Kas īsti ir brīvība? Ir dažādas izpratnes, par brīvības definīciju un tās niansēm ir sarakstīts daudz literatūras un tomēr brīvības izpratne katram paliek sava. Tomēr, par spīti dažādajiem traktējumiem, brīvībai visās izpratnēs ir kopēja iezīme: tas ir taisnīgums. Arī šeit cilvēki nevar vienoties par pilnīgi saskaņotu viedokli.

Šķiet, kas tad tur var labs iznākt, ja katram sava izpratne, ir tā, kā ir, un viss, nav ko daudz domāt. Katrs spriež pēc sava viedokļa, katrs cenšas grozīt apstākļus savā labā. Katrs cīnās par vietu zem saules, kā nu prazdams – viens pastumj malā citus, cits kaunina un stumj malā stūmējus, lai vietā iebīdītu sevi vai arī kādu, kas grūstīties neprot. Vēl cits cenšas radīt kārtību, saskaņā ar kuru labākajās vietās esošie mainās rindas kārtībā, vai arī atrodas tur, cik vien vēlas.

Kad savā starpā cīnās suņi, tie viens otram kož. Ja suņi ir apmēram viena lieluma, katrs kautiņš maksā dārgi, jo pat uzvarētājam ir jāsadziedē brūces, lai arī ne tik plašas, kā zaudētājam. Šajā piemērā saskatāma vienkārša atgriezeniskā saite: ja kož viens, otrs kož pretī. Kad viens kautiņš beidzies, Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Mantas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas, tās ir neitrālas – principā uzskatāmas par dažādiem cilvēka funkciju pagarinājumiem un to ietekmi nosaka pielietojums; par piemēru var ņemt cirvi, ar ko var gan malku cirst, lai sasildītos, gan iecirst kādam galvā.

Mēs esam iemācīti pieņemt, ka dzīves kvalitāte ir materiālo resursu pārpilnība, lai varētu nodrošināt visas citas dabiskās vajadzības. Taču dzīves kvalitāti nosaka daudz dažādu faktoru, vairums no tiem ir nemateriāli. Kādi tieši, to katrs var pats iedomāties, atceroties savas dzīves laimīgākos mirkļus. Laime katram ir savādāka, taču reti kuram tie ir saistīti ar materiālajām vajadzībām. Varu saderēt, ka ja arī tā bija dzīvokļa vai mašīnas iegāde, tad laimes sajūtu izraisīja ne jau pats dzīvoklis vai mašīna, bet sasnieguma sajūta, realizēta mērķa sajūta.

Daudzas “primitīvas” tautas uzskata, ka viņām tie civilizācijas labumi nafig nav vajadzīgi, jo ir labi tāpat – ir labs ēdiens, pietiekoša pajumte, nav stresa un pats galvenais, ir līdzcilvēki, kuru liktenis nav vienaldzīgs. Bagāts ir tas, kam pietiek. Šeit nav runa par zemniekiem, kas knapi velk dzīvību starp dabas untumiem un savu neizglītotību, bet par tiem nedaudzajiem, kas joprojām dzīvo “savvaļā” un labi pazīst savu vidi. Propoganda ar nolūku jauc šīs divas eksistences formas, strauji vairojošos un slimību māktos zemniekus ar brīvajiem dzungļu un tuksnešu klejotājiem, lai radītu iespaidu, ka nav citas alternatīvas, kā vai nu vilkt dzīvību nabadzībā vai būt algas vergam.

Izskan domas par to, ka latvieši lūk nevairojas. Nevairošanās pie cilvēkiem notiek, ja ir pārāk daudz stresa: tas var būt gan no tiešiem draudiem dzīvībai un pilnīgas neprognozējamības (skat. par Kubas indiāņu iznīcināšanu kolonizācijas pirmsākumos), vai arī no drošības par rītdienu, kas raksturīgs gan mūsdienu Rietumiem, gan savvaļas cilvēkiem – bērni ir sava prieka dēļ, jo par cilvēku vecumdienās rūpējas vai nu valsts, vai cilts spējīgie locekļi. Tikko rodas nedrošība par mūža nogali, mērens stress, rodas vēlme pēc daudziem bērniem, vēlme radīt “savu cilti”, ko mēs parsvarā redzam zemnieku tautās (te bērni ir arī darbaspēks) un tajās, kurās vairošanās ir politiski-reliģisks tikums (musulmaņi, izraēla). Taču, ja izdzīvošana īstermiņā apdraud izdzīvošanu ilgtermiņā, priekšroka tiek dota īstermiņam: rītdienai nav nozīmes, ja neizdzīvosi šodien. Ja bērnu audzināšana paņem visus resursus šodien, neatstājot nekā no dzīves kvalitātes (brīvā laika, ne-lietišķiem kontaktiem utt.), cilvēki izvēlas šodienu, it īpaši, ja ir zināms, ka bērni 20 gadu vecumā aizies no mājas un praktiski pazudīs.

