Egleskoka emuārs

Aiz mākoņiem spīd Saule. Vienmēr.

Arhīvi 'Latvijas iekšpolitika un ekonomika' Tēma

Latvija: loģiskais iznākums atgriezeniskās saites trūkumam

Autors egleskoks @ 10. Dec 2009

Pavisam īsi: tas, kas tagad notiek Latvijā, ir loģiskais iznākums varas attiecībām ar tautu, ja trūkst atgriezeniskās saites starp tautu un valdību. Ir viena saite, kad valdība ietekmē tautu, taču otrā, kad tauta ietekmē valdību, ir ļoti novājināta. Principā, katras varas sapnis ir vienvirziena saite: varas turētājs dara, ko grib, bet viņam par to nekas nav. Pat sirdsapziņas pārmetumu. Loģiskais iznākums vienmēr ir nolaišanās līdz intelektuāla, egocentriska plēsēja līmenim.

Nupat jau esam nonākuši pie tā, ka Latvijas tautu politiķi vaino visos savos nodarījumos. Šī tendence novirzīt atbildību vērojama jau kādus pēdējos 10 gadus, un tikai pieņemas spēkā. Un daži naivi ļautiņi, daudzi no kuriem spļaudās Delfi.lv komentāros, savai vainai tic ar visu savu naivo sirdi, nenojaušot, ka tā vara ir iecerējusi, tā tiek veidota sistēma. Mea culpa, mea maxima culpa.

Par šo tēmu Latvijā ir labi uzrakstīts šeit: Tautas varas vertikāle

Un vēl, viela pārdomām, par varu. Rakstiņš ir par arhetipiem, to simbolu izmantošanu manipulācijās ar cilvēkiem. Un viens no šādiem arhetipiem ir kopēja upurēšana, kas emocionāli un psihiski saista dalībniekus. Daudzi varas struktūrās iesaistītie nodarbojas ar upurēšanu tādā vai citādā veidā. Tā var būt teatralizēta ceremonija, un tā var būt reāla kāda cilvēka vai grupas nogalināšana vai iznīcināšana sociāli vai materiāli. Kāpēc? Šķiet, ka upurēšanas mērķis ir saliedēt grupu un mazināt, vislabāk pilnīgi iznīcināt grupas locekļu individuālo sirdsapziņu. Daudzas noziedznieku grupas jaunajiem dalībniekiem liek nogalināt kādu, tā vai citādi. Pēc būtības, tā ir upurēšana.

Uzmanieties, ja kāds no varas cilvēkiem piedalās kaut vai simboliskā upurēšanā. Tas nozīmē centienus atbrīvoties no sirdsapziņas. Iespējams, dvīņu torņu nogāšana arī bija 2000 cilvēku upuris, un vienlaikus priekš tautas arhetipiskā simbolisma pilns psiholoģiski graujošs notikums.

Controlling The Minds Of The Masses: How It Is Done And Why

Tagi: , , ,
Tēmas Latvijas iekšpolitika un ekonomika | 5 komentāri »

SVF un vietējās "elites" dīvainā simbioze

Autors egleskoks @ 2. Dec 2009

Mums ir tā saucamā “vietējā elite” – bagātu cilvēku slānis ar politiskiem kontaktiem, kas patiesībā stūrē Latvijas valsti. Izskatās, ka viņiem ir pilnīgi pie vienas vietas, kas notiek ar Latviju un tās iedzīvotājiem, kamēr viņi paši var netraucēti pelnīt un čupoties savā starpā. “Greed is good”, jeb “Alkatība ir laba”, kā saka neoliberāļi. Ja noreducē līdz skaitļiem peļņas/ieņēmumu tabulā, nav nekādas dižās starpības, cik īsti ir bezdarbnieku, ja vien peļņa nemazinās. Ja nu galīgi viss brūk, vienmēr taču var emigrēt – parādā taču paliks valsts, nevis katrs atsevišķi.

SVF sēž tieši tādi paši brālīši, tikai ar citu mērogu. Arī viņiem ir pilnīgi pie vienas vietas, kas notiek Latvijā, ja tikai viņu pārstāvētajām bankām tiek atdoti parādi kopā ar procentiem. Un paņemt viņi mācēs, Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Tagi: , , , , ,
Tēmas Latvijas iekšpolitika un ekonomika | 3 komentāri »

Quo vadis, Latvija?

Autors egleskoks @ 25. Nov 2009

Pēdējā gada notikumi ir uzskatāmi parādījuši, ka mēs vairs neesam nacionāla valsts. Jo nacionāla valsts ir tāda, kurā nācijas etniskās, kultūras, politiskās un ģeogrāfiskās robežas ir vienotas, un tādējādi valstī valda zināma vienprātība attiecībā uz pamatvērtībām, un ir viegli veidot politiku, kas aizstāv šo vērtību sistēmu.

Jau ilgāku laiku mūsu valsts neaizstāv savas intereses, vai aizstāv tās tikai šķietami. Mēs esam pievienojušies ES, atdodot tiesības lemt par daudzām svarīgām lietām ES. Pirmā un galvenā atdotā tiesība ir tiesība veidot neatkarīgu finanšu politiku, jo kopš 2006. gada Latvijas Banka ir ES centrālo banku sistēmas locekle un tās pienākums ir ievērot ECB norādījumus un normatīvos aktus. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Tagi: , ,
Tēmas Latvijas iekšpolitika un ekonomika | Nav komentāru »

Uzruna tautai 18. novembrī

Autors egleskoks @ 18. Nov 2009

Šī ir mana uzruna Tev, latviešu tauta, valsts dibināšanas svētkos. Esmu parasts ierindas pilsonis, kas interesējas par politiku un mēģina saprast, kas vispār notiek. Aina, ko redzu, veidojas visai nepievilcīga, taču savā būtībā tā ir tipiska un atkārtojas visās pasaules malās un laikos.

Cilvēki vienmēr ir cīnījušies par varu. Šī cīņa ir mūsu mantojums no dzīvnieku pasaules. Kopš mēs esam sākuši domāt, šī cīņa ir kļuvusi arvien izsmalcinātāka, cilvēkiem apvienojoties karapūļos un karaspēkos, veidojot valstis un dažāda cita veida organizācijas. Varai pašai par sevi nav jēgas; vara ir tikai līdzeklis dažāda veida resursu iegūšanai. Gudrākie to saprata pirmie, un par savu ieroci arvien vairāk izmantoja prāta spēku. Par galveno ieroci šajā cīņā kļuva nauda. Ar naudu var algot armijas un uzpirkt karavadoņus, un ar naudu var izpostīt zemes bez jebkādas vardarbības pielietošanas. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Tagi: ,
Tēmas Latvijas iekšpolitika un ekonomika | 5 komentāri »

Tverijons: Latvijas valdība maz ko var ietekmēt

Autors egleskoks @ 18. Aug 2009

Šodienas rīta ziņās pa 1. LTV kanālu intervija ar Teodoru Tverijonu, Latvijas komerbanku asociācijas prezidentu.

Galvenais, ko viņš pateica: patiesībā, Latvijas valdībai ir visai maz iespēju ietekmēt notiekošo, jo viss ir atkarīgs no situācijas Eiropā un pasaulē.

Tātad, kas īsti vada procesus pasaulē un Eiropā? Ja valdība praktiski neko nevar darīt, kāpēc viņa vispār ir vajadzīga? Labi, ja nejautāsim tik radikāli, tad kāpēc valdība tik izmisīgi izliekas, ka kaut ko var līdzēt un drudžaini rosās?

