Egleskoka emuārs

Interesanta intervija ar Godmani publicēta NRA, par pašreizējo krīzi un valdības rīcības motivāciju. Centrālās tēzes:

1. 2008. g. 21. oktobrī notika sēde, kurā Eiropas Padome pieņēma lēmumu, kas uzlika par pienākumu visām ES valstu valdībām nepieļaut nevienas sistēmas bankas bankrotu.  Tas viss tika nodrošināts ar vairāk nekā 200 miljardiem naudas, kas tika guldīta iekšā šajās bankās.

Kāpēc EP negribēja pieļaut nevienas bankas bankrotu? Arī banka ir uzņēmums, kam ir jābnkrotē, ja tas nespēj darboties. Acīmredzot bankām ir pārāk liels spēks, un tās ir panākušas, ka ir ārpus likuma.

2. Eiropas un arī pasaules lielākā daļā krīzes pārvarēšana notiek uz nenormālas valsts parādu palielināšanas rēķina. Mēs esam pilnīgi citā nometnē. Viņiem sociālpolitiski samazinājumi ir neiespējami. Visi runā par krīzi, bet turpina likt valsts sektorā algu klāt. Viņi vairo parādu un cer, ka ekonomika pati atdzīvosies, ka varēs naudu atdot.

Citiem vārdiem, cenšas izvairīties no deflācijas ar inflācijas palīdzību. Pensijas viņi nost ņemt nevar atļauties, momentā būs nemieri, taču mums to netieši liek darīt.

3. Uz mums skatās kā uz eksperimentālu laboratoriju. Kāpēc ar mums tik ilgi runā un darbojas? Vienkārši nevar saprast, vai šāds eksperiments iet cauri vai neiet.

Kaut ko līdzīgu esmu dzirdējis no The Wall Street Journal. Mēs esam pietiekoši sīki un maznozīmīgi, lai ar mums varētu eksperimentēt. Vai kāds vēl šaubās par ES nodomiem, draudzīgumu un to, ka mūs grūtā brīdī nepārdos?

4. SVF saka: jums jāsamazina algas, lai jūs varētu celt produktivitāti. Mēs sakām – mēs jau mazinām. Viņi saka – valsts sektorā jā, bet privātie? Mēs sakām – mēs nevaram viņiem uzdot samazināt algas.

Kāpēc jāmazina algas privātajā sektorā? Jo tas parauj līdzi visu pārējo ekomoniku, viss kļūst lēts un bankrotējošs, viss kļūst par vieglu laupījumu ārvalstu investoriem.

5. Valdībai nav iespēju nepiekrist kopumā, jo neviens cits mums naudu tā vienkārši neaizdos. Ja neredzēs, ka mēs to varam atdot. Bet, ja mums pārstās aizdot, te viss sagāzīsies.

Tātad mēs neesam finansiāli patstāvīgi, ja jau dzīvojam no viena parāda līdz otram. Nākotnē tas nozīmē vēl sliktāku situāciju, jo pārādu procenti izrauj resursus no mūsu ekonomikas.

6. SVF un EK uzskata, ka jūnija grozījumi ir bijuši tikpat sasteigti, mehāniski un lineāri kā decembra grozījumi. Tas nozīmē, ka tur apakšā nav ne strukturālu, ne finansiāli pamatotu reformu.

Tulkojums: SVF un EK nav sagaidījuši sev vēlamās strukturālās reformas, kas ļautu novājināt valsti tiktāl, lai varētu aizstāt vietējos parazītus ar viņējiem, privatizējot valsts dabiskos monopoluzņēmumus un pamatresursus. Valsts struktūras vēl eksistē.

7. Jebkuras sistēmas izmaiņas ir saistītas ar nenormālu pretestību no sistēmas uzturētājiem. Mēs pagaidām nespējam to pārvarēt.

Tas tā ir vienmēr bijis jebkurā birokrātijā. Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc jau reiz radīta sistēma nespēj sevi reformēt no iekšpuses, un pārmaiņas iespējamas tikai tai sagrūstot.

Maikls Hudsons raksta par Islandes krīzi un Lielbritānijas un IMF lomu šajos notikumos. Novērojamas dažas nelāgas līdzības ar Latviju.

