Egleskoka emuārs

Aiz mākoņiem spīd Saule. Vienmēr.

Daži vārdi par Lībiju un mūsu politiķiem

Autors egleskoks @ 21 marts, 2011

Ar Lībiju notiek dīvainas lietas. Ar mūsu politiķiem arī, Lībijas kontekstā. Tālāk seko dīvainību sīkāks izklāsts.

Īsi par to, kas ir Lībija

Lībija ir musulmaņu, galvenokārt sunnītu, apdzīvota valsts Āfrikas ziemeļos. Iedzīvotāju skaits ap 6,5 miljoni, galvenokārt gar Vidusjūras piekrasti, koncentrējoties trīs lielākajās pilsētās. Etniski dalās vairākās grupās, galvenās – berberi, turki, arābi un tuaregi, kā arī apmēram miljons ārzemnieku, galvenokārt ēģiptiešu. Pastāv ap 140 cilšu un klanu (Demographics of  Libya).
Valsts teritorija ir milzīga, apmēram 1 800 000 kvadrātkilometru (Aļaskas lielumā), lielākā daļa no tās ir Sahāras tuksnesis. Galvenā dabas bagātība – nafta, izpētītās rezerves ir lielākās Āfrikā, nedaudz apsteidzot Nigēriju. Apjoms – apmēram 60 miljardi barelu naftas un ap 1500 miljardu kubikmetru gāzes. Ieguve – starp 1,3 un 1,7 miljonu barelu dienā (“Operation Libya” and the Battle for Oil: Redrawing the Map of Africa ). Naftu iegūst kopš 1959. gada, un tā ir valsts galvenais ienākumu avots un iedzīvotāju turības stūrakmens.
Zem Sahāras atklāts milzīgs fosilā saldūdens krājums. Pašlaik ir pabeigts monumentāls projekts – cauruļvadu tīkls, kas no Sahāras piegādā ūdeni piejūras rajoniem. Izbūve notika no 1984. gada, finansēja valsts no naftas naudas (The Great Manmade River, http://www.water-technology.net/projects/gmr/).

Valsti kopš 1969. gada vada Muamars Kadafi, kurš pie varas nāca armijas virsnieku īstenotā apvērsumā, gāžot Lībijas karali un dibinot Lībijas Arābu republiku. Apvērsuma iemesls – karalis pārāk maz naftas naudas veltīja sociālām programmām, “nedalījās”. Kadafi vara lielā mērā ir balstīta naftas naudas sadalē valsts dažādajām ciltīm un klaniem, atturot tos no savstarpējas konkurences.

Kadafi neieņem nekādus oficiālus amatus, kaut gan valsti faktiski vada pats. Kopš 1977. gada, lokāli un reģionāli pastāv tautas kongresi, kuros notiek debates un lēmumu pieņemšana par vietēja mēroga jautājumiem. Savā ziņā, tā ir tiešās demokrātijas institūcija (Administrative reforms).

Muamara Kadafi biogrāfija pēdējo 40 gadu laikā ir pilna ar terorisma atbalstīšanu, iejaukšanos citu valstu iekšējās lietās ar naudu un spēku, kā arī režīma disidentu slepkavībām un citām darbībām, kuras vismaz vārdos nosoda tā saucamās “civilizētās valstis”. Pēc būtības, Kadafi cīņai par savām interesēm izmantojis visus līdzekļus, kurus izmanto ASV, Lielbritānija un bijusī PSRS.

Minēto iemeslu dēļ, Kadafi attiecības ar Rietumiem ir bijušas visai saspīlētas. Pēc 1988. gadā virs Skotijas uzspridzinātās pasažieru lidmašīnas, 1992. gadā ANO pret Lībiju ieviesa sankcijas, ierobežojot Lībijas naftas produktu eksportu. Tās tika atceltas tikai 2003. gadā, kad Kadafi izmaksāja kompensācijas lidmašīnas katastrofā bojā gājušo tuviniekiem un izdeva tiesāšanai spridzināšanas īstenotājus. Kopš tā laika, attiecības ar Rietumiem ir uzlabojušās, Lībijas ieņēmumi no naftas ieguves ir auguši, un Lībija vairs nenodarbojas ar starptautiskā terorisma atbalstīšanu. 2006. gadā ASV izsvītroja Lībiju no terorismu atbalstītāju valstu saraksta (Sanctions after the Lockerbie bombing).

