Zīmīgs rakstiņš The Telegraph par dilstošajiem resursiem. Varbūt arī ne tik dilstošajiem, taču apetīte pārsniedz piedāvājumu.

Izrādās, 95% no retzemju elementiem iegūst Ķīnā, iekšējās Mongolijas raktuvēs. Šie elementi, terbijs, disprozijs, itrijs, tūlijs, lutēcijs, neodīmijs, eiropijs, cērijs un lantāns, ir pamatā daudzām mūsdienu tehnoloģijām elektronikā un ķīmijas rūpniecībā. Tos izmanto datoru, mobilo telefonu, elektromehānisko iekārtu, magnētu un saules bateriju ražošanā. Bez tiem nav daudzu militāro iekārtu.

Ķīna ir aizliegusi vai ierobežojusi šo materiālu eksportu samērā prozaiska iemesla dēļ: pašiem vajadzīgi. Un viņus var saprast.

Kārtējais piemērs, ka atkarība no tehnoloģijām tomēr ir un paliek atkarība.

Šodien uzskrēju virsū vienam izcili labam pastāstam par pieciem mērkaķiem. Stāsts ir pelnījis, lai to atstāsta pilnībā. Derētu uzzināt autoru, taču stilistiski izskatās, ka tulkots no krievu valodas

===================================

Eksperiments

Ņemam metāla būri. Pie būra griestiem piekarinām banānu, zem viņa noliekam kāpnītes un ielaižam būrī piecus mērkaķus. Paiet kāds laiciņš un mērkaķiem sagribas ēst. Drošākais kāpj pa kāpnēm mēģinot aizsniegt banānu. Te jāņem ugunsdzēsēju šļūtene un jāuzlaiž pamatīga auksta ūdens duša drosminiekam. Tiek, protams, arī pārējiem. Mērkaķi šokā. Sēž un skatās. Paiet kāds laiciņš- bet ēst  gribās. Un  drosminieks mēģina laimi vēlreiz. Atkal auksta ūdens strūkla. Bet jestrais nemiera gars vēl aizvien nespēj rimties un pēc laiciņa mēģina atkal. Vēl viena ūdens strūkla. Tā akārtojam vairākas reizes. Beidzas ar to, ka pārējie mērkaķi drosminieku vienkārši banāli piekauj, līdzko tas uzdrošinās rāpties pēc barības. Tagad miers. Visi pieci mērkaķi izsalkuši, bet tikai sēž un skatās uz banānu.

Nomainām vienu mērkaķi pret citu, no ārpuses. Paiet kāds laiciņš - jaunais neiztur – kāpj pēc banāna. Pārējie mērkaķi norauj šamo zemē un iekausta. Tagad  atkal nomainām mērkaķi. Bez pieredzes. Atkal paiet laiks – jaunais mērkaķis izsalcis rāpjas pēc banāna. Pārējie šamo atkal norauj un piekauj. Pēc laika jaunais mērkaķis izsalcis atkal  lien pēc banāna. Pārējie šo novelk lejā un nežēlīgi piekauj. Pie kam visnežēlīgāk sit tas, kuram nebija pieredzes ar ūdens strūklu. Tā mainām mērkaķus, līdz no “vecajiem” nav palicis neviens ar ūdens dušas pieredzi. Pēdējais jauniņais izsalkumā rāpjas pēc banāna. Pārējie viņu piekauj līdz nāvei.

Rezultātā būrī  sēdēs pieci izsalkuši mērkaķi un  blenzīs uz banānu, bet neuzdrošināsies to paņemt. Kāpēc? Nevienam no šiem taču nav sāpīgās pieredzes ar ūdens dušu.

Vienkārši tāpēc, ka tā te pieņemts. Pie pieciem mērkaķiem.

