Egleskoka emuārs

Te ir viens blogs angļu valodā, kurā kulturāli diskutē par rasismu. Tiešām kulturāli, mēreni un saprātīgi, visādu izlēcienu ir maz. Njā, nav nemaz ko salīdzināt ar DELFU komentāriem…

http://jezekiah.wordpress.com/2008/12/14/the-most-racist-site-youll-see-today/

Fenotipoloģijas tehnoloģijas pārstāvji arī Latvijā sāk piedāvāt cilvēka rakturojumu pēc sejas, par 35 ērikiem (pirmajiem 300 par 22). Aizsūti savu vai kāda cita cilvēka bildi pretskatā vai profilā, un pēc apmaksas atsūtīs raksturojumu. Sīkāk šeit, pakalpojums OOPENFACE

Īpatnēji, ka līgumā ir paredzētas finansiālas sankcijas par “fenotipoģiskā raksturojuma publisku izpaušanu bez analīzes autora rakstiskas piekrišanas”. Interesanti, kapēc gan? Vienīgais iemesls, ko varu iedomāties, ir analīzes autora piesardzība gadījumam, ja analizētais subjekts savu raksturojumu izlasa rīta avīzē, un ir visai neapmierināts ar to un kļūst mērķtiecīgi atriebīgs :/

Cik nu man ir nācies saskarties ar šo analīzi, tur ir diezgan daudz patiesības.

Nu varbūt ne gluži krīze, tomēr pie saprātīgas taupības tas pieder. “Diena” ziņo, ka katrā Rīgas mikrorajonā tiek plānots viens kompostēšanas laukums (stacija? iestāde? uzņēmums? ), kurā nonāks sapļautā zāle, vecās lapas un cita organika no Rīgas parkiem un zālājiem.

Ļoti skarīga doma, tikai žēl, ka nav radusies mūsu pašu galvās, bet ES uzspiesta. Katru gadu rodoties 150 tūkstošu tonnu šādu atkritumu, kas nonāk Getliņu izgāztuvē.

Bija man kādreiz doma sniegt iedzīvotājiem pakalpojumu – par velti savākt šitādus organiskos atkritumus, kompostēt un pārdot atpakaļ kā mēslojumu. Nerealizējās, taču tas nekas, galvenais, ka ideja dzīvo

Iedzīvotāji protestē pret iespējamām smakām un trokšņiem. Smakas nebūs, ja laicīgi to kaudzi rušinās, to pēc savas pieredzes varu teikt. Ja tur nekrājas mitrums, dzīvo pietiekoši daudz mušu kāpuru un slieku, tad nekas nesmird un organika pārstrādājas ļoti ātri, to varu teikt pēc savas pieredzes, un pilnīgi piekrītu raksta autoram.

Dzīvo organismu izmantošana kompostēšanā ir interesanta tēma. Sevišķi daudzsološas ir dažādas mušas, jo vairojas ātrāk par sliekām, konkrēti Hermetia illucens, kas angliski saucas Black soldier fly. Sīkāk var palasīt šeit: Black Soldier Fly Blog, Bio Systems Design, Black soldier fly compiled research on best cultivation practices.

Kukaiņi ļoti labi pārvērš dažādu cilvēkam neizmantojamu organiku olbaltumos. Nesaku jau, ka uzreiz jāēd tie kāpuri (kaut arī 70% pasaules iedzīvotāju uzturā lieto kukaiņus), tos var izbarot savām vistām.

Šoruden bija neliels eksperiments: paņēmu dažas lāpstas komposta kaudzes satura un iekrāvu plastmasas mucā ar vāku. Komposts bija neapgrozīts, rupji runājot, vienkārši sūdu čupa no augu atliekām, bez ekskrementiem. Vāks neļāva aizlidot kukaņiem, kas tur vairojās, un neļāva piekļūt pelēm, kas mēdz izēst kūniņas un kāpurus. Tiešām, tur riktīgi savairojās lielas, treknas, brūni pelēkas mušas, apmēram pusotru centimetru garas, samērā slinkas lidotājas. Vēlāk gan kolonija izslīka, jo laikus nenolēju sakrājušos šķidrumu.

