Egleskoka emuārs

Vakardiena, 9. decembris, bija bagāta ar publikācijām par finanšu sistēmas tālāko likteni. Pirmais un galvenais – Rolanda Repša raksts 9. “Dienas” lappusē “Vai finanšu dorošība ir iespējama?”. Galvenā ideja: valstij ir jāizveido no bankām neatkarīga norēķinu sistēma, kura nenodarbojas ar aizdošanu un aizņemšanos, jo nodrošina tikai un vienīgi norēķinus starp personām un naudas līdzekļu drošu uzglabāšanu, tādējādi samazinot ar komercbanku darbību saistītos riskus.

Ideja loģiska un laba: valsts (precīzāk, Latvijas Banka) taču nodrošina naudas sistēmas uzturēšanu, kāpēc gan lai tā nenodrošinātu arī elektronisko norēķinu pieejamību visiem iedzīvotājiem? Paredzams, ka komercbankām būtu milzīgi iebildumi, jo šāda sistēma tām sastādītu spēcīgu konkurenci, īpaši jau nestabilitātes periodos, kad cilvēki dod priekšroku drošībai, nevis varbūtējiem ieguvumiem, kas sasitīti ar risku. Visi politiskie priekšnosacījumi šādam solim ir jau izpildījušies: cilvēku uzticība bankām ir krietni pazeminājusies, un valstij arī. Šādas sitēmas ieviešana cilvēku drošības sajūtu varētu palielināt, it īpaši jau vecākajai paaudzei, kas parasti pieprasa tieši valstij risināt būtiskākās problēmas.

Nav šaubu, ka šāda sistēma palielina valsts kontroli pār katru pilsoni, un tas ir patiešām nelāgi. Jo lielāka vara, jo lielāks kārdinājums to izmantot ļaunprātīgi. Pašreiz komercbankas nodrošina vismaz daļēju konfidencialitāti darījumos (līdz izmeklēšanas iestāžu pieprasījumam), kas VNS sistēmas gadījumos būtu daudz vieglāk pārkāpjama. Taču jāatzīmē vismaz viena pozitīvā puse: šī sistēma varētu pieslēgt “dzīvei” daudzus nomaļus kaktus, jo valsts var atļauties ieguldījumus, kurus komerbankas uzskatītu par zaudējumus nesošiem. Kā tieši – tas ir tīri tehnisks jautājums, jo mums ir gan internets, gan mobilo sakaru tīkls.

Otra publikācija ir praktiski Tavex sponsorēts reklāmas izdevums, kas nāk līdzi “Dienai” (vai arī tāpat vien iemests pastkastē?). Pamatideja ir sekojoša: visas papīra naudas sistēmas agri vai vēlu, taču vienmēr ir sabrukušas, tādēļ fiziskais zelts ir gandrīz vienīgais veids, kā saglabāt savu naudu pēc papīra naudas sabrukuma. Un izskatās, ka šī ekonomiskā krīze izvērtīsies daudz smagāka par  Lielo Depresiju. Te nevar nepiekrist, taču ar dažām iebildēm.

Zelts ir materiāla vērtība, tāpat kā ražošanas līdzekļi, mājas, un patēriņa preces, un tikai savu īpašību dēļ to izmanto apmaiņā – tas nedeg, nerūsē un ir viegli dalāms. Zelta cena nekad nav zemāka par tā iegūšanas izmaksām, un tas ir rets, un tāpēc tā nekad nav pietiekami. Visi to vēlas, tāpēc to vienmēr var samainīt pret precēm vai papīra naudu. Tieši tāpēc, ka zelta glabāšana zeķē praktiski neko nemaksā (glabāšanas izdevumus pagaidām neņemsim vērā) un zelts nepūst, cilvēki to cenšas paturēt pie sevis, un aizdod nelabprāt, jo tas ir riskanti. Savā dziļākajā būtībā, zelta izmantošana par apmaiņas līdzekli tas pats barters vien ir, tikai pastarpināts – apmaiņa notiek nevis tieši, bet caur trešo preci, mainam nevis vistas pret zābakiem, bet zābakus un vistas mēram zeltā.

