“Jaunā pasaules kārtība” ir vīzija, saskaņā ar kuru pasauli vajadzētu pārvaldīt “izredzētajiem” ar visvarenu un visuresošu roku, un pasaulē nebūtu robežu, atsevišķu tautu un iespējas cīnīties ar pastāvošo kārtību, kaut kas savā būtībā stipri Orvelisks. Programmā ietilpstot arī planētas iedzīvotāju skaita samazināšana līdz “zelta miljardam”. Vai notiek kustība šīs kārtības virzienā, vēl nedaudz var šaubīties, taču ASV valdības noklausīšanās un izsekošanas iespējas un to pielietojums pasauli bīda šai virzienā. Savā dziļākajā būtībā “Jaunā pasaules kārtība” ir tas pats senais un primitīvais sapnis par absolūto varu, tikai ar to atšķirību, ka mūsdienu tehnoloģijas, gan materiālās, gan sociāli-psiholoģiskās, ir padarījušas šo sapni daudz reālāku.

Dž. H. Velss 1940. gadā sarakstīja grāmatu “The New World Order”, kurā apsprieda “pasaules valdības” ideju. Brīžiem interesantas domas, ja ņem vērā, ka šī viņa grāmata esot kalpojusi par iedvesmu vienam otram “Jaunās pasaules kārtības” politiskajam autoram.

Globālai valdībai ir vajadzīga globāla nauda, jo nauda ir viens no politiskās un impēriskās kontroles ieročiem. Ķīna izsaka priekšlikumu starptautiskajos norēķinos aizstāt ASV dolāru ar Starptautiskā valūtas fonda vienību SDR, kas pati ir balstīta uz dolāru, eiro, angļu mārciņu un jēnu. Ķīna baidās zaudēt savus dolāru iekrājumus (ap diviem triljoniem USD), tāpēc cenšas vismaz kaut kā glābt situāciju, jo sagaidāma stipra USD inflācija. ASV kā globālajai parādniecei šis Ķīnas priekšlikums arī der, jo ļauj nemaksāt vismaz daļu no saviem parādiem; un SDR izmantošana starptautiskajos norēķinos ir solis tuvāk globālai, no kādas konkrētas valsts neatkarīgai naudai. Līdz ar to valstis daļēji zaudē vadību pār saviem naudas resursiem.

Gorbačovs uzstājas ar runu, kurā paziņo, ka “amerikāņi ir gatavi savi perestroikai”. Zinot, kādas “FEMA camps” jeb koncentrācijas nometnes ir sabūvētas ASV, mēs diezgan labi varam nojaust, kas tā būs par perestroiku.

Viens no Gordona Brauna padomniekiem paziņo, ka Apvienotās Karalistes iedzīvootāju skaitu jāsamazina uz pusi, citādi visiem pie pašreizējā dzīves līmeņa resursu nepietiks. Par to, ka varētu arī mainīt dzīves stilu, laikam aizmirst piebilst. Šķiet, ka tehnoloģiju attīstība ir novedusi līdz loģiskajam noslēgumam: roboti saražo visu, ko vajag, un liekie cilvēki jāiznīcina, lai nemaisās pa kājām tiem, kas gūst peļņu. Publiku sāk “sildīt” šajā virzienā.

Džeimss Hansens no NASA paziņo, ka “klimata izmaiņu novēršanā demokrātija netrādā” un ierosina protestēt un rīkoties citādi. Re, kā tas strādā: vispirms cilvēkiem iestāsta, ka klimata pārmaiņas ir ļoti draudīgas un lietas labā kas jādara. Piemēram, jātirgo oglekļa kvotas. Tad cilvēki sāk pieprasīt aktīvāku valdības rīcību, ar vai bez demokrātijas, un beigās valdība “tautas pieprasījuma motivēta” droši vien izdos verdiktu: “Bez oglekļa kvotas Tev nebūs malku dedzināt”. Rezultātā dabūjam vēl vienu kontrolētu dzīves sfēru.