Islandē visi kredīti nu ir indeksēti pēc pamatsummas saskaņā ar Islandes kronas kursu pret svarīgākajām ārvalstu valūtām. Tas nozīmē, ja kronas kurss krītas par, piemēram, 10%, tad kredīta pamatsumma, kas ekvivalenta 10 000 USD, tiek palielināta par 10%, tātad līdz 11 000 USD. Apstākļos, kad ražošana un cilvēku ienākumi samazinās, šāda politika nozīmē lēnu un rūpīgu asins nolaišanu naudas veidā. Kad cilvēku un biznesa uzkrājumi būs izsīkuši, mājas un uzņēmumus par lētu naudu uzpirks ārzemju investori. Lieka nauda pašlaik ir tikai tiem, kuri saņēma valdības naudu sava “kritiski svarīgā biznesa” glābšanai – pirmkārt jau lielās bankas, kuras valdība tā vai citādi pabalstīja ar nodokļu maksātāju naudu.

SVF savu naudu kredītiem saņem galvenokārt no tā sauktajām “donorvalstīm”, kas ir vadošās un bagātākās Rietumu valstis. Šīs pašas valstis ir tās, kuras aizdeva naudu ekonomikām, kuras tagad ir krīzes situācijā: Skandināvija – Baltijai, Austrija – Ungārijai.

SVF motivācija ir vienkārša: aizdodot naudu parādnieku valstīm, šī nauda atgriežas donorvalstu ekonomikā, glābjot bankas, kuras citādi nespētu atgūt aizdevumus un bankrotētu, un vienlaikus iegrūžot parādniekus vēl lielākos parādos, jo SVF naudu nevienam tāpat vien nedod, tas ir aizdevums. Šī shēma ir jau sen atstrādāta Dienvidamerikā. Piedevām, veicot SVF pieprasītās strukturālās reformas, notiek dažādu valsts objektu privatizācija, un tie galu galā nonāk starptautiskā kapitāla īpašumā, un finālā situācija ir sekojoša: iedzīvotāji strādā, maksā savus kredītus, maksā darba devēja kredītus, ja tas vēl ir vietējais, vai kalpo ārvalstu uzņēmumiem, kuru peļņa tiek repatriēta, un maksā par infrastruktūras izmantošanu arī tiem pašiem starptautiskajiem investoriem. Valsts un iedzīvotāji nonāk bezgalīgā parādu verdzībā, jo ekonomika, kurai nav līdzekļu sevis attīstīšanai, ir nolemta nīkuļošanai.

Kas tagad īsti sanāk? Ja lats tiek devalvēts, šis fakts grauj uzticību arī pārējo Baltijas valstu valūtām, un pie reizes visu Austrumeiropas valstu ekonomikām, no kurām daudzas ir eiro zonā. Savukārt tas destabilizē eiro. Jāatgādina, ka Zviedrija joprojām nav eiro zonā, tā joprojām turas pie savas kronas, līdz ar to eiro problēmas to skar mazāk. Krīze Baltijā ir izraisījusi Zviedru kronas krišanos par apmēram 10%. Aizdevumi Baltijā ir eiro, kas attiecībā pret kronu ir pieaudzis vērtībā. Ja Latvijas lats tiek devalvēts, vismaz sākotnēji krītas Zviedrijas banku ienākumi no kredītiem, līdz pirmajai kredītprocentu indeksācijai. Ja devalvācija nenotiek, kredīprocentu maksājumi tiek kavēti, kas arī nav labi. Abos gadījumos, tuvākajā laikā jaunu kredītu izsniegšana nav ieteicama sakarā ar nestabilo situāciju un sliktajām ekonomikas attīstības prognozēm, tādēļ Skandināvijas bankas cenšas evakuēt kapitālu no Baltijas. Vārdos tās sola turpināt uzņēmēju kreditēšanu, taču praksē, cik esmu runājis ar cilvēkiem, pat sekmīgiem uzņēmumiem tiek pārtrauktas kredītlīnijas, dodot priekšroku ātrai naudai, ko var iegūt no uzņēmuma ātras izpārdošanas. SVF kredīts šajos apstākļos Latvijai neko nemaina, taču dod iespēju atkal atmaksāt daļu kredītu no apgrozībā nonākušās naudas, galu galā kredīprocentu veidā nonākot bankās, tajā skaitā Skandināvijas.