Zelta izmantošanai apmaiņā tātad ir 2 labas lietas, un 2 trūkumi: zelta nauda dara iespējamu apmaiņu, un tā neļauj pārtērēt līdzekļus, kas ir iespējams papīra naudas gadījumā. Trūkumi ir cieši saistīti ar labajām lietām: uzkrājot cilvēki dod priekšroku zeltam nevis citām materiālajām vērtībām, tāpēc zelta vienmēr apritē pietrūkst un kļūst iespējama augļošana, parazītisms. Tas, kuram zelts ir, koncentrē to aizvien vairāk ar augļošanu. Otrs trūkums ir valdību un tātad armiju nonākšana kara finansētāju kontrolē, kā tas bija viduslaikos, jo kara gadījumā nevar mobilizēt resursus ar inflācijas palīdzību, tie ir jāaizņemas ielienot parādos, pretējā gadījumā draud fiziska iznīcināšana no ienaidnieku puses.

Ja gribam daudzmaz taisnīgu naudas sistēmu, tajā ir jāiestrādā līdzsvars starp pakalpojumu un preču apjomu, no vienas puses, un naudas daudzumu, no otras puses. Nauda savā dziļākajā būtībā ir abstrakcija, vērtības mērvienība, pie kam visai aptuvena – kas vienam vērtīgs, citam ne visai. Nauda ir informācija par apmaiņu starp personām. Lai šo informāciju varētu lietot salīdzināšanai, tā ir jāizsaka konkrētās mērvienībās. Agrāk šo informāciju mērīja precēs: cik zelta var iemainīt pret papīrīti ar cipariem? Cik kokvilnas, cik akmeņogļu? Mūsdienās nauda ir zaudējusi jebkādu piesaisti kaut kam konkrētam, valūtas tiek vērtētas attiecībā viena pret otru, un galvenā no tām ir dolārs, kurš arī neko konkrētu neizsaka. Tas ir vērts tik, cik cilvēkiem šķiet, cik tas ir vērts. Ļoti auglīga augsne spekulācijām un absurdiem darījumiem, kas mūs ir noveduši tur, kur esam pašreiz, jo nauda tagad ir cilvēku subjektīvisma mērvienība, un subjektīvisms vienmēr zaudē sadursmē ar dabas objektīvajiem likumiem.

Tāpēc ir priekšlikums izteikt naudu enerģijas mērvienībās, piemēram, kilovatos. Piesienam latu pie kilovatstundas, piemēram 1 santīms = 1 kilovatstunda. Uzreiz rodas atskaites punkts, pret kuru salīdzināt degvielas un pārtikas cenas, kaut kas objektīvs. Uzreiz varam izteikt naudā atjaunojamos resursus: Daugavas elektrostacijas ienes tik un tik naudas gada laikā, vēja enerģijas stacijas varētu ienest tik un tik, un ieguldījumi tajās atmaksātos precīzi aprēķināmā laikā.

Šāda sistēma atspoguļotu reālo dzīvi: viss, kas mums ir apkārt, ir enerģijas plūsma. Tās daudzums ir liels, taču cilvēkam izmantojamā daļa ir ierobežota. Tāpēc naudas emisijai jābūt saskaņā ar enerģijas emisiju, un naudas izņemšanai no aprites saskaņā ar enerģijas pāreju neizmantojamā stāvoklī. Piemēram, valdība var emitēt naudu saskaņā ar tai sniegtajiem pakalpojumiem; šādā gadījumā tiek noteiktas fiksētas cenas, piemēram, 100 ls vai 10000 kWh par 1 kvadrātmetru ceļa ar asfalta segumu, un pasūtījumu izpilda visi, kas vien vēlas, kamēr ir pietiekoši daudz klājamu ceļu. Valsts sevis emitēto naudu pēc tam pieņem atpakaļ nodokļu maksājumos vai maksājumoes par valsts sniegtajiem pakalpojumiem, kad naudas dzīves cikls beidzas. Ir pakalpojums, un ir samaksa.

Šādas sistēmas pašvaldību līmenī darbojās daudzviet Eiropā un ASV Lielās depresijas laikā, un daļa bija visai sekmīgas. Pēc depresijas tās izskauda centrālās bankas, jo saskatīja sev nopietnu konkurenci.
Krīzes laikā, kāda ir pašlaik, darbaspēka deficīta nav un nebūs. Ir tikai maiņas līdzekļa jeb naudas deficīts. To savā laikā jau Hitlers saprata, un dažos gados izvilka savu valsti no dziļiem, dziļiem mēsliem. Tieši tāpēc tauta viņu sākotnēji atbalstīja. Pēcāk, protams, viss aizgāja galējībās un nacionalizācijā. Hitlera ekonomiskās reformas ir atsevišķa tēma, visai interesanta un dziļākas sarunas vērta, tāpēc šeit neiztirzāsim, pameklējiet internetā frāzes “work creation program” un palasiet. Iedvesmu viņš smēlās no PSRS.

