The New York Times ir publicēts rakstiņš ar Putina runas atreferējumu, kas man šķita ne visai precīzs, vēl jo vairāk pēc runas pilnā teksta izlasīšanas angļu valodā. Runa visai interesanta un sakarīga, un izlasīšanas vērta. Tātad, galvenās domas manā pārstāstā:

Krīze ir globāla, atšķirībā no Lielās Depresijas 20. gs. 30-os gados. Volstrītas bankas pēdējos 12 mēnešos ir zudējušas summas, kas pārsniedz pēdējo 25 gadu peļņu.

Krīzes cēloņi ir vairāki. Tas ir kontroles trūkums pār finansu sistēmu, pārāk mazs naudas masas un starptautisko aizdevumu segums ar  reālām precēm un vērtībām. Tā ir sistēma, kad viens centrs bez ierobežojumiem drukā naudu un patērē preces, kuras ražo cits centrs, kurš savukārt uzkrāj citu centru drukāto naudu. Šī kārtība ir izgāzusies. Tas ir pārticības nevienlīdzīgs dalījums starp dažādām valstīm un sociālajiem slāņiem. Vēl viens cēlonis ir pārmērīgas cerības gan attiecībā uz korporatīvo peļņu, gan personisko labklājību, rezultātā radot pārmērīgu patērīnu, kas būtībā ir aizņēmums uz nākošo paaudžu rēķina. Šai cerību piramīdai bija jāsabrūk.

Pašlaik nedrīkt pieņemt vienkāršus, taču populārus lēmumus, kas ārstē simptomus, nevis cēloni. Nedrīkst ierobežot ekonomiskās plūsmas, radīt tirdzniecības barjeras un pievērsties ekonomiskajam egoismam. Pārmērīga ticība valsts visvarenumam un pārmērīga iejaukšanās ekonomiskajos procesos būtu vēl viena kļūda, ko jau pieļāva PSRS. No otras puses, pēdējā laikā tiek ignorēts brīvā tirgus princips, ka uzņēmējiem ir pašiem jāatbild par savu rīcību, un nevajadzētu cerēt, ka šīs atbildības uzvelšana valstij nesīs panākumus. Nevajadzētu pievērsties finansu populismam, jo pārmērīgi budžeta deficīti un valsts parādi ir tikpat kaitīgi kā spekulācijas ar akcijām.

Reti kurš saprot krīzes mērogus. Tās dziļums un ilgums būs atkarīgs no mūsu lēmumiem. Pirmkārt, ir jānoraksta visi bezcerīgie parādi un aktīvi. Otrkārt, jāatsakās no virtuālās naudas, pārvērtētiem pārskatiem un apšaubāmiem vērtējumiem, citādi reālais ekonomikas un firmu vērtējums nav iespējams. Vērtējumam jābalstās uz objektīviem pamatiem: uzņēmuma aktīviem un spējām radīt pievienoto vērtību. Treškārt, atkarība no vienas rezerves valūtas ir bīstama, tādēļ jāveicina vairāku spēcīgu rezerves valūtu veidošanās. Ceturtkārt, vairums nāciju pārvērš savas rezerves konvertējamā valūtā, lai tās nezaudētu vērtību; šīs valūtas emitētāji ir ieinteresēti, lai pārējie to izmantotu, tātad esam savstarpēji atkarīgi. No tā izriet, ka ir vajadzīgi starptautiski standarti makroenomiskajai un finansu disciplīnai. Tieši tāpat, multipolārā pasaulē jānodrošina starptautiska kārtība, tādēļ jāstiprina starptautisko organizāciju ietekme.

Katrai nācijai jāgarantē pieeja tehnoloģijām, būtiskākajiem resursiem un attīstības iespējām, lai novērstu līdzīgu krīžu atkārtošanos. Spējas un neparedzamas energoresursu cenu svārstības stipri destabilizē glabālo ekonomiku, jo traucē attīstīt alternatīvās enerģijas avotus un rada jaunas krīzes. Jārada līdzsvars starp piedāvājumu un pieprasījumu, izslēdzot finansu derivatīvu spekulatīvo ietekmi.

