Egleskoka emuārs

Aiz mākoņiem spīd Saule. Vienmēr.

Personifikācija un reliģija

Autors egleskoks @ 26. Nov 2008

Cilvēks tiecas personificēt lietas, parādības un notikumus, kuros nav nekā cilvēcīga. Viņš saskata sejas automašīnu priekšgalos, negaisa laikā saka, ka “dusmojas pērkoņtēvs”, un pieķeras radījumiem un lietām, kas ne tikai nav cilvēki, bet ir arī nedzīvas.

Acīmredzot, tā ir cilvēka kā sabiedriska dzīvnieka īpatnība: skatīt pasauli pēc sava ģīmja un līdzības. Ir speciāli smadzeņu nodalījumi, kas atbild par seju atpazīšanu, sociālo uzvedību un citiem ne tikai cilvēkam raksturīgiem uzdevumiem.

Šķiet, ka arī reliģiskās jūtas ir kaut kas samērā vienkāršs: tā ir notiekošā personifikācija, bieži vien sajaukumā ar citiem instinktiem, kā baiļu reakcija uz nesaprotamo un neietekmējamo un hierarhiskās uzvedības, agresijas un seksualitātes izpausmes.

Tieši to arī dara galvenās reliģijas – BIEDĒ ar Dieva dusmām par HIERARHISKĀS kārtības pārkāpšanu, kuras augšgalā ir dominējošais tēviņš – Dievs, un reizēm pavīd uz tā vietu pretendējošais, un tāpēc ļaunais otrais hierarhijas tēviņš VELNS; dažādos veidos ierobežo cilvēka, galvenokārt sieviešu seksualitāti, draudot ar tā paša vadošā tēviņa DIEVA dusmām; apraksta izrēķināšanos ar kārtības pārkāpējiem, kuriem parasti draud ar NĀVI, tiešā vai pārnestā nozīmē, vai draud ar pazeminātu hierarhisko stāvokli (nožēlojamu dzīvi).

Cilvēka saprāts ir attīstījies tāpēc, ka vislabāk spēja apmierināt cilvēka dabiskos instinktus – ēšanu, drošību, vairošanos. Taču dabā viss attīstās tikai tik tālu, lai nodrošinātu populācijas izdzīvošanu, ne vairāk. Atsevišķa indivīda labklājībai un dzīvei statistiski nav nozīmes; tāpēc cilvēks ir “nepabeigts” – viņa instinkti un emocijas gandrīz vienmēr pārmāc saprāta balsi, kaut arī tieši saprāts var mums nodrošināt paradīzi zemes virsū. Tāpēc arī notiek viss iespējamais ļaunums un vājprāts, uz ko ir spējīgs cilvēks – jo savu saprātu izmanto galvenokārt instinktīvu dzinuļu apmierināšanai vistiešākajā un primitīvākajā veidā, ķeroties pie pirmā apmierinošu rezultātu dodošā risinājuma, kurš bieži vien ir stipri dzīvniecisks.

Normālā stāvoklī cilvēka psihe ir saspēle starp instinktiem un saprātu; taču spēcīga stresa ietekmē šī saspēle pazūd un cilvēks nolaižas līdz dzīvnieka līmenim, kurā nav šaubu un ir tikai darbība, bieži vien nesakarīga un ilgtermiņā bezjēdzīga. Instinkti vienmēr ir primitīvi, jo tie ir statistiski pareizākais risinājums tipveida, vienkāršām situācijām. Kad vilks nokļūst aitu aplokā, tas nokož visas aitas, lai arī aiznest var tikai vienu. Acīmredzams, ka viņa instinkts liek rīkoties bezjēdzīgi, jo aitu košanai, kuras neapēdīs, ir lieki jātērē spēki. Tieši tāpat, par 10 aitu nokošanu cilvēks viņu vajās lielākas atriebības dzīts nekā par 1 aitas aiznešanu. Ja vilks spētu padomāt vēl dziļāk, iespējams, no aitas aiznešanas atteiktos vispār, gluži vienkārši lai cilvēks viņu liktu mierā.

Tieši tāpat cilvēka instinkti viņu bieži iegāž. Pateicoties saprātam, cilvēks ir izveidojis sev jauna veida vidi, kas dažos aspektos būtiski atšķiras no dzīves pirms miljoniem gadu, no apstākļiem, kas veidojuši cilvēka instinktus. Iznāk, ka cilvēks dzīvo paša radītos apstākļos, kuriem nav piemērots.

Jautājums, ko darīt? Kā dzīvot, lai paši sev nesagādātu bezjēdzīgas ciešanas? Zināms, ka cilvēks ir vienīgā būtne, kas spēj apspiest savus instinktus vai izpaust tos veidā, kuru pats izvēlas. Acīmredzot atbilde ir jāmeklē šajā virzienā. Instinktus apspiest neizdosies, jo tas draud ar psihiskās veselības zudumu, taču novirzīt iznstinktu izpausmes sabiedrībai un sev noderīgā formā, vai vismaz pieņemamā formā ir pilnībā iespējams.

Atbrīvojies no bailēm, neļauj tām vadīt savu dzīvi, un atbrīvojies no vajadzības pēc vadoņa vai padotajiem, no būtībā bezjēdzīgās vajadzības izjust pārākumu vai sekot barvedim, vai rīkoties bez domāšanas. Saprāts ir gaisma, kas uzliek pienākumu neizmantot to bezjēdzīgi, tas ir kā spēlēšanās ar uguni.

Tagi: , , , ,
Tēmas Pārdomas | 4 komentāri »

 
 
GoStats.com — Free hit counters
 
Hostings, virtuālo serveru noma, domēnu reģistrācija