Gribu tikai piebilst priekš tiem, kas visu redz melnbaltās krāsās, ka Hitlera pieminēšana veiksmīgu ekonomisko reformu sakarā vēl nenozīmē viņa politikas slavinājumu un rīcības attaisnojumu

Vakar ziņās dzirdu, ka sarunas ar SVF ir veiksmīgi noritējušas, un valdība aizņemsies. Nevar tikai saprast, 3 vai 15  miljardus eiro.

Te nu uzreiz rodas jautājums: ja Latvijas gada budžets ir apmēram 4 miljardi latu, kas būtu apmēram 7 miljardi eiro, kāpēc mums ir jāaizņemas viena vai divu gadu budžets? Kāpēc ne pusmiljards, ko valdība iegrūdusi Parex bankas glābšanai? Mēs taču nākamgad taupīsim, budžets būs mazāks, kāpēc vajadzīga šitāda summa? Neaizmirsīsim, ka SVF nav Salavecis un neko par velti nedod, tos procentus mēs maksāsism raudādami vēl ilgus gadus.

Ja Tev ir alga 400 ls mēnesī, un visa aiziet šādiem vai citādiem tēriņiem, cik mēnešus vajadzēs, lai atmaksātu 800 ls, pie nosacījuma, ka procenti ir mēreni, kādi seši mēnesī? Jau pirmā mēneša beigās būs jāmaksā 48 ls par procentiem vien, plus vēl daļa no pamatsummas. Ja tā ir sadalīta uz 20 gadiem, atbilstoši vēl 40 ls. Tātad, pirmā mēneša beigās tie ir 88 ls, jeb apmēram piektā daļa no budžeta.

Šis aizņēmums ir ceļš uz Āfrikas valstu likteni, no kurām vairums maksā pusi no sava budžeta dažādiem aizdevējiem procentos, tāpēc arī nekur netiek. Un izdomājumi par to, ka viņi ir no dabas slinki un nestrādā, ir to pašu aizdevēju propoganda savas rīcības attaisnošanai.

Ja nedaudz paironizē, tad nākamgad mēs būsim daudz, daudz slinkāki kā šogad, tāpēc daudzus izmetīs no darba. Un uzņēmēji, maitas tādi, arī sākuši slinkot, jo budžets nepildās, tādēļ mūsu valdība audzinošos nolūkos pacels nodokļus. Mūsu valdība ir daudz gudrāka, jo piemēram, zviedri, muļķi tādi,  savus nodokļus taisās pazemināt, lai veicinātu uzņēmējdarbību.

Pašreizējā finansu un tātad arī politiskā sistēma ir tā būvēta, lai pie varas nonāktu vispērkamākie cilvēciņi, pie kam ne obligāti kompetenti kaut kādā jomā. Nevajag brīnīties par to, kas notiek, viss ir likumsakarīgi.

Kautrīgi piedāvāju savu variantu valsts budžeta plānošanai: lai katrs nodokļu maksātājs pats varētu izvēlēties, kurai ministrijai un nozarei un cik maksāt, norādot, kādiem nolūkiem tērējama nauda. Sanāktu visreālākā tiešā demokrātija. Varu saderēt, ka izglītības, labklājības un iekšlietu ministrijas peldētos naudā, tāpat varbūt arī satiksmes ministrija.

Ja kādam no ministriem sanāktu nesmukums, vai notiktu kārtējais skandāls ar neizdarībām un paviršībām valsts funkciju izpildē, tas automātiski nozīmētu finansiālas sekas, kas savukārt tautas kalpus uzturētu formā. Ļoti laba atgriezeniskā saite, kuras pašreizējos valsts iekārtas apstākļos ļoti trūkst.

Protams, katras valsts iestādes vissīkākie tēriņi būtu jāpublicē internetā, ar atbildīgo uzvārdiem par iepirkumiem. Pietiktu vienkārši ar noskanētiem čekiem. Nekādas atrakstīšanās “1000 ls reprezentācijas izdevumiem” garā, visu pa punktiem. Galu galā, ja es uzturu savu valsti, tad vismaz gribu zināt, cik tas maksā.