Arī Krieviju ir skārusi krīze, taču mums ir uzkrātas lielas rezerves, tādēļ mums ir lielākas manevra iespējas. Esam samazinājuši valsts izdevumus un nodokļus ražojošajai sfērai. Uzskatām, ka tie, kas jau pašlaik radīs labvēlīgus apstākļus investīcijām, būs pirmie, kas no krīzes atgūsies. Mūsu prioritāte ir labvēlīgas vides radīšana biznesam, konkurences veicināšana, un uz iekšējiem resursiem balstītas aizdevumu sistēmas radīšana, un infrastruktūras attīstība. Jau tagad eksportējam daudz pārtikas, un nākotnē plānojam to darīt vēl vairāk. Pievērsīsimies energoefektivitātes jautājumiem.

Mēs ticam, ka 21. gadsimts būs cilvēku ekonomikas, nevis rūpnīcu ekonomikas gadsimts. Tādēļ īpašu uzmanību pievērsīsim izglītībai un zinātnei, radīsim apstākļus, lai pasaules vadošie zinātnieki gribētu strādāt pie mums.

Izskan aicinājumi palielināt militāros budžetus, lai mazinātu bezzdarbu. Iespējams, īstermiņā šis pasākums atrisinātu nodarbinātības problēmas, taču tas nav ilgtermiņa risinājums, jo atņem resursus produktīvajai ekonomikai. Ekonomiskā krīze pastiprinās politiskās problēmas, un nereti šādos apstākļos valdības provocē konfliktus, lai novērstu tautu uzmanību no ekonomikas. Tādēļ jāstiprina starptautisko attiecību sistēma, lai būtu vairāk stabilitātes un drošības.

Risinājums būs grūts, taču iespējams, tādēļ visiem mums jāapvieno spēki.

Izskatās, ka globalizācija tomēr iebremzē, vismaz daži tās aspekti. Un vāks ir ne tikai mums.

Starptautiskais preču pārvadājumu apjoms ir samazinājies pirmo reizi kopš 1940. gada, un pārvadātājkompānijas no Āzijas uz Eiropu ir gatavas pārvadāt kravas praktiski par velti, lai tikai saglabātu sevi.

GlobalEurope Anticipation Bulletin prognozē, ka martā atkal kļūs stipri, stipri sūdīgāk nekā pašlaik, un krīze ievilksies vismaz līdz 2010. gadam, un ļoti ticams, ka līdz 2018. Iespējams arī pamatīgs karš.

ASV militāristi brīdina, ka Meksika kā valsts var vienkārši sabrukt un pārtraukt eksistēt, jo kontroli pārņem narkotiku karteļi.

Pa tam lāgam Izraēlas armija ir sašāvusi ANO galveno mītni Gazas sektorā. Ban Ki-mūns sašutis, taču neko nevar darīt.

Ko mēs no tā varam secināt? Jāgatavojas sliktākajam. Iesaku iepirkt dārzeņu sēklas un atrast kādu kultivējamu zemes pleķīti, var gadīties, ka rudenī būs bads.

Izskatās, ka nekas nenotiek tā, kā paredzēts. Nassim Nicholas Taleb uzskata, ka to jau sen varēja sagaidīt, un īsti neparedzamie notikumi vēl tikai priekšā. Iesaku palasīt šī cilvēka domas, kaut kas samērā oriģināls. Paldies piesūtītājai

Lasiet un izmantojiet internetu, kamēr varat. Nebūšu pārsteigts, ja pēc pusgada kuram katram tas vairs nebūs iespējams.

Rakstiņš, kurā īsumā izklāstīta Baltijas, tajā skaitā Latvijas, aizsardzības problēma. Kā lai tādas mazas valstiņas, kas ne trīs tankus nespēj nopirkt, lai sevi aizsargā? Acīmredzams, ka Gruzijas pieeja, pērkot tankus, lidmašīnas un vēl sazin ko, galīgi nenostrādāja, jo nebija pietiekoši daudz apmācītu cilvēku.

