisa šis vārdu sakopojums?

Uzdūros labam izskaidrojumam, kāpēc sievietes tik ilgi un ar tādu prieku iepērkas, un kāpēc bieži nopērk nevajadzīgas lietas.

Jāsāk ar to, ka sievietes ir izteikti sociāli radījumi, kam patīk saskarsme saskarsmes pēc; un saskarsme vairumā gadījumu nozīmē sarunas, sarunas, sarunas. Sieviešu spējas runāt, saprast teikto un izteikt emocijas ir daudz lielākas nekā vīriešiem; tas ir pielāgojums nepārtrauktai dzīvei sabiedrībā.

Vēsturiski, simtiem tūkstošu gadu sieviešu galvenā noderīgā nodarbošanās ir dažāda veida vākšana un sadzīvē noderīgu lietu izgatavošana, apvienojot ar bērnu audzināšanu; šīs darbības parasti notiek palielās grupās kopā ar bērniem un to visu pavada “pļāpas”. Šāds secinājums rodas no dažādu brīvā dabā dzīvojošu tautu dzīves novērojumiem, un domājams, nav īpaša iemesla to apstrīdēt. Paši ziniet, ka ogu lasīšana un citi monotoni un smalki darbi sievietēm parasti padodas labāk.

Un tagad pie iepirkšanās. Iepirkšanās – tā ir tā pati “vākšana”, meklēšana, vērošana. Parasti sievietes dodas iepirkties nelielās grupās, lai “vākšana” būtu pilnīga, apvienota ar socializāciju. Vienkārši tā ir atgriešanās pie saknēm, kur meža vietā ir lielveikals, un ogu vietā – dažādi priekšmeti Tāpēc arī sievietes dodas iepirkties, kad jūtas vientulīgi un nomāktas, pretstatā vīriešiem, kas dodas pēc kaut kā konkrēta (medījuma).

Avots: http://brainmind.com/sexdifferences.html

Redzamā bildīte ir fragments no žurnāla “Ekonomists” 1923. gada viena no numuriem. Fragmentam uzskrēju virsū nejauši, lappuses skanētais attēls pieejams Latvijas Nacionālās bibliotēkas vietnē: http://lndb.files.wordpress.com/2008/10/p_001_ekon1923n0012_0002.png

"Ekonomists" 1923

Interesanti, ka problēmas ar zemo samaksu piena ražotājiem un piena kvalitāti šo gadu laikā nav būtiski mainījušās, kaut arī piena tirdzniecība vairs nav sīktirgotāju, bet tehniski labi aprīkotu lieltirgotāju rokās. Acīmredzot problēma slēpjas pašos cilvēkos, attieksmē.

Un vēl ir interesanti palasīt, ko to, ko toreiz uzskatīja par “šķidru, mazvērtīgu, viltotu… pienu ar tauku procentu 2,5-3,0″, mēs pieņemam kā normu un kvalitātes standartu

Mišela un Baraks Obamas

Paskatīsimies, kas par putnu ir šis Baraks, paspēlēsimies ar fenotipoloģisko raksturojumu, pēc sejas pazīmēm.

Tātad, cilvēks nav agresīvs, stresā neuzbruks, taču pie vajadzības aizstāvēsies.

Laba spēja darboties un sasniegt savus mērķus, tādēļ maz nerealizētu vēlēšanos un maz motivācijas, lai kaut ko darītu vispār; dzenājams. Stresa izturīgs, viegli izkustināms, darbīgs, viegli uztver pārmaiņas situācijā un tai labi pielāgojas, jūt apkārtējo cilvēku noskaņojumu un situācijas attīstību, labi saprot savu stāvokli hierarhijā un orientējas struktūrās, kas un kam pakļaujas. Laba ilgtermiņa atmiņa. Mierīgā situācijā viegli pierunājams.

Emocionāli silts, lādzīgs un apburošs, samērā godīgs, taču nav naivs. Nav revolucionārs. Temperamentīgs, spēj ātri mainīt savu emocionālo stāvokli, tāpat rīkoties operatīvi un pieņemt principiālus lēmumus, sīkumos nerakājoties. Iespējams, neuzmanīgs; nenoved lietas līdz galam, tādēļ var var iekulties nepatīkamās situācijās.

Ļoti svarīgs savs tēls citu acīs un autoritāte. Ar spēcīgu nervu sistēmu, taču jūtīgs, tāpēc saasināti uztver kritiku, savas autoritātes un sava tēla apdraudējumu, un nedarīs neko, kas varētu pie tā novest. Līdz ar to ļoti laba izkārtne, “valsts seja”, nepieņems nekādus nepiedienīgus piedāvājumus. Ja arī kādu “apmet”, tad apzināti un situācijas spiests, un pašam tas nepatīk.

Laba ilgtermiņa atmiņa. Piemīt loģiskā domāšana un ir attīstītas labas prāta spējas. Ar īpašu drosmi neizceļas. Nosliece uz smalkumu un stilīgumu. Provokators, nemierīgs darbs ir viņa īstā vieta. Ļoti principiāls. Nav atriebīgs, ar viņu viegli vienoties, spēj piedot. Stresa situācijā galvu nezaudēs un varoni netēlos, rīkosies ātri, loģiski un principiāli.

Nauda viņa dzīvē nav galvenais motivators, taču nav arī pilnīgi mazsvarīga. Nepārstrādājas, spēj pielāgoties situācijai, saprast, kur ko var dabūt un kur nē; mērena fantāziju tipa seksualitāte, artistiskums.

Slēdziens: Cilvēks enerģisks un godkārīgs, tādēļ cenšas citus pārliecināt, apburt un dabūt savā pusē vai vienoties; līdz ar ko prezidenta amatam pārāk vājš, tādēļ visticamāk, dekoratīva izkārtne ASV tēla uzlabošanai pasaules acīs, Obamu kontrolē ne tik daudz ar finansu līdzekļiem uzpērkot, kā ar pašu prezidenta amata godu un autoritāti, kā arī ar noslēgtajām norunām; vienlaikus pietiekami spējīgs darboties un izturēt ar amatu saistīto stresu un atbildību.

Ģimenē galvenā ir sieva, kura nereti viņu piespiež rīkoties savās interesēs un “biksta darbībai”, izmantojot autoritātes apdraudējuma iespēju un goda jūtas, vai arī tiešu un brutālu spiedienu, jo viņai ir raksturīga ietiepība un vēlme panākt savu jebkurā gadījumā, kā arī tieksme pēc varas un naudas un spēja to visu sasniegt. Domājams, viņai būs liela loma Baraka ietekmēšanā un iespējams, konflikti ar Obamas aizkulišu “saimniekiem”.

Nekādu būtisku izmaiņu ASV politikā nebūs, jo ne jau Baraks Obama vadīs šovu; viņš būs tikai ekrāna seja. Taču melnais zirdziņš ir viņa sieva, kas var ietekmēt notikumus neparedzamā virzienā.

—————–

Piezīme 2011. gada 7. februārī. Obama tiešām ir tikai ekrāna seja, veiksmīgs PR gājiens (“Melnais prezidents”), kurš ir vajadzīgs tikai tam, lai viss notiktu kā ierasts.