Kāda laba ideja no mana brāļa, kurai pilnībā pievienojos:

=========================================================

Visiem likumiem, likumu projektiem utt. obligāti jāpiekarina to autoru un līdzautoru vārdu, uzvārdu, personas kodu, foto….Tā teikt, lai “tauta pazīst savus varoņus”…
Varētu baigi labā lieta sanākt…gribi negribi politiķiem būs par saviem darbiņiem, kaut vai netieši, jāatbild….Tautas kalps vairs nevarēs justies anonīms un nesaistīts ar saviem darbiem….Tie politiķi tāpat vien nekur nevar pazust…pēc ēdamā jābrauc, izklaidēties arī…publiskā telpā gribi negribi jāgrozās….ar tur pikts tantuks, kuram pensija apgraizīta…vai nekustamā īpašuma nodoklis uzlikts….Būs tādā vieglā stresiņā jādzīvo…:))
Tad likuma kalpam rastos vistiešākā atbildība vēlētāju priekšā…un par kriminālatbildību arī nevajadzētu aizmirst….

=========================================================

P. S. Senajā Grieķijā, ja politiķi pieķēra melos, viņu sodīja ar nāvi.

Ir daži interesanti fakti par Somālijas pirātu rīcības iemesliem, par kuriem noklusē lielā prese, arī Latvijā.

Somālija vairs kā tipiska valsts neeksistē, tātad nespēj vai vienkārši nesargā savu vairāk kā 3000 km garo jūras robežu. To tad arī izmanto dažādi haļavas tīkotāji, jo “nevienam nepiederošs” īpašums tā vien ilgojas tikt savākts.

Pirmkārt, dažādu valstu zvejas kuģi uz nebēdu kāš tukšu viņu jūru. Kaut arī valsts ir sabrukusi, somālieši nekur nav pazuduši un joprojām vēlas ēst un tādēļ zvejo; un viņi nevar neredzēt iemeslu, kas iztukšo viņu zivju krājumus. Piemēram, ES valstu zvejas kuģi.

Otrkārt, neapsargāti ūdeņi ļoti vilina dažādu atkritumu izgāzējus, kas jūrā var nesodīti izmest, piemēram, radioaktīvos atkritumus. No tās pašas ES ar dažādu mafijas organizāciju starpniecību. Ir jau bijuši gadījumi, kad no jūras tiek izskalotas mucas ar atbilstošiem uzrakstiem, pēc saskarsmes ar kurām somāliešiem rodas tipiskas staru slimības pazīmes.

Tāpēc arī atbalsts pirātiem no vietējo iedzīvotāju puses. Protams, arī naudas faktors ir nozīmīgs. Tikai Rietumu prese pirātu demonizācijas procesā aizmirst par pašu grēkiem…

Ir tāda organizācija, Libertas.eu, kas cīnās par lielāku ES procesu caurspīdīgumu. Iespējams, politiskā partija. Piemēram, par to, lai dažādi līgumi un konstitūcijas tiktu pieņemti ar dalībvalstu referendumiem, nevis kaut kur “augšās”, kuras, iespējams, nemaz nav vēlētas. Un pret ES neievēlētu prezidentu, kuram būs samērā lielas pilnvaras. Vienu no petīcijām var parakstīt šeit.

Lai kāda arī nebūtu šī organizācija, varbūt kontrolēta opozīcija, taču tā ir iespēja izpaust savu viedokli lielākam cilvēku lokam. Ir jābūt aktīviem, jāstāsta par savām domām un idejām, un mūs sadzirdēs. Ja jau dažādas reliģiskas un tām pielīdzināmas organizācijas, aktīvi darbojoties, spēj izbīdīt sev vismaz daļēji labvēlīgus lēmumus vienkārši ar savu aktivitāti, tad cilvēki ar ne tik specifiskām interesēm spēj vēl vairāk. Nevajag cerēt, ka viens komentārs daudz mainīs, taču tas ir ieguldījums kopējā lietā.