Par ĢMO un starpnacionālajām biotehnoloģiju kompānijām, starptautiskajām patentu un autortiesībām, Eiropas Savienības konstitūciju, Codex Alimentarius un tamlīdzīgi – tas viss standartizācijas un kontroles, kontroles, kontroles virzienā.

“Jaunā pasaules kārtība” tuvojas lēnām, un protams, tikai mūsu pašu, nesaprātīgo pingvīnu, labad. Kopaina vismaz par to liecina, taču varbūt es esmu vienkārši stulbs…

ASV štati saceļas pret Federālo valdību. Gandrīz, tas ir. Pagaidām virza likumdošanas iniciatīvas, lai ierobežotu Federālo valdību un iegūtu lielākas tiesības štatiem, vai izstātos no ASV.

Pastāv ļoti nopietnas bažas, ka Federālā valdība plāno fašistisku apvērsumu ar nolūku likvidēt ASV kā demokrātisku valsti, lai pēc tam ar dažādām metodēm panāktu dažādus nedemokrātiskus mērķus, tajā skaitā samazinātu iedzīvotāju skaitu. Ar Federālo Rezervju bankas palīdzību samērā mazskaitlīga cilvēku grupa ietekmē un vada pasaules ekonomiku, pašlaik tā ir izraisījusi pasaules mēroga finansu krīzi, lai savā kontrolē iegūtu atlikušos īpašumus, nopērkot par sviestmaizi. ASV ir parādos tik dziļi, ka tos atmaksāt nav iespējams. Principā, sagaidāms tas pats, kas notika ar PSRS.

Apmēram pēdējā pusgada laikā notiek ļoti pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā: cilvēki mostas jaunām idejām, jaunam skatījumam uz dzīvi. Nezinu, vai tas ir krīzes rezultāts vai arī ir sasniegta kaut kāda “kritiskā masa”, taču lietas, kas bija zināmas jau sen, vismaz gadus piecus atpakaļ, taču nevienam neinteresēja, tagad pēkšņi ir ieguvušas ievērību plašās tautas masās. Piemēram, tie paši fakti par naudas un augļošanas būtību, kas aprakstīti “Dod man visu pasauli un 5%“, bija zināmi jau sen, taču tikai tagad pēkšņi tiem pievērš uzmanību. Vēl gadu, divus atpakaļ, runājot par šādām tēmām, bija jārēķinās, ka visticamāk pēc sarunas mani uzskatīs par “cilvēku ar putniem”, taču tagad tā ir gandrīz modes lieta. Vai tiešām tikai tāpēc, ka internets ir gandrīz katrā mājā?

Vislabākais, ka cilvēki vairs neizjūt “garšu” lamājot veco kārtību, bet mēģina meklēt kaut ko jaunu, meklē citu ceļu. Un tas ir labi, jo cilvēks vienmēr atrod to, ko pietiekoši neatlaidīgi cenšas atrast. Vairs nav tik bieži dzirdamas frāzes, ka “visi ir vidējie prāti”, “mēs latvieši, jau tādi esam”, “ko arī var gribēt no ES pāķiem” un citas pašiznīcinošas runas. Cilvēki ir sākuši domāt.

Un pats galvenais: mēs esam sajutuši, ka arī kaut ko varam. Tiesa, pagaidām aprobežojāmies ar logu dauzīšanu, traktoru dzenāšanu un runām, taču tas ir labs iesākums. Katrs bērns vispirms iemācās izjaukt smilšu kūkas, un tikai pēc tam celt.

Katrs no mums var piedalīties pasaules izmainīšanā. Ja to var politiķi un viņu PR speciālisti, kas parasti nav nekādi ģēniji, tad arī katrs no mums var, par spīti miljonu budžeta neesamībai. Pasauli maina idejas, zināšanas. Var sākt ar to, ka sāc sev uzdot jautājumus, un meklēt atbildes, pēc iespējas noskaidrojot faktus. Tad pastāsti to, ko esi uzzinājis, saviem radiem, draugiem, paziņām; neesi uzmācīgs, sagaidi īsto brīdi, lai uzdotu īsto jautājumu. Nepaies ne pusgads, kad no viņiem dzirdēsi, ko pats esi stāstījis. Galvenais ir pareiza ideja, kas izplatās kā uguns pavasara zālē. Protams, pusgada laikā tie būs labi ja desmit cilvēki, taču arī tas ir daudz, jo viņi kaut ko pastāstīs tālāk citiem, un agri vai vēlu kāds sāks rīkoties saskaņā ar dzirdēto ideju.