Tagi:
Tēmas Latvijas iekšpolitika un ekonomika | 1 komentārs »

Godmanis par situāciju valstī un Eiropā

Autors egleskoks @ 7. Aug 2009

Interesanta intervija ar Godmani publicēta NRA, par pašreizējo krīzi un valdības rīcības motivāciju. Centrālās tēzes:

1. 2008. g. 21. oktobrī notika sēde, kurā Eiropas Padome pieņēma lēmumu, kas uzlika par pienākumu visām ES valstu valdībām nepieļaut nevienas sistēmas bankas bankrotu.  Tas viss tika nodrošināts ar vairāk nekā 200 miljardiem naudas, kas tika guldīta iekšā šajās bankās.

Kāpēc EP negribēja pieļaut nevienas bankas bankrotu? Arī banka ir uzņēmums, kam ir jābnkrotē, ja tas nespēj darboties. Acīmredzot bankām ir pārāk liels spēks, un tās ir panākušas, ka ir ārpus likuma.

2. Eiropas un arī pasaules lielākā daļā krīzes pārvarēšana notiek uz nenormālas valsts parādu palielināšanas rēķina. Mēs esam pilnīgi citā nometnē. Viņiem sociālpolitiski samazinājumi ir neiespējami. Visi runā par krīzi, bet turpina likt valsts sektorā algu klāt. Viņi vairo parādu un cer, ka ekonomika pati atdzīvosies, ka varēs naudu atdot.

Citiem vārdiem, cenšas izvairīties no deflācijas ar inflācijas palīdzību. Pensijas viņi nost ņemt nevar atļauties, momentā būs nemieri, taču mums to netieši liek darīt.

3. Uz mums skatās kā uz eksperimentālu laboratoriju. Kāpēc ar mums tik ilgi runā un darbojas? Vienkārši nevar saprast, vai šāds eksperiments iet cauri vai neiet.

Kaut ko līdzīgu esmu dzirdējis no The Wall Street Journal. Mēs esam pietiekoši sīki un maznozīmīgi, lai ar mums varētu eksperimentēt. Vai kāds vēl šaubās par ES nodomiem, draudzīgumu un to, ka mūs grūtā brīdī nepārdos?

4. SVF saka: jums jāsamazina algas, lai jūs varētu celt produktivitāti. Mēs sakām – mēs jau mazinām. Viņi saka – valsts sektorā jā, bet privātie? Mēs sakām – mēs nevaram viņiem uzdot samazināt algas.

Kāpēc jāmazina algas privātajā sektorā? Jo tas parauj līdzi visu pārējo ekomoniku, viss kļūst lēts un bankrotējošs, viss kļūst par vieglu laupījumu ārvalstu investoriem.

5. Valdībai nav iespēju nepiekrist kopumā, jo neviens cits mums naudu tā vienkārši neaizdos. Ja neredzēs, ka mēs to varam atdot. Bet, ja mums pārstās aizdot, te viss sagāzīsies.

Tātad mēs neesam finansiāli patstāvīgi, ja jau dzīvojam no viena parāda līdz otram. Nākotnē tas nozīmē vēl sliktāku situāciju, jo pārādu procenti izrauj resursus no mūsu ekonomikas.

6. SVF un EK uzskata, ka jūnija grozījumi ir bijuši tikpat sasteigti, mehāniski un lineāri kā decembra grozījumi. Tas nozīmē, ka tur apakšā nav ne strukturālu, ne finansiāli pamatotu reformu.

Tulkojums: SVF un EK nav sagaidījuši sev vēlamās strukturālās reformas, kas ļautu novājināt valsti tiktāl, lai varētu aizstāt vietējos parazītus ar viņējiem, privatizējot valsts dabiskos monopoluzņēmumus un pamatresursus. Valsts struktūras vēl eksistē.

7. Jebkuras sistēmas izmaiņas ir saistītas ar nenormālu pretestību no sistēmas uzturētājiem. Mēs pagaidām nespējam to pārvarēt.

Tas tā ir vienmēr bijis jebkurā birokrātijā. Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc jau reiz radīta sistēma nespēj sevi reformēt no iekšpuses, un pārmaiņas iespējamas tikai tai sagrūstot.

Tagi: , , , ,
Tēmas Latvijas iekšpolitika un ekonomika | 2 komentāri »

M.Hadsons un Dž.Somerss: ‘Kā tas notika un ko darīt’

Autors egleskoks @ 23. Jūl 2009

Ļoti labs rakstiņš, kas ir pelnījis pārpublicēšanu pilnībā.

Maikls Hadsons un Džefrijs Somerss
No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola
Pārpublicēts no www.rigaslaiks.lv

Latvijai pienācis laiks ķerties pie strukturālo problēmu risināšanas.

Maikls Hadsons ir bijis Volstrītas ekonomists un Kanzassitijas Misūri Universitātes (UMKC) profesors. Viņš konsultējis daudzu pasaules valstu valdības un Apvienoto Nāciju Organizāciju. Džefrijs Somerss ir Rīgas Ekonomikas augstskolas vieslektors.

Latvija ir neatkarīga nu jau gandrīz divus gadu desmitus, tomēr, neraugoties uz atsevišķiem īsiem pārticības periodiem, tās ilgtermiņa ekonomiskā dzīvotspēja atdūrusies pret to pašu parādu mūri, ar ko sastapušās gandrīz visas pārējās bijušās Padomju Savienības valstis. Straujais ārzemju hipotekārās kreditēšanas apjomu kritums Latvijas (tāpat kā tās Baltijas kaimiņu, Ungārijas un Ukrainas) tautsaimniecībai atņēmis iespēju segt savu hronisko ārējās tirdzniecības deficītu jebkādā citā veidā, kā vienīgi radikāli pazeminot dzīves līmeni un iedzenot trūkumā pašas tautu.

Tagad Latvijas ekonomiku sagaida vēl viena problēma – smagā ārējā parāda nasta. Pamazām izčākst postpadomju valstu, tāpat arī Īslandes cerības pievienoties eiro zonai un, galu galā, Eiropas Savienībai. Gandrīz visos gadījumos šīm problēmām pamatā ir nespēja dibināt ražotnes, kas ļautu eksportēt pietiekami, lai segtu importa izmaksas – izmaksas, kam pagaidām uzkrauts arvien augošais ārējā vai ārzemju valūtās izteikta (bieži tas ir viens un tas pats) parāda slogs.

Problēma, kas jārisina nekavējoties, ir šāda: kur turpmāk ņemt ārzemju valūtu – tagad, kad globālais nekustamā īpašuma burbulis ir pārplīsis? Ja Latvija no jauna aizņemsies no Starptautiskā valūtas fonda un Eiropas savienības, vai šis kredīts tiks izmantots, lai liktu pamatus tādai nākotnes eksporta jaudai, kas ļaus šos aizņēmumus atmaksāt, vai arī tas tikai uzspiedīs situāciju, kurā no valsts parāda maksājumos aizplūdīs vērā ņemamas naudas summas, ko nāksies kompensēt, apliekot ar jauniem nodokļiem darbaspēku, tādējādi paaugstinot dzīves dārdzību un uzņēmējdarbības izmaksas – ar šīm nepamatotajām cenām vēl vairāk attālinot Latviju no pasaules tirgus?

Pienācis laiks atskatīties, lai mēģinātu saprast, kurš bija tas brīdis, kad Latvija un teju visi tās kaimiņi nenovērtēja nepieciešamību ķerties pie savām ilgtermiņa problēmām, un kā šīs valstis šīs problēmas vislabāk varētu risināt patlaban.
Pēc neatkarības iegūšanas agrākie rūpniecības modeļi, senāk savā starpā cieši saistīti visā Padomju Savienības teritorijā, tika noārdīti. Reti kurai no jaunajām valstīm bija kāda dzīvotspējīga ražošanas nozare, tālab, lai apmierinātu savu pieprasījumu pēc lielākās daļas patēriņa un kapitālieguldījumu preču, nācās paļauties uz importu.

