Egleskoka emuārs

Ja var ticēt plaši pazīstamajam Nobela prēmijas laureātam un ekonomistam Džozefam Štiglicam, ar pasaules ekonomiku nekas vēl nav kārtībā, jo milzīgās naudas summas, ko dažāduvalstu valdības ir iegrūdušas svarīgākajās un lielākajās bankās, lai veicinātu kreditēšanu un glābtu pašas bankas, tajās bankās arī ir palikušas, vai vēl ļaunāk – dažādos vairāk vai mazāk mahinatīvos veidos ir sadalītas kā akcionāru un/vai izpilddirektoru ienākumi. Tāpēc pašas bankas ir vēl nestabilākā stāvoklī kā gadu iepriekš un pasaules ekonomikā ir sagaidāmi vēl daudzi negaidīti pagriezieni. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Interesants Elēnas Braunas rakstiņš par naudas radītās krīzes risinājuma variantiem, šoreiz Kalifornijas kontekstā.
Kalifornijā ir diezgan daudz cilvēku, un tās ekonomika skaitās astotā lielākā pasaulē. ASV štats, kura gubernators ir mums visiem labi pazīstamais aktieris un kultūrists Arnolds Švarcenēgers, pašlaik ir nonācis visai nelāgā finansiālā situācijā. Budžeta deficīts ir 26 miljardi dolāru, nodokļus paaugstināt neviens negrib, un vēl vairāk samazināt izdevumus arī nē. ASV federālā valdība un Kongress atsakās sniegt finansu palīdzību, lai gan ir iemaksājuši dažu “svarīgu banku glābšanai” 700 un vairāk miljardus dolāru. Ja neņem vērā mērogu atšķirības, situācija ir visnotaļ līdzīga kā Latvijā. Tiesa, viņus pie rīkles netur dažas ārvalstu bankas, kā mums Latvijā zviedru bankas.

Tad lūk, interesantais sākas ar to, ka štata valdība ir uzsākusi maksāt algas štata darbiniekiem daļēji parādzīmēs, kuras spekulatīvos nolūkos uzpērk dažas finansu institūcijas, taču vairums banku netaisās ar kaut ko tādu ķēpāties.
Principā, šāda ideja jau ASV ir bijusi, un diezgan sekmīgi darbojusies. Ideja norēķināties ar papīra parādzīmēm parādījās anonīma autora izdevumā tālajā 1650. gada Anglijā, un Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Interesants rakstiņš par krīzes cēloni, kas atrodas vadošu politiķu, finansistu un citu ietekmīgu cilvēku galvās, un pēdējā laikā pamazām iesūcas arī vidusmēra latvieša galvā. Tas saucas “Chicago mindset” jebšu Čikāgas domāšanas stils, kura būtība ir sekojoša: maksimizējiet atdevi naudas veidā, un viss pārējais nokārtosies.

Ekonomiskā sistēma, ko radījuši šādi domājoši cilvēki, garantē resursu koncentrāciju. Tie, kam ir nauda, diktē noteikumus, jo nauda ir vienīgā vērtība, kura izpelnās ievērību. Šādi domāt iemāca jau vidusskolā, un rezultāts ir cilvēki, kas visu mēra naudā, vienīgajā viņiem pazīstamajā vērtību sistēmā. Tādēļ arī ir tik grūti saskatīt krīzes patiesos cēloņus, jo tie atrodas ārpus “naudas sistēmas” robežām. Pēc būtības, šāda domāšana ir pielīdzināma reliģijai, kurā fakti tiek aizstāti ar ticību.

Lai sabiedrība spētu pastāvēt ilgtermiņā, ir nepieciešami trīs nosacījumi: finansiāla tālredzība, sabiedriskā vienotība un līdzsvars ar vidi. Pašreizējā sistēmā vērtība ir tikai naudai, maksimizējot peļņu uz visa pārējā rēķina.

Mūsdienās, esošajā sistēmā gandrīz visu izšķir nauda. Tā ir galvenā motivācija.

ĢMO tiek ieviesti, jo ražotājs cer nopelnīt ar daļēju vai pilnīgu monopolstāvokli vai kā citādi.