SVF turpina uzspiest strukturālās reformas, kas praksē nozīmē radikālu valsts lomas samazināšanu ekonomikā un atbilstoši, starptautiskā kapitāla ietekmes palielināšanos. Devalvēt vai nedevalvēt latu – šķiet, tam vairs nav nozīmes, jo abos gadījumos sekas ir mūsu valsts ekonomikas pagrimums. Mēs atkal esam zaudējuši ekonomiskajā karā, tāpat kā 90-os gados.

Ko varētu darīt? Daudzas valstis šādos apstākļos izvēlas devalvēt savu naudu, un maksāt kredītus uz inflācijas rēķina, kad valsts vienkārši drukā naudu savām un kredītu nomaksas vajadzībām. Inflācija nozīmē, ka visi strādā, lai būtu vismaz kaut kāda iztikšana, un naudu tērē ātri. Turpretī, deflācijas apstākļos, kādi ir tagad, strādāt vispār nav jēgas, jo neviens nevēlas naudu tērēt, darbaspēka izmaksas un vispārējā dzīves dārdzība aug, nekas nenotiek un ekonomika apstājas, valstij nav naudas un tā ir spiesta izpārdot savu infrastruktūru. Izskatās, ka SVF ir pilnīgi vienalga, būs deflācija vai inflācija, jo galvenais ir “strukturālās reformas” – valsts atvēršana ārzemju uzpircējiem.

Vienīgā izeja ir ieviest finansu sistēmu, kurā nauda ir pakalpojums, kas pieejams visiem. Pašlaik tā ir visvairāk pieejama tiem, kuriem tās ir daudz: citādi neeksistētu kredīti ar procentiem. Kā tieši šāda sistēma darbotos, tas jau ir cits, ļoti plašs jautājums. Var tikai paredzēt, ka pašreizējā sistēma mainīta netiks, pārāk daudz ietekmīgu ļaužu no tās barojas, un pārāk daudz ierindas cilvēku nav ne jausmas, ka varētu darīt arī citādi.

Vēl par šo tēmu:

Latvija 2: 1990.gada 4.maijs – 2009.gada 6.jūnijs
…galvenais, lai SVF un zviedri priecīgi…

Dmitrijs Orlovs ir viens no interesantākajiem un sakarīgākajiem autoriem, kas raksta par mūsdienu finansu krīzi un tuvāko nākotni. Šoreiz labs, diezgan pagarš rakstiņš “Definancialization, Deglobalization, Relocation” viņa paša blogā, ar dažiem slaidiņiem.

Finansu krīze attīstas pilnā sparā, un tā ir sekas naftas ieguves ierobežojumiem, jo vieglāk iegūstamā nafta ir izmantota un turpmāk tās ieguvei vajadzēs arvien vairāk resursu. Naftas ieguves lietderības robeža ir 25% no iekšzemes kopprodukta – ja tās ieguvei ir jāpatērē vairāk, tas vairs neatmaksājas.

Pašreizējā sabiedrība centīsies nemainīties, izvairīties no izmaiņām par katru cenu, tādēļ atlikušie resursi tiks izniekoti bezjēdzīgos mēģinājumos “atdzīvināt ekonomiku”. Taču ekonomika nav atdzīvināma, jo tā darbojas ar naftu, kuras vairs nav. Krīze ir sākusies, un tā nebeigsies nekad: tehnoloģiju uzturēšana prasa naftas resursus tiešā veidā (remonti, daļu izgatavošana) un netiešā (strādnieku barošana, izglītošana – kas mācās, tas nestrādā, taču ēst grib). Ja sabiedrība vēlētos mainīties, vislielākie zaudētāji būs tie, kas sistēmas ietvaros dzīvo vislabāk, kas to vada – lielie biznesmeņi un valdības aparāts. Tāpēc arī centieņi neko nemainīt turpināsies līdz pēdējam brīdim, ko arī varam novērot, ja vērojam Latvijā notiekošo.