Īsumā, ir tikai daži varianti, kuri tur izklāstīti:

1. Gruzijas variants, pats sliktākais: izgāzt daudz naudas par dažām mums baisi dārgām, taču galīgi kara gadījumā stipri nederīgām mantiņām – tankiem, iznīcinātājiem, karakuģiem. Ja uzbrūk Krievija, viņiem ir desmitkārtīgs pārspēks jebkurā jomā, un tur arī mantiņas nelīdz.

2. Mēģināt sabiedroties ar kādu tuvu lielvaru, kas konkurē ar Krieviju. Diemžēl tādas lielvaras nav jau kopš otrā pasaules kara laikiem.

3. Sabiedroties ar kādu tālu lielvaru. Mūsu pašreizējā pieeja, esam NATO. Taču šis variants ir vairāk izdevīgs pašai NATO: ja vajadzēs, varam nemaz nešaubīties, ka mūs upurēs vispārības labad. Lai atceramies, kas notika ar Poliju, kura pirms otrā pasaules kara sabiedrojās ar Angliju un Franciju. Kamēr nenotiek plēšanās ar Lāci, NATO ir izdevīgi kontrolēt šo teritoriju, un mēs NATO ietvaros specializējamies. Kara gadījumā specializācija nelīdzēs.

4. Ceturtā izvēle, gatavošanās partizāņu karam, kad katrs pieaudzis cilvēks prot šaut un izgatavot bumbas, un vēl dažas briesmīgas lietas. Par viena tanka cenu var sapirkt 100 vai vairāk raķetes, ar katru no kurām var iznīcināt labu tanku. Nerunājot nemaz par mīnām un strēlnieku ieročiem. Lēti un dusmīgi, ja prot pielietot. Īsāk sakot, kļūt maziem, nikniem un smirdīgiem, lai ar mums karot neatmaksātos. Kaut kas līdzīgs Čečenijai. Šajā kontekstā Veldres ideja par zirgiem armijas vajadzībām vairs nešķiet tik komiska: zirgs ir transportlīdzeklis, kas pats vairojas un neprasa degvielu no ārzemēm, un silda naktī

5. Nestrīdēties ar krieviem. Grūti un brīžiem pazemojoši, taču labāk nekā kauties. Apmērom to pēdējos 60 gadus ir piekopusi Somija. Mums arī noteikti izdotos.

Avots: Defending the Baltics

Labais pastāsts: Afganistāna. NATO spēki veic piegādes savai armijai ar vietējo firmu palīdzību. Vienīgais zemes ceļš pie NATO spēkiem Afganistānas dienvidos ved cauri Taleban kontrolētajai teritorijai. Taleban pieprasa “drošības naudu”, citādi konvoji cietīs uzbrukumā. Un konvoji maksā. Aptuveni ceturtā daļa no konvoju izmaksām nonāk dažādu Taleban un ne-Taleban cilvēku kabatās. Ēst taču gribas visiem

Jautājums: cik gribētu saņemt Tu, lai pakarotu pret amerikāņiem?

http://www.timesonline.co.uk/tol/news/world/asia/article5327683.ece

Te ir viens blogs angļu valodā, kurā kulturāli diskutē par rasismu. Tiešām kulturāli, mēreni un saprātīgi, visādu izlēcienu ir maz. Njā, nav nemaz ko salīdzināt ar DELFU komentāriem…

http://jezekiah.wordpress.com/2008/12/14/the-most-racist-site-youll-see-today/

Atļaušos apgalvot, ka atšķirība ir visai maza. Rietumu “demokrātijās” politiķi pieder tiem, kam ir ekonomiskā vara, tātad dažādām lielām firmām un to apvienībām. Citādi vienkārši nav iespējams savākt naudu politiskās reklāmas kampaņai (Repše – mazas valsts un harizmātiskas personības radīts izņēmums); un politiskā reklāma ir vajadzīga, jo vairumam ļaužu ir samērā vienalga, kas vinnēs, jo politiskās platformas atšķirību praktiski nav. Pareizāk sakot, atšķirība ir tikai viena: kurām korporācijām tiks valsts nauda, šādā vai tādā veidā.