Dīvainības

Un te nu mēs nonākam pie jautājuma par dīvainībām. Galvenā ir šāda: ja jau Rietumu un Lībijas attiecības ir tik ļoti uzlabojušās, kādēļ Rietumu izlūkdienesti sniedz atbalstu Lībijas opozicionāru grupām, apmāca tās, apgādā ar ieročiem un izvērš dezinformācijas kampaņu (Ливия – фоторасследование, Ливия – фоторасследование 2, US military advisers in Cyrenaica, Ложь про Ливию — гниль официозных СМИ. Восстания не было. Свидетельства россиян-очевидцев)? Kas ir noticis tāds, lai vajadzētu ja ne novākt Kadafi, tad vismaz pārvērst valsti par formālu Rietumu tipa demokrātiju?

Teh Daily Bell izsaka viedokli, ka tā ir uzmanības novēršana no citiem notikumiem arābu valstīs, konkrēti Bahreinā, kuru pēc krāsainās revolūcijas mēģinājuma ir okupējis Saūda Arābija karaspēks (The Anglo American Gaddafi Deception). Cēlonis – Federālo Rezervju sistēmas dolāra pakāpenisks sabrukums pasaulē, arvien vairāk valstīm tiecoties pārdot naftu ne tikai par dolāriem. Pirmā bija Irāka, par šo uzdrošināšanos Huseins samaksāja ar savu galvu. Otrā ir Irāna, kura arī pasludināta par Rietumu ienaidnieci. Varbūt arī Kadafi centās pārdot naftu ne par dolāriem? Lībijā ir daudz naftas kompāniju no Krievijas un Ķīnas. ASV un Eiropa to uzskata par nevēlamu konkurenci (Mid East Conflict Not Exactly About Oil, Libya The Good War)?

Doma, ka karš notiek pašas naftas dēļ, arī nav peļama. Naftas cena pašlaik ir virs 100 USD par barelu, un Lībijas naftas iegūšanas izmaksas esot ap dolāru par katru barelu. Peļņa, saprotams – milzīga. Pašlaik to iegūst Lībijas valsts un iedzīvotāji, kā arī Kadafi režīms. Atliek tikai pievākt savām vajadzībām, un tam ir vajadzīga valsts “demokratizācija”, kam seko strukturālās reformas, kredīti un privatizācija. Destabilizācijas izraisītas naftas cenu svārstības ir izdevīgas spekulantiem starptautiskajos tirgos. Avots: The US-NATO Attempted Coup d’Etat in Libya?, “Operation Libya” and the Battle for Oil: Redrawing the Map of Africa.

Krievijas Liberāldemokrātiskās partijas (kuras redzamākais pārstāvis ir mums visiem labi zināmais Žirinovskis) analītiķi uzskata, ka Rietumi nevēlas pieļaut precedentu, ka kaut kāds “nedemokrātisks režīms” spēj uzcelt vērā ņemamu valsti, kas var kalpot par piemēru citiem (Иностранное вторжение в Ливию).

Otrā dīvainība ir Lībijas bombardēšana ar nolūku novājināt režīmu, un novērst civiliedzīvotāju slepkavības, kuras taisoties pastrādāt valdības spēki. Jau no Afganistānas laikiem un ne tikai ir skaidri zināms, ka ar triecieniem no gaisa iedzīvotājus sašķelt nevar, efekts ir tieši pretējs – cilvēki apvienojas cīņai pret kopējo ienaidnieku. Tieši tāpat, ar triecieniem no gaisa nevar novērst civiliedzīvotāju slepkavības, var tikai izraisīt jaunus upurus – no gaisa maz kas ir redzams, par spīti satelītu un izlūklidmašīnu novērošanas jaudām, un bumbas upurus šķiro vēl mazāk kā lodes. Slepkavību novēršanai ir vajadzīgs okupācijas karaspēks uz zemes (Coalition shows first cracks as Qaddafi digs in for guerrilla war).