Mušas varētu izmantot arī izkārnījumu likvidācijā. Kaut kur internetā atradu (diemžēl to saiti vairs nevaru atrast), kur viens aprakstīja savu piedzīvojumu ar mušām komposta mucā. Apgalvoja, ka viņa paša izkārnījums esot pazudis (kāpuru apēsts) stundas laikā, pie kam pilnīgi bez smakas. Man patīk ideja

Video redzams, kā Hermetia illucens kāpuri diennakts laikā notiesā divas zivis.

Pārdomas radās, lasot ekoceļa emuāru. Izrādās, ES noteikumi Māriņa Rozes interpretācijā aizliedz ar uzlīmi informēt pircēju par to, ka prece ražota Latvijā, runa ir par “Zaļo karotīti”.

Uzlīme ir tikai viens veids, kā informēt. Var taču uztaisīt mājaslapu, kaut vai blogu wordpress.com vai blogspot.com, kur tad arī saliek visu attiecīgo informāciju un atjauno. Nedaudz mutvārdu reklāmas, un tie, kas gribēs, atradīs. Tas maksātu kapeikas, ja neskaita laiku.

Nu nevar būt, ka kāds kaut ko tādu jau nav realizējis! Noteikti jābūt. Ja ziniet, atstājiet informāciju komentāros.

Vakardiena, 9. decembris, bija bagāta ar publikācijām par finanšu sistēmas tālāko likteni. Pirmais un galvenais – Rolanda Repša raksts 9. “Dienas” lappusē “Vai finanšu dorošība ir iespējama?”. Galvenā ideja: valstij ir jāizveido no bankām neatkarīga norēķinu sistēma, kura nenodarbojas ar aizdošanu un aizņemšanos, jo nodrošina tikai un vienīgi norēķinus starp personām un naudas līdzekļu drošu uzglabāšanu, tādējādi samazinot ar komercbanku darbību saistītos riskus.

Ideja loģiska un laba: valsts (precīzāk, Latvijas Banka) taču nodrošina naudas sistēmas uzturēšanu, kāpēc gan lai tā nenodrošinātu arī elektronisko norēķinu pieejamību visiem iedzīvotājiem? Paredzams, ka komercbankām būtu milzīgi iebildumi, jo šāda sistēma tām sastādītu spēcīgu konkurenci, īpaši jau nestabilitātes periodos, kad cilvēki dod priekšroku drošībai, nevis varbūtējiem ieguvumiem, kas sasitīti ar risku. Visi politiskie priekšnosacījumi šādam solim ir jau izpildījušies: cilvēku uzticība bankām ir krietni pazeminājusies, un valstij arī. Šādas sitēmas ieviešana cilvēku drošības sajūtu varētu palielināt, it īpaši jau vecākajai paaudzei, kas parasti pieprasa tieši valstij risināt būtiskākās problēmas.

Nav šaubu, ka šāda sistēma palielina valsts kontroli pār katru pilsoni, un tas ir patiešām nelāgi. Jo lielāka vara, jo lielāks kārdinājums to izmantot ļaunprātīgi. Pašreiz komercbankas nodrošina vismaz daļēju konfidencialitāti darījumos (līdz izmeklēšanas iestāžu pieprasījumam), kas VNS sistēmas gadījumos būtu daudz vieglāk pārkāpjama. Taču jāatzīmē vismaz viena pozitīvā puse: šī sistēma varētu pieslēgt “dzīvei” daudzus nomaļus kaktus, jo valsts var atļauties ieguldījumus, kurus komerbankas uzskatītu par zaudējumus nesošiem. Kā tieši – tas ir tīri tehnisks jautājums, jo mums ir gan internets, gan mobilo sakaru tīkls.