Tiešā demokrātija strādā ļoti labi. Un neko īpašu tās realizācijā nevajag, mūsdienās tas ir tehniski vienkārši izdarāms, jo pamatuzdevums ir pietiekoši ātri savākt pietiekamu daudzumu informācijas no cilvēkiem. Piemēram, ja jau tautas kalpi ir jāizvēlas balsojot, tad balsot var visa gada garumā. Uzskatāms politiķa novērtējums tautas acīs

——————————

2010. gads. 20. februāra “Sestdienā” publicēta intervija ar Andri Šķeli. Viens no viņa priekšlikumiem ir ar deklarāciju palīdzību dot iedzīvotājiem iespēju vienu procentu no savas nodokļu naudas novirzīt jebkurai sabiedriskai organizācijai, sākot no politiskām partijām un beidzot ar makšķernieku biedrību. Principā tā pati ideja, tikai krietni atšķaidīta, taču ir iesākums un mazs solītis pareizajā virzienā

Kādā pasākumā izvērtās diskusija par to, ko darīt pašreizējās krīzes sakarā, kas pie tās vainīgs? Vēl nebijām tikuši līdz konkrētiem vainīgajiem dažādu baņķieru un spekulantu personā, kā jau atskanēja aicinājumi “rakt ārā vectēva kaulu zāģi un nolaist asinis parazītiem”.
Uz ko uzreiz iebildu: tikko kaut kas tāds sāksies, no visiem kaktiem līdīs ārā dažādi atbaidoši purni, lai izmantotu izdevību piedalīties graušanas un slepkavību orģijās, bez īpaša iemesla – tāpat vien, jo gribās. Kas savukārt izraisīs paša stiprākā un vardarbīgākā kretīna, tā saucamās “stiprās rokas” nākšanu pie varas, vai Krievijas “draudzīgu izpalīdzēšanu haosa pārņemtajiem kaimiņiem” ar sekojošu neatkarības zaudēšanu, jo “paskat, kur tā jūs novedusi”.
Ne, mīlīši, ši nu ir tā reize, kad haoss un vardarbība galīgi ir nevietā. Jā, līdzīgos apstākļos pēc 1. pasaules kara Latvija izcīnīja neatkarību; ja būsim atklāti, toreiz mums tomēr daudzējādā ziņā paveicās.
Vispirms ir jānoskaidro, kas ir vainīgs, ja vispār kāds ir vainīgs. Baidos, ka šis uzdevums būs pagrūts un atbilde uz jautājumu nebūs tik ļoti viennozīmīga, kā mēs ceram. Jo pa druskai vainīgs ir katrs no mums. Paskaidrošu, kāpēc.
Jāsāk ar to, ka krīze neradās Latvijā, un Latvija viņu neizbeigs, neatkarīgi no jebkā, ko varam izdarīt. Jau vairākus tūkstošus gadu par naudu izmanto zeltu, un gandrīz tikpat ilgi augļošanu uzskata par grēku un apkarojamu parādību. Katrā ziņā savu attieksmi pret augļotājiem jeb “naudas mijējiem” pauda jau Kristus, apgāzdams viņu galdus un izdzīdams no tempļa. Šķiet, tā bija vienīgā reize, kad Kristus pielietoja vardarbību
Augļošana ir process, kurā aizdevējs aizdod zināmu naudas summu ar norumu, ka pēc norunātā laika tā tiks atdota atpakaļ lielāka, tātad “ar augļiem”. Aizdevējs riskē naudu pazaudēt, ja aizņēmējs to nespēj atdot; aizņēmējs riskē ar visu, kas viņam pieder, un jo sevišķi jau senākos laikos, ar savu un savu radinieku brīvību un dzīvību. Augļotājam ir iespējas praktiski bezgalīgi vairot savu kapitālu, ja viņš pareizi izvēlas, cik, kam un uz kādiem nosacījumiem aizdot. Viņa līdzekļi aug ģeometriskā progresijā, un nauda un tātad arī vara koncentrējas viņa rokās. Ar laiku tas noved pie situācijas, kad nauda un vara ir dažu cilvēku rokās, kuri to izmanto sava valdošā stavokļa uzturēšanai, rodas apburtais loks.