Libertas.eu blogs (nedarbojas) angļu valodā ir laba vieta, kur pasmelties idejas un ziņas eiroskeptiķiem, pie kuriem arī es sevi pieskaitu Piemēram, lūk algas un tamlīdzīgi Eiroparlamenta locekļiem, kādas tie saņems kopš jūnija, pēc vēlēšanām:

* Pamatalga €7,665 mēnesī (virs €90,000 gadā, nodokļu likme īpašā, 15%)
* Dienas nauda €298, pietiek ar klātbūtni(sanāk €1,500 nedēļā)
* Izdevumi par sekretāra darbu €4,202 mēnesī (€50,202 gadā), izdevumu pamatotība nav jāpierāda.
* Apmaksāti visi ceļojumu izdevumi biznesa klasē.
* Pensiju plāns “uz zelta paplātes”, ko garantē nodokļu maksātāji vairāk kā €200 miljonu apmērā.

Libertas.eu blogs latviešu valodā (nedarbojas)

Libertas.eu blogu lappuse (nedarbojas)

Piezīme 2012. g. 4. februārī. Izskatās, ka libertas.eu ir iznīcis. Sīkāk var palasīt http://en.wikipedia.org/wiki/Libertas.eu

Kā saucas nometne, kas ir norobežota no ārpasaules, kurā nedrīkst filmēt un intervēt cilvēkus, un kurā var tikt iekšā un ārā tikai ar apsardzes atļauju, un kurā katram jānēsā plāksnīte ar identifikācijas informāciju?

Nē, tā nav koncentrācijas nometne, tā ir tikai ASV federālās valdības un/vai štata “palīdzības nometne” trūkumā nonākušajiem, bezpajumtniekiem.

Nu es sāku saprast, kāpēc jaunā ASV vēstniecība Latvijā (būvlaukums netālu no Spices) būs ar augstiem betona žogiem un dzeloņdrātīm apjozta.

“Jaunā pasaules kārtība” ir vīzija, saskaņā ar kuru pasauli vajadzētu pārvaldīt “izredzētajiem” ar visvarenu un visuresošu roku, un pasaulē nebūtu robežu, atsevišķu tautu un iespējas cīnīties ar pastāvošo kārtību, kaut kas savā būtībā stipri Orvelisks. Programmā ietilpstot arī planētas iedzīvotāju skaita samazināšana līdz “zelta miljardam”. Vai notiek kustība šīs kārtības virzienā, vēl nedaudz var šaubīties, taču ASV valdības noklausīšanās un izsekošanas iespējas un to pielietojums pasauli bīda šai virzienā. Savā dziļākajā būtībā “Jaunā pasaules kārtība” ir tas pats senais un primitīvais sapnis par absolūto varu, tikai ar to atšķirību, ka mūsdienu tehnoloģijas, gan materiālās, gan sociāli-psiholoģiskās, ir padarījušas šo sapni daudz reālāku.

Dž. H. Velss 1940. gadā sarakstīja grāmatu “The New World Order”, kurā apsprieda “pasaules valdības” ideju. Brīžiem interesantas domas, ja ņem vērā, ka šī viņa grāmata esot kalpojusi par iedvesmu vienam otram “Jaunās pasaules kārtības” politiskajam autoram.

Globālai valdībai ir vajadzīga globāla nauda, jo nauda ir viens no politiskās un impēriskās kontroles ieročiem. Ķīna izsaka priekšlikumu starptautiskajos norēķinos aizstāt ASV dolāru ar Starptautiskā valūtas fonda vienību SDR, kas pati ir balstīta uz dolāru, eiro, angļu mārciņu un jēnu. Ķīna baidās zaudēt savus dolāru iekrājumus (ap diviem triljoniem USD), tāpēc cenšas vismaz kaut kā glābt situāciju, jo sagaidāma stipra USD inflācija. ASV kā globālajai parādniecei šis Ķīnas priekšlikums arī der, jo ļauj nemaksāt vismaz daļu no saviem parādiem; un SDR izmantošana starptautiskajos norēķinos ir solis tuvāk globālai, no kādas konkrētas valsts neatkarīgai naudai. Līdz ar to valstis daļēji zaudē vadību pār saviem naudas resursiem.