Mūsdienu Rietumu civilizācija vienkārši ierosina cilvēku iedzimto skaita paškontroles veidu. Vai tāpēc mēs esam laimīgāki – tas ir ļoti strīdīgs jautājums. Pieļauju, ka vairumā cilvēki nav nemaz tik laimīgi, jo nav paša galvenā – piederības sajūtas kopienai, grupai, kas piešķir pašvērtību cilvēka dzīvei. Ja salīdzinām ar tām šausmām, kāda ir kaut vai latviešu zemnieka dzīve 19. gs beigās, kad bērni mirst drīz pēc piedzimšanas, grūtniecība nereti beidzas ar nāvi dzemdībās vai pēc tām, plaušu karsonis un tuberkuloze pļauj visus pēc kārtas (palasiet vecās baznīcas grāmatas), tad protams, mēs esam nedaudz laimīgāki, jo materiālā kultūra mums ļauj būt salīdzinoši paēdušiem, veseliem un siltumā.

Ja cilvēki nevairojas, ir viens gadījums no diviem: vai nu tie jūtas samērā labi un ir līdzsvarā ar vidi, vai tiecas uz līdzsvaru; vai arī tik tiešām apstākļi ir neciešami.

Izglītības sistēmas mērķis ir iemācīt cilvēkam to, ko pirms viņa ir zinājuši citi cilvēki. Tīri bioloģiski ņemot, cilvēks ir dzīvnieks, kam liela daļa izdzīvošanai vajadzīgo zināšanu tiek nodotas pēc piedzimšanas, audzināšanas ceļā. Tāpēc cilvēka smadzenes ir ļoti plastiskas, un intensīvi aug pirmajos dzīves gados. Mēs vēl īsti nezinām, kur tieši atrodas cilvēka spēju robeža, taču zinām, ka cilvēks, līdzīgi dzīvniekiem, piedzimst ar veselu kaudzi instinktīvu refleksu (zīšanas, peldēšanas, izvairīšanās no sāpju avota utt.), par daudziem no  kuriem mēs nemaz nezinām, tajā skaitā ir arī sabiedriskās uzvedības refleksi, domāti dzīvei sabiedrībā.

Cilvēks savas iedzimtās uzvedības refleksus spēj apspiest vai pārvērst citā virzienā. Viens no piemēriem ir spēja izdarīt pašnāvību, kas ir viena no spēcīgākajiem instinktiem, izdzīvošanas instinkta, pārkāpums. Līdzīgi arī citās jomās – bokseris spēj pieliekties, lai izvairītos no sejā triektas dūres tā vietā, lai instinktīvi aizvērtu acis un atrautu galvu pēc iespējas tālāk uz aizmuguri, vienlaikus novēršoties.

Sabiedrības kultūra, atkarībā no tās dabas, kopš mazotnes virza cilvēku vienu instinktu apslāpēšanas un citu veicināšanas virzienā. Jo spēcīgāki ir apslāpējamie instinkti, jo vairāk spēka ir tam jāvelta, un jo spēcīgāki ir šāda cilvēka iekšējie konflikti un jo nelaimīgāks šādā kultūrā ir indivīds. Dabiski, cilvēks tiecas rast risinājumu šim iekšējam konfliktam, meklējot laimi, ja to tā var nosaukt. Šādā stāvoklī indivīds ir viegli ietekmējams, jo neapzinās sava konflikta pamatu, taču spēcīgi izjūt tieksmi pēc kaut kā visai nekonkrēta, abstrakta; pametot “ideju”, kas varētu konkretizēt šādu tieksmi, cilvēku var pamudināt uz visai nesakarīgām darbībām. Piemēram, izplatīt Dieva vārdu vai komunismu tālās zemēs, vai doties svētajā karā, vai ņemt kredītus precēm un pakalpojumiem, kuros laimes nu galīgi nav.

Zināšanas pēc savas materiālās būtības ir neironu slēgumi cilvēka ķermenī. Kādam ir tīkli, kuru dēļ pēc atbilstošas apmācības viņš spēj programmēt un vadīt automobili, un vēl daudzi citi, mazāk nozīmīgi. Tāpat, arī spēja mīlēt, runāt un dziedāt ir neironu tīkli. Dažiem no dzimšanas piemīt spēja attīstīt tādus vai citādus neironu tīklus – vienam padodas loģiskā domāšana, citam ātras un precīzas kustības, vēl kādam ļoti labi aug tīkli, kas atbild par valodu apguvi un izmantošanu, cits ļoti labi izprot citu cilvēku emocijas, jo viņam ir daudz neironu smadzeņu rajonā, kas analizē citu cilvēku emocijas. To sauc par talantu, vai par dabisku ievirzi, un katram no mums ir kaut kāds viens vai vairāki talanti, vai Dieva dāvana.

Ja cilvēkam atbilstošajā jomā talanta nav, arī tad viņš spēj vismaz viduvējā līmenī apgūt jebkuras zināšanas, taču viņam būs jāpieliek daudz lielākas pūles nekā apdāvinātam indivīdam, un daudz vairāk darba jāvelta, lai šīs spējas vai zināšanas uzturētu labā formā. Viņa dzīve pārvērtīsies par smagu darbu, ja savā jomā būs jāsacenšas ar šajā jomā apdāvinātiem cilvēkiem. Tā ir atšķirība starp Mocartu un Saljēri, kā to tēlo literatūrā.