Otra publikācija ir praktiski Tavex sponsorēts reklāmas izdevums, kas nāk līdzi “Dienai” (vai arī tāpat vien iemests pastkastē?). Pamatideja ir sekojoša: visas papīra naudas sistēmas agri vai vēlu, taču vienmēr ir sabrukušas, tādēļ fiziskais zelts ir gandrīz vienīgais veids, kā saglabāt savu naudu pēc papīra naudas sabrukuma. Un izskatās, ka šī ekonomiskā krīze izvērtīsies daudz smagāka par  Lielo Depresiju. Te nevar nepiekrist, taču ar dažām iebildēm.

Zelts ir materiāla vērtība, tāpat kā ražošanas līdzekļi, mājas, un patēriņa preces, un tikai savu īpašību dēļ to izmanto apmaiņā – tas nedeg, nerūsē un ir viegli dalāms. Zelta cena nekad nav zemāka par tā iegūšanas izmaksām, un tas ir rets, un tāpēc tā nekad nav pietiekami. Visi to vēlas, tāpēc to vienmēr var samainīt pret precēm vai papīra naudu. Tieši tāpēc, ka zelta glabāšana zeķē praktiski neko nemaksā (glabāšanas izdevumus pagaidām neņemsim vērā) un zelts nepūst, cilvēki to cenšas paturēt pie sevis, un aizdod nelabprāt, jo tas ir riskanti. Savā dziļākajā būtībā, zelta izmantošana par apmaiņas līdzekli tas pats barters vien ir, tikai pastarpināts – apmaiņa notiek nevis tieši, bet caur trešo preci, mainam nevis vistas pret zābakiem, bet zābakus un vistas mēram zeltā.

Zelta izmantošanai apmaiņā tātad ir 2 labas lietas, un 2 trūkumi: zelta nauda dara iespējamu apmaiņu, un tā neļauj pārtērēt līdzekļus, kas ir iespējams papīra naudas gadījumā. Trūkumi ir cieši saistīti ar labajām lietām: uzkrājot cilvēki dod priekšroku zeltam nevis citām materiālajām vērtībām, tāpēc zelta vienmēr apritē pietrūkst un kļūst iespējama augļošana, parazītisms. Tas, kuram zelts ir, koncentrē to aizvien vairāk ar augļošanu. Otrs trūkums ir valdību un tātad armiju nonākšana kara finansētāju kontrolē, kā tas bija viduslaikos, jo kara gadījumā nevar mobilizēt resursus ar inflācijas palīdzību, tie ir jāaizņemas ielienot parādos, pretējā gadījumā draud fiziska iznīcināšana no ienaidnieku puses.

Ja gribam daudzmaz taisnīgu naudas sistēmu, tajā ir jāiestrādā līdzsvars starp pakalpojumu un preču apjomu, no vienas puses, un naudas daudzumu, no otras puses. Nauda savā dziļākajā būtībā ir abstrakcija, vērtības mērvienība, pie kam visai aptuvena – kas vienam vērtīgs, citam ne visai. Nauda ir informācija par apmaiņu starp personām. Lai šo informāciju varētu lietot salīdzināšanai, tā ir jāizsaka konkrētās mērvienībās. Agrāk šo informāciju mērīja precēs: cik zelta var iemainīt pret papīrīti ar cipariem? Cik kokvilnas, cik akmeņogļu? Mūsdienās nauda ir zaudējusi jebkādu piesaisti kaut kam konkrētam, valūtas tiek vērtētas attiecībā viena pret otru, un galvenā no tām ir dolārs, kurš arī neko konkrētu neizsaka. Tas ir vērts tik, cik cilvēkiem šķiet, cik tas ir vērts. Ļoti auglīga augsne spekulācijām un absurdiem darījumiem, kas mūs ir noveduši tur, kur esam pašreiz, jo nauda tagad ir cilvēku subjektīvisma mērvienība, un subjektīvisms vienmēr zaudē sadursmē ar dabas objektīvajiem likumiem.