Gorbačovs uzstājas ar runu, kurā paziņo, ka “amerikāņi ir gatavi savi perestroikai”. Zinot, kādas “FEMA camps” jeb koncentrācijas nometnes ir sabūvētas ASV, mēs diezgan labi varam nojaust, kas tā būs par perestroiku.

Viens no Gordona Brauna padomniekiem paziņo, ka Apvienotās Karalistes iedzīvootāju skaitu jāsamazina uz pusi, citādi visiem pie pašreizējā dzīves līmeņa resursu nepietiks. Par to, ka varētu arī mainīt dzīves stilu, laikam aizmirst piebilst. Šķiet, ka tehnoloģiju attīstība ir novedusi līdz loģiskajam noslēgumam: roboti saražo visu, ko vajag, un liekie cilvēki jāiznīcina, lai nemaisās pa kājām tiem, kas gūst peļņu. Publiku sāk “sildīt” šajā virzienā.

Džeimss Hansens no NASA paziņo, ka “klimata izmaiņu novēršanā demokrātija netrādā” un ierosina protestēt un rīkoties citādi. Re, kā tas strādā: vispirms cilvēkiem iestāsta, ka klimata pārmaiņas ir ļoti draudīgas un lietas labā kas jādara. Piemēram, jātirgo oglekļa kvotas. Tad cilvēki sāk pieprasīt aktīvāku valdības rīcību, ar vai bez demokrātijas, un beigās valdība “tautas pieprasījuma motivēta” droši vien izdos verdiktu: “Bez oglekļa kvotas Tev nebūs malku dedzināt”. Rezultātā dabūjam vēl vienu kontrolētu dzīves sfēru.

Par ĢMO un starpnacionālajām biotehnoloģiju kompānijām, starptautiskajām patentu un autortiesībām, Eiropas Savienības konstitūciju, Codex Alimentarius un tamlīdzīgi – tas viss standartizācijas un kontroles, kontroles, kontroles virzienā.

“Jaunā pasaules kārtība” tuvojas lēnām, un protams, tikai mūsu pašu, nesaprātīgo pingvīnu, labad. Kopaina vismaz par to liecina, taču varbūt es esmu vienkārši stulbs…

ASV štati saceļas pret Federālo valdību. Gandrīz, tas ir. Pagaidām virza likumdošanas iniciatīvas, lai ierobežotu Federālo valdību un iegūtu lielākas tiesības štatiem, vai izstātos no ASV.

Pastāv ļoti nopietnas bažas, ka Federālā valdība plāno fašistisku apvērsumu ar nolūku likvidēt ASV kā demokrātisku valsti, lai pēc tam ar dažādām metodēm panāktu dažādus nedemokrātiskus mērķus, tajā skaitā samazinātu iedzīvotāju skaitu. Ar Federālo Rezervju bankas palīdzību samērā mazskaitlīga cilvēku grupa ietekmē un vada pasaules ekonomiku, pašlaik tā ir izraisījusi pasaules mēroga finansu krīzi, lai savā kontrolē iegūtu atlikušos īpašumus, nopērkot par sviestmaizi. ASV ir parādos tik dziļi, ka tos atmaksāt nav iespējams. Principā, sagaidāms tas pats, kas notika ar PSRS.

Apmēram pēdējā pusgada laikā notiek ļoti pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā: cilvēki mostas jaunām idejām, jaunam skatījumam uz dzīvi. Nezinu, vai tas ir krīzes rezultāts vai arī ir sasniegta kaut kāda “kritiskā masa”, taču lietas, kas bija zināmas jau sen, vismaz gadus piecus atpakaļ, taču nevienam neinteresēja, tagad pēkšņi ir ieguvušas ievērību plašās tautas masās. Piemēram, tie paši fakti par naudas un augļošanas būtību, kas aprakstīti “Dod man visu pasauli un 5%“, bija zināmi jau sen, taču tikai tagad pēkšņi tiem pievērš uzmanību. Vēl gadu, divus atpakaļ, runājot par šādām tēmām, bija jārēķinās, ka visticamāk pēc sarunas mani uzskatīs par “cilvēku ar putniem”, taču tagad tā ir gandrīz modes lieta. Vai tiešām tikai tāpēc, ka internets ir gandrīz katrā mājā?

