Egleskoka emuārs

Vakardien noklausījos ziņas, ka visa valdība intensīvi spriež līdz vēlam vakaram, piedaloties Zatleram un Rimšēvičam. Nelāgas nojautas un nelielu baiļu par saviem niecīgajiem ietaupījumiem vadīts, samainīju savus divus simtus latu ērikos. Ej nu sazini, ko šamējie atkal izdomās.

Šorīt izrādās, ka izdomājuši, kā samazināt izdevumus, nu jau uz pensionāru rēķina. Taču gan jau arī devalvācija būs, ne jau velti par to runā ārzemju presē visādi čiekurgalvas. Tālāk jau ir jārunā līdzībās.

Nu jau ir pavisam skaidrs: mūsu valstij valdības vairs nav, ir tikai peramais zēns, kurš bailīgi pakļaujas dažu aizjūras onkuļu visai perversajām iegribām. Tāpēc akmeņu mešana nelīdzēs, te ir jāizdomā kaut kas viltīgāks, piemēram, venērisku slimību pielaišana onkuļiem vai klofelīna tabletīte viņu drinkos.

Citiem vārdiem, laikam valdībā daži joprojām dzīvo 90-gadu sākuma ilūzijās, ka “demokrātiskie rietumi, kur viss ir kā pie cilvēkiem un pareizi”, mums cenšas no tiesas palīdzēt. Gribēdami izdabāt Rietumiem, kas solīja mūs glābt no Austrumu lāča dzīvnieciskā tvēriena, mēs labprātīgi ļāvāmies sevi piesiet pie gultas un pieklājīgi izdrāzt, un nu Rietumu onkulis ir “netīšām aizmirsis” mūs atsiet, tāpēc nu esam pakļauti visu iespējamo salašņu vēlmēm izmantot izdevību.

Jeb, kā šorīt teica Karnīte, “tas ir normāli, ka mūs cenšas izmantot savtīgos nolūkos, jo starptautiskā vide ir ļoti konkurējoša”. Žēl, ka mēs to līdz galam nesaprotam.

Ir pienācis pēdējais laiks ierakstīt konstitūcijā sekojošu punktu: piedalīšanās netaisnīgu likumu pieņemšanā ir sodāma krimināli ar mūža ieslodzījumu. Un taisnīgs ir nevis tas, kas pauž vairākuma gribu, bet tas, kas no citiem prasa tieši to pašu, ko no sevis, kas juridiskās un kolektīvās personas nestāda augstāk par fiziskajām.