Tāpēc sistēma sabruks neatkarīgi no politiķu centieniem. Agri vai vēlu, “civilizētajai” sabiedrībai būs jāpāriet uz ilgtspējīgu dzīvesveidu, kas nesagrauj vidi, kurā dzīvojam. Nav jēgas turpināt ieguldīt spēkus esošā dzīvesveida turpināšanai, jo tas nozīmē skriet arvien pieaugošā ātrumā pēc arvien sarūkoša burkāna. Jēdzīgākais, ko var darīt, ir ieguldīt savās zināšanās un prasmēs, lai varētu iztikt bez “augstajām tehnoloģijām”, iepirkt zemi, kur varētu dzīvot viens vai ar bērniem, un meklēt līdzīgi domājošu cilvēku kompāniju, jo grupas atbalsts krīzes situācijās ir ļoti svarīgs.

Nākotne ir barteram, jo nauda ir abstrakcija, ar ko ir viegli manipulēt. Vai tiešām, to vēl redzēsim.

Pašlaik tehnoloģiskā civilizācija ir iznīdējusi savvaļas cilvēkus, kuru prasmes būs ļoti noderīgas. Kartupeļi un kukurūza nelietīgi izmanto cilvēkus, lai vairotos uz mūsu rēķina

Pašreizējais stāvoklis

Barters

Krīze ir, kad naudas daudzums apritē nenodrošina pietiekošas iespējas veikt maksājumus. Cēloņi tai ir vairāki, taču galvenais cēlonis – visa nauda apritē ienāk kā kredīti no bankām un atgriežas atpakaļ kā pamatsummas maksājumi plus procenti. Šāda aprite ilgstoši ir iespējama tikai augošas ekonomikas apstākļos, kad ir iespējams aizņemties naudu uz paredzamās peļņas rēķina, lai atdotu tekošos parādus. Ja izaugsme nav paredzama, jauni kredīti tiek izsniegti mazāk vai nemaz, taču parādi joprojām jāatdod; veidojas situācija, kāda tā ir pašlaik, kad nauda kļūst arvien dārgāka un visi cenšas to neizdot, un darbu var turpināt tikai īpaši pelnoši uzņēmumi.
Apstākļos, kad par kredītiem atdodamās naudas daudzums vienmēr pārsniedz apritē esošās naudas daudzumu, rodas nevajadzīgi spēcīga konkurence, un sabiedrībā veidojas atbilstoši uzvedības modeļi.
Nauda, ja neskaita inflāciju, savu vērtību ar laiku nezaudē; tas ir pilnīgi pretēji dabā esošajam, kad vairums preču un materiālo vērtību ātrāk vai lēnāk noveco. Izņēmums ir zelts un citas līdzīgas preces. Līdz ar to, ir motivācija visu, kam vien ir kāda vērtība, pārvērst zeltā vai naudā, jo tā var lēti izvairīties no neizmantotas vērtības pakāpeniskas zaudēšanas.
Tieši šī naudas īpašība, spēja saglabāt vērtību laikā, ir pamatā augļošanas parādībai. Ir taču daudz izdevīgāk aizdot naudu uz procentiem, un saņemt peļņu procentu veidā tikai tāpēc, ka esi aizdotās naudas īpašnieks! Rodas situācija, ka “nauda vairo naudu”, veidojas parazītisms un maksāšanas līdzekļu koncentrācija, kas paralizē ekonomiku, jo netiek veikti daudzi darījumi, kuriem pietrūkst naudas. Ja nauda nelietojot zaudētu savu vērtību, būtu motivācija materiālās vērtības krāt pašatjaunojošu resursu veidā: tikai tiem, piemēram mežam, vērtība ar laiku pieaug. Pašlaik, ja peļņa no meža nociršanas un naudas aizdošanas uz procentiem pārsniedz sagaidāmo peļņu no meža pieauguma tādā pašā periodā, ir ekonomiska motivācija to nocirst jau šodien.
Naudas galvenā funkcija ir padarīt iespējamu ērtu preču un pakalpojumu apmaiņu. Salīdzinot ar šo, vērtības saglabāšanas funkcija ir otršķirīga.