Tāpēc ir priekšlikums izteikt naudu enerģijas mērvienībās, piemēram, kilovatos. Piesienam latu pie kilovatstundas, piemēram 1 santīms = 1 kilovatstunda. Uzreiz rodas atskaites punkts, pret kuru salīdzināt degvielas un pārtikas cenas, kaut kas objektīvs. Uzreiz varam izteikt naudā atjaunojamos resursus: Daugavas elektrostacijas ienes tik un tik naudas gada laikā, vēja enerģijas stacijas varētu ienest tik un tik, un ieguldījumi tajās atmaksātos precīzi aprēķināmā laikā.

Šāda sistēma atspoguļotu reālo dzīvi: viss, kas mums ir apkārt, ir enerģijas plūsma. Tās daudzums ir liels, taču cilvēkam izmantojamā daļa ir ierobežota. Tāpēc naudas emisijai jābūt saskaņā ar enerģijas emisiju, un naudas izņemšanai no aprites saskaņā ar enerģijas pāreju neizmantojamā stāvoklī. Piemēram, valdība var emitēt naudu saskaņā ar tai sniegtajiem pakalpojumiem; šādā gadījumā tiek noteiktas fiksētas cenas, piemēram, 100 ls vai 10000 kWh par 1 kvadrātmetru ceļa ar asfalta segumu, un pasūtījumu izpilda visi, kas vien vēlas, kamēr ir pietiekoši daudz klājamu ceļu. Valsts sevis emitēto naudu pēc tam pieņem atpakaļ nodokļu maksājumos vai maksājumoes par valsts sniegtajiem pakalpojumiem, kad naudas dzīves cikls beidzas. Ir pakalpojums, un ir samaksa.

Šādas sistēmas pašvaldību līmenī darbojās daudzviet Eiropā un ASV Lielās depresijas laikā, un daļa bija visai sekmīgas. Pēc depresijas tās izskauda centrālās bankas, jo saskatīja sev nopietnu konkurenci.
Krīzes laikā, kāda ir pašlaik, darbaspēka deficīta nav un nebūs. Ir tikai maiņas līdzekļa jeb naudas deficīts. To savā laikā jau Hitlers saprata, un dažos gados izvilka savu valsti no dziļiem, dziļiem mēsliem. Tieši tāpēc tauta viņu sākotnēji atbalstīja. Pēcāk, protams, viss aizgāja galējībās un nacionalizācijā. Hitlera ekonomiskās reformas ir atsevišķa tēma, visai interesanta un dziļākas sarunas vērta, tāpēc šeit neiztirzāsim, pameklējiet internetā frāzes “work creation program” un palasiet. Iedvesmu viņš smēlās no PSRS.

Gribu tikai piebilst priekš tiem, kas visu redz melnbaltās krāsās, ka Hitlera pieminēšana veiksmīgu ekonomisko reformu sakarā vēl nenozīmē viņa politikas slavinājumu un rīcības attaisnojumu

Vakar ziņās dzirdu, ka sarunas ar SVF ir veiksmīgi noritējušas, un valdība aizņemsies. Nevar tikai saprast, 3 vai 15  miljardus eiro.

Te nu uzreiz rodas jautājums: ja Latvijas gada budžets ir apmēram 4 miljardi latu, kas būtu apmēram 7 miljardi eiro, kāpēc mums ir jāaizņemas viena vai divu gadu budžets? Kāpēc ne pusmiljards, ko valdība iegrūdusi Parex bankas glābšanai? Mēs taču nākamgad taupīsim, budžets būs mazāks, kāpēc vajadzīga šitāda summa? Neaizmirsīsim, ka SVF nav Salavecis un neko par velti nedod, tos procentus mēs maksāsism raudādami vēl ilgus gadus.