Jaunās valstis bija atkarīgas arī no kredītiem. Tie bija brīvi pieejami – pēc Padomju Savienības iziršanas neatkarību ieguvušās republikas bija brīvas no parādu sloga. Šis fakts tās padarīja par viegli pieejamu tirgu (varētu pat teikt, vieglu laupījumu) baņķieriem, kuri naudu aizdeva pavisam vienkārši – pret īpašuma ķīlu. Baltijas valstis paļāvās uz zviedru, Ungārija – uz austriešu bankām; tās savukārt konstatēja, ka vislielākais pieprasījums ir pēc aizdevumiem pret neatkarības iegūšanas brīdī no parādiem brīvā nekustamā īpašuma, sabiedrisko infrastruktūru vai uzņēmumu ķīlu. Lai gan jaunajās valstīs tika nodibinātas arī vairākas vietējās bankas, jaunās pārejas posma tautsaimniecības bija lielākoties atkarīgas no apkārtējām Eiropas Savienības valstīm.

Gan vietējās, gan ārzemju bankas pieturējās pie valdošās globālās “burbuļa” filozofijas, piedāvājot hipotēku kredītu pret nekustamo īpašumu, pašu lielāko vērtību jebkuras valsts ekonomikā. Ja neskaita aizdevumus celtniecības sektoram, visai maz no banku kredīta tika izmantots, lai finansētu jaunus ražošanas līdzekļus. Vēl vairāk, neoliberālā Vašingtonas konsensa1 ietvaros atbalstītā disfunkcionālā, antiindustriālā nodokļu sistēma pat kavēja jaunu uzņēmumu rašanos. Īpašums nebija aplikts ar kaut cik vērā ņemamiem nodokļiem, turpretim darbaspēks maksāja tik augstus vienotas likmes nodokļus, kādus neviena Eiropas Savienības “pamatvalsts” pašas iedzīvotājiem nekad neuzspiestu.

Šis fenomens bija vērojams visā pasaulē – un šobrīd mēs visi esam liecinieki tā globālajam sabrukumam. Jau pašā sākumā bija pilnīgi skaidrs, ka šāda situācija var turpināties tikai tik ilgi, līdz postpadomju valstu nekustamais īpašums un pārējie aktīvi būs pilnībā ieķīlāti. Pēc globālā nekustamā īpašuma burbuļa pārplīšanas (un tātad arī starptautiskās kreditēšanas apsīkuma) itin visas valstis ar hronisku ārējās tirdzniecības deficītu neizbēgami gaidīja vertikāls kritums jaunu kredītu pieejamībā un līdz ar to arī gandrīz vertikāls tādu aizņēmumu kāpums, kas nepieciešami jau pašos pamatos nestabilas ārkārtas situācijas finansēšanai. Cilvēkiem kaut kā jādzīvo, patēriņa precēm jātiek importētām un tāpat nepieciešami arī ieguldījumi precēs, kas ļautu radīt jaunas eksporta jaudas. Taču spēkā ir arī cits, augstāk minēto kompensējošs ekonomikas princips: “Ārējās tirdzniecības deficīts, ko nav iespējams nosegt, netiks nosegts.”

Patlaban pats aktuālākais jautājums ir, kāda ekonomikas reorganizācija Latviju nostādītu visizdevīgākajā pozīcijā, lai veiksmīgi pielāgotos “drosmīgajai jaunajai pasaulei”. Nelaime tāda, ka Latvija, tāpat kā pārējās Baltijas valstis un vairums citu postpadomju ekonomiku, jau pāri galvai apkrāvusies ar parādiem, krietni pārsniedzot savas spējas tos nomaksāt, turklāt hipotēkas parādi izteikti ārzemju valūtās, tāpēc ne Latvija, ne citas postpadomju valstis nevar likt lietā seno un labi pārbaudīto metodi, izkuļoties no parādiem ar inflācijas palīdzību. Nepalīdzēs arī tas, ja valdība aizņemsies no starptautiskajām institūcijām, tādām kā Starptautiskais Valūtas fonds un ES, lai atdotu zviedru un citām ārzemju bankām sava maksātnespējīgā nekustamā īpašuma sektora parādus.

Situācija, kad sabiedriskais sektors aizņemas, lai izpestītu nepiedzenamos parādos iekūlušos privāto sektoru, nozīmētu tikai to, ka nauda jāizspiež no iedzīvotājiem, apkraujot darbaspēku ar vēl lielākiem nodokļiem un pazeminot algas, lai samazinātu importa apjomus.

Šīs pārspīlētās finansiālās un fiskālās izmaksas jau tagad izstūmušas Latvijas darbaspēku un rūpniecību no pasaules tirgiem, padarot ekonomiku nespējīgu nopelnīt pietiekami, lai kompensētu savu slogu – pašas atkarību no importa un kapitāla aizplūšanu. Vienīgā stratēģija, ko Latvijai piedāvājuši tās kreditori, ir ārējās tirdzniecības deficīta samazināšana, pazeminot jau tā bēdīgo dzīves līmeni.

Šo problēmu satriecoši skaidri parādīja ES komisāra Hoakina Almunjas nu jau bēdīgi slavenā vēstule Latvijai 2009. gada janvārī. Viņš nepārprotamos vārdos norādīja uz nosacījumu, ka Latvija EK aizdevumus nedrīkst izmantot, lai attīstītu savu ekonomiku vai atvieglotu nodokļu nastu, radot jaunas darba vietas – tikai un vienīgi, lai atdotu parādus Rietumu kreditoriem un samaksātu par precēm, kas tiek no tiem importētas.

Šāds “nosacījums” Latviju būtībā nostāda karā zaudējušas reparāciju2 maksātājas stāvoklī. Ne jau to šī valsts gaidīja, ne uz to tā cerēja, kad izteica vēlēšanos iestāties ES un lūdza Rietumeiropas palīdzību, vēloties rietumnieciskot savu ekonomiku.

Latvijas problēmās vainojama ne tikai negodīga vai nekompetenta valdība (lai nu šoreiz paliek bijušā finanšu ministra Ata Slaktera “nothing special” intervijā Bloomberg TV); tas ir nepareizas politikas rezultāts. Un šī kļūdainā politika savukārt dzimusi, mijiedarbojoties vēstures faktoriem, pārmaiņām pasaules politiskajā ekonomikā un oportunismam, ko piekopusi Latvijas elite, kas pamanījās krietni nopelnīt uz aptuveni pirms 30 gadiem uzausušās globālās korupcijas ēras rēķina. Īsi sakot, Latvijas ekonomikas problēma ir tāda, ka tā kopš neatkarības atgūšanas ne vien nav pareizi attīstīta, bet, varētu pat teikt, ir veidojusies kroplīga. Tā baudījusi pseidopārticību – “burbuļekonomiku” –, tā arī nepiedzīvojot īstu izaugsmi.

Latvija pirmoreiz ieguva neatkarību pēc Pirmā pasaules kara, kad sagruva vecā kārtība, kas šo zemi bija iekļāvusi Vācijas, Krievijas un Zviedrijas impēriju kontroles sistēmā. Pēckara gados Latvijas jaunā vidusšķira izstrādāja ekonomisko politiku, kas nebija pakļauta ārvalstu interesēm vai prasībām. Latvijas Republika spēra drosmīgus soļus, aizstāvot savu zemnieku un jaunās pilsētas vidusšķiras intereses. Nacionālās stratēģijas mērķis bija radīt jaunas bagātības, nevis vienkārši meklēt aktīvu noplicināšanas un spekulatīvas peļņas izdevības, lai gan bija arī šādi gadījumi – kā jau vienmēr, kad to neizslēdz valsts regulējošā un nodokļu politika.