Zināšanas ir iedalāmas trijās daļās. Pirmās ir praktiskās zināšanas, kuras var izmantot bez izpratnes, kāpēc un kas notiek. Piemēram, pazīt un apēst kartupeli.  Tās ir empīriski iegūtas, un tāpat var tikt nodotas tālāk. Ja ir caureja, palīdz ozolu mizu tēja. Šīs zināšanas ietver ozola atpazīšanu, mizas ieguvi un tējas pagatavošanu. Es zinu, un varu iemācīt savam bērnam, vienkārši parādot. Un viņš to var izmantot, un iemācīt saviem bērniem vai citiem cilvēkiem. Tāpat trauku un zeķu mazgāšana, un daudzas citas šķietami pašsaprotamas lietas.

Otra lieta ir teorētiskās zināšanas, vai vienkārši informācija. Informācija par to, ka Saule ir daudz lielāka par Zemi, ka Zeme ir apaļa, un riņķo ap Sauli. Par to, ka ozolu mizas satur tannīnus, kas savelkoši iedarbojas uz zarnu gļotādu, ka ozolu sugas ir daudzas, un mums savvaļā sastopama ir tikai viena, ka ir vēl citas zemes, kurās traukus nemazgā, jo nav karstā ūdens un cilvēki ēd ar pirkstiem, ka angļi par tēju uzskata tikai no tējas auga iegūto, un kuras lapas audzē Indijā un Ķīnā, un vēl daudzi citi fakti, kuri nav tieši izmantojami, taču noder, ja vajag kaut ko izgudrot vai pielāgot. Piemēram, ja nav atrodams neviens ozols, caurejas apturēšanai varam izmēģināt citu augu, kam arī ir daudz tannīnu vai kam vismaz ir stipri rūgta garša. Ja nav iespēju izmazgāt zeķes, varbūt ir zināms tuvākais veikals, kur tādas pārdod.

Trešais zināšanu veids ir prasme sintezēt, saprast lietu būtību un atrast jauno un nebijušo. Citi šeit pieskaita radošo domāšanu, citi tikai analītisko, taču savā būtībā tas ir viens un tas pats: zinot dažus vai daudzus netiešus faktus un norādes, nonākt pie vismaz viena no risinājumiem, lai uzzinātu patiesību un pieņemtu atbilstošu lēmumu, vai kaut ko izgudrotu. Tikai ar šādām zināšanām cilvēks ir pilnīgi patstāvīgs savā domāšanā un sekojoši, rīcībā. Ar patstāvīgi domājošu cilvēku ir daudz grūtāk manipulēt, piespēlējot nepareizu vai fragmentāru informāciju, jo pasaule ir vienota, un katrai tās sastāvdaļai, pat ja tā ir tikai informācija, ir jāiekļaujas veselumā. Nepatiesa informācija veselumā neiekļaujas, ir novērojamas dažāda veida nesakarības.

Prasme domāt nav iedzimta, iedzimta ir tikai spēja veikt novērojumus un pieņemt lēmumus. Ja cilvēku apmāca domāt analītiski un radoši, rodas jauna tipa būtne, kam pieder gan spēks, gan disciplīna, un tāds cilvēks var sasniegt praktiski visu, ko vēlas. Šādam cilvēkam vajadzētu būt labas izglītības sistēmas galamērķim.

Mūsdienu izglītības sistēma pārsvarā nodarbojas ar pamatprasmju apmācību un pēc tam piekrauj, vai nepiekrauj cilvēku pilnu ar dažādiem maz noderīgiem faktiem. Pusaudža vecumā cilvēks sāk mēģināt sakārtot ap sevi esošo pasauli vienotā ainā, taču tas ir samērā pagrūti, jo ir milzum daudz pretrunīgas informācijas, kuras patiesumu ir grūti pārbaudīt bez elementārām analīzes iemaņām. Cilvēks jautā “Kāpēc?”, taču viņam pretī pasniedz 100 dažādus faktus, no kuriem daudzi ir pretrunīgi, taču visi skaitās “pareizi” kontroldarbos.

Prasme domāt un analizēt ir grūti apgūstama, ja nokavēts cilvēka attīstības periods, kurā viņš pats cenšas rast atbildes, kurā mēģina pastāvīgi domāt. Tas ir līdzīgi kā ar mācīšanos taigāt, kad bērns pats ceļas kājās. Ja līdz trīs gadu vecumam viņam neļaus celties, kaut arī visi pārējie apstākļi būs ideāli, staigāt viņš vēlāk mācīsies ar lielām pūlēm, kaut arī beigu beigās iemācīsies, ja pietiekoši piepūlēsies.