Šāda situācija ir iespējama, pateicoties tikai un vienīgi tam, ka nauda (kas senākos laikos bija galvenokārt zelts un sudrabs) ir vērtības saglabāšanas līdzeklis. Nauda nepūst un nepazūd, to kodes negrauž un ķirmji nesaēd. Ja nauda nebojājas, tātad ir izdevīgi visu, ko nevar uzreiz izmantot, pārvērst naudā. Vienlaikus nauda ir arī maiņas līdzeklis, kas nepieciešams savstarpējiem norēķiniem, īpaši jau tiem, kas vēlas pirkt un pārdot. Rodas situācija, kad vieniem nauda ir vajadzīgāka kā citiem, kas arī rada abpusēju motivāciju augļošanai.
Ja nauda ar laiku zaudētu savu vērtību tāpat kā citas preces, augļošanai nebūtu jēgas. Aizdošana būtu vienīgais veids, kā naudas vērtību saglabāt laikā. Ja mana nauda zaudē vērtību “bojājas” par 10% gadā, man kļūst izdevīgi aizdot to kādam, kas to apsola atgriezt pēc 1 gada “nebojātā” veidā. Kaut kur lasīju (avots jāprecizē), ka apmēram šāda sistēma vairākus gadu tūkstošus darbojās Ēģiptē, kad cilvēki mainījās ar māla plāksnītēm, kuras izsniedza pret noliktavās nodotajiem graudiem; mainot pret graudiem, saņemto graudu daudzums bija mazāks nekā nodoto, jo graudus apēda peles un tikai atrēķināti noliktavu apsargāšanas izdevumi. Sistēma pastāvēja ilgi, jo tajā bija līdzsvarā nauda ar pieejamo preču daudzumu, un nemotivēja augļošanu.
Mūsdienu finansu sistēma arī balstās uz augļošanu. Naudai vairs nav seguma zeltā, tādēļ tās pieejamais daudzums ir praktiski neierobežots. Papīra nauda, tāpat kā tās zelta priekštecis, arī nepūst. Šeit svarīgi nejaukt ar inflāciju – inflācija “pūdē” visu naudu vienādi, neatkarīgi no tās atrašānās ilguma apgrozībā. Inflācija arī netraucē augļošanu, jo augļotājam neko nemaksā pacelt procentus, pieskaņojoties inflācijai.
Ja papīra naudu var sadrukāt pēc vajadzības un to var izmantot augļošanā, tad ir izdevīgi pēc iespējas vairāk aizdot, jo tā arī procenti, kas nāk no augļošanas, augs ātrāk. Taču neaizmirsīsim, ka papīra nauda ir abstrakcija – tās vērtība ir nekonkrēta, un balstās tikai uz to izmantojošo cilvēku vērtējuma, uz “tirgus viedokļa”. Preces, kuras par šo naudu var nopirkt, nav abstraktas un to daudzuums ir ierobežots, jo tāda ir taustāmās realitātes būtība, tai ir robežas.
Ja naudas daudzums daudzums pieaug ģeometriski (nauda nes augļus), tad pieauguma ātrums tikai palielinās. Atbilstošo preču un pakalpojumu daudzums eksponenciāli pieaugt nevar, jo ir fiziski ierobežojumi. Cilvēkam, kas aizņēmies 100 ls, jāatdod 110 Ls, pastiprināti strādājot. Un strādāšana līdz tikai tikmēr, kamēr kādam viņa sastrādātais ir vajadzīgs. Kamēr ir, eksponenciālā izaugsme var turpināties (tā saucamais ekonomikas piegums, ko mēra procentos pret iepriekšējo gadu). Ja ekonomika vairs nespēj augt eksponenciāli, sistēmai draud sabrukums, ko arī varam novērot. Naudas iepludināšana nelīdz, tikai sabrukumu paātrina.
Tāpēc, ja jau vēlamies atriebties, vissmalkākā atriebība būtu tādas finansu sistēmas iedarbināšana, kas veicina darba un darba augļu puslīdz vienmērīgu sadalījumu starp sabiedrības locekļiem, novēršot dažādas ekspluatācijas formas. Galu galā, nauda ir tikai abstrakcija, tā ir uzskaites sistēma. Nauda var būt arī ieraksts rūtiņu burtnīcā, ja par to vienojas.