1921. gadā, drosmīgi iestājoties par nacionālajām interesēm, Latvijas zemes reforma atsavināja vācu muižas un šo zemi sadalīja vairāk nekā 200 000 latviešu zemniekiem. Šī zemes īpašuma sistēmas modernizācija, atsakoties no padomju stila kolektivizācijas, kas pilnībā likvidētu individuālo iniciatīvu, radīja veselīgu lauksaimniecības sektoru. Tāpat Latvijas zemes reforma izlīdzināja pirms tam nevienlīdzīgo bagātības sadalījumu un, atraisot zemnieku uzņēmējdarbības potenciālu, radīja reālas bagātības.

Nevajadzētu īpaši brīnīties, ka Latvijas Rietumeiropas kaimiņi agresīvi protestēja pret šādu politiku. Šo valstu valdības iebilda, ka demokrātiskā zemes reforma pārkāpjot “īpašumtiesības”, ko savulaik, kad Latvija vēl bija dažādu impēriju pakļautībā, tai bija uzspiedušas iebrucēju armijas. Tā nu fakts, ka Latvija izveidojusi dzīvotspējīgu lauksaimniecības sektoru, izrādījās vienlīdz lielā mērā pretrunā ar postimperiālistisko Rietumu un padomju Austrumu interesēm. To pašu var teikt par Latvijas atbalstu vietējai rūpniecībai; pateicoties tam, neatkarīgajā Latvijā starpkaru posmā radās uzņēmumi, kas ražoja preces ar augstu pievienoto vērtību, sākot ar optiku (fotoaparāti Minox) un beidzot ar vieglajām un smagajām automašīnām un pat lidmašīnām.

Šī pozitīvā vēsturiskā pieredze ir krasā kontrastā ar ceļu, ko Latvija izvēlējusies un gājusi divās savas otrās neatkarības desmitgadēs, proti, pēc 1991. gada. Šie jaunākie laiki pieredzējuši gluži citu ekonomisko politiku, vietējās elites uzvedību un savtīgās intereses, kas mantotas no padomju gadiem. Vairums latviešu gaidīja, ka Rietumeiropa palīdzēs attīstīt tautsaimniecību, paaugstinot rūpniecības un lauksaimniecības ražīgumu un dzīves līmeni līdz mūsdienu Eiropas standartiem. Taču Eiropas starpvaldību programmas, Vašingtonas konsensa un neoliberālās skolas ekonomistu atbalstītas, dibināja sadarbību tieši ar postpadomju eliti. To plāns bija nevis attīstīt Latviju un tās kaimiņvalstis par neatkarīgām, patstāvīgām ražotājām, bet gan finansēt šo zemju tirdzniecisko un finansiālo atkarību no Eiropas.

Īsi sakot, Latvija kļuva par EK upuri; Eiropas Komisijas bankas darīja visu, lai palīdzētu vietējiem kleptokrātiem3 un “saviem cilvēkiem” finansēt privatizāciju lielākoties uz ārējā parāda rēķina, neparūpējoties par to, kā šo parādu vēlāk atdot.

Ne jau to latvieši bija gaidījuši – ne uz to viņi bija cerējuši. Taču noticis ir tieši tā. Mēģinājumu atbalstīt ekonomikas politiku, kas nostiprinātu Latvijas zemnieku pozīcijas un veicinātu dzīvotspējīgas vidusšķiras izveidošanos – vai, galu galā, kaut vai paaugstinātu strādājošo dzīves līmeni – bijis visai maz. Latvijas valdība un Brisele kopīgiem spēkiem nevis atbalstījušas vietējo lauksaimniecību, kā to savos iekšējos tirgos savulaik darīja ES sākotnējās dalībvalstis, bet pametušas to nīkuļojam savā vaļā.

Nav likti pamati arī spēcīgai rūpniecībai, kuras eksports ļautu samaksāt par patēriņa preču un kapitāla importu; ekonomiku novārdzinājis pārspīlēti augstais nacionālās valūtas kurss un fakts, ka valdībai trūkst jebkādas intereses par iespēju izstrādāt tādu rūpniecisko politiku, kāda Rietumeiropas un Ziemeļamerikas valstīm savulaik ļāvusi attīstīties un kļūt bagātām. Visļaunākais ir tas, ka Latvijas izveidotā nodokļu sistēma nevis atalgo darbu un atbalsta radošu uzņēmējdarbību, bet gan, būdama viena no regresīvākajām visā Ziemeļu puslodē, uzmundrina spekulatīvas peļņas meklētājus.

Smagie vienotas likmes nodokļi, kas jāmaksā darba devējiem un ņēmējiem, komplektā ar spekulāciju un “burbuļekonomikas” peļņu veicinošo faktu, ka ar kaut cik jūtamiem nodokļiem nav aplikts īpašums, Latvijas ekonomikai sasējuši rokas, praktiski izslēdzot iespēju sacensties ar Rietumeiropas kaimiņiem (un tātad arī pievienoties to pulkam) kā reāliem tirdzniecības un investīciju partneriem.

Latvijas pirmās neatkarības gadi aizritēja pasaulē, kurā visi tās bijušie imperiālistiskie pavēlnieki Vācijā, Krievijā un Zviedrijā (nemaz nerunājot par Savienotajām Valstīm) saprata, ka ceļš uz saimniecisko izaugsmi un pārticību, tātad arī uz pilnvērtīgu politisko neatkarību, ved caur sekmīgu lauksaimniecības un rūpniecības sistēmu radīšanu un aizstāvēšanu. Visas valstis, sākot ar Lielbritāniju un beidzot ar Savienotajām Valstīm, Vāciju un Franciju, nostiprināja savu rūpniecisko un darba ražīgumu, aizsargājot savu iekšējo tirgu.

19. gadsimta industriālās revolūcijas uzplūdu laikā protekcionistiskais tarifs, iekšējās subsīdijas un nacionālā finanšu autonomija bija pretrunā ar Lielbritānijas nacionālo interešu ietvaros formulēto brīvā tirgus ideoloģiju, kurai bija viens mērķis – nepieļaut, ka citas valstis panāk to pašu, ko Lielbritānija pati jau paveikusi, lai kļūtu par pasaules vadošo industriālo lielvalsti. Brīvā tirdzniecība un citu valstu atkarība no Lielbritānijas, kura bija uzņēmusies “pasaules baņķiera” lomu, tai bija nepieciešama, lai nosargātu savu bagātību – lielākoties uz citu valstu rēķina.

Latvija mācījās no Savienotajām Valstīm, Vācijas, Francijas un Krievijas, tiecoties neatpalikt no šīm bagātākajām vadošajām nācijām. Tā piekopa to pašu politiku, kas Japānai un vēlāk arī citām Austrumāzijas valstīm ļāva sasniegt ekonomisko uzplaukumu un neatkarību. Tas notika laikā, kad ASV vēl joprojām sūtīja uz Japānu un citām valstīm padomniekus, kuri palīdzēja vietējām valdībām īstenot protekcionisma politiku – to pašu, kas pēc Pilsoņu kara beigām un izraušanās no britu brīvās tirdzniecības ideoloģijas žņaugiem lika pamatus Savienoto Valstu uzplaukumam un ļāva uz rūpniecību un lauksaimniecību orientētajiem republikāņu protekcionistiem noturēties pie varas veselu pusgadsimtu.

