Daudzi ir neapmierināti ar to, ka manabalss.lv parakstu vākšanām ir tikai ieteikuma raksturs. Tā tas arī ir. Taču Latvijā kopš valsts sākumiem ir iespējamas vēlētāju uzsāktas likumdošanas iniciatīvas, kuras organizē ar Centrālās Vēlēšanu komisijas palīdzību. Šīm parakstu kampaņām IR tiesiskas sekas – proti, ja savākts pietiekams skaits parakstu, Saeimai jautājums ir jāizskata, un Saeimas noraidoša lēmuma gadījumā jautājums tiek virzīts uz referendumu.

Pašlaik ir 2 aktīvas parakstu vākšanas iniciatīvas, kurās var piedalīties jebkurš LV pilsonis. Šiem parakstiem jau ir likumiskas sekas. Parakstīties var gan pie notāriem, gan portālā latvija.lv (tie, kam ir e-paraksti), gan parakstīšanās vietās pašvaldībās (pilns saraksts pieejams turpat CVK mājaslapā). Iniciatīvu saraksts CVK mājaslapā: https://www.cvk.lv/pub/public/31104.html

Pirmā iniciatīva ir biedrības “Varu Latvijas tautai” ierosinājums atlaist Saeimu: https://www.cvk.lv/pub/public/31191.html

Otrā iniciatīva ir biedrības “Atvērtā pārvaldības partnerība Latvijā” ir atcelt 2012. gadā pieņemtos likumu grozījumus, kas pilsoņu iniciatīvām pacēla pašu savācamo parakstu skaitu no 12 tūkstošiem uz 250 tūkstošiem. Šī ir būtiskākā iniciatīva, kas krietni uzlabotu pilsoņu spējas piedalīties lēmumu pieņemšanā. Diemžēl pats likums ir varnešu uzrakstīts tā, lai tikai īpaši neatlaidīgie to varētu saprast. Un tas diemžēl nostrādā – vairums cilvēku nesaprot, kāpēc 2012. gada izmaiņas jāatceļ. https://www.cvk.lv/pub/public/31154.html

Laipni lūgti šo ziņu izplatīt.

Par spīti Izraēlas spiedienam, vairums pasaules valstu pārstāvju ANO ģenerālajā asamblejā nobalsojuši par Palestīnas atzīšanu par pasaules 194. valsti. Par 138, pret 9 un atturējās 41, tajā skaitā Latvija. Tiesa, Palestīna vēl nekļūst par pilntiesīgu ANO locekli, taču tiek pacelta statusā no “ANO neietilpstoša novērotāja” uz “ANO neietilpstošu valsti“, tādējādi statusā pielīdzinoties Vatikānam.

Šai pašā dienā pirms 65 gadiem ANO atzina Izraēlas valsti.

Avots: The Guardian

Fragments no 2012. gada septembra Rīgas Laika 21. lappuses. Tas ir 2003. gada 12. marta intervijas tulkojums, ko sniedzis Gors Vidals Austrālijas saviedriskās TV SBS žurnālistam Markam Deivisam. Oriģināla teksts angļu valodā lasāms Peace Archive vietnē.

Par Austrumeiropu:

Marks Deiviss: Lai arī daudzi raugās uz amerikāniskajām individuālo brīvību idejām ar zināmu cinismu, tās joprojām daudz ko nozīmē cilvēkiem visā pasaulē. Interesanti, ka lielāko atbalstu ASV pašlaik saņem no agrākā Eiropas Austrumu bloka valstīm, Ramsfelda “Jaunās Eiropas”. Amerikāņu vērtības viņos joprojām izraisa rezonansi, vai nav tiesa?