Mēs šodien meklējam, kāpēc mūsu izglītības sistēma ir nepareiza, kāpēc tā ir tik neefektīva. Atbilde ir vienkārša: nav nekādas jēgas no faktu mācīšanas, ja cilvēkā neattīsta prasmi domāt un izlemt, un rīkoties atbilstoši. Mācoties no grāmatām, cilvēks attīsta atmiņu un spēju sēdēt pie grāmatām, taču spēja izmantot šīs zināšanas paliek novārtā. Otrkārt, cilvēki ir dažādi, ar dažādiem talantiem. Mācot visus vienā tempā, vidējais temps būs nedaudz zem vidējā līmeņa, un talanti savā jomā garlaikosies. Treškārt, katrs cilvēks attīstas savā ātrumā, savā tempā. Un atkal, apmācot pēc kopēja plāna, bērni garlaikojas – kopējais temps parasti ir par lēnu, tāpēc arī skola ir viena vienīga garlaicība.

Nobeidzot skolu, cilvēks ir praksē sapratis: mācīties nozīmē garlaikoties, un zināšanas ir dzīvē praktiski nenoderīgu faktu gūzma, kas ir galīgi nesakarīgi. Laiks ir izniekots, cilvēks ir pieradis stiept gumiju un visā visumā, kļuvis slinks un bez dabiskās motivācijas. Dabiskā motivācija nozīmē: es darbojos, jo vēlos sasniegt iecerēto rezultātu. Ja darbošanās rada rezultātu, tad darbojos tālāk; ja ne, pārdomāju un mainu darbības veidu. Nevis tāpēc, ka tas ir mans pienākums, vai būtu kauns neizdarīt un atpalikt no pārējiem, vai vēl kāds muļķīgs iemesls.

Esošās izglītības sistēmas uzdevums ir sagraut cilvēka dabisko motivāciju, atņemt viņam prieku mācīties un domāt patstāvīgi un demoralizēt, padarot par cienīgu patērētājsabiedrības locekli, kas savu laimi cenšas rast materiālajā pārticībā, parasti to tā arī nesasniedzot. Protams, deklarēts tiek kaut kas cits, taču arī par izglītības sistēmas koncepciju un īstenošanu vairumā gadījumu atbild cilvēki, kas ir pieraduši darboties sistēmas ietvaros un ir tās produkti, atražojot viduvējību un sistēmu visās savās izpausmēs.

Reizēm ir sajūta, ka manas robežas izplūst. Dīvaina sajūta, ko ir ļoti grūti adekvāti aprakstīt. Runāju ar kādu cilvēku, un pēkšņi man šķiet, ka runāju ar sevi pašu. Vai arī skatos uz kādu priekšmetu, un pēkšņi šķiet, ka atceros, kā un kāpēc esmu to izgatavojis. Vai tā būtu vien no empātijas formām? Taču nē, jo nav dziļa emocionāla līdzpārdzīvojuma, ir tikai sajūta no sērijas “kad es esmu tā vecenīte, tad stāvot pieturā man salst kājas”. Vienkārši zinu, un viss. Vecenīte, kurai salst kājas, ir mana ķermeņa turpinājums.

Piedevām, nevar īsti saprast, vai tas esmu es pats, kas sajūt citus. Drīzāk tā ir kāda bezpersoniska esība, kam vienkārši sagadījies mitināties manā ķermenī. Ja jau mūsos katrā ir daļiņa Dieva, tātad apzinoties un saplūstot ar šo daļiņu, var… ko īsti var? Un vai vispār vajag kaut ko varēt?

2008. gads ir aiznesis daudzu pazīstamu cilvēku dzīvības, ir miruši daudzi tādi, kuriem, šķiet, tas laiks bija vēl jāpagaida. Neparasti nāvīgs gads.

Vienlaikus, 2008. gada nogalē un jo sevišķi 2009. gada sākumā aktīvi izplatās jaunas un neparastas idejas, cilvēki meklē izeju no esošās krīzes visās jomās. Un mani ir pārņēmusi neizskaidrojama cerība un optimisms,  jo daudzām problēmām ir atrodami vismaz teorētiski un bieži vien arī visai konkrēti risinājumi. Pasaule mainās, tas ir jaušams visās malās. Kā tieši un kurā virzienā, nav ne jausmas…

Un pasaule kļūst aizvien sarežgītāka un nenoteiktāka, un noslēpumaināka. Dīvaini, taču tas attiecas arī uz mani pašu. Man vairs nekas nav skaidrs.

Ja mēs noskaidrotu, kāda patiesībā ir cilvēka daba, tad varētu atrisināt daudzas mūsu civilizācijas sasāpējušās problēmas. Vismaz man tā izskatās. Var jau būt, ka cilvēka dabas apraksts izskaidrotu, kāpēc šīs problēmas nav risināmas principā

Mēs vērojam dabu, un izdarām tālejošus secinājumus. Visi novērojumi apstiprina, ka cilvēks ir dabas daļa. Mēs pat varam racionāli izskaidrot, kāpēc dažas valdošās reliģijas, īpaši kriestietība un jūdaisms, uzskata cilvēku par kaut ko īpašu, ārpus dabas rāmjiem esošu, taču tas ne par matu nemaina šīs reliģijas.