Latvijas otrā neatkarība sekoja ekonomiskajai krīzei Rietumu pasaulē un Padomju Savienībā. Astoņdesmitajos gados tas ļāva saujiņai Latvijas iedzīvotāju tikt pie bagātības, sabotējot padomju sistēmu. Tādas šaubīgas figūras kā Grigorijs Lučanskis nodibināja Nordex un tamlīdzīgas kompānijas, lai piesavinātos un legalizētu naudu, eksportējot padomju naftu – nozogot vai nopērkot to par zemajām padomju cenām un pārdodot tālāk jau pēc pasaules cenrāža. Lučanskis vēlāk sadarbojās ar līdzīgi domājošiem amerikāņiem, piemēram, prezidenta Bila Klintona apžēloto skandalozi slaveno Marku Riču, veidojot ārzonas finanšu instrumentus.

Viņu panākumi izlauza ceļu arī sekotājiem, pārvēršot Latviju par izdevīgu platformu padomju izejvielu eksportam un peļņas privatizēšanai. Tas ieviesa korupcijas un iekšējo darījumu, aktīvu noplicināšanas un spekulatīvas peļņas praksi, sakropļojot Latvijas ekonomisko un politisko kultūru. Valsts, sadarbojoties ar jau plaši pazīstamiem partneriem, piemēram, Ņujorkas Banku, kļuva par būtisku ārzonas centru, kur bija viegli izvairīties no nodokļu maksāšanas un mazgāt netīro naudu.

Apšaubāmie līdzekļi, kas caur Latviju plūda no Krievijas, Rietumu finanšu iestāžu “reciklēti”, atgriezās, nu jau kā aizdevumi pret Latvijas nekustamā īpašuma un citu privatizējamo padomju ēras aktīvu ķīlu. Iznākumā tapa ekonomika, kurā jaunā elite pelnīja naudu, iztirgojot valsts īpašumu savējiem no politiķu aprindām, un pēc tam finansēja savu importa patēriņu, aizņemoties naudu pret nekustamā īpašuma un citu mākslīgi pazeminātas cenas aktīvu ķīlu. Toties ekonomika, kas, ar materiālo kapitālieguldījumu palīdzību palielinot rūpniecības un lauksaimniecības produkcijas apjomu, radītu bagātību visas sabiedrības vajadzībām, dienasgaismu tā arī neieraudzīja.

Atguvusi neatkarību, Latvija apkrāvās ar tagad jau atmestas angloamerikāniskas cilmes neoliberālās ekonomiskās ideoloģijas nastu; tā diktēja valstiskās regulēšanas un nacionālās attīstības principu likvidēšanu. Jauno ideoloģiju īpaši ačgārnu padarīja fakts, ka pati savu lauksaimniecību Eiropa ar Kopējās lauksaimniecības politikas palīdzību bija aizsargājusi teju pusgadsimtu – par spīti Savienoto Valstu tirdzniecības politikai un prasībām, lai gan tieši Amerikai tolaik bija (un vēl tagad ir) viens no visspēcīgāk aizsargātajiem lauksaimniecības tirgiem pasaulē. Ne Eiropa, ne Savienotās Valstis nevēlējās pieļaut, ka savu lauksaimniecību aizsargā arī citas valstis.

No bijušās Padomju Savienības valstīm tās vēlējās tikai vienu – tirgu saviem lauksaimniecības produkcijas pārpalikumiem. Šādam mērķim bija vajadzīga atkarība no ārvalstu palīdzības, nevis ekonomiska neatkarība – un tieši tāpat Lielbritānija, pieturoties pie Savienotajās Valstīs un kontinentālajā Eiropā jau 19. gadsimta beigās noraidītās brīvās tirdzniecības ideoloģijas, veicināja citu valstu rūpniecisko atkarību.

Septiņdesmitajos gados, Savienotajām Valstīm un Lielbritānijai zaudējot savu konkurētspēju ražošanā, tās pievērsās (vai, Lielbritānijas gadījumā, “atgriezās pie”) savām priekšrocībām finanšu jomā. Tā nu amerikāņu un britu ekonomisti sludināja, ka Latvijai jāatver savs tirgus investīcijām, jāatbrīvo no nodokļiem nekustamais īpašums, finanses un īpašumi; tad sekošot arī “izaugsme”.
Nelaimīgā kārtā viņu izpratnē šī izaugsme bija vienkārši aktīvu cenu inflācija – burbuļekonomikas izveidošana. Rūpniecība un lauksaimniecība šķita nevajadzīgas; galu galā, mērķis taču bija vienkārši apkraut ar parādiem nekustamo īpašumu un privatizēto sabiedrisko īpašumu. Tālab nodarbinātības un materiālo investīciju sfērām tika ļauts sabrukt, piespiežot vēl neredzētu skaitu latviešu aizbraukt no valsts.

Latvijas rūpniecības inventarizācija, kas palīdzētu noskaidrot, kādas nozares iespējams reorganizēt, ļaujot tām iesaistīties globālajā konkurencē un ar eksporta peļņas palīdzību nosegt Latvijas pieprasījumu pēc importa, tā arī netika veikta. Amerikāņu un Eiropas Savienības konsultanti apgalvoja, ka Latvija varot atteikties no līdzšinējās attīstības un savos pārticības meklējumos pievērsties finanšu, apdrošināšanas un nekustamā īpašuma sektoram – finanšu centra statusā kļūt par kārtējo “jauno ekonomiku”, tādu kā Šveice, Luksemburga vai Honkonga.

Šāda domāšana ignorēja faktu, ka gan Šveice, gan Luksemburga vienlaikus ir arī augsti attīstītas rūpniecības lielvalstis (to eksporta preces – metāls un medikamenti) un ka Honkongā ir spēkā zemes īpašuma politika (tās fiskālās politikas pamatā likts zemes nodoklis), kuras uzdevums ir novērst spekulāciju. Uzmanība netika pievērsta arī Somijas stratēģijai – attīstīt rūpniecības nozares un tehnoloģiju, kas paredzēta, lai iekarotu Rietumu tirgu, vienlaikus izmantojot priekšrocības, ko piedāvā kaimiņattiecības ar Krievijas ekonomiku.

Neraugoties uz to, pēc 2004. gada Latvija izbaudīja zināmas labklājības periodu. Iestāšanās NATO un ES Rietumu investoros iedvesa lielāku uzticību; katalizatora lomu nospēlēja naudas straumes, kas ieplūda no NVS valstīm, kur līdzekļu augsto naftas un patēriņa preču cenu dēļ netrūka. Tās papildināja nauda no brīvi pieejamajiem amerikāņu kredītiem (pateicoties ASV finanšu burbulim) un starptautiskajām spekulācijām ar Japānas jenu. Šī lētā nauda nonāca zviedru bankās, bet no turienes ieplūda Latvijā – izteikta eiro un mārciņās, valūtā, ko Latvijas ekonomika nespēja nopelnīt ar tirdzniecību. Tā nu šai pārticībai līdzi nenāca nekādi reāli kapitālieguldījumi, ekonomikas izaugsme vai dzīves līmeņa uzlabošanās. Situācijai darba tirgū pasliktinoties, emigrācijas tempi pieauga; tad, “burbuļa” kulminācijas punktā, uz īsu brīdi nedaudz aprima, taču 2008. gadā uzņēma jaunus apgriezienus.