Gors Vidals: Viņiem nav ne jausmas, kas īstenībā ir ASV. Viņi, protams, labi zina, kas ir Padomju Savienība, un tā viņiem galīgi nepatika. Viņi mūs asociē ar savu relatīvo atbrīvošanu. Tas ir viss. Bet viņi nezina, kas mēs patiesībā esam. Viņi tic propogandai. Viņi tic masu medijiem, kas nepārtraukti gvelž par demokrātiju, brīvību, dižāko zemi pasaulē un par to, ka vienīgā nelaime ar šo pasauli ir tāda, ka tajā dzīvo ĻAUNI cilvēki, kuri mūs ienīst, jo mēs esam tik LABI. Es nesaprotu, kā kāds uz šī āķa var uzķerties, bet cilvēki uzķeras. Viņi nav pārāk labi informēti. Rietumeiropas valstis, kas ir labāk informētas, lieliski zina, kāda ir mūsu spēle. Ģenerālis de Golls izvāca Franciju no NATO, jo viņam radās aizdomas, ka mēs būvējam impēriju, un viņš negribēja šajā spēlē piedalīties. Taja pašā laikā Francija palika mūsu sabiedrotā – katram gadījumam, ja sāktos karš ar Padomju Savienību. Man liekas, ka mums nevajadzētu uztvert austrumeiropiešus pārāk nopietni. Ar laiku viņi sapratīs, kā to jau ir sapratusi Turcija, ka mēs esam bīstami.

Par ASV masu medijiem:

Gors Vidals:[...] Es gribu teikt tikai to, ka cenzūra šeit ir ļoti stingra. Nedomājiet, ka mēs esam brīva valsts, kurā var runāt visu, ko grib. Mēs varam runāt, bet to nedrukās un nerādīs televīzijā. Es jums nevaru ne izstāstīt, cik dzelžainā kontrolē te viss tiek turēts, un cilvēki sāk par to aizdomāties. [...]

Par frāzi “In God we trust” uz ASV dolāra:

Gors Vidals: [...] Mums te notiek lielas diskusijas par to, kā uz ASV dolāra parādījās vārdi “In God we trust”. Šie vārdi tur pārādījās pār Tomasa Džefersona un un citu valsts dibinātāju līķiem, jo vairākums no viņiem neticēja Dievam un uzskatījas, ka baznīcai jābūt šķirtai no valsts. Visi amerikāņi, šķiet, domā, ka šo vārdus uz naudas uzrakstīja Džordžs Vašingtons. Nē, tos tur uzrakstīja Dvaits Eizenhauers, la dabūtu savā pusē dienvidnieku, baptistu sludinātāju balsis. [...]

Teiciens “Mīlu šo valsti, bet neieredzu šo valdību” jau kādus 3-4 gadus cirkulē Latvijā, un tiek uzskatīts par vietējas izcelsmes ideju. Taču izrādās, tā autors ir Džeimss Trafikants, ASV Parstāvju palātas loceklis no demokrātu partijas. Savulaik aktīvi cīnījās pret ASV Valsts Ieņēmumu dienesta visatļautību un kritizēja Federālās Rezerves un ebreju ietekmi ASV valdībā. Par ko arī tika iesēdināts uz 7 gadiem, iznāca no cietuma 2009. gada septembrī.

“Mīlu šo valsti, taču neieredzu šo valdību” ir atrodams ASV 2002. gada Pārstāvju palātas arhīvos, runas fragments citēts CNN pārraidē, no kurienes izplatījies tīmeklī un bieži lietots angliski runājošo vidū.

Dokuments no ASV Pārstāvju palātas, 2002. gada 18. jūlija Dž. Trafikanta runa, 16. lappuse:

When Federal judges removed God from the pledge of allegiance, Federal judges welcomed Satan. We have an aristocratic judiciary who is only concerned about it being investigated by the FBI and the IRS. They cater to them. They are scared to death of them. And you’d better put that in order.
I broke no laws. You expel me, I will go down in history as an expelled Member. But you know what? I have a very clear conscience. I am proud to be an American. I hate the government and love America, and the part of the government I hate is what I told you earlier, that executive branch that scares the American people.
And let me close by saying, no American should be afraid of our government. It is our government, and you should help take it back. I think the Republicans can do that. I think the Democrats want to do that, and I think they are going to take back the House, and somebody better sure as hell do that, because the American people are beginning to distrust, not just fear. From fear and distrust comes hate and, God almighty, where are we going to end up?