Vienmēr jāatceras, ka cilvēka pasaules redzējums ir tikai un vienīgi cilvēka; cilvēks nevar novērot to, par ko pat iedomāties var tikai ar lielām grūtībām. Citiem vārdiem, mūs vienmēr vajās antropomorfisms. Mēs vienmēr centīsimies saskatīt cilvēcisko necilvēciskajā. Ne jau velti bērniem zoodārzā tik ļoti patīk vērot pērtiķus – tie ir ļoti līdzīgi cilvēkam pēc sava dzīvesveida. Tāpat ir nerimstoša interese par surikātiem, kas ir sabiedriski kukaiņēdāji. Daži lielie dzīvnieki arī vilina, taču citu iemeslu dēļ – tie ir resurss apēšanai, un šis plēsoniskais instinkts, kas paēdušā stāvoklī izpaužas kā interese par visu, kas kustas, ir galvenais iemesls.

Nevienu, izņemot dažus zinātniekus, neinteresē sēņu micēlija augšanas īpatnības augsnē, konkurence starp koku saknēm un tamlīdzīgas lietas. Interese parādās vienīgi tad, ja cilvēks saskata kaut ko cilvēcisku, piemēram, ja izrādās, ka kokiem ir jūtas.

Viss cilvēks ir veidojies un pielāgojies apstākļiem, kad ir jācīnās par izdzīvošanu, ievērojot līdzsvaru starp sadarbību starp līdzcilvēkiem cīņā pret nelabvēlīgiem apstākļiem un konkurenci ar līdzcilvēkiem cīņā par vienmēr retajiem resursiem. No šīs vajadzības ceļas iedzimtā cīņa par rangu, iedzimtā agresivitāte, prāta spējas un citas cilvēciskas īpašības.

Instinktus nevar apspiest, tos var tikai novirzīt lietderīgā gultnē. Un to var tikai cilvēks, dzīvnieki to nespēj, cik nu ir zināms. Cilvēki vienmēr cīnīsies par statusu, kaut arī tam nav īpašas jēgas; vienmēr cīnīsies par resursiem, kaut arī to pietiktu pilnīgi visiem, un vienmēr centīsies izmantot citus savu mērķu sasniegšanai, kaut tas nav nepieciešams. No šāda viedokļa, cilvēks ir neglābjami grēcīgs. No otras puses, vairums cilvēku vienmēr palīdzēs saviem sugsbrāļiem un spēs domāt sakarīgi, un līdz truli dzīvnieciskam līmenim nolaidīsies tikai īpaši neciešamos apstākļos. Tā ir otrā puse, cerīgā.

Pētot sevi, cilvēks nevar novilkt savas cilvēciskās brilles, viņš var tikai iedomāties, kā būtu, ja to nebūtu.

Prāts ir tikai instruments, kura piepietošanai vai nepielietošanai komandas dod dzīvnieciskā puse. Šādi skatoties, brīnums vispār, ka cilvēks ir sasniedzis kaut ko vairāk par darbarīku lietošanu. Un tomēr, es sajūtu cerību, kaut kur tepat blakām, un man jau ilgāku laiku ir sajūta, ka cilvēks spēj visu, ja tikai ta tic. Kā Tev šķiet?

Palasīju, ko raksta biedrs Ždanovs V. G., taas pats Ždanovs, par kura lekcijām redzes uzlabošanai rakstīju kaut kad iepriekš. Tad lūk, šoreiz viņš ir pievērsies zinātniskam izskaidrojumam par to, kāpēc sievietei nevajadzētu stāties pirmslaulību un ārlaulību dzimumsakaros. Galvenais pamatojums – telegonija eksistē.

Telegonija ir uzskats, ka sievietes, vai plašāk ņemot, mātītes pirmais (iespējams, arī vēlākie) dzimumpartneri ietekmē bērnu, kas dzimis vēlāk no kāda cita vīrieša vai tēviņa, tādējādi neviens vīrietis, kurš sievai nav bijis pirmais un vienīgais, nevar būt pilnīgi pārliecināts, ka tas ir simtprocentīgi viņa paša dēls. Netieši tas arī nozīmē, ka vienam bērnam var būt vairāki tēvi. Šāds uzskats eksistē jau kopš Aristoteļa laikiem, un eksperimentāli tika apgāzts jau 19./20. gs. mijā, par ko varam palasīties 1911. gada enciklopēdijā

Atgriežamies pie Ždanova. Tālāk viņš stāsta, ka ne jau velti senatnē cilvēki nicināja, izstūma no sabiedrības un nežēlīgi nogalināja “paklīdušas sievietes”, tādējādi “attītot tautu no izdzimteņu vairotājām”; viņš atsaucas arī uz Svētajiem rakstiem. Kā pierādījumu teorijas pareizībai min arī faktu, ka pārtikušās un normālās ģimenēs dzimuši bērni arī kādreiz kļūst par narkomāniem un noziedzniekiem, sevišķi pagātnē seksuāli izlaidīgām sievietēm.