Par šo tēmu ur viens labs pastāstiņš: I Want The Earth Plus 5%

Uzskrēju virsū websaitam http://www.freedocumentaries.org/

Laba vieta, kur paskatīties dokumentālas filmas par nopietnām un aktuālām tēmām, pie tam par baltu velti. Īpaši varu ieteikt Loose Change Final Cut par debesskrāpju spridzināšanu ASV, un Money as Debt, par naudas būtību mūsdienās.

Lasot par pašreizējo ekonomisko krīzi, uzdūros interesantai tēmai – par banku biznesu islama valstīs. Tur ticība joprojām aizliedz augļošanu, ar kuru kristīgā ticība sadzīvo jau pāris gadsimtus, ja ne vairāk. Tieši šī augļošanas neizmantošana arī ir tas interesantais, jo Rietumu bankās augļošana ir galvenais stūrakmens, un, kā izskatās, arī viens no galvenajiem pašreizējās krīzes cēloņiem.

Raksta autore apgalvo, ko Tuvie Austrumi pašreizējo krīzi pārdzīvos vieglāk, jo daži principi banku darbībā tur ir manāmi atšķirīgi: aizliegta naudas pelnīšana ar azartspēlēm, alkoholu, pornogrāfiju, ieroču tirdzniecību, aizliegta parādu pirkšana un pārdošana, kā arī augļošana. Šariats aizliedz investēt kompānijās, kuru parādi pārsniedz 30% (aptuvens tulkojums, oriģināls zemāk).

Citāts no avota http://www.globalresearch.ca/index.php?context=va&aid=10651: They have largely been immune to the collapse because Islamic banking prohibits the acquisition of wealth via gambling (or alcohol, tobacco, pornography, or stocks in armaments companies), and forbids the buying and selling of a debt as well as usury. Additionally, Shari’ah banking laws forbid investing in any company with debts that exceed thirty percent.

Šajā sakarā, notiekti būtu interesanti palasīt, kā šo biznesu vada tur, kaut vai atšķirīgā skatījuma dēļ. Meklējot Google frāzi “islamic banking”, avotu atrodas daudz. Tiem, kam slinkums pašiem meklēt, var onlainā izlasīt Abdula Gafūra (A.L.M. Abdul Gafoor) grāmatas Interest-free Commercial Banking ceturto nodaļu šeit: http://users.bart.nl/~abdul/chap4.html
Varbūt nopirkšo šo grāmatiņu, varētu būt interesanta

Palasījos viena 20.gs sākumā dzīvojuša cilvēka pārdomas par naudu un ekonomiku. Brīnums, kāpēc par tām līdz šim nekur nav dzirdēts. Paldies internetam

Tātad, viņu sauca Silvio Gesell (latviski – Silvio Džēzels?), kuram bija veiksmīgs bizness Argentīnā, taču kārtējā krīze viņu izputināja un viņš iegrima pārdomās par naudas un ekonomikas dabu. Rezultātā radās grāmata “The Natural Economic Order”, kuru mūsdienās var iekačāt adresēs http://www.appropriate-economics.org/ebooks/neo/gesell.htm un http://www.utopie.it/pubblicazioni/gesell.htm.

Kopš seniem laikiem cilvēces lāsts ir bijusi augļošana, ko nosodīja visas ticības, kristietību ieskaitot, līdz 18. gadsimtam, kad Katoļu baznīcas īpašumos galveno pārsvaru ieguva finansu līdzekļi, nevis zemes kā līdz tam. Augļošana veido parazītu slāni, kas citu cilvēku darba augļus iegūst tāpēc, ka viņu īpašumā ir apmaiņas līdzeklis, kas vajadzīgs visiem; tādējādi, vieni maksā par naudas izmantošanu, kamēr tie, kuriem tās ir daudz, no tās pašas naudas izmantošanas iegūst. Ja atceramies vēl procentu procentus, tad aina kļūst pavisam atbaidoša.

Dabā ir iekārtots tā: visam ir savs sākums un gals, tajā skaitā visiem cilvēka darba augļiem: graudi pēc laika vairs nedīgst, maize sapelē un mājlopi slimo un noveco. Vienīgais izņēmums ir zelts, kas, reiz savākts, eksistē nesalīdzināmi ilgāk par citām precēm. Tieši tāpēc tas kļūst par “vērtības glabātāju”. Un tieši šī iemesla dēļ kļūst iespējama augļošana: kāpēc gan lai kāds, kuram zelts ir, to aizdotu citam, riskējot ar neatdošanu dažādu iemeslu dēļ?

Mūsdienās, kad cilvēki pārsvarā izmanto papīra naudu, šī situācija joprojām saglabājas, par spīti inflācijai: nauda joprojām tiek uzskatīta par preci, lai arī tai ir jābūt tikai informācijai, kas atvieglo apmaiņas procesu. Papīra nauda ir lielisks izgudrojums, taču tai ir ļoti bīstams trūkums: tās emitētājs, vienmēr izjūt kārdinājumu sadrukāt to savām vajadzībām. Vai tā ir ASV valdība, kas naudu aizņemas no Federālajām Rezervēm, vai ķīniešu monarhs, kas mazvērtīgam papīram uzspiež savu zīmogu, princips saglabājas: pirmais, kas jaunizveidoto naudu dabū izmantot, ir uzvarētājs inflācijas spēlītē, tāpēc viņa apetīte aug ēdot, kamēr kāds neliek piebremzēt vai arī sistēma sabrūk hiperinflācijā, jo pārējiem dalībniekiem zūd ticība tās taisnīgumam.