Lauksaimniecības tirgus, kurā ir daudz mazo spēlētāju, ir ļoti savstarpēji konkurējošs, un tāpēc ražotājiem ne pārāk izdevīgs. Piedevām, pieprasījums ir praktiski konstants un piedāvājums nav operatīvi elastīgs – raža ir tikai 1 reizi gadā. Līdz ar to tas spēlētājs, kurš spēj panākt monopolstāvokli kaut daļēji, vai panāk subsīdijas jebkādā veidā (šeit pieskaitāmi arī konkurentiem neizdevīgi likumi utt.), stipri uzlabo savu stāvokli.

Ja mūsu zemnieki var saražot dabisku produkciju lētāk, tad jautājums par ĢMO atkrīt pats no sevis cenas dēļ. Taču iespaidu par zemu cenu var radīt arī ar mārketinga kampaņām, reālas informācijas vietā sniedzot dezinformāciju, kuras ietekmē pieņemtie lēmumi bieži vien jau tā knapi izdzīvojošos ražotājus noved bankrotā.

Domāju, priekš pārtikas ražotājiem daudz efektīvāks par kaitīguma vai nekaitīguma argumentu būtu izdevīguma vai neizdevīguma (izmaksu/peļņas) arguments, jo tas tieši ietekmē biznesu, atšķirībā no patērētāju veselības, kura uz naudas jautājumu fona ir salīdzinoši tāla un maznozīmīga (te es runāju no biznesa viedokļa). Uzņēmumam vai saimniecībai nav nozīmes izdzīvošanai ilgtermiņā, ja nevar izdzīvot īstermiņā. Bioloģiskās pārtikas ražotāji pašlaik zaudē tāpēc, ka cenšas nopelnīt ar dārgāku produkciju (jo ražošanas izmaksas ir lielākas, pagaidām) apstākļos, kad cilvēkiem galvenais ir vispār paēst, nedomājot par veselību (atkal īstermiņa izdzīvošana pār ilgtermiņa). Tā vietā, jākoncentrējas uz tehnoloģiju attīstīšanu, lai ar bioloģiskajām metodēm varētu saražot lētāku produktu par konvencionālo vai GMO. Zinu, te man iebildīs, ka tas nav iespējams. Varbūt pašlaik nav, taču tas nenozīmē, ka nav principā.Vienkārši jāatklāj jaunas, lētākas metodes, galvas mums neviens nav atņēmis.

Priekš patērētājiem tieši lētuma un veselības arguments ir visspēcīgākais. Ja pirmais ir pretrunā ar otro, tad krīzes laikā tiek dota priekšroka lētumam, un ražotāju intereses, pat motivējot ar patriotismu un tamlīdzīgi, patērētājam daudz nenozīmē. Naudas spiediens mudina uz lētuma pusi.

Ja atrodas kāda sadarbības forma, kas atļauj iegūt pārtiku bez naudas starpniecības, tad tieši šajā laikā tas varētu darboties īpaši labi. Nav pelņas iespējas, nav motivācijas ĢMO ieviesējiem.

Krīze ir, kad naudas daudzums apritē nenodrošina pietiekošas iespējas veikt maksājumus. Cēloņi tai ir vairāki, taču galvenais cēlonis – visa nauda apritē ienāk kā kredīti no bankām un atgriežas atpakaļ kā pamatsummas maksājumi plus procenti. Šāda aprite ilgstoši ir iespējama tikai augošas ekonomikas apstākļos, kad ir iespējams aizņemties naudu uz paredzamās peļņas rēķina, lai atdotu tekošos parādus. Ja izaugsme nav paredzama, jauni kredīti tiek izsniegti mazāk vai nemaz, taču parādi joprojām jāatdod; veidojas situācija, kāda tā ir pašlaik, kad nauda kļūst arvien dārgāka un visi cenšas to neizdot, un darbu var turpināt tikai īpaši pelnoši uzņēmumi.
Apstākļos, kad par kredītiem atdodamās naudas daudzums vienmēr pārsniedz apritē esošās naudas daudzumu, rodas nevajadzīgi spēcīga konkurence, un sabiedrībā veidojas atbilstoši uzvedības modeļi.
Nauda, ja neskaita inflāciju, savu vērtību ar laiku nezaudē; tas ir pilnīgi pretēji dabā esošajam, kad vairums preču un materiālo vērtību ātrāk vai lēnāk noveco. Izņēmums ir zelts un citas līdzīgas preces. Līdz ar to, ir motivācija visu, kam vien ir kāda vērtība, pārvērst zeltā vai naudā, jo tā var lēti izvairīties no neizmantotas vērtības pakāpeniskas zaudēšanas.
Tieši šī naudas īpašība, spēja saglabāt vērtību laikā, ir pamatā augļošanas parādībai. Ir taču daudz izdevīgāk aizdot naudu uz procentiem, un saņemt peļņu procentu veidā tikai tāpēc, ka esi aizdotās naudas īpašnieks! Rodas situācija, ka “nauda vairo naudu”, veidojas parazītisms un maksāšanas līdzekļu koncentrācija, kas paralizē ekonomiku, jo netiek veikti daudzi darījumi, kuriem pietrūkst naudas. Ja nauda nelietojot zaudētu savu vērtību, būtu motivācija materiālās vērtības krāt pašatjaunojošu resursu veidā: tikai tiem, piemēram mežam, vērtība ar laiku pieaug. Pašlaik, ja peļņa no meža nociršanas un naudas aizdošanas uz procentiem pārsniedz sagaidāmo peļņu no meža pieauguma tādā pašā periodā, ir ekonomiska motivācija to nocirst jau šodien.
Naudas galvenā funkcija ir padarīt iespējamu ērtu preču un pakalpojumu apmaiņu. Salīdzinot ar šo, vērtības saglabāšanas funkcija ir otršķirīga.