Varbūt Rietumi vēlas stiprināt Kadafi režīmu, vienlaikus viņu saniknojot, lai viņš atgrieztos pie saviem terorisma paņēmieniem? Tad jau varētu viņam piespēlēt kādu nelielu atombumbu, lai atkārtotu 11. septembra notikumus, tikai lielākā mērogā. Un tas jau būtu labs iegansts karastāvokļa ieviešanai pašu mājās un citiem varas jaukumiem.

Pašmāju dīvainības

Delfi.lv publicēti Latvijas ārlietu ministra izteikumi par situāciju Lībijā, Komentāri: Ģirts Valdis Kristovskis: Kadafi pats pret sevi pavērsis koalīcijas ieroču spēku, kur tiek pausta apņēmība iet un dikti palīdzēt gāzt Kadafi. Uzrakstītais liecina, ka neko vairāk par “Panorāmu” vai CNN ziņām šis cilvēks nav lasījis, informētības līmenis ir kā vidējam cilvēkam, kas politikai uzmanību nepievērš. Un tas ir mūsu ārlietu ministrs! Uzskatāmi redzams, ka varas deģenerācija ir pilnīga un mūsu valsti ved dziļi, dziļi purvā. Pat zinot caurmēra nespēju valdošajās aprindās, par ko varam spriest pēc valdības darba, Kristovska nekompetentie izteikumi man bija pārsteigums. Labāk būtu bijis paklusēt.
Vienīgais mierinājums, ka no apmēram 150 komentāriem NEVIENS viņu neatbalstīja. Tātad tautai veselais saprāts nav pazudis, pat otrādi – pēdējos gados acis ir atvērušās.

Vēl viens izskaidrojums, ticamākais

Pēdējās dienās Latvijas internetā izplatījusies ideja par to, ka īstais cēlonis uzbrukumiem Kadafi režīmam ir viņa centieni izrauties no tā saucamās “dolāra sistēmas” starptautiskajos norēķinos, aizstājot norēķinos dolāru ar zeltu. Saprotams, ka ASV tas nepatīk, un vēl jo vairāk tas nepatīk Federālo Rezervju Sistēmai. Nu jau vispārzināms ir fakts, ka FRS drukā naudu no zila gaisa un aizdod ASV valdībai un bankām uz procentiem, savukārt ASV valdība (pareizāk, tai pietuvinātās korporācijas) par to iepērk starptautiskajā tirgū visu, ko vien vajag, nodrošinot ASV priviliģētu stāvokli. Ekonomisti teiks, ka tas viss ir daudz sarežģītāk, tomēr būtība ir tieši tāda: amerikāņiem naudas vienmēr būs vairāk, jo viņiem tā nav jānopelna, atšķirībā no citiem sistēmas dalībniekiem. Tomēr, jau 12 arābu valstis savstarpējos norēķinos izmantojot zeltu, un Kadafi esot bijusi nozīmīga lomai šīs sistēmas izveidē…

Izskaidrojuma avots – Germans Sterligovs, ekscentrisks krievu biznesmenis, bijušais un nu jau atkal topošais miljonārs, pārliecināts pareizticīgais un aitkopis, kā pats sevi dēvē. Pirms kāda laika pārcēlies uz dzīvi laukos, aktīvi uzstājas pret alkoholismu. Ar visu savu ekscentrismu ļoti interesants cilvēks, iesaku pameklēt YouTube viņa intervijas. Katrā ziņā pats seko tam, ko sludina. Pēdējais projekts – starptautiska bartera birža, kas krietni samazinātu vajadzību pēc tirdzniecības kreditēšanas, tātad atkarības no bankām.