Silvio radās loģiska ideja: naudai ir jānoveco tāpat kā vairumam preču, piemēram, par 1% mēnesī. Zaudē tas, kurš naudu ilgi tur pie sevis, vinnē tas, kurš ražo vērtības vai pakalpojumus un savu naudu savlaicīgi tērē. Uz šāda principa divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, krīzes laikā, darbojās daudzas lokālās valūtas ASV un Eiropā, manāmi paceļot dzīves līmeni. Arī tagad šādi gadījumi ir sastopami, it īpaši Vācijā, ar nolūku atbalstīt vietējo ražotāju. Sīkāk par vienu no piemēriem šeit: http://en.wikipedia.org/wiki/Chiemgauer, http://www.chiemgauer.info

Galu galā, naudas galvenā īpašība ir informatīvā: cik labumu cilvēki savstarpēji apmainījuši. Nauda dod iespēju salīdzināt āžus ar naglām, un ārsta pakalpojumus ar bumbieriem

Protams, ka visu grāmatu šādi pārstāstīt nevar, taču iesaku izlasīt visiem, kas meklē atbildes risinājumiem pašreizējai ekonomiskajai situācijai un vēlas padomāt par ekonomisko brīvību.

Tiekot apsvērta doma, ka SVF drukāšot savu naudu. Nepietiekot dolāru, ar ko dzēst krīzes visā pasaulē. Nuja, SDR papīrītis vien ir, tāpat kā USD vai lats. Lasīt šeit.

Nauda  – tie ir punktiņi spēlē, kas saucas “ekonomika”. Dīvainā kārtā punktiņi rodas tikai tad, kad Galvenais Punktiņu Pārvaldnieks (GPP) uzskata to par vajadzīgu. Katrā smilšu kastē (sauktā arī par valsti) ir savs GPP, un dažās pat nav vispār. Ja kāds grib tirgoties ar savu kaimiņu, viņam par samaksu jāiegūst punktiņi no GPP, un tirgošanās bez smilšu kastes punktiņiem tiek uzskatīta par sliktu. Vēl sliktāk ir tirgoties, par katru darījumu neatskaitot punktiņus Smilšukastes Galvenajam Keksam (SGK) un viņa čomakiem (sauktiem arī par valdību), lai viņi varētu netraucēti uzdzīvot un liktu mierā pārējos.

Jau vairākus gadus klīst runas par Amero, Ziemeļamerikas vienotās valūtas, ieviešanu. Nesen lasīju baumas, ka monētas jau iespiestas Ķīnā un tiks laistas apgrozībā, kad USD pilnīgi zaudēs vērtību. Pameklējiet youtube.com vai google.com vārdu “Amero”, tur info būs pietiekami. Vai solis uz Jauno Pasaules Kartību, kas tikpat labi var būt arī diktatūra? Jau komunistiem bija sapnis par proletariāta diktatūru visā pasaulē, lai nebūtu, kur bēgt.

Saitā http://www.amerocurrency.com tirgo Amero monētas, tai skaitā zelta. Pusuncīgā Amero monēta (attēls no tā paša websaita), kas redzama zemāk, maksā 725 USD; šodien zelta cena pēc www.goldmoney.com ir 772.90 USD, apmēram un pusi mazāka. Vai tā būtu zīme, cik tālu vēl augs zelta cena?

Amero zelta monēta no www.amerocurrency.com/2008coins/500goldmatte2008una.html

Un vēl. jakādam ir interese par modernajām apspiešanas metodēm, varat palasīt ASV armijas nemieru apspiešanas rokasgrāmatu. Ja šitais bardaks pasaulē turpināsies, agri vai vēlu mums atkal nāksies karot vai nu ar krieviem, vai amerikāņiem, jo valdības vienmēr novirza tautas dusmas no sevis uz kādu skadri apzīmējamu ārēju ienaidnieku. Politikā nav morāles, tikai intereses. Savukārt mums tas nozīmē dzīvot vai mirt, kopā ar saviem bērniem.

1. Mazākus auto ir lētāk uzturēt un ar tiem ir lētāka braukšana. Pienācīgi uzturētas, Toyota vai Honda turēs 15 – 20 gadus, kamēr luksusauto rūsēs autokapsētās vai bez dārgiem remontiem nekustēs.

2. Paša gatavots īsts ēdiens ir lētāks, garšīgāks un daudz veselīgāks.

3. Bērni, kuriem audzināta taupība un pašpietiekamība (praktiski viens un tas pats), ir neatkarīgi; atsakieties no mājas tīrīšanas pakalpojumiem, nepērciet “sporta” dzērienus ikdienas našķim utt.