Vidējais cilvēks par politiķiem spriež pēc sevis, tādēļ tautas acīs tie ir labāki nekā realitātē, jo vidējais cilvēks, lai arī ielaižas sīkās blēdībās, tomēr pat nesapņo par tāda mēroga afērām un noziegumiem, kurus paveic politiķi, savu sponsoru ekonomisko interešu skubināti.

Vienīgā daudzmaz patiesā bauma, koe smu dzirdējis par šiem abiem, ir tāda: Makkeins pārstāv neokonservatīvos, pie kuriem pieder arī Bušs; neokonservatīvie ir tā saucamie “psihopāti”, kas dod priekšroku militārām un citām spēka metodēm ASV dominances sasniegšanai; Obama savukārt pārstāv Klintoniem tuvos “Jaunās pasaules kārtības” bīdītājus, kuru mērķis arī ir saglabāt ASV dominējošo stāvokli pasaulē, tikai ar maigākām, taču ne mazāk iedarbīgām metodēm, kādas tika lietotas Klintona laikā.

Neko būtisku šīs vēlēšanas nenesīs, ja nu vienīgi vēl biezākus gumijas cimdus, kas lien vēl dziļāk visās ķermeņa atverēs, kad šķērsojat ASV robežu, ja uzvarēs Makkeins

Uzskrēju vienam rakstiņam par Lielbritāniju un Islandi: izskatās, ka Lielbritānija ir izmantojusi savus pretterorisma likumus, lai pārtrauktu norēķinus starp abu valstu bankām, tādējādi jūtami pasliktinot jau tā bēdīgo Islandes stāvokli. Uzskatāms piemērs, no kādiem draugiem jāuzmanās vairāk kā no ienaidniekiem :/ Daži ir vienlīdzīgāki par pārējiem “jaunajā pasaules kārtībā”.

Šī būtu laba reize, kad Latvija varētu atcerēties, kas pirmais atzina mūsu neatkarību. Varbūt braukt uz Islandi ar dolāru koferīti?

Avots: http://www.nytimes.com/2008/11/02/world/europe/02iceland.html?pagewanted=2&_r=2&ref=business

Jūras kravu pārvadājumi esot kritušies uz pusi, salīdzinot ar šo pašu laiku pērn; esot bankrotējušas puse no Ķīnas rotaļlietu fabrikām. Izskatās, ka mēs tiecamies uz dziļu, dziļu ekonomisko dibenu, un šoreiz pasaules mērogā.

Pie mums jau sāk atlaist cilvēkus, un jūtu, ka drīz arī mani. Jāsāk nemklēt, ar ko varu būt citiem noderīgs pa taisno, bez visādiem tur nodokļiem un citām blēņām, kuru īstais nolūks ir uzturēt parazītus. Ja kādam vajag uzprogrammēt kādu datu bāzīti vai iztulkot kādu tekstu no angļu valodas, rakstiet. Izskatīšu arī bartera piedāvājumus

Taču dzīve turpinās, un dzīvot var arī bez naudas. Galu galā, nauda ir tikai uzskaites sistēma. Un tādu var izveidot un iedarbināt arī bez centrālās bankas palīdzības. Galvenais, lai tie, kas šo uzskaites sistēmu lieto, tai tic. Manas ģimenes lokālā valūta, kā smejies )

Un pa tam lāgam, jāmācās audzēt visu ko ēdamu, līdz pavasarim vēl daudz var iemācīties.

Uzdūros labam citātiņam:

No, the currency system won’t change because of Barack Obama. He is as irrelevant as Bush currently is. The Bush administration is impotent to change anything, and so will he be. Both Bush and Obama are sucking on the teats of the same mother-sow that is the global banking elite. Mama sow is currently having a serious case of food poisoning, though. She is bleeding red ink from one end and vomiting credit from the other, and that invariably causes fatal dehydration.