2008. gadā šis naudas pieplūdums apsīka. ES struktūrfondi subsidēja šo tirdzniecības un maksājumu atkarību, vienlaikus parādot, kādā krīzes stāvoklī Latvija atradusies jau kopš neatkarības atgūšanas. Pietiek jau ar to, ka tās rūpniecība un lauksaimniecība vispār nebija augušas. Latvijas ekonomika iztika no tā, ka apkrāva ar parādiem vai iztirgoja savus materiālos aktīvus – mantojumu no padomju laikiem. Valsts bilanci bija sagrāvuši gandrīz tikai spekulatīvos nolūkos ņemti ārvalstu aizdevumi, ko piesedza finanšu sektoru un vietējo kleptokrātiju atbalstoša nodokļu politika, kas nekādi neveicināja reālus ieguldījumus un nodarbinātību.

Faktoriem, kas bija pamatā Latvijas šķietamajai pārticībai, tagad pienācis gals. Kopš naftas cenas kritušās, cauri Latvijai plūst krietni mazāk Krievijas aizbēgušā kapitāla, kas varētu finansēt tās banku sektoru. Globālais nekustamā īpašuma burbulis ir pārplīsis. Ārzemju banku kredītu avots izžuvis. Pienācis laiks glābšanas pasākumiem. Tiklab Ziemeļamerikā, kā Eiropā, bankas, kas bezatbildīgi izsniegušas aizdevumus parādniekiem, kuri nav spējīgi tos atdot, tagad lūdz palīdzību SVF, ES un savām valdībām. Tomēr daudzas valstis tagad pieturas pie nostājas, ka parādus, ko nav iespējams atdot no šībrīža ienākumiem, nevajadzētu maksāt – un tos visādā ziņā nedrīkst maksāt, padarot parādnieču valstu stāvokli vēl smagāku – paaugstinot tajās nodokļus un vēl vairāk pazeminot strādājošo algas un dzīves līmeni.

Uz spēles liktas “jauno” valstu attiecības ar Eiropas “pamatvalstīm”. Baltijas valstu un pārējo postpadomju zemju maksājumu bilances un parādu problēmas tā samilzušas, ka apdraud tālāku ES paplašināšanos. Gandrīz neviena no valstīm tagad nevar kvalificēties uzņemšanai eiro zonā.

Problēmas risināšanai mēs ierosinām šādu rīcības plānu:
mūsu galvenais mērķis ir, sastopoties ar vismazāko iespējamo politisko pretestību, atgūt to, kas nozagts. Laimīgā kārtā to gandrīz pilnībā iespējams paveikt ar nodokļu politikas palīdzību.

Tas, ko kleptokrāti bija iekārojuši, ir īpašumi, ar kuriem iespējams gūt spekulatīvu peļņu. Viņi savāca jau uzceltas ēkas, viesnīcas, zemi un, pats svarīgākais, sabiedrisko infrastruktūru, un centās, to visu pārdodot tālāk, bez piepūles iedzīvoties milzu peļņā. Ne šie cilvēki, ne Eiropas bankas un aģentūras, kas viņus finansēja, neredzēja nekādu vajadzību ieguldīt naudu rūpniecībā vai citos ražošanas līdzekļos, kas ļautu valsts ekonomikai izdzīvot, kad tās līdzšinējie rentes ienākumi tiks pilnībā pārrēķināti ārzemju valūtās un izmaksāti procentos ārzemju bankām.

Šie ienākumi agrāk papildināja sabiedrisko īpašumu. Tos iespējams atgūt, neiejaucoties iekšējo darījumu korupcijas saēstajās īpašuma attiecībās. Apliekot zemes vērtību ar nomas nodokli, šos bezstrādes ienākumus no “pilnās siles” ekonomikas postpadomju modeļa varētu novirzīt atpakaļ sabiedrības īpašumā.
Nomas nodoklis piedāvātu papildus izdevīgumu, noņemot daļu fiskālās nastas no jau tā ar nodokļiem apkrautā darbaspēka un īstām (ienākumus nesošām) nozarēm, ļaujot valsts ekonomikai konkurēt ar kaimiņiem un citiem potenciāliem klientiem. Mēs nebūt neierosinām palielināt kopējo nodokļu līmeni – tikai nosvērt svaru kausus par labu ekonomikas ražīgajai pusei, iegrožojot tās postošo, spekulatīvo daļu.

Atliek tikai kaunināt Eiropu, kura atbalstījusi šādu regresīvu, pret darbaspēka un rūpniecības interesēm vērstu vienotas likmes nodokļu politiku, kādu saviem iedzīvotājiem neuzkrautu neviena Rietumeiropas valsts. ES stāvēja malā un noskatījās, kamēr “savējie” no politiskās elites piekopa iekšējos darījumus, kādus prokuratūra nemūžam nepieļautu nevienā no Eiropas Savienības “pamatvalstīm” (to apliecina pēdējo gadu tiesas prāvas pret korumpētiem Briseles politiķiem). Eiropa un Ziemeļamerika caur pirkstiem skatījās uz faktu, ka Latvijas tautsaimniecība tiek būvēta pēc modeļa, kas paredz, ka par savu importu un dzīves līmeni valsts maksā, naudu vienkārši aizņemoties pret īpašumu, kas tai bijis neatkarības pasludināšanas laikā, 1991. gadā, bet tālāk par to nekādi nesniedzas.

Runājot par šādiem parādiem – šodienas pasaulē komercbankas kredītu rada brīvi, simbiotiskās attiecībās ar savu valstu centrālajām bankām. Nav iemesla, kāpēc Latvija kredītu nevarētu radīt pati. Kredīts ir elementārs sabiedriskais pakalpojums un visai bieži kā tāds arī ticis uztverts; piemēram, Savienotajās Valstīs tā bijis jau kopš Pilsoņu kara “zaļo” (greenbacks) laikiem. Latvijas Valsts kase var izsniegt kredītu bankām, kas pamatos organizētas pēc krājbankas principa – ar rezervēm 100 procentu apjomā. Situācijā, kad valstij uzkrājumu nav, radīt kredītu un piegādāt šīm bankām līdzekļus varētu Valsts kase. (Līdzīgs plāns – Amerikas monetārais akts – pēc republikāņu kongresmeņa Denisa Kusiniča iniciatīvas patlaban nodots izskatīšanai ASV Kongresā.)

Latvijai jāpārvar sava atkarība no ārzemju bankām. Šīs bankas nav izrādījušas ne mazāko interesi par rūpniecības vai lauksaimniecības kapitāla formēšanu vai jebkādiem citiem ražošanas līdzekļiem. Ārzemju kredīts bijis orientēts gandrīz tikai uz ieguvi un tāpēc ir plēsonīgs – izsniegts pret jau eksistējošu īpašumu. Valsts kredīta radīšana pēc Valsts kases iniciatīvas ļautu izsniegt krietni produktīvākus kredītus.

Pats svarīgākais – hipotēku parādu, galveno parāda instrumentu kopš 1991. gada, varētu samazināt līdz minimumam ar zemes nodokļa palīdzību. Ar to netiktu apliktas jaunbūves; peļņa no tām vēl joprojām būtu pieejama celtniecības kredītu nomaksāšanai. Taču tas ļautu atgūt Latvijas dabisko bagātību vērtību, tās zemes – gruntsgabalu vērtību, kas valstij palikusi pēc Padomju Savienības iziršanas.