4. Pie auss pieaudzis mobilais Tevi nepataisa par krutaku. 80% no visas “komunikācijas” ir uzmanības novēršana. Novērsta uzmanība un pārmērīga informētība vēl nevienu nav padarījusi radošu.

5. Irēt ir vienkāršāk kā uzturēt māju. Kad kaut kas sabojājas, dodiet ziņu īpašniekam. Ja esat nopircis māju uz parāda, kredīta vērtība neseko mājas tirgus vērtības svārstībām; arī refinansējot nāksies maksāt dolāru tūkstošus. Īres cena mainās līdzi tirgus cenām, tādēļ var to nokaulēt vai pārvākties uz lētāku vietu bez 10% sava kapitāla zaudējuma (mājas pārdošana maksā 6% māklera komisijai un ir vēl saistītie izdevumi).

6. “Pirkt tikai jaunu” vidusšķira ar nicinājumu izturas pret lietotām mantām, taču tās izmantot ir izdevīgi. Pirmais īpašnieks ir sedzis 90% no zaudējumiem, vai 50% jauna auto gadījumā. Otrais lietotājs saņem visus labumus kopā ar ļoti mazu patiesās vērtības zudumu.

7. Mūsu planētai būs labāk, ja neko jaunu nepirksiet. Pat “zaļajam” Priusam ražošanā ir iztērēti simtiem galonu naftas, lai iegūtu metālu, izgatavotu tēraudu un plastmasas un detaļas, utt. Lai tādu Priusu uztaisītu, vajag vairāk naftas nekā tās visā savā ekspluatācijas laikā iztērēs. Ja jau pērc Priusu, tad vismaz lietotu.

8. Internets pārsvarā ir par velti (ieskaitot šo saitu). Tā ir visu laiku lielākā haļava. Jā, par piekļuvi ir jāmaksā ik mēnesi, taču rēķins parasti ir mazāks par mobilā telefona rēķinu. Var jau arī pieslēgties publiskajiem wi-fi tīkliem, kas ir par brīvu.

9. Reālā pasaule pārspēj visas elektroniskās simulācijas, kuras lietotājā neizbēgami izraisa dīvainu tukšumu un garlaicību. Pastaigas ir par brīvu, par brīvu var iemācīties kaut ko jaunu arī bez interneta, par brīvu var pavingrot savās mājās utt.

10. Par “jauno” tiek pārmaksāts. Mēs meklējam jauno, taču jaunais nav jāpērk.

11. Būvēt savu identitāti pēc patēriņa, jebkurā tā formā, ir patiesā iekšējā nabadzība. Tiekšanās būt par labākiem vecākiem, gudrākiem ieguldītājiem, apmācīt jaunākos kolēģus – tas viss ir par brīvu; tas veido patiesu identitāti, kuras nevajag apstiprināt no ārpuses.

12. Viss, no kā atsakies tāpēc, ka tas nav Tavās interesēs, Tev vairs nekad nepietrūks: gāzētie dzērieni, čipsi, nejēdzīgi dārgas futbola spēles, saldējums, ātrās uzkodas, kabļtelevīzija, utt, utt.

Aptuvens tulkojums no http://www.oftwominds.com/blogoct08/aspirations10-08.html

Jūras kravu pārvadājumi esot kritušies uz pusi, salīdzinot ar šo pašu laiku pērn; esot bankrotējušas puse no Ķīnas rotaļlietu fabrikām. Izskatās, ka mēs tiecamies uz dziļu, dziļu ekonomisko dibenu, un šoreiz pasaules mērogā.

Pie mums jau sāk atlaist cilvēkus, un jūtu, ka drīz arī mani. Jāsāk nemklēt, ar ko varu būt citiem noderīgs pa taisno, bez visādiem tur nodokļiem un citām blēņām, kuru īstais nolūks ir uzturēt parazītus. Ja kādam vajag uzprogrammēt kādu datu bāzīti vai iztulkot kādu tekstu no angļu valodas, rakstiet. Izskatīšu arī bartera piedāvājumus

Taču dzīve turpinās, un dzīvot var arī bez naudas. Galu galā, nauda ir tikai uzskaites sistēma. Un tādu var izveidot un iedarbināt arī bez centrālās bankas palīdzības. Galvenais, lai tie, kas šo uzskaites sistēmu lieto, tai tic. Manas ģimenes lokālā valūta, kā smejies )

Un pa tam lāgam, jāmācās audzēt visu ko ēdamu, līdz pavasarim vēl daudz var iemācīties.