Tātad:
1. Nauda jālaiž apritē, neizmantojot kreditēšanu, un tas jādara apmaiņā pret reāliem pakalpojumiem, lai sabalansētu naudas un preču/kapitāla līdzsvaru.
2. Naudai ir jāzaudē vērtība, ja turētājs to neizmanto, pietiek ar 2% katras 30 dienas. Tas motivē naudu aprozīt un aizdot bez procentiem, jo tikai tā var saglabāt tās vērtību. Vienlaikus, ir arī motivācija naudas vietā uzkrāt kapitālu, kas dod ienākumus vai ar laiku palielina savu vērtību.
3. Jāatsakās no piedalīšanās starptautiskajā finanšu sistēmā, kura darbojas ar kredītu naudu, vai arī jāpiedalās tajā ierobežoti, cik tas ir vajadzīgs ārējai tirdzniecībai.

The Guardian publicēts George Monbiot raksts par pašreizējo ekonomisko recesiju, un kārtējo reizi atgādināts, ka nauda ir tikai apmaiņas līdzeklis, par ko visi ir vienojušies, un ja valdība nespēj finansu sistēmu sakārtot, tas ir jādara pašiem. Piemin arī vairākus veiksmīgus lokālās valūtas eksperimentus 20. gs. trīsdesmitajos gados. Vēl pirms pāris gadiem šādas idejas neviena daudzmaz liela avīze centās nepublicēt, taču pēdējā laikā raksti par kopienu valūtām parādās arvien biežāk. Laikam izmaiņas pasaules finansu sistēmā ir pavisam nopietnas.

Lielbritānijas finansu sistēmai arī draud liels un plakans pi…ts. Viss notiek līdzīgi kā pie mums: cilvēki pie varas nesaprot, kā darbojas starptautiskā finansu sistēma. Taču darbojas tā vienkārši: pamatā ir ASV Federālo Rezervju Banka. Tā emitē naudu, ko aizdod ASV valdībai, kas to atdod ar procentiem. Procentus var atdot tikai tad, ja var aizņemties uz nākamo periodu; citādi vienkārši nepietiek naudas, kas ir apgrozībā (emitēta). Un aizņemties var tikai tad, ja ir izredzes ekonomiskai izaugsmei. Ekonomisko izaugsmi ierobežo dažāda veida resursi, reālā pasaule, kura ir galīga. Visu citu valstu Centrālās bankas ir atkarīgas no dolāra sistēmas, tāpēc reāli mums nav finansiālas neatkarības: latam ir jābūt segtam ar kaut kādām rezervēm, pārsvarā ārzemju valūtā, dolāros vai eiro, kuru avoti ir ASV FR un ECB.