Par uzbrukumu Lībijai var paskatīties Sterligova intervijā “Ротшильды мочат Каддафи”.

Un vēl viena versija

Lībijā ir lielas ķīniešu investīcijas. Dažās citās Āfrikas valstīs arī. Destabilizējot Lībiju, ASV cenšas panākt kaitējumu ķīniešu ekonomiskajām interesēm. Lībijā līdz ar šai rakstā minētā ūdensvada iedarbināšanu paveras plašas iespējas produktīvai lauksaimniecībai un sekojoši, lauksaimniecības produktu eksportam. Tas ir labs bizness laikā, kad visā pasaulē ceļas pārtikas cenas.

Līdzīgi ieraksti

11 komentāru ierakstam uz “Daži vārdi par Lībiju un mūsu politiķiem”

  1. Vientiesis teica:

    ES un ASV Kadafi režīms bija ērts tik ilgi, kamēr tas kontrolēja situāciju reģionā (neļāva plaukt opozīcijai un dažādiem grupējumiem, arī teroristiskajiem), tirgoja naftu Rietumiem un bija saprotams sarunu partneris. Ja šajā valstī naftas nebūtu, nebūtu arī Rietumu ne arī kādu citu intereses par šiem notikumiem.

    Varas maiņa Lībijā draud ar pazīstama sarunu partnera nomaiņu pret kādu nezināmu un nepazīstamu, pilsoņu karu un pat valsts sašķelšanos pēc etniskās piederības principa. Rietumu bailes ir par nedemokrātiskas, bet prognozējamas un stabilas varas maiņu pret neprognozējamu un nestabilu situāciju ES durvju priekšā. Tas skar ne tikai naftas, bet arī bēgļu jautājumu. Bez stingrās rokas daudzi muks, uz kurieni?, pareizi – uz ES.

    Te nu ES ir kutelīga jautājuma priekšā, jo ērtības labad vajadzētu atbalstīt režīmu, bet kā demokrātijas karognesējam būtu jāatbalsta režīma gāšana. Bet tā, lai saglabātu pieeju naftai.

    Savukārt Kristovskis nav tik stulbs, lai arī daudzos jautājumos atļaujas būt pavirš vai nekompetents. Viņa teiktais ir tieši tas, ko no Latvijas sagaida partneri ES un NATO. No viņa teiktā var izlobīt ne jau Latvijas pilsoņu nostāju vai vēlmes, bet ES un NATO nodomus. Pārējais ir politkorekts blablabla. Tā ir viena no reālpolitikas nodevām, ko Latvija kā valsts maksā, lai varētu gūt sev kādu labumu no šīm spēlītēm. Kaut vai nenonākt vēl ciešākos IV Reiha apkampienos.

    “Tātad tautai veselais saprāts nav pazudis, pat otrādi – pēdējos gados acis ir atvērušās.” – nevajag lolot ilūzijas par muļķi. Ir teiciens, ja cilvēks ir stulbs, tad tas uz ilgu laiku. Latvijas iedzīvotāji katru dienu šokē ar jauniem stulbuma pierādījumiem, pat tad, kad liekas, ka limits jau ir izsmelts un trakāk vairs nevar būt – bet nē, var gan. Lai atvērtos acis vajag krietni vairāk laika. Vienkārši grābšanas un sķērdēšanas eiforiju pārtrauca ekonomiskā krīze un ļautiņi sāk meklēt vainīgos. Viena no minētā stulbuma ilustrācijām – par krīzes sekām vainot tos, kas pašlaik ir pie varas un cenšas izlabot to, ko šie vainotāji paši iepriekš sastrādājuši gan pašu, gan arī ar savu vēlēto gāzētāju, paņemt un uzmest, un citu varoņu rokām.

    Igauņu aņuks: kas sanāk, ja sakrusto ēzeli ar bruņurupuci – latvietis ar ķiveri.

    Minētā raksts komentāri nav nekas vairāk kā nezinošu un nekompetentu “vidējā latvieša” neapmierinātības (droši vien ar savu draņķīgo dzīvi, pie kā paši vien ir vainīgi) izpausmes. Un arī politiskās opozīcijas algotņu skricelējumi – Kremlim patikts.