Tātad:
1. Nauda jālaiž apritē, neizmantojot kreditēšanu, un tas jādara apmaiņā pret reāliem pakalpojumiem, lai sabalansētu naudas un preču/kapitāla līdzsvaru.
2. Naudai ir jāzaudē vērtība, ja turētājs to neizmanto, pietiek ar 2% katras 30 dienas. Tas motivē naudu aprozīt un aizdot bez procentiem, jo tikai tā var saglabāt tās vērtību. Vienlaikus, ir arī motivācija naudas vietā uzkrāt kapitālu, kas dod ienākumus vai ar laiku palielina savu vērtību.
3. Jāatsakās no piedalīšanās starptautiskajā finanšu sistēmā, kura darbojas ar kredītu naudu, vai arī jāpiedalās tajā ierobežoti, cik tas ir vajadzīgs ārējai tirdzniecībai.

Krīzes ietvaros sekos jauns trieciens, kura cēlonis ir Austrumeiropai aizdotā nauda, un aizdevēji pārsvarā atrodas Rietumeiropā. Redzot, ka lietas iet uz slikto pusi, aizdevēji cenšas mazināt zaudējumus un savāc savu kapitālu no tirgiem, priekšlaikus atprasot kredītus un neaizdodot jaunus, vai manāmi paceļot procentus esošajiem aizdevumiem. Naudas kļūst arvien mazāk, rodas deflācija, un viss apstājas: nav maksāšanas līdzekļu.

Eastern Europe is about to Blow

Could The Eastern Bloc Bring Down Europe?

Ko mēs varam darīt? Acīmredzot, ja nauda no mūsu tirgus aizplūst, neatliek nekas cits, kā drukāt savu. Ja to nedarīs valdība, pilsoņi paši noorganizēs bartera sistēmu vai kaut ko līdzīgu. Jā, ar ārzemēm tirgoties nevarēsim, taču vismaz valsts iekšienē notiks kaut kāda kustība, nodrošinot pārtiku un citas primārās vajadzības. Alternatīva ir pilnīgs haoss un sociāls sabrukums, kad vispār nekā nav. ASV jau vairākus mēnešus pilsoņi aktīvi iepērk munīciju un ieročus, gatavojoties visļaunākajam.

Pa tam lāgam, pirmdien Āzijā radies mistisks liels pieprasījums pēc ASV dolāriem. Ir aizdomas par kārtējo vērienīgo mahināciju.

Izskatās, ka globalizācija tomēr iebremzē, vismaz daži tās aspekti. Un vāks ir ne tikai mums.

Starptautiskais preču pārvadājumu apjoms ir samazinājies pirmo reizi kopš 1940. gada, un pārvadātājkompānijas no Āzijas uz Eiropu ir gatavas pārvadāt kravas praktiski par velti, lai tikai saglabātu sevi.

GlobalEurope Anticipation Bulletin prognozē, ka martā atkal kļūs stipri, stipri sūdīgāk nekā pašlaik, un krīze ievilksies vismaz līdz 2010. gadam, un ļoti ticams, ka līdz 2018. Iespējams arī pamatīgs karš.

ASV militāristi brīdina, ka Meksika kā valsts var vienkārši sabrukt un pārtraukt eksistēt, jo kontroli pārņem narkotiku karteļi.

Pa tam lāgam Izraēlas armija ir sašāvusi ANO galveno mītni Gazas sektorā. Ban Ki-mūns sašutis, taču neko nevar darīt.

Ko mēs no tā varam secināt? Jāgatavojas sliktākajam. Iesaku iepirkt dārzeņu sēklas un atrast kādu kultivējamu zemes pleķīti, var gadīties, ka rudenī būs bads.

Izskatās, ka nekas nenotiek tā, kā paredzēts. Nassim Nicholas Taleb uzskata, ka to jau sen varēja sagaidīt, un īsti neparedzamie notikumi vēl tikai priekšā. Iesaku palasīt šī cilvēka domas, kaut kas samērā oriģināls. Paldies piesūtītājai

Lasiet un izmantojiet internetu, kamēr varat. Nebūšu pārsteigts, ja pēc pusgada kuram katram tas vairs nebūs iespējams.