Pašlaik notiek vienkārša sistēmas pārbaude ar realitāti, kuru tā neiztur, jo balstās uz ideju, ka ekonomiskā izaugsme ir  iespējama bezgalīga.  Ja izaugsmes nav, ir divas izejas: sistēma sabrūk ātri, vai sistēma sabrūk lēnām, iejūdzot kredītņēmējus aizvien lielākā parādu jūgā. Izskatās, ka virzamies uz pēdējo variantu. Izeja ir veidot finansu sistēmu, kurā nauda neapzīmē parādu, bet kaut ko reālu, ne obligāti zeltu.

Interesenti var palasīt sekojošo:

Silvio Gesell. The Natural Economic Order
Margrit Kennedy: Interest and Inflation Free Money (viņas websaits)
Bernard Lieataer. How Businesses Can Save Themselves from the Impact of the Banking Crisis (http://www.lietaer.com)

Mans daļējs un ne pārāk elegants tulkojums no The Shadow Money Lenders: The Real Significance of The Fed’s Zero-Interest-Rate Policy (ZIRP) , taču jēga saprotama. Ja ir labāki varianti, laipni lūgti koriģēt.

1. Napoleons Bonaparts (Napoleon Bonaparte):
Kad valdība ir finansiāli atkarīga no bankām, tieši bankas un nevis valdība kontrolē situāciju, jo rokai, kas dod, ir teikšana pār roku, kas ņem. Naudai nav dzimtenes; finansisti ir bezgoži bez patriotisma; viņu vienīgais mērķis ir peļņa.

2. Nikolo Makiavelli (Niccolo Machiavelli):
Lielākā daļa cilvēki uzskata šķietamo par realitāti, un tos vairāk ietekmē šķitums, nevis patiesība.

3. ASV 4. Prezidents Džeimss Medisons (James Madison):
Vēsture rāda, ka naudas mijēji ir izmantojuši jebkādas ļaunprātības, intrigas, krāpšanu un vardarbību, lai saglabātu kontroli pār valdībām, kontrolējot naudu un tās daudzumu apgrozībā.

4. ASV 16. Prezidents Ābrams Linkolns(Abracham Lincoln):
Naudas vara moca nāciju mierīgos laikos un rīko pret to sazvērestības briesmu un nelaimju laikos. Tā ir despotiskāka par monarhiju, nekaunīgāka par autokrātiju un savtīgāka par birokrātiju.

5. ASV 20. Prezidents Džeimss A. Gārfīlds (James A. Garfield):
Tas, kurš jebkurā valstī kontrolē naudas daudzumu, pilnībā kontrolē visu ražošanu un tirdzniecību.

6. Redžinalds MakKenna (reginald McKenna), Apvienotās Karalistes finanšu ministrs:
Baidos, ka ierindas pilsonim nepatiks uzzināt, ka bankas var radīt, un rada naudu. Apgrozībā esošās naudas daudzums mainās tikai banku darbības rezultātā, palielinot vai samazinot noguldījumu daudzumu un izdarot pirkumus. Katrs aizdevums un kredīta pārtēriņš rada noguldījumu, un katra aizņēmuma un kredīta pārtēriņa atmaksa noguldījumu iznīcina. Un tie, kas regulē nācijas kredīta apjomu, tie virza valdības politiku, un tur savās rokās cilvēku likteņus.

7. Sers Džošua Stamps, Anglijas Banka: (Sir Josiah Stamp):
Bankas tika ieņemtas netaisnībā un dzemdētas grēkā. Baņķieriem pieder pasaule. Atņemiet to viņiem, atstājot varu veidot naudu, un ar vienu rakstāmspalvas vilcienu tie radīs pietiekami daudz noguldījumu, lai pasauli nopirktu atkal. Atņemiet varu veidot naudu, un visi lielie īpašumi, tādi kā manējais, pazudīs; un tiem derētu pazust, lai šī būtu labāka un laimīgāka pasaule. Taču, ja vēlaties arī turpmāk būt baņķieru vergi un par to maksāt no savas kabatas, ļaujiet viņiem turpināt veidot naudu.

8. ASV 29. Prezidents Vudrū Vilsons (Woodrow Wilson):
Lielu industriālu nāciju kontrolē tās kredītu sistēma. Mūsu kredītu sistēma atrodas dažu cilvēku varā. Mēs kļūstam par vienu no vissliktāk pārraudzītajām, visvairāk kontrolētajām un pakļautajām pasaules valdībam – mēs vairs nebūsim valdība, ko veido brīva griba, pārliecība un vairākuma balsojums, bet valdība, ko veido oligarhijas viedoklis un spiediens.