Ždanova darbībai ir divas motivācijas, viena apzinātā un viena neapzinātā. Apzinātā ir tā, ka viņu personīgi satrauc krievu tautas deģenerācija un alkoholizācija, pret ko viņš arī cīnās, lasot lekcijas par veselīgu dzīvsveidu. Nekā nosodāma šeit nav, patiesībā pat visai slavējami, ja cilvēks rīkojas saskaņā ar savu pārliecību.

Taču kā āža kāja izlien otra, slēptā motivācija, kas visos laikos un vietās ir bijusi vienāda: tēviņu agresīva cīņa par resursiem un mātītēm, un vēlme mātītes kontrolēt, lai tās nepārotos ar citiem tēviņiem; tā ir universāla zīdītāju tēviņu, tajā skaitā arī cilvēku, uzvedība, kas noved pie patriarhālas sabiedrības izveides, kurā sievietēm ir ierobežotas dzimumtiesības, salīdzinājumā ar vīriešiem. Protams, ka Ždanovs, būdams inteliģents cilvēks, nevar atzīt, ka “man nepatīk, ka krievu sievietes guļ ar ārzemniekiem, un vispār vairāk kā vienu reizi izvēlas, ar ko pārgulēt un kas būs viņu bērnu tēvs”. Tādēļ arī savu nostāju intelektualizē, vēlamo pieņemdams par esošo, teorijas atbalstam minot tikai teoriju apstiprinošos faktus.

Beigu beigās, ja telegonija eksistē, no tā izriet vēl kāds sieviešu uzvedības variants, kas Ždanovam varētu nepatikt. Ja visi vīrieši, ar ko pārguļ sieviete, ietekmē viņas bērnu kvalitāti, tad jebkurai sieviete, kas vēlas gudru un labu bērnu, vajadzētu censties pārgulēt ar pēc iespējas lielāku skaitu visādā ziņā kvalitatīvu vīriešu, tādējādi gatavojot labu materiālu saviem bērniem. Protams, šāda telegonijas izmantošanas ideja Ždanovam nenāk ne prātā, saprotamu iemeslu dēļ

Cilvēks tiecas personificēt lietas, parādības un notikumus, kuros nav nekā cilvēcīga. Viņš saskata sejas automašīnu priekšgalos, negaisa laikā saka, ka “dusmojas pērkoņtēvs”, un pieķeras radījumiem un lietām, kas ne tikai nav cilvēki, bet ir arī nedzīvas.

Acīmredzot, tā ir cilvēka kā sabiedriska dzīvnieka īpatnība: skatīt pasauli pēc sava ģīmja un līdzības. Ir speciāli smadzeņu nodalījumi, kas atbild par seju atpazīšanu, sociālo uzvedību un citiem ne tikai cilvēkam raksturīgiem uzdevumiem.

Šķiet, ka arī reliģiskās jūtas ir kaut kas samērā vienkāršs: tā ir notiekošā personifikācija, bieži vien sajaukumā ar citiem instinktiem, kā baiļu reakcija uz nesaprotamo un neietekmējamo un hierarhiskās uzvedības, agresijas un seksualitātes izpausmes.

Tieši to arī dara galvenās reliģijas – BIEDĒ ar Dieva dusmām par HIERARHISKĀS kārtības pārkāpšanu, kuras augšgalā ir dominējošais tēviņš – Dievs, un reizēm pavīd uz tā vietu pretendējošais, un tāpēc ļaunais otrais hierarhijas tēviņš VELNS; dažādos veidos ierobežo cilvēka, galvenokārt sieviešu seksualitāti, draudot ar tā paša vadošā tēviņa DIEVA dusmām; apraksta izrēķināšanos ar kārtības pārkāpējiem, kuriem parasti draud ar NĀVI, tiešā vai pārnestā nozīmē, vai draud ar pazeminātu hierarhisko stāvokli (nožēlojamu dzīvi).

Cilvēka saprāts ir attīstījies tāpēc, ka vislabāk spēja apmierināt cilvēka dabiskos instinktus – ēšanu, drošību, vairošanos. Taču dabā viss attīstās tikai tik tālu, lai nodrošinātu populācijas izdzīvošanu, ne vairāk. Atsevišķa indivīda labklājībai un dzīvei statistiski nav nozīmes; tāpēc cilvēks ir “nepabeigts” – viņa instinkti un emocijas gandrīz vienmēr pārmāc saprāta balsi, kaut arī tieši saprāts var mums nodrošināt paradīzi zemes virsū. Tāpēc arī notiek viss iespējamais ļaunums un vājprāts, uz ko ir spējīgs cilvēks – jo savu saprātu izmanto galvenokārt instinktīvu dzinuļu apmierināšanai vistiešākajā un primitīvākajā veidā, ķeroties pie pirmā apmierinošu rezultātu dodošā risinājuma, kurš bieži vien ir stipri dzīvniecisks.