20 padomi diktatoram, ko izteicis Gēbelss, nacistiskās Vācijas propogandas ministrs. Interesanti vēsturiskā perspektīvā: pat diktatūra ir jābalsta uz tautas mīlestību…

Avots krieviski šeit.

Divdesmit padomu diktatoram un katram, kas par tādu vēlas kļūt

1. Diktatūrai ir nepieciešamas trīs lietas: cilvēks, ideja un sekotājs, kas gatavs veltīt dzīvi cilvēkam un idejai, un arī atdot par tiem savu dzīvību, ja nepieciešams. Bez cilvēka diktatūra irbezcerīga; ja trūkst idejas – tā nav iespējams; ja nav sekotāja, tad tāda diktatūra ir vienkārši neizdevies joks.

2. Vajadzības gadījumā, diktatūra var rīkoties pretēji parlamenta gribai, taču tā nekad nedrīkst rīkoties pretēji tautas gribai.

3. Sēdēt uz durkļiem nav pārāk ērti.

4. Diktatora sākotnējais uzdevums – padarīt populāru to, ko viņš vēlas, padarot tautas gribu par savējo. Tikai šādā gadījumā tautas masas viņu atbalstīs un viņam pievienosies.

5. Diktatora augstākais uzdevums ir sociālais taisnīgums. Ja cilvēki sajutīs, ka diktators pārstāv mazskaitlīgo bagāto buržuāziju, ar kuru viņiem nav nekā kopīga, tad diktatorā uzskatīs par visļaunāko ienaidnieku un ātri gāzīs.

6. Dikatūras varēs glābt tautu tajā gadījumā, ja zinās labākus valdīšanas veidus par iepriekšējiem, ar kuriem cīnās, un ja viņu vara tik stingri balstīsies tautā, ka tās būs atkarīgas nevis no ieroču spēka, bet no saviem sekotājiem.

7. Dikatoram nav jāseko vairākuma gribai. Tomēr tam jāspēj izmantot tautas gribu.

8. Vadīt partijas un masas ir tas pats, kas vadīt tautu. Tas, kurš noved postā partiju, novedīs tautu bezdibeņa malā. Politiskā māksla nebūt nav viltus ceļāuz citu rēķina iegūt ministra amatu.

9. Diktatūrām jāprot izdzīvot ar savu pašu gara spēku. Nav pieļaujams, ja labās idejas nāk no oponentiem, bet tās, kas nenāk no oponentiem, ir sliktas.

10. Nevajag kaunēties no oratora spējām. Par tām jākaunas tikai tad, kad darbi neseko vārdiem. Skaisti runāt ir labi. Drosmīgi rīkoties vēl labāk. Tipiskais reakcionārs, kā likums, neprot ne runāt, ne rīkoties. Viņam kaut kādā veidā ir izdevies nokļūt pie varas, taču viņam nav ne jausmas, ko ar to iesākt.

11. Nekas nav tik pretējs diktatora domāšanas veidam, kā buržuāziskā objektīvisma jēdziens. Diktatūra jau pēc savas būtības ir subjektīva. Tā obligāti nostājas kādā pusē. Ja tā cīnās par balto, tad obligāti jānostājas pret melno. Ja tā nenotiek, rodas briesmas, ka cilvēki sāks apšaubīt tās godīgumu attiecībā uz balto.

12. Dikatūra atklāti pauž, kas tā ir un ko tā vēlas. Nekas tai nav tik svešs, kā slēpšanās aiz ārējas izkārtnes. Tai ir drosme ne tikai rīkoties, bet arī izteikt paziņojumus.

13. Diktatūras, kas slēpjas aiz likuma, lai piešķirtu sev likumības ilūziju, ilgi neizvilks, pat ja arī viņu rīcība pauž pretējo. Tās iet bojā savas nekompetences dēļ, atstājot aiz sevis haosu un apjukumu.