  2. Aigars R. teica:

    интервью – Муаммар Каддафи Лидер Ливии

    http://www.youtube.com/watch?v=S0h7Z2IEqS4&feature=related

  3. Aigars R. teica:

    Vēl par Lībiju…

    http://www.youtube.com/watch?v=PfbfFetIgCQ&feature=related

  4. Vientiesis teica:

    Aigaram R.
    Tas nav stāsts tik daudz par Lībiju, cik par ietekmes sfēru pārdali planētas mērogā. Acīmredzami, ka Krievija šajā spēlē vairs nespēlē ne pirmo, ne otro, ne arī trešo vijoli. Tas, ko dara ASV nav nekas jauns vai unikāls. Pēc WW II PSRS tikpat centīgi vairoja savu ietekmi komunisma ideju eksporta aizsegā uz Latīņameriku, Āfriku un Āziju. Pēc īsa politiski-ekonomiska eksperimenta 90-ajos Krievija atgriežas pie autoritārisma un imperiālisma. Pie varas atkal ir 90-jos pazemotā PSRS laiku elite – VDK. Reiz V. Putins publiski paziņoja, ka nav tāda jēdziena kā “bijušais VDK darbinieks”. Šī organizācija nu atkal ir pie varas un tās metodes un retorika stipri atgādina kādu autoritāru režīmu Eiropas centrā 20.gs 30 un 40-ajos gados. Cenzūra, plašsaziņas līdzekļu pārņemšana un satura kontrole, politiskās opozīcijas apspiešana, vārda un pulcēšanās brīvības ierobežojumi, viens centrālais politiskais spēks ar masīvu jauniešu organizāciju (putinjūgends), lielāko privāto biznesu pārņemšana valsts kontrolē (piem., Jukos), ārējā ienaidnieka tēla popularizēšana (LV, Igaunija, ASV), rasisms (īpaši pret Kaukāza izcelsmes tautībām)un nacionālims, agresīva ārpolitika (iebrukums Gruzijā, kiberuzbrukums Igaunijai, draudi “aizstāvēt apspiestos krieviski runājošos” un vāji slēpta Kremļa finansēta politiskā intervence kaimiņvalstīs).
    Krievija un Ķīna dara tieši to pašu, ko ASV. Atšķiras tikai iespējas un mērogs.

    Un, protams, sižeta beigās vēl vajadzēja pakratīt pirkstu visiem, kas domā savādāk.

  5. Vientiesis teica:

    Turpinājums iepriekš teiktajam:
    Krievijas telekanāla ziņās paustā doma – jā diktators, toties valstī ir kārtība. Tas stipri atgādina tiražētās (protams bez oficiāla Kremļa atbalsta) sentimentālas atmiņas par Staļina laikiem. Krievijas un Lībijas modeļi pēc būtības ir ārkārtīgi līdzīgi. Abi ir nedemokrātiski un autoritāri režīmi. Vara atrodas šauras elites rokās, kurus baro naftas eksports. Protams, ka Krievija nemetīsies nomelnot savu līdzinieku. Tā vietā tā piedraud politiskajai opozīcijai nemēģināt nostrādāt ko līdzīgu.
    Te velkamas paraleles ar kādu pāšmāju pilsētu Kurzemē, kuras mērs ir smagos noziegumos apsūdzēta persona. Par spīti tam viņš ir ārkārtīgi populārs visā valstī. Pilsēta, kurā bez viņa ziņas nevar pat puķu kiosku atvērt vai privatizēt savu dzīvokli, ir pozitīvs piemērs daudziem stingrās rokas piekritējiem. Argumenti – jā viņš zog, bet toties ir sakopis pilsētu. Mīts par plaukstošu pilsētu izgaist, kad paraugās uz statistikas datiem par pilsētas biznesa un iedzīvotāju skaita neagatīvo dinamiku. Taču ļautiņi sliecas ticēt pilsētas saimnieka PR kampaņai.
    Ja runa iet par informācijas avotu uzticamību, tad pret Krievijas plašsaziņas līdzekļos pausto informāciju jāizturas ar vislielāko piesardzību. Tie nedaudzie Krievijas žurnālisti, kas ir saglabājuši profesionālismu un godīgumu, ir šokēti par savu amata brāļu pārdošanos Kremļa propagandas dienestam. Ilustrācijai – krievu režisors Andrejs Ņekrasovs, kurš kopā ar savu Olgu Konsku uzņēma filmu par karu Gruzijā (Uroki russkogo) intervijā žurnālam Ir ir izteicies par šo tēmu.