Palasījos viena 20.gs sākumā dzīvojuša cilvēka pārdomas par naudu un ekonomiku. Brīnums, kāpēc par tām līdz šim nekur nav dzirdēts. Paldies internetam

Tātad, viņu sauca Silvio Gesell (latviski – Silvio Džēzels?), kuram bija veiksmīgs bizness Argentīnā, taču kārtējā krīze viņu izputināja un viņš iegrima pārdomās par naudas un ekonomikas dabu. Rezultātā radās grāmata “The Natural Economic Order”, kuru mūsdienās var iekačāt adresēs http://www.appropriate-economics.org/ebooks/neo/gesell.htm un http://www.utopie.it/pubblicazioni/gesell.htm.

Kopš seniem laikiem cilvēces lāsts ir bijusi augļošana, ko nosodīja visas ticības, kristietību ieskaitot, līdz 18. gadsimtam, kad Katoļu baznīcas īpašumos galveno pārsvaru ieguva finansu līdzekļi, nevis zemes kā līdz tam. Augļošana veido parazītu slāni, kas citu cilvēku darba augļus iegūst tāpēc, ka viņu īpašumā ir apmaiņas līdzeklis, kas vajadzīgs visiem; tādējādi, vieni maksā par naudas izmantošanu, kamēr tie, kuriem tās ir daudz, no tās pašas naudas izmantošanas iegūst. Ja atceramies vēl procentu procentus, tad aina kļūst pavisam atbaidoša.

Dabā ir iekārtots tā: visam ir savs sākums un gals, tajā skaitā visiem cilvēka darba augļiem: graudi pēc laika vairs nedīgst, maize sapelē un mājlopi slimo un noveco. Vienīgais izņēmums ir zelts, kas, reiz savākts, eksistē nesalīdzināmi ilgāk par citām precēm. Tieši tāpēc tas kļūst par “vērtības glabātāju”. Un tieši šī iemesla dēļ kļūst iespējama augļošana: kāpēc gan lai kāds, kuram zelts ir, to aizdotu citam, riskējot ar neatdošanu dažādu iemeslu dēļ?

Mūsdienās, kad cilvēki pārsvarā izmanto papīra naudu, šī situācija joprojām saglabājas, par spīti inflācijai: nauda joprojām tiek uzskatīta par preci, lai arī tai ir jābūt tikai informācijai, kas atvieglo apmaiņas procesu. Papīra nauda ir lielisks izgudrojums, taču tai ir ļoti bīstams trūkums: tās emitētājs, vienmēr izjūt kārdinājumu sadrukāt to savām vajadzībām. Vai tā ir ASV valdība, kas naudu aizņemas no Federālajām Rezervēm, vai ķīniešu monarhs, kas mazvērtīgam papīram uzspiež savu zīmogu, princips saglabājas: pirmais, kas jaunizveidoto naudu dabū izmantot, ir uzvarētājs inflācijas spēlītē, tāpēc viņa apetīte aug ēdot, kamēr kāds neliek piebremzēt vai arī sistēma sabrūk hiperinflācijā, jo pārējiem dalībniekiem zūd ticība tās taisnīgumam.

Silvio radās loģiska ideja: naudai ir jānoveco tāpat kā vairumam preču, piemēram, par 1% mēnesī. Zaudē tas, kurš naudu ilgi tur pie sevis, vinnē tas, kurš ražo vērtības vai pakalpojumus un savu naudu savlaicīgi tērē. Uz šāda principa divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, krīzes laikā, darbojās daudzas lokālās valūtas ASV un Eiropā, manāmi paceļot dzīves līmeni. Arī tagad šādi gadījumi ir sastopami, it īpaši Vācijā, ar nolūku atbalstīt vietējo ražotāju. Sīkāk par vienu no piemēriem šeit: http://en.wikipedia.org/wiki/Chiemgauer, http://www.chiemgauer.info

Galu galā, naudas galvenā īpašība ir informatīvā: cik labumu cilvēki savstarpēji apmainījuši. Nauda dod iespēju salīdzināt āžus ar naglām, un ārsta pakalpojumus ar bumbieriem

Protams, ka visu grāmatu šādi pārstāstīt nevar, taču iesaku izlasīt visiem, kas meklē atbildes risinājumiem pašreizējai ekonomiskajai situācijai un vēlas padomāt par ekonomisko brīvību.