14. Tikai tie, kuriem trūkst drosmes iestāties partijā, lielās, ka ir pārāki par partiju. Kad grūst pasaules, kad tiek satricināti pamati, kad revolūcionārā degsme pārņem veselas tautas un valstis, ir jāstājas partijā, ir jābūt par vai pret. Tas, kas apstājas pusceļā, kļūs par upuri paša neizlēmībai, jo viņu saplosīs pretrunas.

15. Varbūt tas skan smieklīgi, taču tā tas ir: dikatora būtība nedrīkst būt atkarīga no viņa vārda. Var valdīt, pat ja esi Ivanovs vai Petrovs. Taču par tiesībām saņemt titulu ir jācīnās. To nevar iegūt ar viltu.

16. Īsts diktators ir atkarīgs tikai no sevis, kamēr tā neīstais līdzinieks slēpjas aiz noteikumiem un juridiskiem paragrāfiem, lai attaisnotu savu rīcību.

17. Viss ģeniālais ir vienkāršs, un viss vienkāršais ir ģeniāls. Sīkiem ļautiņiem patīk slēpt savu niecību aiz sarežģītām lietām.

18. Armijas eksistē tādēļ, lai aizsargātu valsti no ārējiem draudiem, un nevis tāpēc, lai apspiestu tautu uzurpatoru saujiņas interesēs. Dikatūra, kas nespēj aizsargāties ar savu atbalstītāju palīdzību, ir pelnījusi gāšanu.

19. Primo de Rivera [Spānijas diktators, kas zaudēja varu 1930.g.] krita tādēļ, ka viņa vara balstījās uz ieročiem, taču tautā viņš bija iekarojis bija tikai naidu un nicinājumu.

20. Musolīni vekums ir neizkustināms, jo viņš ir savas tautas elks. Viņš Itālijai ir atgriezis to, kas vienmēr ir bijis pats labākais un drošākais valsts pamats – uzticēšanos.

The New York Times ir publicēts rakstiņš ar Putina runas atreferējumu, kas man šķita ne visai precīzs, vēl jo vairāk pēc runas pilnā teksta izlasīšanas angļu valodā. Runa visai interesanta un sakarīga, un izlasīšanas vērta. Tātad, galvenās domas manā pārstāstā:

Krīze ir globāla, atšķirībā no Lielās Depresijas 20. gs. 30-os gados. Volstrītas bankas pēdējos 12 mēnešos ir zudējušas summas, kas pārsniedz pēdējo 25 gadu peļņu.

Krīzes cēloņi ir vairāki. Tas ir kontroles trūkums pār finansu sistēmu, pārāk mazs naudas masas un starptautisko aizdevumu segums ar  reālām precēm un vērtībām. Tā ir sistēma, kad viens centrs bez ierobežojumiem drukā naudu un patērē preces, kuras ražo cits centrs, kurš savukārt uzkrāj citu centru drukāto naudu. Šī kārtība ir izgāzusies. Tas ir pārticības nevienlīdzīgs dalījums starp dažādām valstīm un sociālajiem slāņiem. Vēl viens cēlonis ir pārmērīgas cerības gan attiecībā uz korporatīvo peļņu, gan personisko labklājību, rezultātā radot pārmērīgu patērīnu, kas būtībā ir aizņēmums uz nākošo paaudžu rēķina. Šai cerību piramīdai bija jāsabrūk.

Pašlaik nedrīkt pieņemt vienkāršus, taču populārus lēmumus, kas ārstē simptomus, nevis cēloni. Nedrīkst ierobežot ekonomiskās plūsmas, radīt tirdzniecības barjeras un pievērsties ekonomiskajam egoismam. Pārmērīga ticība valsts visvarenumam un pārmērīga iejaukšanās ekonomiskajos procesos būtu vēl viena kļūda, ko jau pieļāva PSRS. No otras puses, pēdējā laikā tiek ignorēts brīvā tirgus princips, ka uzņēmējiem ir pašiem jāatbild par savu rīcību, un nevajadzētu cerēt, ka šīs atbildības uzvelšana valstij nesīs panākumus. Nevajadzētu pievērsties finansu populismam, jo pārmērīgi budžeta deficīti un valsts parādi ir tikpat kaitīgi kā spekulācijas ar akcijām.