9. Vudrū Vilsons, ar nožēlu komentējot likuma parakstīšanu par Federālajām Rezervēm:
Esmu visnelaimīgākais cilvēks. Esmu neviļus sagrāvis savu valsti.

10. ASV Augstākās Tiesas tiesnesis Fēlikss Frankfurters (Felix Frankfurter):
Vašintonas īstie valdnieki ir neredzami un valda no aizkulisēm.

11. Lūiss T. MakFadens, ASV Banku un valūtas komitejas priekšsēdētājs (Louis T. McFadden)
1932. gadā:
Patiesība ir tāda, ka Federālo Rezervju valde ir pārņemusi ASV valdību. Tā kontrolē visu šeit un tā kontrolē mūsu attiecības ar ārvalstīm. Tā loka valdību pēc savas gribas…

12. 1933. gadā:
Rūzvelts ar sevi kopā no Volstrītas ir atvedis Džeimsu P. Vārburgu, kas ir dēls Polam M. Vārburgam, Federālo Rezervju sistēmas organizatoram un valdes pirmajam priekšsēdētajam.

13. 1950. gadā:
Tas pats Vārburgs bija tik nekaunīgs un pārdrošs ASV Senātā paziņot: Mums būs Pasaules Valdība, patīk tas mums vai nē. Vienīgais jautājums ir, vai Pasaules Valdība tiks izveidota ar karu vai pēc vienprātības.

14. ASV Senators Berijs Goldvoters (Barry Goldwater):
Vairums no amerikāņiem nezin par starptautisko augļotāju darbībām. Federālo Rezervju Sistēmā audita nekad nav bijis. Tā darbojas ārpus Kongresa kontroles un manipilē ar ASV kredītsistēmu.

15. Henrijs Fords (Henry Ford):
Ir ļoti labi, ka mūsu tauta neizprot mūsu banku un naudas sistēmu, jo, ja tā būtu, jau droši vien jau tai pašā dienā izceltos revolūcija.

16. Bendžamins H. Frīdmens(Benjamin H. Friedman) vēstulē Dāvidam Goldšteinam(David Goldstein) 1954. gada 10. oktobrī:
Pēdējo gadu simtu pasaules vēsture un pašreizējie notikumi mājās un pasaulē apstiprina šādas sazvērestības pastāvēšanu (iznīcināt kristietību un iegūt pasaules varu). Vispasaules velnišķīgas sazvērestības tīkls īsteno šo plānu pret pret kristīgo ticību, kamēr kristieši ir cieši aizmiguši. Kristīgā garīdzniecībā izskatās vēl nezinošāka vai vienaldzīgāka pret šo sazvērstību par citiem kristiešiem… Tas ir tik skumji.

Pirms kādiem astoņiem gadiem, kad izlasīju vairākus Viktora Suvorova darbus par otrā pasaules kara izcelšanās iemesliem un sākotnējiem notikumiem austrumu frontē, radās atbildes uz daudziem jautājumiem par agresiju pret “nevainīgo” padomju Krieviju, un radās daži tikpat būtiski jautājumi. Konkrēti, ja jau Suvorovs dzīvo un raksta savas grāmatas Apvienotās Karalistes slepenpolicijas aizsegā, kā arī lasa lekcijas militārajās koledžās, tātad ir jābūt kādam iemeslam, kādam labumam, ko Apvienotā Karaliste iegūst no šī cilvēka. Vienu brīdi šķita, ka tas tiek darīts aiz tīrās patiesības un cilvēkmīlestības pret komunisma upuriem. Tiesa, mans naivums nebija ilgs

Izskatās, ka patiesība ir vēl nedaudz savādāka. Atslēga sapratnei – atcerēties, pirmkārt, ka informācija un propoganda ir tik cieši saaugušas, ka praktiski nav atdalāmās, un tā tas bija jau pirms 60 gadiem; otrkārt, ka politiskajās cīņās nav labo un ļauno, kaut arī katrs dalībnieks cenšas sevi iztēlot par “labo”; treškārt, visi kari notiek par varu un/vai materiālajiem labumiem, kas pēc būtības ir viens un tas pats.