Normālā stāvoklī cilvēka psihe ir saspēle starp instinktiem un saprātu; taču spēcīga stresa ietekmē šī saspēle pazūd un cilvēks nolaižas līdz dzīvnieka līmenim, kurā nav šaubu un ir tikai darbība, bieži vien nesakarīga un ilgtermiņā bezjēdzīga. Instinkti vienmēr ir primitīvi, jo tie ir statistiski pareizākais risinājums tipveida, vienkāršām situācijām. Kad vilks nokļūst aitu aplokā, tas nokož visas aitas, lai arī aiznest var tikai vienu. Acīmredzams, ka viņa instinkts liek rīkoties bezjēdzīgi, jo aitu košanai, kuras neapēdīs, ir lieki jātērē spēki. Tieši tāpat, par 10 aitu nokošanu cilvēks viņu vajās lielākas atriebības dzīts nekā par 1 aitas aiznešanu. Ja vilks spētu padomāt vēl dziļāk, iespējams, no aitas aiznešanas atteiktos vispār, gluži vienkārši lai cilvēks viņu liktu mierā.

Tieši tāpat cilvēka instinkti viņu bieži iegāž. Pateicoties saprātam, cilvēks ir izveidojis sev jauna veida vidi, kas dažos aspektos būtiski atšķiras no dzīves pirms miljoniem gadu, no apstākļiem, kas veidojuši cilvēka instinktus. Iznāk, ka cilvēks dzīvo paša radītos apstākļos, kuriem nav piemērots.

Jautājums, ko darīt? Kā dzīvot, lai paši sev nesagādātu bezjēdzīgas ciešanas? Zināms, ka cilvēks ir vienīgā būtne, kas spēj apspiest savus instinktus vai izpaust tos veidā, kuru pats izvēlas. Acīmredzot atbilde ir jāmeklē šajā virzienā. Instinktus apspiest neizdosies, jo tas draud ar psihiskās veselības zudumu, taču novirzīt iznstinktu izpausmes sabiedrībai un sev noderīgā formā, vai vismaz pieņemamā formā ir pilnībā iespējams.

Atbrīvojies no bailēm, neļauj tām vadīt savu dzīvi, un atbrīvojies no vajadzības pēc vadoņa vai padotajiem, no būtībā bezjēdzīgās vajadzības izjust pārākumu vai sekot barvedim, vai rīkoties bez domāšanas. Saprāts ir gaisma, kas uzliek pienākumu neizmantot to bezjēdzīgi, tas ir kā spēlēšanās ar uguni.

Ar katru dienu man arvien vairāk un vairāk top skaidrs, ka paradīze zemes virsū ir pilnīgi iespējama un reāla. Vienīgais, kas tam vajadzīgs, ir – vairumam cilvēku ir jānotic šai iespējai. Pat nevis jānotic, vienkārši drusku jāpadomā, un tas kļūst saprotams kā divreiz divi.

Cilvēks ir vienīgā pagaidām zināmā būtne, kas spēj mērķtiecīgi un sistemātiski izzināt savu vidi un izdarīt vispārinošus secinājumus. Cilvēks spēj pārvarēt savus instinktus, ja uzskata to par vajadzīgu. Cilvēks spēj izmantot vidi savā labā, bieži vien n-pakāpju netiešā veidā, gatavojot instrumentus, lai izgatavotu instrumentus, lai izgatavotu instrumentus…. un galu galā, lai tas novestu pie labuma pašam.

Vēsture pierāda, ka visu, ko cilvēks ir nolēmis sasniegt, tas ir izdarījis. Neizdošanās ir tikai tad, kad kāda cita cilvēku grupa cenšas panākt pretējo, rezultātā saņemam mužīgu, traumējošu cīņu, kuras būtība vislabāk redzama asiņainos karos.

No šejienes arī secinājums: gan idivīda, gan grupu līmenī jāizvairās no savstarpējām cīņām, un guvums būs daudz lielāks nekā uzvarētā karā. Tīri racionāls spriedums.

Daudzi cilvēki nedomā racionāli, vai arī ne vienmēr domā racionāli. Taču tas ir audzināšanas jautājums, un arī mēs, ja piekrītam šeit rakstītajam, varam to mainīt: vienkārši pie izdevības parunājiet par šo, izklāstiet savu ideju saprotamā veidā. Pasauli var mainīt, es to daru katru dienu

Drusku palasījos par dažādām civilizācijām un to sabrukuma iemesliem. Izradās, civilizācijas vidējais ilgums ir 200-600 gadu (8-24 paaudzes). Attīstība, kas sākas ar nelielām kopienām no 50-200 cilvēkiem, kuru dzīves stils ir tuvu dabai, pamazām sasniedz uzplaukumu ar lielām apdzīvotām vietām un vides pārveidojumiem, un neilgi pēc uzplaukuma augstākā punkta strauji atgriežas sākumpunktā vai pat zem tā, iedzīvotāju skaitam samazinoties emigrācijas, bada, slimību un vienkārši sanīkuma rezultātā.