Pēdējo desmit gadu laikā arvien lielāka šī nacionālā mantojuma daļa nonākusi ārzemju banku kontrolē – gluži kā pēc svešas armijas iebrukuma. Gadsimtiem ilgi klasiskā ekonomika – no Ādama Smita līdz Džonam Stjuartam Millam un Progresīvās ēras reformām, no Eiropas līdz Ziemeļamerikai – skaidrojusi, ka dabiskais nodokļu pamats ir zeme un dabas resursi. Neapliekot ar nodokļiem to, ko sniedz daba (un sabiedriskās infrastruktūras tēriņi), šis uzufrukts4 paliek brīvi pieejams ieķīlāšanai un līdz ar to ir zudis valsts ekonomikai. Tas, savukārt, liek valdībai uzkraut nodokļu nastu darbaspēkam, rūpniecībai un tirdzniecībai, tādējādi paaugstinot dzīves dārdzību un uzņēmējdarbības izmaksas.
Latvijas gadījumā daudz labāk būtu atgūt savās rokās ekonomiskās rentes “pilno sili”, nekā, nesamērīgi paceļot darbaspēka, rūpniecības un lauksaimniecības izmaksas, slēgt tiem ārzemju tirgu. Apliekot ar nodokli zemes renti un dabisko monopolu, rastos iespēja novērst nākotnē iespējamo spekulāciju ar īpašumiem un pazemināt ienākuma nodokli.

Vienus un tos pašus nomas ienākumus vienlaicīgi nevar saņemt divi. No kaut kā jāatsakās. Pilns zemes nodoklis nozīmētu pašreizējo īpašnieku saistību nepildīšanu. Taču šāds iznākums nu jau tik un tā ir nenovēršams, tāpēc grozījumi nodokļu sistēmā būtu ne tikai nepieciešami, bet arī politiski gluži vienkārši.

Zemes un resursu rentes nodokļi Latvijas iedzīvotājiem ļautu atbrīvoties no smagās nodokļu nastas, kas pagaidām neļauj šīs valsts darbaspēkam un uzņēmumiem konkurēt pasaules tirgū. To ieviešanai būtu arī progresīvs sociālais efekts: tiktu atgūts rentes uzufrukts – “pilnā sile”, ko garantē izdevīga atrašanās vieta, jebkuras zemes pilsoņu svarīgākais mantotais īpašums –, kas būtu visas nodokļu sistēmas pamats. Pastāv tikai vēl viena iespēja – strādājošajiem nāktos uz saviem pleciem uzvelt arvien smagākus nodokļus, lai valsts varētu pavilkt parādu nastu, kas ļāvusi tikt pie bagātības tikai niecīgam iedzīvotāju procentam. Turpretim jaunā, uz rūpniecības un lauksaimniecības izaugsmi orientētā nodokļu stratēģija atalgotu darbu un uzņēmību un, pazeminot darbaspēka izmaksas, vairotu Latvijas eksporta konkurētspēju. Tādējādi tā atalgotu jaunas bagātības radīšanu, sodītu spekulēšanu un novērstu iekšējos darījumus (kuru galvenais mērķis ir sagrābt ienesīgus īpašumus un izmantot tos par ķīlu, lai aizņemtos naudu).

Nodokļu pārbīde no darbaspēka un rūpniecības uz Latvijas dabisko bagātību – tās zemi – un sabiedrisko infrastruktūru un uzņēmējdarbību, ko valsts mantoja, atgūstot neatkarību, ir vienīgā iespēja nostādīt Latviju uz reālas ekonomiskās izaugsmes trajektorijas. Jebkuru citu ceļu iespējams finansēt, vienīgi aizņemoties arvien vairāk un vairāk ārzemju valūtas ar nosacījumiem, kas Latvijas darbaspēkam un darba devējiem uzkraus arvien smagāku nodokļu nastu. Pašreizējā ārzemju valūtas krīze pierāda, ka cerības uz šādas nebeidzamas aizņemšanās turpināšanos noved tikai strupceļā.

Tagi: ,
Tēmas Latvijas iekšpolitika un ekonomika | 7 komentāri »

Islande, Lielbritānija un SVF Latvijas kontekstā

Autors egleskoks @ 19. Jūn 2009

Maikls Hudsons raksta par Islandes krīzi un Lielbritānijas un IMF lomu šajos notikumos. Novērojamas dažas nelāgas līdzības ar Latviju.

Islandē visi kredīti nu ir indeksēti pēc pamatsummas saskaņā ar Islandes kronas kursu pret svarīgākajām ārvalstu valūtām. Tas nozīmē, ja kronas kurss krītas par, piemēram, 10%, tad kredīta pamatsumma, kas ekvivalenta 10 000 USD, tiek palielināta par 10%, tātad līdz 11 000 USD. Apstākļos, kad ražošana un cilvēku ienākumi samazinās, šāda politika nozīmē lēnu un rūpīgu asins nolaišanu naudas veidā. Kad cilvēku un biznesa uzkrājumi būs izsīkuši, mājas un uzņēmumus par lētu naudu uzpirks ārzemju investori. Lieka nauda pašlaik ir tikai tiem, kuri saņēma valdības naudu sava “kritiski svarīgā biznesa” glābšanai – pirmkārt jau lielās bankas, kuras valdība tā vai citādi pabalstīja ar nodokļu maksātāju naudu.

SVF savu naudu kredītiem saņem galvenokārt no tā sauktajām “donorvalstīm”, kas ir vadošās un bagātākās Rietumu valstis. Šīs pašas valstis ir tās, kuras aizdeva naudu ekonomikām, kuras tagad ir krīzes situācijā: Skandināvija – Baltijai, Austrija – Ungārijai.

SVF motivācija ir vienkārša: aizdodot naudu parādnieku valstīm, šī nauda atgriežas donorvalstu ekonomikā, glābjot bankas, kuras citādi nespētu atgūt aizdevumus un bankrotētu, un vienlaikus iegrūžot parādniekus vēl lielākos parādos, jo SVF naudu nevienam tāpat vien nedod, tas ir aizdevums. Šī shēma ir jau sen atstrādāta Dienvidamerikā. Piedevām, veicot SVF pieprasītās strukturālās reformas, notiek dažādu valsts objektu privatizācija, un tie galu galā nonāk starptautiskā kapitāla īpašumā, un finālā situācija ir sekojoša: iedzīvotāji strādā, maksā savus kredītus, maksā darba devēja kredītus, ja tas vēl ir vietējais, vai kalpo ārvalstu uzņēmumiem, kuru peļņa tiek repatriēta, un maksā par infrastruktūras izmantošanu arī tiem pašiem starptautiskajiem investoriem. Valsts un iedzīvotāji nonāk bezgalīgā parādu verdzībā, jo ekonomika, kurai nav līdzekļu sevis attīstīšanai, ir nolemta nīkuļošanai.

Kas tagad īsti sanāk? Ja lats tiek devalvēts, šis fakts grauj uzticību arī pārējo Baltijas valstu valūtām, un pie reizes visu Austrumeiropas valstu ekonomikām, no kurām daudzas ir eiro zonā. Savukārt tas destabilizē eiro. Jāatgādina, ka Zviedrija joprojām nav eiro zonā, tā joprojām turas pie savas kronas, līdz ar to eiro problēmas to skar mazāk. Krīze Baltijā ir izraisījusi Zviedru kronas krišanos par apmēram 10%. Aizdevumi Baltijā ir eiro, kas attiecībā pret kronu ir pieaudzis vērtībā. Ja Latvijas lats tiek devalvēts, vismaz sākotnēji krītas Zviedrijas banku ienākumi no kredītiem, līdz pirmajai kredītprocentu indeksācijai. Ja devalvācija nenotiek, kredīprocentu maksājumi tiek kavēti, kas arī nav labi. Abos gadījumos, tuvākajā laikā jaunu kredītu izsniegšana nav ieteicama sakarā ar nestabilo situāciju un sliktajām ekonomikas attīstības prognozēm, tādēļ Skandināvijas bankas cenšas evakuēt kapitālu no Baltijas. Vārdos tās sola turpināt uzņēmēju kreditēšanu, taču praksē, cik esmu runājis ar cilvēkiem, pat sekmīgiem uzņēmumiem tiek pārtrauktas kredītlīnijas, dodot priekšroku ātrai naudai, ko var iegūt no uzņēmuma ātras izpārdošanas. SVF kredīts šajos apstākļos Latvijai neko nemaina, taču dod iespēju atkal atmaksāt daļu kredītu no apgrozībā nonākušās naudas, galu galā kredīprocentu veidā nonākot bankās, tajā skaitā Skandināvijas.

