Vēlēšanu iznākums ir parastais: vēži, kuri imitē politiku, pamainīja kulītes. Daudz interesantāk būtu balsot par tiem, kas finansē politiskās partijas, vismaz būtu patiesāka izvēle

Tēvzemieši ar savu atklāti tupo vēlēšanu kampaņu panāca pilnīgi pretēju efektu: lozungu “cittautieši apvienojas un aizstāv savas intereses” lasīja un vēroja arī cittautieši, un neirolingvistiskās programmēšanas metode atkal nostrādāja: ja kaut kas tiek pietiekoši bieži atkārtots, masu apziņā tas kļūst par patiesību. Cittautieši izlasīja, ka viņi esot vienoti, un kļuva arī vienoti

Par finanšu krīzi ir skaidrs: kamēr mēs gribēsim “spēlēt ar lielajiem zēniem” viņu spēlītes, viņi mums būs vajadzīgi vairāk kā mēs viņiem. Nevajag devalvāciju, un nevajag stabilu kursu, jāatgriežas pie peldošā lata kursa, un savs deficīts jāfinansē pašiem, ar inflācijas palīdzību. Tas ir sūdīgi, taču cita ceļa īsti nav, ja nu vienīgi atkal sadrukāt “repšikus” iekšzemes lietošanai. Ja valsts tos pieņems nodokļu maksājumiem, viss notiks un ātri vien atkopsimies, taču to nevēlēsies pieļaut “lielie zēni”…

Ja var ticēt krievu valodā publicētajām ziņām (šeit un šeit), SVF emisārs Latvijā ir atļāvies kliegt uz premjerministru Dombrovski, apvainojot Latvijas valdību par to, ka tā vilcinās, nevēlas uzņemties politisko atbildību un nepilda solījumus, tāpēc naudu nedabūs.

Izrādās, nav nemaz tik slikti, kā biju domājis. Pašreizējai valdībai ir jāpilda saistības, ko uzņēmusies iepriekšējā valdība, kuras politiskie uzskati tomēr bija atšķirīgi. Kā smejies, atpazīstu latviešus – tad, kad viņus uz kaut ko spiež dažādas stiprākas varas, vienmēr pastāv iespēja pavēles sabotēt, atrodot aizbildinājumus, izliekoties kurlam vai vienkārši “nepaspējot”. Dombrovska valdība tomēr saprot, kur mūs virza SVF “palīdzība”. Ne jau velti SVF emisārs kliedz. Cilvēki parasti kliedz no dusmām un sašutuma. Acīmredzot emisārs ir uzvilcies par to, ka viņam nepaklausa, un neko nevar lāgā izdarīt, citādi nedusmotos, bet vienkārši vienaldzīgi piedraudētu. Jo raugi, ja mēs nepaņemam viņu naudu, mums ir sūdīgi, taču viņiem nav nekāda labuma no mūsu sūdiem. Ja paņemam, tad mums arī ir sūdīgi, taču mazāk un vēlāk, un SVF no tā atlec labums. Tātad SVF ir “uzrāvušies”, un tāpēc ārdās. Dombrovskis izliekas samulsis, iespējams, pat viegli piesarkst, taču klusībā domā “un jums mēs arī atradīsim pieeju, latu devalvēsim, paši atkal pliku pakaļu staigāsim, taču jums procentus nemaksāsim!”

Pēc būtības, ja notiek devalvācija, no krīzes bedres izlīst ir vieglāk – jā, zaudējam uzkrājumus, taču iekšzemē vismaz nav maksāšanas līdzekļu deficīts, un kaut kāda saimnieciskā darbība tomēr notiek. Ja devalvācija nenotiek, visi cenšas naudu piepaturēt, kas deflācijas apstākļos ir visnotaļ saprotami, ir maksāšanas līdzekļu deficīts un mēs atmaksājam parādus, grimstot aizvien dziļāk nabadzībā, jo ražošanas nekādas nav un vienkārši izpārdodam to, kas mums atlicis.

Smirnovs, kurš rudenī tika apsūdzēts par valsts finanšu sistēmas graušanu, tomēr neklusē un runā skaidru valodu: SVF aizdevuma mērķis ir novest valsti līdz bankrotam un pārņemt ar visām parpalām. Iesaku izlasīt rakstiņu par šo tēmu Finance.net: Smirnovs: SVF vēlas panākt Latvijas bankrotu.