Ar ko gan atšķiras “civilizēts” cilvēks no savvaļas cilvēka? Galvenokārt jau ar to, ka civilizētā cilvēka zināšanas ir iegūtas netieši, jo tās ir pārāk plašas, lai būtu pārbaudāmas praksē. Otrkārt, cilvilizētā cilvēka zināšanas ir gandrīz vienīgi par to, kā izdzīvot civilizācijas apstākļos. Tādējādi, jo vairāk attīstās civilizācija, jo vairāk zināšanu tā uzkrāj, jo vairāk tā iegrimst savā (ne)realitātē, kura aizvien vairāk attālinās no objektīvās realitātes. Pieaugot specializācijai, zūd spēja izdzīvot bez civilizācijas: lauksaimnieks kļūst atkarīgs no metāla rīkiem, kurus piegādā amatnieks, kam nav sajēgas par lauksaimniecību.

Noteiktā brīdī atrautība no realitātes kļūst kritiska, jo sabiedrības uzskatu pavēršana citā virzienā, atpakaļ pie realitātes, prasa tik daudz resursu, ka process kļūst neiespējams, jo jāmaina sabiedrības pamatus veidojošie uzskati. Ironiski, ka no realitātes sevišķi atraujas valdošais slānis, tā saucamā valdošā elite, jo starp viņiem un īsteno pasauli ir siena no pārvaldāmo cilvēku pakalpojumiem un produktiem. Tieši tāpēc sabiedrības deģenerācija sākas no augšas, un tieši tāpēc tā nereti noved pie kariem un citām kataklizmām – vienkārši elite turpina to pašu, ko parasti: cenšas norobežoties no realitātes ar padoto cilvēciņu ekspluatācijas palīdzību. Rezultātā resursu izsmelšana un izmiršana.

Cik ilgi dzīvo “savvaļas” civilizācijas, nav īsti zināms, jo nav ne rakstu un materiālās kultūras pieminekļu, pēc kuriem varētu datēt. Taču pēc atrastajiem sadzīves priekšmetiem ir zināms, ka nereti šādas kultūras izdzīvo vairākus tūkstošus gadu. Ir izņēmumi arī starp civilizācijām: Ķīna, Indija, Ēģipte. Izņēmumi ir iespējami, kad civilizācija ir labi norobežota, pašpietiekama un neizmeļ savus resursus.

Acīmredzot, ja jau mūsu civilizācijai lemts sabrukt, tas notiks apmēram tagad, jo kopš renesanses ir pagājuši apmēram 600 gadi. Un pamati jaunai civilizācijai un dzīves kārtībai nenāks no augšām, variet nemaz necerēt. Viss ir mūsu, parasto ļautiņu rokās, slīcēju glābšana kārtējo reizi ir pašu slīcēju problēma: sabiedrības valdošie slāņi ir ieinteresēti turpināt līzšinējo kārtību vairāk nekā visi pārējie, jo ir vislielākie ieguvēji..

Ir tāda parādība: cilvēks kaut ko zin, taču neatceras, kā to ir uzzinājis. Ļoti svarīga parādība, kas ļauj izskaidrot mūsu domāšanas paradumus un uzskatus. Kaut ko kaut kad esam nekritiski pieņēmuši, un tas ir kļuvis par mūsu sastāvdaļu. Gandrīz par ticību.
Cilvēks ļoti nelabprāt uzņem informāciju, kas ir acīmredzamā pretrunā ar to, ko viņš jau zin. Tāpēc ateisti nelasa Bībeli, kristieši nelasa Korānu, un musulmaņi pat nedomā par Bībeles lasīšanu. Klasisks piemērs informācijas uzņemšanai kopš bērna kājas, aizmirstot avotu. Var teikt, ka viena informācija apspiež uztveres atvērtību pēc satura pretējai informācijai.
Cēlonis droši vien ir tīri dabisks – pasaules uzskata pārskatīšana paņem daudz spēka, un daba ir taupīga. Nav paredzēts, ka pārskatīsim savu pasaules uztveri reizi gadā, tas notiek tikai pēc izciliem emocionāliem satricinājumiem, kad pasaule uzskatāmi pierāda, ka mūsu apraksts neatbilst realitātei. Dabiskais domāšanas slinkums dara mūs aizvērtus, pašpārliecinātus un viszinīgus.
Ja kaut paretam pārskatīsi savu pasaules uztveri saskaņā ar jauniem, ticamiem faktiem, līdzcilvēki sāks no Tevis izvairīties, jo Tu, nelietis tāds, liec viņiem mainīt viņu pasaules redzējumu, kurā Tev bija piekarinātas noteiktas, nemainīgas birkas. Taču Tu uzdrošinājies mainīties, un viņu birkas vairs neatbilst esošajai situācijai, viņiem ir jāpiepūlas ar jaunu birku radīšanu. Šo izmaiņu vaininieks, protams, esi Tu, tāpēc nebrīnies, ja Tevi nosauks par nepastāvīgu, pārāk mainīgu vai kā tamlīdzīgi; pārmetums ir viens: “Tu neesi nemainīgs, tātad esi neuzticams”.
Tāpēc mana visdziļākā cieņa tam, kas spēj iedziļināties arī sev pilnīgi pretējā viedoklī, ar pilnu uzmanību, jo viņš ir kārtējo reizi pārvarējis instinktu, kas liek slinkot un pakļauties pārējo viedoklim.