SVF turpina uzspiest strukturālās reformas, kas praksē nozīmē radikālu valsts lomas samazināšanu ekonomikā un atbilstoši, starptautiskā kapitāla ietekmes palielināšanos. Devalvēt vai nedevalvēt latu – šķiet, tam vairs nav nozīmes, jo abos gadījumos sekas ir mūsu valsts ekonomikas pagrimums. Mēs atkal esam zaudējuši ekonomiskajā karā, tāpat kā 90-os gados.

Ko varētu darīt? Daudzas valstis šādos apstākļos izvēlas devalvēt savu naudu, un maksāt kredītus uz inflācijas rēķina, kad valsts vienkārši drukā naudu savām un kredītu nomaksas vajadzībām. Inflācija nozīmē, ka visi strādā, lai būtu vismaz kaut kāda iztikšana, un naudu tērē ātri. Turpretī, deflācijas apstākļos, kādi ir tagad, strādāt vispār nav jēgas, jo neviens nevēlas naudu tērēt, darbaspēka izmaksas un vispārējā dzīves dārdzība aug, nekas nenotiek un ekonomika apstājas, valstij nav naudas un tā ir spiesta izpārdot savu infrastruktūru. Izskatās, ka SVF ir pilnīgi vienalga, būs deflācija vai inflācija, jo galvenais ir “strukturālās reformas” – valsts atvēršana ārzemju uzpircējiem.

Vienīgā izeja ir ieviest finansu sistēmu, kurā nauda ir pakalpojums, kas pieejams visiem. Pašlaik tā ir visvairāk pieejama tiem, kuriem tās ir daudz: citādi neeksistētu kredīti ar procentiem. Kā tieši šāda sistēma darbotos, tas jau ir cits, ļoti plašs jautājums. Var tikai paredzēt, ka pašreizējā sistēma mainīta netiks, pārāk daudz ietekmīgu ļaužu no tās barojas, un pārāk daudz ierindas cilvēku nav ne jausmas, ka varētu darīt arī citādi.

Vēl par šo tēmu:

Latvija 2: 1990.gada 4.maijs – 2009.gada 6.jūnijs
…galvenais, lai SVF un zviedri priecīgi…

Tagi: , , , ,
Tēmas Latvijas iekšpolitika un ekonomika | 5 komentāri »

Kāpēc nenotiek lata devalvācija

Autors egleskoks @ 16. Jūn 2009

Kārtējais rakstiņš ārzemju presē, šoreiz telegraph.co.uk, par situāciju Latvijā. Nekā īpaša, vienīgi saprotami pateikts, kāpēc mūsu lats vēl nav devalvēts, kaut arī ir skaidri redzams, ka tas ir pārvērtēts.

Tātad, ja notiek devalvācija:

1. Latvijas iedzīvotājiem, kas kredītus ņēmuši eiro, kļūst vēl grūtāk tos nomaksāt. Iekšpolitisks risks Latvijas valdībai. Tiesa, tos nomaksāt būs grūti jebkurā gadījumā, jo pārcenotā lata dēļ ekonomika grūst.

2. Ja Latvija devalvē latu, sākas ķēdes reakcija – pirmkārt, visi sāk aizdomīgi skatīties arī uz Igauniju un Lietuvu, kā arī uz citām Austrumeiropas valstīm, kam var sekot kapitāla bēgšana bailēs no situācijas pasliktināšanās.

3. Skandināvijas bankām, galvenokārt jau Zviedrijas, rodas problēmas – arī uz tām sāk skatīties aizdomīgi, jo tām ir pārāk Baltijā izsniegto kredītu, tātad pārāk daudz riska, kas šajos laikos ir bīstami.

Eiropas politiķi un Zviedrijas baņķieri nevēlas lata devalvāciju, jo tas ļauj kaut uz neilgu laiku attālināt neizbēgamo.

Vispār valdībai ir ļoti laba izdevība pārvērst Parex banku par valsts banku visplašākajā nozīmē, piesaistot iedzīvotāju līdzekļus par konkurētspējīgiem nosacījumiem un veicinot kreditēšanu attīstāmajās nozarēs, kā arī vairojot valsts naudu. Taču, ak vai, Parex pārāk liela ietekme ir ERAB, un Latvijas Banka diezin vai pieļaus daļēju funkciju pārklāšanos ar sevi…

Jā, Ārgalim bija samērā laba ideja Rīgai veidot pašai savu banku, taču šī ideja nogrima kaut kur priekšvēlēšanu solījumos.

Tagi: , , , ,
Tēmas Latvijas iekšpolitika un ekonomika | 14 komentāri »

Kas notiek Latvijā

Autors egleskoks @ 12. Jūn 2009

Vakardien noklausījos ziņas, ka visa valdība intensīvi spriež līdz vēlam vakaram, piedaloties Zatleram un Rimšēvičam. Nelāgas nojautas un nelielu baiļu par saviem niecīgajiem ietaupījumiem vadīts, samainīju savus divus simtus latu ērikos. Ej nu sazini, ko šamējie atkal izdomās.

Šorīt izrādās, ka izdomājuši, kā samazināt izdevumus, nu jau uz pensionāru rēķina. Taču gan jau arī devalvācija būs, ne jau velti par to runā ārzemju presē visādi čiekurgalvas. Tālāk jau ir jārunā līdzībās.

Nu jau ir pavisam skaidrs: mūsu valstij valdības vairs nav, ir tikai peramais zēns, kurš bailīgi pakļaujas dažu aizjūras onkuļu visai perversajām iegribām. Tāpēc akmeņu mešana nelīdzēs, te ir jāizdomā kaut kas viltīgāks, piemēram, venērisku slimību pielaišana onkuļiem vai klofelīna tabletīte viņu drinkos.

Citiem vārdiem, laikam valdībā daži joprojām dzīvo 90-gadu sākuma ilūzijās, ka “demokrātiskie rietumi, kur viss ir kā pie cilvēkiem un pareizi”, mums cenšas no tiesas palīdzēt. Gribēdami izdabāt Rietumiem, kas solīja mūs glābt no Austrumu lāča dzīvnieciskā tvēriena, mēs labprātīgi ļāvāmies sevi piesiet pie gultas un pieklājīgi izdrāzt, un nu Rietumu onkulis ir “netīšām aizmirsis” mūs atsiet, tāpēc nu esam pakļauti visu iespējamo salašņu vēlmēm izmantot izdevību.

Jeb, kā šorīt teica Karnīte, “tas ir normāli, ka mūs cenšas izmantot savtīgos nolūkos, jo starptautiskā vide ir ļoti konkurējoša”. Žēl, ka mēs to līdz galam nesaprotam.

Ir pienācis pēdējais laiks ierakstīt konstitūcijā sekojošu punktu: piedalīšanās netaisnīgu likumu pieņemšanā ir sodāma krimināli ar mūža ieslodzījumu. Un taisnīgs ir nevis tas, kas pauž vairākuma gribu, bet tas, kas no citiem prasa tieši to pašu, ko no sevis, kas juridiskās un kolektīvās personas nestāda augstāk par fiziskajām.

Tagi: , ,
Tēmas Latvijas iekšpolitika un ekonomika | 1 komentārs »

 
 
GoStats.com — Free hit counters
 
Hostings, virtuālo serveru noma, domēnu reģistrācija