  6. egleskoks teica:

    Šeit neiet runa par to, vai Kadafi ir foršs vecis vai nē. Jāņem vērā, ka demokrātiskais sabiedrības uzbūves modelis ir tikai viens no daudziem. Ideja par to, ka ar varu ir jādalās, ka nevajag uztiept savu gribu citiem, ka resursi jāsadala taisnīgi un citas līdzīgas, daudzās valstīs nav populāras vai pat tiek klaji noraidītas. Piemēram, daudzās Āzijas valstīs. Cita sabiedrība, cita attieksme pret autoritātēm. Viedokļu plurālisms, tā teikt.

    Ja lībieši dzīvo daudzmaz normāli, kāpēc šo viņu dzīvi traucēt? Un ne jau ar “nepareizām idejām”, bet naturālu vardarbību, lai kā tā arī nebūtu motivēta. Ar bumbām demokrātiju neieviesīsi, kaut vai tikai tāpēc, ka demokrātijas ideja nozīmē daudzu dzīves pamatuzskatu pārvērtēšanu. Tas notiek lēni, process mērāms paaudzēs. Maksimums, ko šāda karadarbība panāks, ir viena diktatora nomaiņa ar citu, parasti niknāku. Nedomāju, ka lībieši par to būs pateicīgi, it sevišķi, ja pa ceļam drupās pārvērtīs pāris pilsētas.
    Visi diktatori nav vienādi. Piemāram, gan Staļins, gan Ulmanis pirmskara Latvijā bija diktatori, pēc būtības. Režīmi ļoti atšķirīgi.

  7. Aigars R. teica:

    Vientiesim…

    http://www.philos.lv/Kadafi_Virs_un_likums.html
    http://www.philos.lv/Kucinskis_Libija.html
    http://www.philos.lv/Libija_stih_trad.html

  8. Vientiesis teica:

    Labi, lai tā arī būtu. Netraucēsim ar savu “naturālo vardarbību” režīma aizstāvjiem apšaut mierīgos iedzīvotājus, bet turpināsim uzņemt un izmitināt bēgļu tūkstošus. Respektēsim mums līdz galam neizprotamās Austrumu kultūras pārstāvju vēlmi pakļauties autoritatīvam mazākumam un tapt apšautiem režīma stabilitātes vārdā. Neiejaucoties pavērosim to no malas, jo galu galā tas mūs neskar. Nu labi, varbūt itāļiem ir dažas neērtības, bet tas ir tālu, dienvidos.

    Bet runājot par Ulmani, arī viņu vajadzēja gāzt. Viņam piedēvētais Latvijas tautsaimniecības uzplaukums ir tāds pats mīts kā Kalvīša sarūpētie treknie gadi – tas, ka pēc 30.-to gadu vispasaules finašu krīzes ekonomika sāka atveseļoties, nebūt nebija G.U. nopelns. Arī Ulmanis bija noorganizējis sili (valsts banka, kurā varēja aizņemties un aizņēmumu garantēja valsts, lasi G.U., – tātad uz neatdošanu), pie kuras uz valsts budžeta rēķina barojās viņa draudziņi. Arī viņš apspieda politisko opozīciju un viedokļu plurālismu. Lai noturētos pie varas, Ulmanis pat bija gatavs koķetēt ar PSRS un no valsts budžeta dāsni ziedot komunistiskajai partijai. Latvijas valstij viskritiskākajā brīdī viņš pieņema, manuprāt, ne to labāko lēmumu, kas bija pretējs daudzu citu viedoklim. Ja šis režīms, salīdzinājumā ar visādiem sarkanbrūnajiem režīmiem Krievijā, Vācijā un citur, nebija tik asiņains, tad tas nenozīmē, ka tas bija kaut kas labs. Režīms ir attaisnojams tikai tad, ja tā ir vienīgā izeja no krīzes (piem., Senajā Romā senāts ārkārtas situācijās kādam vai vairākiem uz laiku piešķira diktatora pilnvaras), bet tas nedrīkst būt pašmērķis.