Ja Tev ir alga 400 ls mēnesī, un visa aiziet šādiem vai citādiem tēriņiem, cik mēnešus vajadzēs, lai atmaksātu 800 ls, pie nosacījuma, ka procenti ir mēreni, kādi seši mēnesī? Jau pirmā mēneša beigās būs jāmaksā 48 ls par procentiem vien, plus vēl daļa no pamatsummas. Ja tā ir sadalīta uz 20 gadiem, atbilstoši vēl 40 ls. Tātad, pirmā mēneša beigās tie ir 88 ls, jeb apmēram piektā daļa no budžeta.

Šis aizņēmums ir ceļš uz Āfrikas valstu likteni, no kurām vairums maksā pusi no sava budžeta dažādiem aizdevējiem procentos, tāpēc arī nekur netiek. Un izdomājumi par to, ka viņi ir no dabas slinki un nestrādā, ir to pašu aizdevēju propoganda savas rīcības attaisnošanai.

Ja nedaudz paironizē, tad nākamgad mēs būsim daudz, daudz slinkāki kā šogad, tāpēc daudzus izmetīs no darba. Un uzņēmēji, maitas tādi, arī sākuši slinkot, jo budžets nepildās, tādēļ mūsu valdība audzinošos nolūkos pacels nodokļus. Mūsu valdība ir daudz gudrāka, jo piemēram, zviedri, muļķi tādi,  savus nodokļus taisās pazemināt, lai veicinātu uzņēmējdarbību.

Pašreizējā finansu un tātad arī politiskā sistēma ir tā būvēta, lai pie varas nonāktu vispērkamākie cilvēciņi, pie kam ne obligāti kompetenti kaut kādā jomā. Nevajag brīnīties par to, kas notiek, viss ir likumsakarīgi.

Ja mēs noskaidrotu, kāda patiesībā ir cilvēka daba, tad varētu atrisināt daudzas mūsu civilizācijas sasāpējušās problēmas. Vismaz man tā izskatās. Var jau būt, ka cilvēka dabas apraksts izskaidrotu, kāpēc šīs problēmas nav risināmas principā

Mēs vērojam dabu, un izdarām tālejošus secinājumus. Visi novērojumi apstiprina, ka cilvēks ir dabas daļa. Mēs pat varam racionāli izskaidrot, kāpēc dažas valdošās reliģijas, īpaši kriestietība un jūdaisms, uzskata cilvēku par kaut ko īpašu, ārpus dabas rāmjiem esošu, taču tas ne par matu nemaina šīs reliģijas.

Vienmēr jāatceras, ka cilvēka pasaules redzējums ir tikai un vienīgi cilvēka; cilvēks nevar novērot to, par ko pat iedomāties var tikai ar lielām grūtībām. Citiem vārdiem, mūs vienmēr vajās antropomorfisms. Mēs vienmēr centīsimies saskatīt cilvēcisko necilvēciskajā. Ne jau velti bērniem zoodārzā tik ļoti patīk vērot pērtiķus – tie ir ļoti līdzīgi cilvēkam pēc sava dzīvesveida. Tāpat ir nerimstoša interese par surikātiem, kas ir sabiedriski kukaiņēdāji. Daži lielie dzīvnieki arī vilina, taču citu iemeslu dēļ – tie ir resurss apēšanai, un šis plēsoniskais instinkts, kas paēdušā stāvoklī izpaužas kā interese par visu, kas kustas, ir galvenais iemesls.

Nevienu, izņemot dažus zinātniekus, neinteresē sēņu micēlija augšanas īpatnības augsnē, konkurence starp koku saknēm un tamlīdzīgas lietas. Interese parādās vienīgi tad, ja cilvēks saskata kaut ko cilvēcisku, piemēram, ja izrādās, ka kokiem ir jūtas.