Tātad, ko iegūst briti, atbalstot Suvorovu, kas visu vainu par otrā pasaules kara izraisīšanu uzveļ Staļina vadītajiem komunistiem? Noteikti arī viņiem ir savs noslēpums, savs grēciņš. Jāatceras, ka tolaik Apvienotā Karaliste bija norietoša impērija, kurai nāvīgu triecienu deva pirmā pasaules kara izdevumi un ar tiem saistītie parādi tuvākajam sabiedrotajam, ASV, kura šos parādus i nedomāja atlaist. ASV ekonomiku tajā laikā jau stingri kontrolē privātu banku kartelis, vārdā Federālās Rezerves, kuru galvenais peļņas avots ir naudas aizdošana pret procentiem ASV valdībai. Vācija, kuru tajā laika vada intelektuālais maniaks Ādolfs Hitlers ar vienīgo domu par Vācijas varenības atdzimšanu un vēsturiskā taisnīguma atdzimšanu, īsteno ekonomiskās reformas, atsakoties no kapitālistiskā modeļa un augļošanas izmantošanas finanšu sistēmā, ar savu veiksmīgo piemēru radot draudus pārējā rietumu pasaulē valdošās finanšu elites varai. Staļiniskā un resursiem bagātā PSRS strauji industrializējas, lai militāri un ekonomiski panāktu Rietumus, un gatavojas ideoloģiski neizbēgamajam karam ar Rietumiem. Japāna, kura arī vēlas kļūt par militāri un ekonomiski varenu valsti, mocās ar resursu problēmām, no kurām galvenā – naftas nepietiekamība ekonomikas darbināšanai, ko arī izmanto ASV, uzskatot Japānu par bīstamu konkurentu; nafta arī ir iemesls Japānas iebrukumam Mandžūrijā un DA Āzijas salās, un cēlonis karam ar ASV.

Britu impērijai otrais pasaules karš un Vācijas iznīcināšana bija vajadzīga, lai neitralizētu bīstamu konkurentu un iegūtu tā daļu Eiropas tirgū; otrs motīvs, vienojošs ar ASV, ir iznīcināt alternatīvu finanšu modeli tautsaimniecībai, ko iemieso Vācija un arī Krievija, un ierobežot Krievijas ekspansijas plānus Eiropā; Krievijai savukārt ir izdevīgs Britu impērijas un Vācijas karš, kas novājinātu Eiropu un atvieglotu tās iekarošanu. Vācijai, tāpat kā Japānais, trūkst naftas, un tās tuvākās atradnes ir Dienvideiropā, tad Dienvidkrievijā, un tad Tuvajos Austrumos, kas ir galvenokārt Britu impērijas kontrolē. ASV, kurai naftas ir pa pilnam savā teritorijā, cer ar kara palīdzību veicināt savu ekonomiku un izkļūt no krīzes, nopelnot ar sabiedroto finansēšanu, iznīcinot ekonomiskos konkurentus Vāciju, Japānu un daļēji arī Britu impēriju, un iegūstot arī militāras lielvaras statusu.

Vienīgais īstenais 2. pasaules kara uzvarētājs ir ASV, kas pēc kara diktē noteikumus pasaules ekonomikā, ir galvenā militārā lielvara un kontrolē lielāko daļu pasaules zelta rezervju. Britu impērija sabrūk, pārvēršoties par ASV piedēkli, Vācija un Japāna ir pilnīgi sakautas, un PSRS ir zaudējusi lielāko daļu spēka, un uz ekspansiju vairs nav spējīga, kaut arī joprojām spēcīga militāri.

Avoti, ko palasīties: The Myth of German Culpability, Stalin’s speech to the Politburo on 19 August 1939, Interview with Professor Grover Furr, author of “Anti-Stalinist Villainy”

Mūsdienu globālie kari arī ir cīņa par naftas rezervēm un pret islamisko naudas sistēmu, kurā neiekasē procentu procentus, pretēji Rietumiem.

Ja mūsu “draugi” pašlaik ir NATO, tas nenozīmē, ka mums ar viņiem notiekti nebūs jākaro. Drīzāk jau otrādi, ar tādiem draugiem arī ienaidniekus nevajag To pašu, protams, var teikt arī par Krieviju.