    Ievērojama Lībijas iedzīvotāju daļa, par spīti tam, ka dzīvo “daudzmaz normāli” (salīdzinot ar ko?), ir pateikusi, ka Kadafi nav foršs vecis. Lībieši paši ir izvēlējušies gāzt diktatoru. Tas ir acīmredzams fakts. Bumbas nav demokrātijas eksports, bet atbalsts Lībijas pilsoņu cīņai pret režīmu. Ko lībieši darīs ar izcīnītajām tiesībām (ja izcīnīs) – tā ir viņu darīšana.

  9. Vientiesis teica:

    Aigaram R

    Ja jau Pauls Stelps apelē pie likuma, tad ir jautājums – vai pats Kadafi varu ieguva likumīgā veidā? Saukdams lībiešu dumpiniekus par kriminālnoziedzniekiem, kā tad viņš definētu armijas virsnieku veikto valsts apvērsumu un varas sagrābšanu? Ja palasa pārējos rakstus, tad rodas iespaids, ka tā nav Lībija, bet Norvēģija. Bet iedomāsimies, kas notiktu, ja Norvēģijā politisko opozīciju un demonstrantus sāktu ieslodzīt cietumos.

  10. egleskoks teica:

    Lietas būtība jau ir tur, ka nav pietiekoši objektīvas informācijas par notiekošo Lībijā. Kadafi teiktais ļoti retu reizi izskan kaut kur ziņās, toties ir ļoti daudz vispārīgu apgalvojumu “par režīma agresiju”. Foto reportāžas, kas tās pavada, arī ir ar stipri samākslotām bildēm. Piemēram, tie daži foto, kurās redzami kaut kādi cilvēki uz tuksneša fona, šaujot ar ložmetējiem kaut kur gaisā, bļausties un vicinot FN-FAL un citus Rietumu ieročus, kaut skaidri zināms, ka Kadafi armijai ir kalašņikovi. Uz ko viņi šauj, kur ir kādas kauju ainas, kur ir līdz nepazīšanai saspridzināti līķi no abām pusēm? Kaut kā par maz tā visa.
    Par morālo pusi un nepieciešamību iejaukties cīņā “pret sliktajiem” – pie labas gribas, šādu nepieciešamību var atrast vienmēr. Piemēram, lai novērstu Latvijas policijas vardarbību pret aizturētajiem. Kuri, ja tā labi ieskatās, ir arī krievvalodīgie. Var atrast konkrētu piemēru, kad kāds ir piekauts, tad tiražēt masu informācijas līdzekļos. Še tev, attaisnojums iebrukumam gatavs.
    Valstī, kurā valda klanu sistēma, neapmierinātie būs vienmēr. Kaut vai tāpēc, ka pretējā puse ir pie varas. Ja tādos apstākļos kāda trešā puse no malas ar ieročiem un informatīvi atbalsta kādu no neapmierinātajām frakcijām, vai tā ir cīņa par labāku varas sistēmu? Protams, ka nē – vienkārši rodas vairāk haosa, vairāk iespēju šai trešajai pusei iespraukties pa vidu. Pa ceļam, augstāka mērķa labā, nogalinot dažus simtus vai tūkstošus cilvēku, kuri nelaikā patrāpījušies zem bumbām.