Viss cilvēks ir veidojies un pielāgojies apstākļiem, kad ir jācīnās par izdzīvošanu, ievērojot līdzsvaru starp sadarbību starp līdzcilvēkiem cīņā pret nelabvēlīgiem apstākļiem un konkurenci ar līdzcilvēkiem cīņā par vienmēr retajiem resursiem. No šīs vajadzības ceļas iedzimtā cīņa par rangu, iedzimtā agresivitāte, prāta spējas un citas cilvēciskas īpašības.

Instinktus nevar apspiest, tos var tikai novirzīt lietderīgā gultnē. Un to var tikai cilvēks, dzīvnieki to nespēj, cik nu ir zināms. Cilvēki vienmēr cīnīsies par statusu, kaut arī tam nav īpašas jēgas; vienmēr cīnīsies par resursiem, kaut arī to pietiktu pilnīgi visiem, un vienmēr centīsies izmantot citus savu mērķu sasniegšanai, kaut tas nav nepieciešams. No šāda viedokļa, cilvēks ir neglābjami grēcīgs. No otras puses, vairums cilvēku vienmēr palīdzēs saviem sugsbrāļiem un spēs domāt sakarīgi, un līdz truli dzīvnieciskam līmenim nolaidīsies tikai īpaši neciešamos apstākļos. Tā ir otrā puse, cerīgā.

Pētot sevi, cilvēks nevar novilkt savas cilvēciskās brilles, viņš var tikai iedomāties, kā būtu, ja to nebūtu.

Prāts ir tikai instruments, kura piepietošanai vai nepielietošanai komandas dod dzīvnieciskā puse. Šādi skatoties, brīnums vispār, ka cilvēks ir sasniedzis kaut ko vairāk par darbarīku lietošanu. Un tomēr, es sajūtu cerību, kaut kur tepat blakām, un man jau ilgāku laiku ir sajūta, ka cilvēks spēj visu, ja tikai ta tic. Kā Tev šķiet?

Palasīju, ko raksta biedrs Ždanovs V. G., taas pats Ždanovs, par kura lekcijām redzes uzlabošanai rakstīju kaut kad iepriekš. Tad lūk, šoreiz viņš ir pievērsies zinātniskam izskaidrojumam par to, kāpēc sievietei nevajadzētu stāties pirmslaulību un ārlaulību dzimumsakaros. Galvenais pamatojums – telegonija eksistē.

Telegonija ir uzskats, ka sievietes, vai plašāk ņemot, mātītes pirmais (iespējams, arī vēlākie) dzimumpartneri ietekmē bērnu, kas dzimis vēlāk no kāda cita vīrieša vai tēviņa, tādējādi neviens vīrietis, kurš sievai nav bijis pirmais un vienīgais, nevar būt pilnīgi pārliecināts, ka tas ir simtprocentīgi viņa paša dēls. Netieši tas arī nozīmē, ka vienam bērnam var būt vairāki tēvi. Šāds uzskats eksistē jau kopš Aristoteļa laikiem, un eksperimentāli tika apgāzts jau 19./20. gs. mijā, par ko varam palasīties 1911. gada enciklopēdijā

Atgriežamies pie Ždanova. Tālāk viņš stāsta, ka ne jau velti senatnē cilvēki nicināja, izstūma no sabiedrības un nežēlīgi nogalināja “paklīdušas sievietes”, tādējādi “attītot tautu no izdzimteņu vairotājām”; viņš atsaucas arī uz Svētajiem rakstiem. Kā pierādījumu teorijas pareizībai min arī faktu, ka pārtikušās un normālās ģimenēs dzimuši bērni arī kādreiz kļūst par narkomāniem un noziedzniekiem, sevišķi pagātnē seksuāli izlaidīgām sievietēm.

Ždanova darbībai ir divas motivācijas, viena apzinātā un viena neapzinātā. Apzinātā ir tā, ka viņu personīgi satrauc krievu tautas deģenerācija un alkoholizācija, pret ko viņš arī cīnās, lasot lekcijas par veselīgu dzīvsveidu. Nekā nosodāma šeit nav, patiesībā pat visai slavējami, ja cilvēks rīkojas saskaņā ar savu pārliecību.