Vislabākais, ka cilvēki vairs neizjūt “garšu” lamājot veco kārtību, bet mēģina meklēt kaut ko jaunu, meklē citu ceļu. Un tas ir labi, jo cilvēks vienmēr atrod to, ko pietiekoši neatlaidīgi cenšas atrast. Vairs nav tik bieži dzirdamas frāzes, ka “visi ir vidējie prāti”, “mēs latvieši, jau tādi esam”, “ko arī var gribēt no ES pāķiem” un citas pašiznīcinošas runas. Cilvēki ir sākuši domāt.

Un pats galvenais: mēs esam sajutuši, ka arī kaut ko varam. Tiesa, pagaidām aprobežojāmies ar logu dauzīšanu, traktoru dzenāšanu un runām, taču tas ir labs iesākums. Katrs bērns vispirms iemācās izjaukt smilšu kūkas, un tikai pēc tam celt.

Katrs no mums var piedalīties pasaules izmainīšanā. Ja to var politiķi un viņu PR speciālisti, kas parasti nav nekādi ģēniji, tad arī katrs no mums var, par spīti miljonu budžeta neesamībai. Pasauli maina idejas, zināšanas. Var sākt ar to, ka sāc sev uzdot jautājumus, un meklēt atbildes, pēc iespējas noskaidrojot faktus. Tad pastāsti to, ko esi uzzinājis, saviem radiem, draugiem, paziņām; neesi uzmācīgs, sagaidi īsto brīdi, lai uzdotu īsto jautājumu. Nepaies ne pusgads, kad no viņiem dzirdēsi, ko pats esi stāstījis. Galvenais ir pareiza ideja, kas izplatās kā uguns pavasara zālē. Protams, pusgada laikā tie būs labi ja desmit cilvēki, taču arī tas ir daudz, jo viņi kaut ko pastāstīs tālāk citiem, un agri vai vēlu kāds sāks rīkoties saskaņā ar dzirdēto ideju.

20 padomi diktatoram, ko izteicis Gēbelss, nacistiskās Vācijas propogandas ministrs. Interesanti vēsturiskā perspektīvā: pat diktatūra ir jābalsta uz tautas mīlestību…

Avots krieviski šeit.

Divdesmit padomu diktatoram un katram, kas par tādu vēlas kļūt

1. Diktatūrai ir nepieciešamas trīs lietas: cilvēks, ideja un sekotājs, kas gatavs veltīt dzīvi cilvēkam un idejai, un arī atdot par tiem savu dzīvību, ja nepieciešams. Bez cilvēka diktatūra irbezcerīga; ja trūkst idejas – tā nav iespējams; ja nav sekotāja, tad tāda diktatūra ir vienkārši neizdevies joks.

2. Vajadzības gadījumā, diktatūra var rīkoties pretēji parlamenta gribai, taču tā nekad nedrīkst rīkoties pretēji tautas gribai.

3. Sēdēt uz durkļiem nav pārāk ērti.

4. Diktatora sākotnējais uzdevums – padarīt populāru to, ko viņš vēlas, padarot tautas gribu par savējo. Tikai šādā gadījumā tautas masas viņu atbalstīs un viņam pievienosies.

5. Diktatora augstākais uzdevums ir sociālais taisnīgums. Ja cilvēki sajutīs, ka diktators pārstāv mazskaitlīgo bagāto buržuāziju, ar kuru viņiem nav nekā kopīga, tad diktatorā uzskatīs par visļaunāko ienaidnieku un ātri gāzīs.

6. Dikatūras varēs glābt tautu tajā gadījumā, ja zinās labākus valdīšanas veidus par iepriekšējiem, ar kuriem cīnās, un ja viņu vara tik stingri balstīsies tautā, ka tās būs atkarīgas nevis no ieroču spēka, bet no saviem sekotājiem.