Reti kurš saprot krīzes mērogus. Tās dziļums un ilgums būs atkarīgs no mūsu lēmumiem. Pirmkārt, ir jānoraksta visi bezcerīgie parādi un aktīvi. Otrkārt, jāatsakās no virtuālās naudas, pārvērtētiem pārskatiem un apšaubāmiem vērtējumiem, citādi reālais ekonomikas un firmu vērtējums nav iespējams. Vērtējumam jābalstās uz objektīviem pamatiem: uzņēmuma aktīviem un spējām radīt pievienoto vērtību. Treškārt, atkarība no vienas rezerves valūtas ir bīstama, tādēļ jāveicina vairāku spēcīgu rezerves valūtu veidošanās. Ceturtkārt, vairums nāciju pārvērš savas rezerves konvertējamā valūtā, lai tās nezaudētu vērtību; šīs valūtas emitētāji ir ieinteresēti, lai pārējie to izmantotu, tātad esam savstarpēji atkarīgi. No tā izriet, ka ir vajadzīgi starptautiski standarti makroenomiskajai un finansu disciplīnai. Tieši tāpat, multipolārā pasaulē jānodrošina starptautiska kārtība, tādēļ jāstiprina starptautisko organizāciju ietekme.

Katrai nācijai jāgarantē pieeja tehnoloģijām, būtiskākajiem resursiem un attīstības iespējām, lai novērstu līdzīgu krīžu atkārtošanos. Spējas un neparedzamas energoresursu cenu svārstības stipri destabilizē glabālo ekonomiku, jo traucē attīstīt alternatīvās enerģijas avotus un rada jaunas krīzes. Jārada līdzsvars starp piedāvājumu un pieprasījumu, izslēdzot finansu derivatīvu spekulatīvo ietekmi.

Arī Krieviju ir skārusi krīze, taču mums ir uzkrātas lielas rezerves, tādēļ mums ir lielākas manevra iespējas. Esam samazinājuši valsts izdevumus un nodokļus ražojošajai sfērai. Uzskatām, ka tie, kas jau pašlaik radīs labvēlīgus apstākļus investīcijām, būs pirmie, kas no krīzes atgūsies. Mūsu prioritāte ir labvēlīgas vides radīšana biznesam, konkurences veicināšana, un uz iekšējiem resursiem balstītas aizdevumu sistēmas radīšana, un infrastruktūras attīstība. Jau tagad eksportējam daudz pārtikas, un nākotnē plānojam to darīt vēl vairāk. Pievērsīsimies energoefektivitātes jautājumiem.

Mēs ticam, ka 21. gadsimts būs cilvēku ekonomikas, nevis rūpnīcu ekonomikas gadsimts. Tādēļ īpašu uzmanību pievērsīsim izglītībai un zinātnei, radīsim apstākļus, lai pasaules vadošie zinātnieki gribētu strādāt pie mums.

Izskan aicinājumi palielināt militāros budžetus, lai mazinātu bezzdarbu. Iespējams, īstermiņā šis pasākums atrisinātu nodarbinātības problēmas, taču tas nav ilgtermiņa risinājums, jo atņem resursus produktīvajai ekonomikai. Ekonomiskā krīze pastiprinās politiskās problēmas, un nereti šādos apstākļos valdības provocē konfliktus, lai novērstu tautu uzmanību no ekonomikas. Tādēļ jāstiprina starptautisko attiecību sistēma, lai būtu vairāk stabilitātes un drošības.

Risinājums būs grūts, taču iespējams, tādēļ visiem mums jāapvieno spēki.

Izskatās, ka globalizācija tomēr iebremzē, vismaz daži tās aspekti. Un vāks ir ne tikai mums.

Starptautiskais preču pārvadājumu apjoms ir samazinājies pirmo reizi kopš 1940. gada, un pārvadātājkompānijas no Āzijas uz Eiropu ir gatavas pārvadāt kravas praktiski par velti, lai tikai saglabātu sevi.