Taču kā āža kāja izlien otra, slēptā motivācija, kas visos laikos un vietās ir bijusi vienāda: tēviņu agresīva cīņa par resursiem un mātītēm, un vēlme mātītes kontrolēt, lai tās nepārotos ar citiem tēviņiem; tā ir universāla zīdītāju tēviņu, tajā skaitā arī cilvēku, uzvedība, kas noved pie patriarhālas sabiedrības izveides, kurā sievietēm ir ierobežotas dzimumtiesības, salīdzinājumā ar vīriešiem. Protams, ka Ždanovs, būdams inteliģents cilvēks, nevar atzīt, ka “man nepatīk, ka krievu sievietes guļ ar ārzemniekiem, un vispār vairāk kā vienu reizi izvēlas, ar ko pārgulēt un kas būs viņu bērnu tēvs”. Tādēļ arī savu nostāju intelektualizē, vēlamo pieņemdams par esošo, teorijas atbalstam minot tikai teoriju apstiprinošos faktus.

Beigu beigās, ja telegonija eksistē, no tā izriet vēl kāds sieviešu uzvedības variants, kas Ždanovam varētu nepatikt. Ja visi vīrieši, ar ko pārguļ sieviete, ietekmē viņas bērnu kvalitāti, tad jebkurai sieviete, kas vēlas gudru un labu bērnu, vajadzētu censties pārgulēt ar pēc iespējas lielāku skaitu visādā ziņā kvalitatīvu vīriešu, tādējādi gatavojot labu materiālu saviem bērniem. Protams, šāda telegonijas izmantošanas ideja Ždanovam nenāk ne prātā, saprotamu iemeslu dēļ

Šodien interesants rakstiņš Reuters blogā par narkotiku legalizācijas tēmu. Jāsaka, argumenti visai loģiski, iesaku izlasīt, arī komentārus: http://blogs.reuters.com/great-debate/2008/12/03/einstein-insanity-and-the-war-on-drugs/

Tātad īsumā: narkotiku apkarošana ar likuma palīdzību nestrādā, tāpat kā kādreiz nestrādāja alkohola aizliegums ASV trīsdesmitajos gados; tāpat kā toreiz, aizliegums tikai veicina melno tirgu un organizētās noziedzības veidošanos. Tāpēc ieteikums – legalizēt narkotikas, to tirdzniecību apliekot ar nodokļiem, tādējādi papildinot valsts kasi, tā vietā, lai tērētu naudu policijas un ieslodzījuma vietu uzturēšanai. Nav arī loģisku argumentu, kādēļ alkohols un tabaka, kas arī ir atkarību izraisošas narkotiskās vielas, būtu labāki par citām.

Patiesībā jautājums par narkotiku legalizāciju vai aizliegumu ir jautājums par naudu un tātad varu. Pašlaik valdību rīcība tikai palielina narkotiku cenu, līdz ar to rodas īpaši liela motivācija šo peļņu iegūt, uzpērkot valsts struktūras, kas nodarbojas ar apkarošanu, un/vai pielietojot vardarbību. Jo lielāka peļņa, jo lielāka korupcija un vardarbība.

Kad ASV atcēla alkohola aizliegumu, valsts kasē strauji ienāca lielas nodokļu summas, kas lieti noderēja, valstij ķepurojoties ārā no ekonomiskās depresijas. Ja narkotiku cena ir zema, un to kvalitāte augsta, vairs nav milzīgās peļņas un tātad ietekmes narkotiku tirgotājiem, narkomāni uzreiz vairs nekļūst par bomžiem un tik strauji nesabojā savu veselību ar visādiem mēsliem un surogātiem, izplatot lipīgas slimības, un ietaupās nauda arī veselības aprūpē.