    Par to pašu Ulmani – varbūt viņu arī vajadzēja gāzt. Taču tas nenozīmē, ka valsts iedzīvotāji jutās laimīgi, tiekot iekļauti PSRS. Toties pēckara laikā mēs varam vērot pakāpenisku režīma mīkstināšanos, retāku represiju pielietošanu un pat iespēju veidot savu biznesu bez nodokļu sloga, ja vien cilvēki ražoja reālas vērtības (tā pati tulpju audzēšana, dravošana, kāpostu audzēšana, ogu lasīšana utt.)

    Lai notiktu sociāls progress kaut kādā taisnīguma virzienā, nepieciešami mierīgi apstākļi. Karš cilvēkus radikalizē, spiež pieņemt ātrus un tāpēc bieži vien nevajadzīgi stingrus lēmumus, dod iespējas dažāda veida oportūnistiem un neliešiem. Ja kāds tiešām gribētu palīdzēt lībiešiem dzīvot labāk, tad tas būtu maigs spiediens ekonomisku burkānu veidā apvienojumā ar izglītošanu un tamlīdzīgi, nevis pasludinot Kadafi par vienīgo ļaunuma sakni, kas iznīcināma bez diskusijām.

  11. Vientiesis teica:

    “Toties pēckara laikā mēs varam vērot pakāpenisku režīma mīkstināšanos, retāku represiju pielietošanu…” – tas notika tikai PĒC Staļina nāves. No tā un dažiem citiem piemēriem (Mao, Pols Pots, u.c.) varētu izdarīt vispārinājumu, ka režīmi beidzas tikai un vienīgi ar Vadoņa nāvi. (Ignorēšu teikumu “Taču tas nenozīmē, ka valsts iedzīvotāji jutās laimīgi, tiekot iekļauti PSRS.”, jo nekur tekstā nekas tamlīdzīgs nav apgalvots.)

    “Policijas vardarbība”, “kāds ir piekauts” un sistemātiskas režīma represijas – tas ir mušas un ziloņa salīdzinājums. Bet lai nodrošinātu mierīgus apstākļus, kuros “notiktu sociāls progress”, pēc iespējas ātrāk ir jālikvidē paša konflikta sakne. “Maigs spiediens ekonomisku burkānu veidā” ir izmēģināts vairākkārtīgi un dažādās vēsturiskajās situācijās. Kaut kā īsti labi nedarbojas. No vienas puses režīms ir spiests palielināt spiedienu pret tautu, lai noturētu varu, no otras puses ekonomisko sankciju galvenie cietēji ir parastie ļautiņi, nevis elite. Tas arī viss.

    Jebkuras pārmaiņas, kuru rezultātā īsā laika periodā vara maina īpašnieku, ir iespēja “dažāda veida oportūnistiem un neliešiem” – tā ir vispārizplatīta prakse un to var novērot arī tepat LV. Nemaz nav vajadzīgs pilsoņu karš vai revolūcija. (Citējot kādu franču filozofu – revolūcijas izplāno utopisti, realizē fanātiķi, bet augļus plūc nelieši.)

    Par to, ka Ēģiptē un citās reģiona valstīs notika vai notiek līdzīgi procesi un to iniciators ir paši valsts iedzīvotāji, šaubu nav. Bet spekulācijas par Lībiju nerimst, jo tur, redz, ir iejaukušies Rietumi. Kamēr Sīrijā notiekošās demonstrācijas apšauj valdības karaspēks, tikmēr viss ir kārtībā. Piemēram, ja NATO uzsāks kādas aktivitātes, tā demonstranti tiks nodēvēti par CIP aģentiem un provokatoriem.

    Protams, Rietumu ieinteresētību notiekošajā noliegt nevar un kāds jau gūs un kādus labumus no Kadafi gāšanas.

Atstāt atbildi

* Nokopējiet paroli:

* Un ierakstiet to šajā laukā:

XHTML: Drīkst izmantot šādus tagus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>

 
 
GoStats.com — Free hit counters
 
Hostings, virtuālo serveru noma, domēnu reģistrācija