Tulkojums:

Izslēdzot no sava uzticības zvēresta Dievu, Federālie tiesneši deva vaļu Sātanam. Mums ir aristokrātu tiesas, kuras baidās tikai no Federālā Izmeklēšanas Biroja un Ieņēmumu dienesta izmeklēšanām. Tiesas viņiem kalpo un nāvīgi baidās. Šī lietu kārtība ir noteikti jāmaina.

Es neesmu pārkāpis likumus. Izmetiet mani, un ieiešu vēsturē kā izslēgtais pārstāvis. Bet ziniet ko? Mana sirdsapziņa ir pilnīgi tīra. Es lepojos, ka esmu amerikānis. Es ienīstu valdību un mīlu Ameriku, un ienīstu to valdības daļu, par kuru jau runāju iepriekš, no kuras amerikāņi baidās – izpildvaru.

Nobeigšu ar domu, ka nevienam pilsonim nevajadzētu baidīties no savas valdības. Tā ir musu valdība, un jums tā ir jāpalīdz atgūt. Domāju, ka Republikāņi to var.  Domāju, ka Demokrāti to vēlas, un viņiem pārstāvju palāta ir jāatgūst, kādam tas taču jāizdara, pie velna! Jo amerikāņi ne tikai baidās, viņi arī zaudē ticību valdībai. No neuzticēšanās un bailēm ceļas naids, un Dievs sazin, kur tas novedīs?

Vairāk par Trafikantu un ASV naudas lietām var palasīt “ASV pilsoņi un viņu īpašums ir nodrošinājums valsts parādam” (angliski).

Jaunlatgales apriķņis ar strīdīgo teritoriju dzeltenā krāsā

Pirms kāda laika aktuāls bija jautājums par Abrenes “atdošanu” Krievijai vai “neatdošanu”. Vēl tagad viens otrs sparīgi bļaustās par nedalāmās Latvijas nodošanu Krievijas interesēm un tamlīdzīgi. Taču jautājums nav tik viennozīmīgs, kā sākumā varētu likties. Lieta tāda, ka šī teritorija ietilpst Krievija sastāvā jau stipri sen.

Līdz šim, nebija nācies papētīt šo jautājumu. Kaut kā nejauši ieklīdu Okupācijas muzeja mājaslapā, un tur ir brīvi pieejams Vēstures atlants: Latvija Eiropā, ar 48 bildēm. Uz kartēm smuki parādītas Latvijas teritorijas izmaiņas gadu gaitā. Saskaņā ar šīm kontūrkartēm, Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Pēdējā laikā atkal daudz tiek runāts par to, ko atkal publicējis Jūlians Asandžs savā wikileaks vietnē. Tomēr nekur nevar atrast adresi pašām publikācijām. Tās ir šeit, cablegatesearch.net, interesenti var palasīties angliski. Šad un tad vietne nav pieejama, tāpēc  reizēm jānogaida.

Pretēji dažādos masu informācijas avotos izplatītajam iespaidam, ka tur ir kaut kas baigi skandalozs, varu apgalvot pretējo: visā visumā diezgan garlaicīgi ziņojumi. Galvenokārt aprakstītas pasaules valstu valdību reakcijas uz visādiem ASV valdības lieliem un maziem projektiņiem, sākot no geju tiesībām un beidzot ar kariem. Neredzu, kāpēc šiem ziņojumiem jābūt par baigo noslēpumu.

Izskatās, ka ASV diplomāti paši no sirds tic savas valsts propagandai, tāpat kā savulaik PSRS iedzīvotāji. Par to liecina negaidīti emocionālie vērtējumi notikumiem, kuros dažādos veidos aizskartas ASV intereses

Otrdiena, 2011. gada 23. augusts, Rons Pauls. Avots: The Daily Bell

Pēdējie vardarbības gadījumi Norvēģijā un Londonā ir mūs pamatoti satraukuši, jo daudzi baidās no vardarbības un nemieriem ASV pilsētās, ko varētu izraisīt sliktais ekonomikas stāvoklis. Tādēļ ASV Kongresam ekonomika jāuzskata par galveno prioritāti un nacionālās drošības jautājumu. Pilsoniskā sabiedrība turpinās savu sabrukumu, ja neieviesīsim kārtību finansēs, veicinot ekonomikas izaugsmi.