6.-12. decembra “SestDienā” 24. lappusē neliels Egīla Zirņa rakstiņš par dažādajām papīra naudām, kas cirkulēja Latvijas teritorijā pēc cariskās Krievijas sabrukuma. Trīs lietas piesaistīja uzmanību:

1. Cilvēki ilgi saglabāja uzticību cara rubļiem. Droši vien tāpēc, ka tie bija segti ar zeltu. Piezīme 2012. gada 15. februārī: Zelta segumam nav nozīmes, jo cilvēki naudu turpina lietot gan paraduma pēc, gan tāpēc, ka nav alternatīvas; pat tad, ja teritoriju jau okupējis citas valsts karaspēks. To varēja novērot vācu okupācijas sākumā 1941. gadā.

2. Dažādie okupanti un pretošanās kustības centās ieviest savas naudas, pat Bermonts un Latgales partizānu pulks.

3. Savu naudu no 1915. gada izlaida arī Liepājas (apgrozībā līdz 1925. g.), Jelgavas (līdz 1931. g. 1. aprīlim bija samaināma pret latiem) un Ventspils pašvaldības.

Acīmredzot tolaik cilvēki daudz labāk nekā mūsdienās saprata, ka kontrolēt naudas sistēmu nozīmē kontrolēt ekonomiku.  Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc ekonomikas atjaunošana pēc kara postījumiem notika daudz ātrāk nekā otrās neatkarības sākumā pēc daudz mazākiem zaudējumiem?

Pēdējā laikā aizvien vairāk dzirdams par visādiem krimināliem izlēcieniem, pārsvarā dažāda veida laupīšanām. Te bankomāti, un nu jau arī inkasācijas mašīnas ar cilvēku upuriem, gluži kā deviņdesmito gadu sākumā.

Valdība ir stipri pārcentusies ar naudas nogriešanu policijai, ugunsdzēsējiem, un citiem valsts pārvaldes orgāniem. Ir skaidri saprotams, un tur nav jābūt ne ekspertam, un pat ne arī politiķim, ka laikā, kad cilvēku materiālā labklājība krītas, un viņos rodas aizvainojuma un dusmu sajūta, stipri pieaug dažādu noziegumu risks. Samazināt finansējumu un štatus policijai ir situācijas pasliktināšana, jo noziedzība tikai pieaugs, un ja valsts paliks bezzobaina, tad arī valstij gals vairs nav tālu.

Drošība ir galvenais iemesls, kādēļ pilsonis saglabā savu lojalitāti valstij. Valsts pirmā un galvenā funkcija ir nodrošināt ārējo un iekšējo drošību, kas izpaužas kā savu pilsoņu aizsardzība no naidīgas ārvalstu un ārzemnieku rīcības, un pašā valsts iekšpusē – elementāras kārtības un elementāra taisnīguma nodrošināšana. Pie pēdējā pieder aizsardzība pret laupīšanām, izspiešanām, nolaupīšanām, verdzību un citiem atbaidošiem rīcības veidiem.

Varbūt tāds arī ir plāns? Samazinam finansējumu policijai, uzliekam neciešamus nodokļus godīgiem pilsoņiem, lai godīgs darbs neatmaksājas un nauda ieplūst acis pieverošu ierēdņu kabatās, un veidojam bandītisku valsti, kurā notiek visu karš pret visiem? Notiks riktīgs korupcijas pieaugums, tautas neapmierinātībai ar parazītu vadītu valsti sekojošais haoss un anarhija būs burvīgs iegansts, lai ieviestu diktatūru vai kaut ko tikpat kretīnisku.

Labs piemērs ir Meksikā notiekošais – totāls bandu karš pret valsti, kopš Meksikas lielākais naftas lauks un valsts dolāru avots sāk izsīkt. Klīst runas, ka narkotiku ražošanu no Kolumbijas palēnām pārceļ uz Meksiku, tuvāk noieta tirgum ASV. Pat vienmēr mierīgie grieķi ir zaudējuši pacietību, kas man bija pārsteigums.

Skaidri saprotams, ka pasaulē notiek pārmaiņas, un nopietnas pārmaiņas. No pārmaiņām mēs neizvairīsimies, taču mūsu spēkos ir izvēlēties, vai tās notiks haotiski un ar materiālo vērtību un intelektuālo zināšanu iznīcināšanu, vai arī puslīdz mierīgi, kad ir laiks nedaudz padomāt pirms darīšanas. Sagraut nav nekāda māksla, māksla ir būvēt.