Egleskoka emuārs

Pirms daudziem gadiem viens mans vectēvs devās karot pret PSRS armiju, brīvprātīgi iestājoties vācu armijā. Viens gads ar komunistu represijām bija pietiekošs, lai saprastu, kas īsti ir Padomju režīms. Diemžēl viņam nebija ne jausmas par to, kas ir vācu fašisms. Viņa kļūda bija tipiskā: pieņēmums, ka ienaidnieka ienaidnieks ir draugs. Par šo kļūdu viņš samaksāja ar kara šausmu gadiem, un izsūtījumu Sibīrijā pēc kara. Tomēr viņam paveicās izdzīvot bez nopietniem ievainojumiem. Nekādus dižos stāstus par karu nedzirdējām, ja nu vienīgi par to, kā kara beigās rudenī Kurzemē dezertējis un devies turpat uz mājām. Taču vienu citātu gan atceros: “Komunisti bija maitas, taču vācieši nebija labāki. Cilvēkus šāva kā vieni, tā otri…”

Stāsts par otru vectēvu ir nedaudz savādāks. Viņa brālis mira izsūtījumā, kur nonāca uzreiz pēc komunistu ienākšanas, jo strādāja valdības apsardzē. Tāpēc šim vectēvam nebija nekādu ilūziju ne par komunistiem, ne arī par fašistiem. Viņš vienkārši gribēja dzīvot normālu dzīvi, bez karošanas svešu varu labā. Būdams sabiedrisks cilvēks ar labām saskarsmes prasmēm, vācu okupācijas laikā iekārstojās par šoferi, nodrošinot iztiku un relatīvu drošību ģimenei. Pēc kara bija labi ieredzēts garāžu vadītājs kolhozā. Droši vien viņš zināja, ka ienaidnieka ienaidnieks vēl nav draugs.

Ir pagājuši 20 gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Visā visumā, mēs neesam sasnieguši cerēto labklājības un brīvības līmeni. Pirms 70 gadiem mēs bijām iejaukti lielvaru spēlēs, kuru militārais pārspēks neatkarīgajai Latvijai neatstāja praktiski nekādu cerību. Pašlaik arī mēs esam iejaukti šais spēlītēs, taču dūru cīņu vietā nu notiek finansiāls pokers, kur cits citu cenšas apspēlēt rūdīti spēlmaņi. Savā ziņā, mūsu situācija ir nedaudz labāka, jo tieša fiziska iznīcība mums nedraud. Tomēr jau 1990. gadā, kad nosēdāmies pie viena galda ar rūdītajiem blēžiem, mums tika iedalītas iezīmētas kārtis; un spēlētajam, kas ir iesācējs, tas nozīmēja praktiski momentānu zaudēšanu.

Mēs esam paspēlējuši praktiski visu; aizjūras onkuļi, kas sevi dēvēja par mūsu draugiem, jo mums redz esot kopējs “ienaidnieks”, cits onkulis, it nemaz nekautrējās mūs apspēlēt, pie sevis gardi smiedamies par mūsu naivumu. Un mēs pat neapjēdzām, kas notiek, jo pa galvu taču neviens nesita! Un nu, šķietami apjēguši notikušo, kaisām sev pelnus uz galvas, sak – ak mēs, stulbie un naivie latvieši…

Jautājums ir par to, ko nu darīt. Acīmredzot, jāizdara pareizie secinājumi. Pirmkārt, jābeidz sevi vainot notikušajā, tas vienkārši nav produktīvi, pat ja tomēr ir taisnība. Otrkārt, vienmēr jāatceras – nav nekādu “draugu”, kad spēlē finansu spēlītes. Jo sevišķi, kad spēle notiek ar iezīmētām kārtīm. Mēs esam vieni, un vienmēr tādi esam bijuši.

Treškārt, nacionāla valsts tomēr ir labākais veids, kā aizstāvēt latviešu intereses. Vēsturiski, Latvijas valsts tika izveidota latviešu nācijas interešu aizstāvībai, jo ne Vācija, ne Krievija par to nekādi nerūpējās. Savas valsts jēga ir un paliek vienīgi ekonomiskā; viss pārējais, kā dzimtenes mīlestība, politiskā neatkarība un pašnoteikšanās ir vērsti uz šo mērķi, vai ir ekonomiskās jēgas blakusefekts. Ja pilsoņi nejūt ekonomisku labumu no dzīves valstī, viņi tiecas šo situāciju mainīt, emigrējot vai saceļoties pret valsti.

Jebkuras impērijas jēga ir resursu, kas tā vai citādi ir cilvēka darba augļu rezultāts, koncentrācija impērijas centra, valdošā politiskā slāņa labā. No kā izriet, ka nacionāla, neatkarīga valsts ir jebkuras impērijas ienaidniece: nacionāla valsts cenšas nepieļaut savu resursu ekspluatāciju svešu impēriju labā. Kas, diemžēl, neizslēdz pašas nacionālās valsts impērisku uzbūvi, koncentrējot resursus pārvaldes centrā vai centros, zaudējot tās dibināšanas jēgu.

Eiropas Savienība ir impērija. ASV ir impērija. Krievija, kaut arī vairs nav spēka plaukumā, arī ir impērija. Daži samērā pamatoti uzskata, ka globālā finanšu sistēma ir savā veidā impēriju impērija, kas iekļauj sevī gan ES, gan ASV, gan arī Krieviju. Mēs joprojām esam nacionāla valsts, kaut arī pa pusei saplūdusi ar ES ekonomiski un ASV/NATO militāri.

Latvijā ir cilvēki, kas vēlas strādāt, un ir daudz darāmā darba. Taču ir bezdarbs; kā gan var būt tik absurda situācija? Atbilde ir jāmeklē finanšu sistēmā, kas rada mākslīgu naudas deficītu, apbrīnojamā kārtā vienlaikus izraisot inflāciju, kas ir pārmērīga naudas daudzuma efekts. Globālā finanšu impērija mūs pārvalda ar naudas sistēmu, daļu mūsu resursu novirzot savā labā. Līdz ar ko vienkāršs secinājums: maigi un neuzbāzīgi jāatdalās no pasaules finanšu sistēmas, atgūstot savu ekonomisko neatkarību, kurai sekos arī politiskā. Domāju, tas varētu būt nākošais Latvijas mērķis.

P. S. Noteikti iesaku izlasīt nesen latviešu valodā tulkoto un grāmatnīcās nopērkamo Pērkinsa grāmatu “Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”. Tur ir labi aprakstīts, kā darbojas Impērija.