Šo notikumu galvenā mācība katram amerikānim ir, ka valdība mūs nespēj pasargāt. Neatkarīgi no pieņemto likumu skaita, neatkarīgi no policijas un federālo aģentu skaita ielās, Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Parlamenti ir mūsdienu tradicionālās demokrātijas pamats, taču, tautas pārstāvniecība parlamentos ir māns, tas ir demokrātijas problēmas aplams risinājums.

Nekādas pārstāvniecības tautas vārdā.

Parlamenta galvenā misija ir uzstāties tautas vārdā, kas pats par sevi nav demokrātiski, jo ar vārdu “demokrātija” mēs saprotam tautas varu. Pats parlamenta pastāvēšanas fakts nozīmē varu bez tautas. Patiesa demokrātija ir iespējama vienīgi ar pašas tautas, nevis tikai ar tās pārstāvju piedalīšanos.

Parlamentārā pārstāvniecība ir māns.

Parlamenti ir kļuvuši par likumīgām barjerām tautas ceļā uz varu, Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Ar Lībiju notiek dīvainas lietas. Ar mūsu politiķiem arī, Lībijas kontekstā. Tālāk seko dīvainību sīkāks izklāsts.

Īsi par to, kas ir Lībija

Lībija ir musulmaņu, galvenokārt sunnītu, apdzīvota valsts Āfrikas ziemeļos. Iedzīvotāju skaits ap 6,5 miljoni, galvenokārt gar Vidusjūras piekrasti, koncentrējoties trīs lielākajās pilsētās. Etniski dalās vairākās grupās, galvenās – berberi, turki, arābi un tuaregi, kā arī apmēram miljons ārzemnieku, galvenokārt ēģiptiešu. Pastāv ap 140 cilšu un klanu (Demographics of  Libya).
Valsts teritorija ir milzīga, apmēram 1 800 000 kvadrātkilometru (Aļaskas lielumā), lielākā daļa no tās ir Sahāras tuksnesis. Galvenā dabas bagātība – nafta, izpētītās rezerves ir lielākās Āfrikā, nedaudz apsteidzot Nigēriju. Apjoms – apmēram 60 miljardi barelu naftas un ap 1500 miljardu kubikmetru gāzes. Ieguve – starp 1,3 un 1,7 miljonu barelu dienā (“Operation Libya” and the Battle for Oil: Redrawing the Map of Africa ). Naftu iegūst kopš 1959. gada, un tā ir valsts galvenais ienākumu avots un iedzīvotāju turības stūrakmens. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Desmitajā aprīlī 10:56 pēc Maskavas laika pie Smoļenskas nolaižoties nogāzās Polijas delegācijas lidmašīna. Visi pasažieri gāja bojā. Starp upuriem bija daudz Polijas augsti stāvošu amatpersonu, tajā skaitā Polijas prezidents Lehs Kačinskis un viņa sieva, ārlietu ministra vietnieks, kultūras ministra vietnieks, vismaz divi prezidenta padomnieki, 12 palamenta locekļi, valsts bankas vadītājs Slavomirs Skrzipeks, armijas štāba priekšnieks un praktiski visas augstākās militārpersonas, ieskaitot flotes, sauszemes un gaisa spēku, kā arī speciālās nozīmes karaspēka komandierus; Aleksandrs Sšžiglo, nacionālā drošības biroja vadītājs.

Acīmredzami, ka Polijas valstij šo cilvēku zaudējums ir nopietns trieciens, un nav svarīgi, vai katastrofa bija tīši izraisīta, vai apstākļu sagadīšanās. No otras puses, poļu nāciju ši traģēdija saliedēs, tāpat kā līdzīgos apstākļos jebkuru citu tautu.

Polija ir viena no stabilākajām NATO jaunajām loceklēm, pati lielākā un militāri spēcīgākā. Acīmredzami, NATO šāds pavērsiens galīgi nav izdevīgs, ja spriežam pēc publiski pieejamās informācijas. Tieši otrādi, tas var nedaudz apgrūtināt līdzšinējo sadarbību.

Krievijai ir ilgstoši bijušas domstarpības ar Polijas valsti, Lasīt pārējo ieraksta daļu »