Rakstā ir vēl viena svarīga lieta: lietuviešiem ir sava “Žaļģires nacionālās pretošanās kustība”, dibināta martā, ar nolūku cīnīties par savas valsts ekonomisko un politisko neatkarību. Mums arī kaut ko tādu vajag, jo problēmas ir tās pašas.

Citāts:

Kā norādīja viens no kustības biedriem Rolands Paulausks, Lietuvai būtu jāmaina sava domāšana un “jācenšas tikt galā pašai; Lietuvas bankai jālaiž apgrozībā [papildus] litu laidiens, lai nodibinātu valsts komercbanku, kas izdotu kredītus ar labākiem noteikumiem, lai procenti neceļotu uz Skandināviju, bet paliktu Lietuvā, un visiem valsts uzņēmumiem būtu jāatver šajā bankā savi konti”.

Pēc viņa teiktā, pašlaik spēle notiek “pēc bankrotējošās pasaules finanšu sistēmas noteikumiem un ar iezīmētām kārtīm (..) un saistībā ar aizņemšanos no SVF nav zināms neviens veiksmes stāsts”.

Atbilde, vai vismaz viens no atbildes variantiem par lata nedevalvēšanu, ir atrodams The Wall Street Journal publikācijā par Starptautiskā Valūtas Fonda politikas izmaiņām pēdējās krīzes ietekmē.

Izrādās, latu nedevalvēja tāpēc, lai mēs varētu atmaksāt savu parādu Rietumeiropas bankām – SVF ieteica devalvēt, taču ES un ECB bija pret. No sevis varu piemetināt, ka mums nav ne zelta un dimanta raktuvju, ne kakao plantāciju, pat ne daudz čaklu cilvēku, ar kuru palīdzību šo parādu varētu segt. Tāpēc nolēma mūs pietaupīt, la pavisam nenogalinātu slaucamo govi

Citāts:

“In Eastern Europe, the IMF generally limited its requirements for loans to cuts in spending. In Serbia, IMF economists criticized the country for failing to privatize state industries and neglecting exports, but they didn’t insist on a privatization program, as they had in Asia and Latin America. Serbia is in line to receive $4 billion in loans.

When Latvia requested loans(Tātad pieprasīja?!), IMF economists considered stipulating that the country devalue its currency, the lats, and end its peg to the euro. That would have made imports less affordable, but could have made the country’s exporters more competitive.

But after the European Union and European Central Bank pressed the IMF to keep the currency peg to make it easier for Latvia to pay debts to Western European banks, the IMF relented, say European and IMF officials. Instead of devaluation, the IMF settled for a steep cut in government salaries, which the Latvian government backed anyway.”

Tiešām reizēm ir izdevīgi būt tādam, no kura nav ko ņemt…

Ja var ticēt NRC Hndelsblat publikācijai, mūsu Latvija nemaz tik slikti uz kopējā ES fona neizskatās. Procentuāli mērot, mums ir viens no mazākajiem valsts parādiem ES, piemēram, tikai 12,5% no gada iekšzemes kopprodukta; Itālijai tie ir 105%, vissliktākais rādītājs. Arī bezdarba ziņā mēs neesam tie sliktākie, kaut gan ir pamats šaubīties.

Latvijas valsts parādi, salīdzinot ar citām ES valstīm

Saskaņā ar Bloombergs, Latvijas kredītreitings pazemināts līdz BB+, “junk”, un nu mēs esam vienā laivā ar Rumāniju, Azerbaidžānu un Melnkalni. Interesanti, ka pēdējā laikā ārzemju prese par mums raksta daudz sliktākas lietas, nekā varam dzirdēt pašmājās. Vai nu mūsu stāvoklis patiesībā ir daudz sliktāks, vai arī ārzemnieki neko nejēdz, par ko gan nedaudz šaubos.

Nešaubos, ka pāris mēnešu laikā sekos devalvācija, pēc kuras ārzemnieki izpirks visu, kas mums vēl atlicis. Piemēram, noprivatizēs Rīgas ūdensapgādi vai kaut ko citu no infrastruktūras. Un tad būsim galīgā tūtē, kad būs jāmaksā uz katra soļa.

Ko darīt? Varētu izmantot izdevību, lai pārtaisītu finansu sistēmu, pārejot no kredītekonomikas uz darba ekonomiku. Kreditēšana sarūkošas ekonomikas apstākļos pat uz vislabvēlīgākajiem nosacījumiem noved pie ekonomikas vēl straujākas sarukšanas, jo kredītus var atdot tikai uz ekonomikas pieauguma rēķina. Vajadzīga norēķinu sistēma, kad nauda apgrozībā nokļūst proporcionāli veiktajam lietderīgajam darbam.