7. Dikatoram nav jāseko vairākuma gribai. Tomēr tam jāspēj izmantot tautas gribu.

8. Vadīt partijas un masas ir tas pats, kas vadīt tautu. Tas, kurš noved postā partiju, novedīs tautu bezdibeņa malā. Politiskā māksla nebūt nav viltus ceļāuz citu rēķina iegūt ministra amatu.

9. Diktatūrām jāprot izdzīvot ar savu pašu gara spēku. Nav pieļaujams, ja labās idejas nāk no oponentiem, bet tās, kas nenāk no oponentiem, ir sliktas.

10. Nevajag kaunēties no oratora spējām. Par tām jākaunas tikai tad, kad darbi neseko vārdiem. Skaisti runāt ir labi. Drosmīgi rīkoties vēl labāk. Tipiskais reakcionārs, kā likums, neprot ne runāt, ne rīkoties. Viņam kaut kādā veidā ir izdevies nokļūt pie varas, taču viņam nav ne jausmas, ko ar to iesākt.

11. Nekas nav tik pretējs diktatora domāšanas veidam, kā buržuāziskā objektīvisma jēdziens. Diktatūra jau pēc savas būtības ir subjektīva. Tā obligāti nostājas kādā pusē. Ja tā cīnās par balto, tad obligāti jānostājas pret melno. Ja tā nenotiek, rodas briesmas, ka cilvēki sāks apšaubīt tās godīgumu attiecībā uz balto.

12. Dikatūra atklāti pauž, kas tā ir un ko tā vēlas. Nekas tai nav tik svešs, kā slēpšanās aiz ārējas izkārtnes. Tai ir drosme ne tikai rīkoties, bet arī izteikt paziņojumus.

13. Diktatūras, kas slēpjas aiz likuma, lai piešķirtu sev likumības ilūziju, ilgi neizvilks, pat ja arī viņu rīcība pauž pretējo. Tās iet bojā savas nekompetences dēļ, atstājot aiz sevis haosu un apjukumu.

14. Tikai tie, kuriem trūkst drosmes iestāties partijā, lielās, ka ir pārāki par partiju. Kad grūst pasaules, kad tiek satricināti pamati, kad revolūcionārā degsme pārņem veselas tautas un valstis, ir jāstājas partijā, ir jābūt par vai pret. Tas, kas apstājas pusceļā, kļūs par upuri paša neizlēmībai, jo viņu saplosīs pretrunas.

15. Varbūt tas skan smieklīgi, taču tā tas ir: dikatora būtība nedrīkst būt atkarīga no viņa vārda. Var valdīt, pat ja esi Ivanovs vai Petrovs. Taču par tiesībām saņemt titulu ir jācīnās. To nevar iegūt ar viltu.

16. Īsts diktators ir atkarīgs tikai no sevis, kamēr tā neīstais līdzinieks slēpjas aiz noteikumiem un juridiskiem paragrāfiem, lai attaisnotu savu rīcību.

17. Viss ģeniālais ir vienkāršs, un viss vienkāršais ir ģeniāls. Sīkiem ļautiņiem patīk slēpt savu niecību aiz sarežģītām lietām.

18. Armijas eksistē tādēļ, lai aizsargātu valsti no ārējiem draudiem, un nevis tāpēc, lai apspiestu tautu uzurpatoru saujiņas interesēs. Dikatūra, kas nespēj aizsargāties ar savu atbalstītāju palīdzību, ir pelnījusi gāšanu.

19. Primo de Rivera [Spānijas diktators, kas zaudēja varu 1930.g.] krita tādēļ, ka viņa vara balstījās uz ieročiem, taču tautā viņš bija iekarojis bija tikai naidu un nicinājumu.

20. Musolīni vekums ir neizkustināms, jo viņš ir savas tautas elks. Viņš Itālijai ir atgriezis to, kas vienmēr ir bijis pats labākais un drošākais valsts pamats – uzticēšanos.