GlobalEurope Anticipation Bulletin prognozē, ka martā atkal kļūs stipri, stipri sūdīgāk nekā pašlaik, un krīze ievilksies vismaz līdz 2010. gadam, un ļoti ticams, ka līdz 2018. Iespējams arī pamatīgs karš.

ASV militāristi brīdina, ka Meksika kā valsts var vienkārši sabrukt un pārtraukt eksistēt, jo kontroli pārņem narkotiku karteļi.

Pa tam lāgam Izraēlas armija ir sašāvusi ANO galveno mītni Gazas sektorā. Ban Ki-mūns sašutis, taču neko nevar darīt.

Ko mēs no tā varam secināt? Jāgatavojas sliktākajam. Iesaku iepirkt dārzeņu sēklas un atrast kādu kultivējamu zemes pleķīti, var gadīties, ka rudenī būs bads.

Izskatās, ka nekas nenotiek tā, kā paredzēts. Nassim Nicholas Taleb uzskata, ka to jau sen varēja sagaidīt, un īsti neparedzamie notikumi vēl tikai priekšā. Iesaku palasīt šī cilvēka domas, kaut kas samērā oriģināls. Paldies piesūtītājai

Lasiet un izmantojiet internetu, kamēr varat. Nebūšu pārsteigts, ja pēc pusgada kuram katram tas vairs nebūs iespējams.

Rakstiņš, kurā īsumā izklāstīta Baltijas, tajā skaitā Latvijas, aizsardzības problēma. Kā lai tādas mazas valstiņas, kas ne trīs tankus nespēj nopirkt, lai sevi aizsargā? Acīmredzams, ka Gruzijas pieeja, pērkot tankus, lidmašīnas un vēl sazin ko, galīgi nenostrādāja, jo nebija pietiekoši daudz apmācītu cilvēku.

Īsumā, ir tikai daži varianti, kuri tur izklāstīti:

1. Gruzijas variants, pats sliktākais: izgāzt daudz naudas par dažām mums baisi dārgām, taču galīgi kara gadījumā stipri nederīgām mantiņām – tankiem, iznīcinātājiem, karakuģiem. Ja uzbrūk Krievija, viņiem ir desmitkārtīgs pārspēks jebkurā jomā, un tur arī mantiņas nelīdz.

2. Mēģināt sabiedroties ar kādu tuvu lielvaru, kas konkurē ar Krieviju. Diemžēl tādas lielvaras nav jau kopš otrā pasaules kara laikiem.

3. Sabiedroties ar kādu tālu lielvaru. Mūsu pašreizējā pieeja, esam NATO. Taču šis variants ir vairāk izdevīgs pašai NATO: ja vajadzēs, varam nemaz nešaubīties, ka mūs upurēs vispārības labad. Lai atceramies, kas notika ar Poliju, kura pirms otrā pasaules kara sabiedrojās ar Angliju un Franciju. Kamēr nenotiek plēšanās ar Lāci, NATO ir izdevīgi kontrolēt šo teritoriju, un mēs NATO ietvaros specializējamies. Kara gadījumā specializācija nelīdzēs.

4. Ceturtā izvēle, gatavošanās partizāņu karam, kad katrs pieaudzis cilvēks prot šaut un izgatavot bumbas, un vēl dažas briesmīgas lietas. Par viena tanka cenu var sapirkt 100 vai vairāk raķetes, ar katru no kurām var iznīcināt labu tanku. Nerunājot nemaz par mīnām un strēlnieku ieročiem. Lēti un dusmīgi, ja prot pielietot. Īsāk sakot, kļūt maziem, nikniem un smirdīgiem, lai ar mums karot neatmaksātos. Kaut kas līdzīgs Čečenijai. Šajā kontekstā Veldres ideja par zirgiem armijas vajadzībām vairs nešķiet tik komiska: zirgs ir transportlīdzeklis, kas pats vairojas un neprasa degvielu no ārzemēm, un silda naktī

5. Nestrīdēties ar krieviem. Grūti un brīžiem pazemojoši, taču labāk nekā kauties. Apmērom to pēdējos 60 gadus ir piekopusi Somija. Mums arī noteikti izdotos.