Krīzes ietvaros sekos jauns trieciens, kura cēlonis ir Austrumeiropai aizdotā nauda, un aizdevēji pārsvarā atrodas Rietumeiropā. Redzot, ka lietas iet uz slikto pusi, aizdevēji cenšas mazināt zaudējumus un savāc savu kapitālu no tirgiem, priekšlaikus atprasot kredītus un neaizdodot jaunus, vai manāmi paceļot procentus esošajiem aizdevumiem. Naudas kļūst arvien mazāk, rodas deflācija, un viss apstājas: nav maksāšanas līdzekļu.

Eastern Europe is about to Blow

Could The Eastern Bloc Bring Down Europe?

Ko mēs varam darīt? Acīmredzot, ja nauda no mūsu tirgus aizplūst, neatliek nekas cits, kā drukāt savu. Ja to nedarīs valdība, pilsoņi paši noorganizēs bartera sistēmu vai kaut ko līdzīgu. Jā, ar ārzemēm tirgoties nevarēsim, taču vismaz valsts iekšienē notiks kaut kāda kustība, nodrošinot pārtiku un citas primārās vajadzības. Alternatīva ir pilnīgs haoss un sociāls sabrukums, kad vispār nekā nav. ASV jau vairākus mēnešus pilsoņi aktīvi iepērk munīciju un ieročus, gatavojoties visļaunākajam.

Pa tam lāgam, pirmdien Āzijā radies mistisks liels pieprasījums pēc ASV dolāriem. Ir aizdomas par kārtējo vērienīgo mahināciju.

Interesanti, interesanti: Neatkarīgā policistu arodbiedrība apgalvo, ka traktortehnika Rīgas centrā iebraukt drīkst,  saskaņā ar likuma burtu. Un Zivtiņš ļoti ciena likuma burtu, vismaz publiski.

Ierindas policija tomēr ir ar mums, tautu, ja arī CP priekšniecība varbūt nav Un arī policijā strauji pieaug bažas par kārtības iznīcināšanu valstī un pašas valsts graušanu, kā rezultātā ir tapis NPA aicinājums uzlabot situāciju savas kompetences ietvaros.

Klausoties kārtējās ziņas par bezmaksas pakalpojumu faktisku pārvēršanu par maksas pakalpojumiem, sapratu vienu latviešu nacionālo īpatnību. Mēs ilgas paaudzes esam bijuši pakļauti svešām varām, pārsvarā vāciešiem, kas paši skaitās precīzi un piekasīgi. Arī mēs esam kļuvuši tādi paši, tikai ar vienu atšķirību: mēs ilgu laiku neticējām savai spējai kaut ko mainīt, un neticam vēl joprojām, pat ja nereti apgalvojam pretējo. Vairumā mēs ticam, ka kaut nedaudz, taču varam izmainīt savu dzīvi, taču pat neiedrošinamies iedomāties, ka varētu izmainīt pašus spēles noteikumus. Mēs spēlējam, taču savā nopietnībā aizmirstam, ka tā ir tikai spēle, ka lielākā daļa no “negrozāmajiem” likumiem ir pašu cilvēku savstarpējā noruna, veidota pēc kādam tobrīd izdevīgiem nosacījumiem.

Šāda dzīves uztvere ir kopīga daudzām tautām, kas vairāk par trim paaudzēm ir bijušas iekarotāju pakļautas, šai ziņā mēs neesam unikāli. Tā joprojām ir daudzās Āfrikas valstīs. Šī nenozīmības sajūta ir mūsu nacionālā trauma, no kuras jātiek vaļā. Cilvēks var visu, ko ir nolēmis paveikt, taču nolemj paveikt tikai to, ko uzskata par paveicamu.

Tieši tāpat ir ar latvieša vienpatnību un paļaušanos tikai uz sevi pašu: tā ir aizsardzības reakcija apstākļos, kad sveša vara ar aizdomām skatās uz jebkuriem pašorganizēšanās mēģinājumiem un jebkuru labu pasākumu cenšas izjaukt ar iefiltrētiem nodevējiem un provokatoriem pat tad, ja pasākums nerada nekādus draudus varai. Tāpēc labāk būt vienam, pats sevi nenodosi.

