Egleskoka emuārs

Ar šo ir tapis mans megaieraksts blogā, pats garākais, kas paņēma 2 dienas no mana slimības atvaļinājuma. Jūtos varonis
Ielūkojoties Centrālās Vēlēšanu komisijas lapā ar partiju programmām, radās īpatnēji secinājumi.
Partijas, kuras skaitās smagsvari un reāli pretendē uz iekļūšanu Saeimā, savām programmām velta īpaši mazu uzmanību, acīmredzot tas nozīmē, ka programmai ir visai maza nozīme. Sliktā nozīmē sevišķi izceļas “Par labu Latviju”, daudz neatpaliek arī “Vienotība”.
Nacionālistiem, kā krievu, tā latviešu, ir visai līdzīgas un saprātīgas nostādnes Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Vēlēšanu iznākums ir parastais: vēži, kuri imitē politiku, pamainīja kulītes. Daudz interesantāk būtu balsot par tiem, kas finansē politiskās partijas, vismaz būtu patiesāka izvēle

Tēvzemieši ar savu atklāti tupo vēlēšanu kampaņu panāca pilnīgi pretēju efektu: lozungu “cittautieši apvienojas un aizstāv savas intereses” lasīja un vēroja arī cittautieši, un neirolingvistiskās programmēšanas metode atkal nostrādāja: ja kaut kas tiek pietiekoši bieži atkārtots, masu apziņā tas kļūst par patiesību. Cittautieši izlasīja, ka viņi esot vienoti, un kļuva arī vienoti

Par finanšu krīzi ir skaidrs: kamēr mēs gribēsim “spēlēt ar lielajiem zēniem” viņu spēlītes, viņi mums būs vajadzīgi vairāk kā mēs viņiem. Nevajag devalvāciju, un nevajag stabilu kursu, jāatgriežas pie peldošā lata kursa, un savs deficīts jāfinansē pašiem, ar inflācijas palīdzību. Tas ir sūdīgi, taču cita ceļa īsti nav, ja nu vienīgi atkal sadrukāt “repšikus” iekšzemes lietošanai. Ja valsts tos pieņems nodokļu maksājumiem, viss notiks un ātri vien atkopsimies, taču to nevēlēsies pieļaut “lielie zēni”…