Avots: Defending the Baltics

Labais pastāsts: Afganistāna. NATO spēki veic piegādes savai armijai ar vietējo firmu palīdzību. Vienīgais zemes ceļš pie NATO spēkiem Afganistānas dienvidos ved cauri Taleban kontrolētajai teritorijai. Taleban pieprasa “drošības naudu”, citādi konvoji cietīs uzbrukumā. Un konvoji maksā. Aptuveni ceturtā daļa no konvoju izmaksām nonāk dažādu Taleban un ne-Taleban cilvēku kabatās. Ēst taču gribas visiem

Jautājums: cik gribētu saņemt Tu, lai pakarotu pret amerikāņiem?

http://www.timesonline.co.uk/tol/news/world/asia/article5327683.ece

Te ir viens blogs angļu valodā, kurā kulturāli diskutē par rasismu. Tiešām kulturāli, mēreni un saprātīgi, visādu izlēcienu ir maz. Njā, nav nemaz ko salīdzināt ar DELFU komentāriem…

http://jezekiah.wordpress.com/2008/12/14/the-most-racist-site-youll-see-today/

Atļaušos apgalvot, ka atšķirība ir visai maza. Rietumu “demokrātijās” politiķi pieder tiem, kam ir ekonomiskā vara, tātad dažādām lielām firmām un to apvienībām. Citādi vienkārši nav iespējams savākt naudu politiskās reklāmas kampaņai (Repše – mazas valsts un harizmātiskas personības radīts izņēmums); un politiskā reklāma ir vajadzīga, jo vairumam ļaužu ir samērā vienalga, kas vinnēs, jo politiskās platformas atšķirību praktiski nav. Pareizāk sakot, atšķirība ir tikai viena: kurām korporācijām tiks valsts nauda, šādā vai tādā veidā.

Vidējais cilvēks par politiķiem spriež pēc sevis, tādēļ tautas acīs tie ir labāki nekā realitātē, jo vidējais cilvēks, lai arī ielaižas sīkās blēdībās, tomēr pat nesapņo par tāda mēroga afērām un noziegumiem, kurus paveic politiķi, savu sponsoru ekonomisko interešu skubināti.

Vienīgā daudzmaz patiesā bauma, koe smu dzirdējis par šiem abiem, ir tāda: Makkeins pārstāv neokonservatīvos, pie kuriem pieder arī Bušs; neokonservatīvie ir tā saucamie “psihopāti”, kas dod priekšroku militārām un citām spēka metodēm ASV dominances sasniegšanai; Obama savukārt pārstāv Klintoniem tuvos “Jaunās pasaules kārtības” bīdītājus, kuru mērķis arī ir saglabāt ASV dominējošo stāvokli pasaulē, tikai ar maigākām, taču ne mazāk iedarbīgām metodēm, kādas tika lietotas Klintona laikā.

Neko būtisku šīs vēlēšanas nenesīs, ja nu vienīgi vēl biezākus gumijas cimdus, kas lien vēl dziļāk visās ķermeņa atverēs, kad šķērsojat ASV robežu, ja uzvarēs Makkeins

Uzskrēju vienam rakstiņam par Lielbritāniju un Islandi: izskatās, ka Lielbritānija ir izmantojusi savus pretterorisma likumus, lai pārtrauktu norēķinus starp abu valstu bankām, tādējādi jūtami pasliktinot jau tā bēdīgo Islandes stāvokli. Uzskatāms piemērs, no kādiem draugiem jāuzmanās vairāk kā no ienaidniekiem :/ Daži ir vienlīdzīgāki par pārējiem “jaunajā pasaules kārtībā”.

Šī būtu laba reize, kad Latvija varētu atcerēties, kas pirmais atzina mūsu neatkarību. Varbūt braukt uz Islandi ar dolāru koferīti?

Avots: http://www.nytimes.com/2008/11/02/world/europe/02iceland.html?pagewanted=2&_r=2&ref=business