Pašreiz, bailes no narkotiku legalizācijas ir alkohola un tabakas ražotājiem, kuru peļņa noteikti saruks; arī dažiem narkotiku apkarotājiem, kuri nereti ievāc daļu no tirgoņiem, atļaujot viņiem darboties; un, ja runa ir par ASV, tad cietumu pārvaldītājiem un arī slepenajiem dienestiem, īpaši CIP, kuru slepenās operācijas bieži vien finansē  pašu iegūtā nauda no narkotiku tirdzniecības, jau kopš Vjetnamas kara laikiem. Runā, ka īstais ASV iebrukuma iemesls Afganistānā bija cīņa par heroīna ražošanas kontroli; līdz ASV iebrukumam, Taleban Afganistānā bija praktiski iznīcinājuši heroīna ražošanu, un tas apdraudēja CIP operācijas visā pasaulē.

Kāpēc cilvēki vispār lieto narkotikas? Vairums atkarīgo ir pamēģinājuši jaunībā visai muļķīgas motivācijas dēļ – lai pierādītu, ka nebaidās pārkāpt likumu vai arī nevēloties “izlekt” uz pārējo fona. Tieši tāpat sākas smēķēšana, alkohola lietošana un citas nevēlamas uzvedības formas. Tikko kā kaut kas ir visiem viegli pieejams, tas vairs nav līdzeklis statusa paaugstināšanai sugasbrāļu acīs. Atcerēsimies kaut vai mobilos telefonus

Transform Drug Policy Foundation lapā var palasīt par narkotiku legalizēšanas problemātiku: http://www.tdpf.org.uk/

Kautrīgi piedāvāju savu variantu valsts budžeta plānošanai: lai katrs nodokļu maksātājs pats varētu izvēlēties, kurai ministrijai un nozarei un cik maksāt, norādot, kādiem nolūkiem tērējama nauda. Sanāktu visreālākā tiešā demokrātija. Varu saderēt, ka izglītības, labklājības un iekšlietu ministrijas peldētos naudā, tāpat varbūt arī satiksmes ministrija.

Ja kādam no ministriem sanāktu nesmukums, vai notiktu kārtējais skandāls ar neizdarībām un paviršībām valsts funkciju izpildē, tas automātiski nozīmētu finansiālas sekas, kas savukārt tautas kalpus uzturētu formā. Ļoti laba atgriezeniskā saite, kuras pašreizējos valsts iekārtas apstākļos ļoti trūkst.

Protams, katras valsts iestādes vissīkākie tēriņi būtu jāpublicē internetā, ar atbildīgo uzvārdiem par iepirkumiem. Pietiktu vienkārši ar noskanētiem čekiem. Nekādas atrakstīšanās “1000 ls reprezentācijas izdevumiem” garā, visu pa punktiem. Galu galā, ja es uzturu savu valsti, tad vismaz gribu zināt, cik tas maksā.

Tiešā demokrātija strādā ļoti labi. Un neko īpašu tās realizācijā nevajag, mūsdienās tas ir tehniski vienkārši izdarāms, jo pamatuzdevums ir pietiekoši ātri savākt pietiekamu daudzumu informācijas no cilvēkiem. Piemēram, ja jau tautas kalpi ir jāizvēlas balsojot, tad balsot var visa gada garumā. Uzskatāms politiķa novērtējums tautas acīs

——————————

2010. gads. 20. februāra “Sestdienā” publicēta intervija ar Andri Šķeli. Viens no viņa priekšlikumiem ir ar deklarāciju palīdzību dot iedzīvotājiem iespēju vienu procentu no savas nodokļu naudas novirzīt jebkurai sabiedriskai organizācijai, sākot no politiskām partijām un beidzot ar makšķernieku biedrību. Principā tā pati ideja, tikai krietni atšķaidīta, taču ir iesākums un mazs solītis pareizajā virzienā