Atļaušos apgalvot, ka atšķirība ir visai maza. Rietumu “demokrātijās” politiķi pieder tiem, kam ir ekonomiskā vara, tātad dažādām lielām firmām un to apvienībām. Citādi vienkārši nav iespējams savākt naudu politiskās reklāmas kampaņai (Repše – mazas valsts un harizmātiskas personības radīts izņēmums); un politiskā reklāma ir vajadzīga, jo vairumam ļaužu ir samērā vienalga, kas vinnēs, jo politiskās platformas atšķirību praktiski nav. Pareizāk sakot, atšķirība ir tikai viena: kurām korporācijām tiks valsts nauda, šādā vai tādā veidā.

Vidējais cilvēks par politiķiem spriež pēc sevis, tādēļ tautas acīs tie ir labāki nekā realitātē, jo vidējais cilvēks, lai arī ielaižas sīkās blēdībās, tomēr pat nesapņo par tāda mēroga afērām un noziegumiem, kurus paveic politiķi, savu sponsoru ekonomisko interešu skubināti.

Vienīgā daudzmaz patiesā bauma, koe smu dzirdējis par šiem abiem, ir tāda: Makkeins pārstāv neokonservatīvos, pie kuriem pieder arī Bušs; neokonservatīvie ir tā saucamie “psihopāti”, kas dod priekšroku militārām un citām spēka metodēm ASV dominances sasniegšanai; Obama savukārt pārstāv Klintoniem tuvos “Jaunās pasaules kārtības” bīdītājus, kuru mērķis arī ir saglabāt ASV dominējošo stāvokli pasaulē, tikai ar maigākām, taču ne mazāk iedarbīgām metodēm, kādas tika lietotas Klintona laikā.

Neko būtisku šīs vēlēšanas nenesīs, ja nu vienīgi vēl biezākus gumijas cimdus, kas lien vēl dziļāk visās ķermeņa atverēs, kad šķērsojat ASV robežu, ja uzvarēs Makkeins

Uzskrēju vienam rakstiņam par Lielbritāniju un Islandi: izskatās, ka Lielbritānija ir izmantojusi savus pretterorisma likumus, lai pārtrauktu norēķinus starp abu valstu bankām, tādējādi jūtami pasliktinot jau tā bēdīgo Islandes stāvokli. Uzskatāms piemērs, no kādiem draugiem jāuzmanās vairāk kā no ienaidniekiem :/ Daži ir vienlīdzīgāki par pārējiem “jaunajā pasaules kārtībā”.

Šī būtu laba reize, kad Latvija varētu atcerēties, kas pirmais atzina mūsu neatkarību. Varbūt braukt uz Islandi ar dolāru koferīti?

Avots: http://www.nytimes.com/2008/11/02/world/europe/02iceland.html?pagewanted=2&_r=2&ref=business

Jūras kravu pārvadājumi esot kritušies uz pusi, salīdzinot ar šo pašu laiku pērn; esot bankrotējušas puse no Ķīnas rotaļlietu fabrikām. Izskatās, ka mēs tiecamies uz dziļu, dziļu ekonomisko dibenu, un šoreiz pasaules mērogā.

Pie mums jau sāk atlaist cilvēkus, un jūtu, ka drīz arī mani. Jāsāk nemklēt, ar ko varu būt citiem noderīgs pa taisno, bez visādiem tur nodokļiem un citām blēņām, kuru īstais nolūks ir uzturēt parazītus. Ja kādam vajag uzprogrammēt kādu datu bāzīti vai iztulkot kādu tekstu no angļu valodas, rakstiet. Izskatīšu arī bartera piedāvājumus

Taču dzīve turpinās, un dzīvot var arī bez naudas. Galu galā, nauda ir tikai uzskaites sistēma. Un tādu var izveidot un iedarbināt arī bez centrālās bankas palīdzības. Galvenais, lai tie, kas šo uzskaites sistēmu lieto, tai tic. Manas ģimenes lokālā valūta, kā smejies )

Un pa tam lāgam, jāmācās audzēt visu ko ēdamu, līdz pavasarim vēl daudz var iemācīties.