Latvietis cenšas izdzīvot vienatnē. Tomēr cilvēku spēks ir grupā, tāds ir dabas likums. Un latvietis cenšas lieki neriskēt, jo okupējošā vara kļūdas soda bargi. Vienlaikus, savu darbu mēs daram cītīgi un no sirds, jo tā esam audzināti: apstākļos, kad māc smagas nodevas un klaušas, vienīgais ceļš uz labklājību, vienlaikus nesanīstoties ar varu un paļaujoties tikai uz sevi, ir smags darbs.

No šejienes arī izskaidrojums latvieša dabai: latvietis labi strādā tad, ja pūlas savā un savu tuvinieku labā, ja darba augļi ir tieši atkarīgi no padarītā un ja ir droši zināms, ka kāds tos viņam nenokrāps. Tāpēc latvietis nestrādā uz pilnu jaudu, ja samaksu saņem pēc nostrādātā laika. Un tāpēc pārāk neraujas uzņēmējdarbībā, jo tas ir risks un viņu pavada neticība savai spējai izmainīt spēles noteikumus.

Spēles noteikumus var izmainīt, un tas ir jādara. Cita ceļa nav, ja gribam būt saimnieki savā zemē.

Kas attiecas uz latviešiem it kā raksturīgo skaudību un nenovīdību, īstenībā tā ir spēles noteikumu nepārzināšana apvienojumā ar aizskartu taisnīguma sajūtu, ko meistarīgi izmanto okupējošās varas.

Jā, tieši tā, Latvijas valsts ir banku sektora īpašums. Kā gan lai savādāk izskaidro šodienas ziņas, kurās kompetentas personas nepiespiesti paziņo: SVF kredītā paņemtā nauda tiks izsniegta bankām, lai veicinātu uzņēmēju kreditēšanu. Kā rāda ASV nesenā pieredze ar līdzīgu naudas došanu bankām, liela daļa no naudas pa taisno aizplūda akcionāru kabatās kā dividendes vai kā bonusi augstākajai bvadībai. Nedomāju, ka pie mums būs savādāk. Ja arī būs, tad par aizņemto naudu maksāsim divreiz: vienreiz bankai, otrreiz netieši, kad valsts atdos SVF parādu no nodokļu ieņēmumiem.

Pirms dažiem gadiem bankas, kas ir visai kompetentas finansēs, labprāt izsniedz kredītus katram muļķim, kurš sitot pie krūts apgalvo, ka spēs atmaksāt visus iespējamos kredītus. Bankas taču labi zin, kā tiek atmaksāti kredīti un kāda ir prognoze, un vienalga izsniedza kredītus, tātad labi zināja, ka klienta bankrota gadījumā neko nezaudēs, ka par sekām nebūs jāatbild.

Loģiski, bankām vajadzētu ciest daļu no zaudējumiem, kas rodas neatdota kredīta gadījumā, klientam zaudējot ķīlu un bankai – neatmaksāto kredīta daļu mīnus ķīlas realizācijā iegūtos līdzekļus. Pē idejas, tāds ir augļošanas bizness. To atzīst pat zviedru analītiķis Gunars Ērns. Taču nē, bankas vinnē jebkurā gadījumā: neiegūto peļņu no bankrotējušā klienta kompensē klienta līdzpilsoņi, kas maksā nodokļus valstij. Kolektīvā atbildība no kredītņēmēju puses, individuālā bezatbildība no kredītu izsniedzēju puses. Tas vairs nav bizness, tā ir valsts nozagšana.

Tikmēr Latvijas Darba Devēju konfederācija ierosina protestēt pret valsts politiku, nemaksājot nodokļus, 19. janvāra vakarā, un jau nākamajā rītā publicē sparīgu un kolektīvu nosodījumu šai idejai. Laikam kāds stipri sabijās, ka tiešām varētu sākt nemaksāt. Jā, nauda ir mūsu vienīgās reālās politiskās balsstiesības.

Rietumu banka sāk tirgot zelta monētas. Zelts ir ieguldījumu veids, kas pats par sevi peļņu nenes, tikai aptuveni saglabā vērtību ilgākā laika posmā. No kā laikam var izdarīt secinājumu, ka pēc Rietumu bankas domām nekāda ekonomikas attīstība nav sagaidāma, ja jau taisa biznesu ar vērtības saglabāšanu. Un baumo, ka ASV fizisko zeltu praktiski vairs nav iespējams nopirkt.