Avots: http://www.321gold.com/editorials/wallenwein/wallenwein101408.html

Tulkojums:

Nē, Baraks Obama naudas sistēmu nemainīs. Viņš ir tikpat nenozīmīgs kā pašlaik Bušs. Buša administrācija nav spējīga neko mainīt, un arī viņš nespēs. Abi divi barojas no vienas sivēnmātes pupiem, un tā ir globālā baņķieru elite. Tiesa, sivēnmāte pašlaik ir nopietni saindējusies ar pārtiku. No viena gala asiņo sakanā tinte, un no otra tā atvemj kredītus, kas neizbēgami noved pie nāvīgas atūdeņošanās.

Ja tā padomā, tad sekojošais varētu būt diezgan atbilstošs notiekošās krīzes traktējums. Galvenie punkti:

1. Naftas krājumus izsmeļ ātrāk, nekā prognozēts – ieguve krītas par apmēram 6-9% gadā.
2. Visa mūsdienu industriālā civilizācija balstās uz naftu. Ja tās sāk trūkt, civilizācija kļūst nestabila.
3. ASV ar saviem 5% pasaules iedzīvotāju patērē 25% visas iegūtās naftas. Secinājums – lai situāciju pasaulē uzlabotu, jāsagrauj pieprasījums ASV, sagraujot to ekonomiku.
4. Pie ASV ekonomikas sagraušanas piestrādā jau visu Buša prezidentūras laiku, ļaujot vaļu dažādiem varai pietuvinātiem spekulantiem. Viņi sev jau ir nodrošinājuši privātas drošības salas dažās Latīņamerikas diktatūrās.
5. Bušs pabeigs ekonomikas sagraušanu, un vietā nāks Obama, melnais prezidents. Cilvēki savā naivumā pataisīs viņu par grēkāzi, un secinājums, ko tie zemapziņā izdarīs, būs – melnie neko nespēj.
6. Savārītos sūdus būs jāizstrēbj mums, parastajiem cilvēkiem un ne tikai ASV.

Avots:

http://mikeruppert.blogspot.com/2008/09/what-really-happened-today_29.html

Kas rada vērtības? Tikai un vienīgi darbs apvienojumā ar resursiem. Tātad, ja resursu trūkst, tos daļēji var aizstāt ar darbu, taču darba produktivitāte krītas. Ja mums jāizvēlas starp pazeminātu produktivitāti un nestrādāšanu vispār, labāk ņemt pirmo.

Nodoklis, kuru uzliek darbaspēkam dažādos veidos, samazina padarītā darba rentabilitāti. No šāda viedokļa, nodoklis darbaspēkam no darba tirgus izslēdz darbus, kuriem ir maza pievienotā vērtība. Ja no saražotā produkta vēlas iztikt 3 personas – strādnieks, darba devējs un valsts, tur visiem var arī nepietikt.

Tātad, ja mēs vēlamies nodarbinātību apstākļos, kad daudzi darbi neatmaksājas, jāatceļ nodokļi darbaspēkam. Piemēram, palielinot neapliekamo minimumu līdz 500 ls un tamlīdzīgi. Pirmajā brīdī skatoties, valsts paliks bešā; taču nē, jo pievienoto vērtību būs jādala 2, nevis 3 daļās, kas nozīmē, ka radīsies vairāk līdzekļu patēriņam, no kura savukārt iekasē citus nodokļus, konkrēti PVN. Ietaupās arī sociālās izmaksas bezdarbniekiem utt. Parādās vēl viens interesants efekts: kļūst izdevīgi nedalīties ar darba devēju, ja tas ir iespējams, tādējādi pieaug pašnodarbināto skaits ar visiem jau iepriekšējā teikumā minētājiem pozītīvajiem efektiem.

Citiem vārdiem, ja visiem ir grūti, parazītisms ir jāierobežo, citādi arī paši parazīti var iet bojā kopā ar saimnieku.