Daži skaitļi, no kuriem paliek nelabi.

Citēju no finance.net:

Pēc Valsts kases sākotnējās informācijas, budžeta deficīts 2008.gadā sasniedzis 426,3 miljonus latu, kas ir 2,7% no iekšzemes kopprodukta (IKP) – pēc Finanšu ministrijas aplēsēm, vai 3%-3,5% no IKP – pēc Latvijas Bankas aprēķiniem.

Salīdzinot ar novembri, decembrī Latvijas valdības parāds palielinājies par 685 miljoniem latu. Līdz ar to šis rādītājs sasniedzis 2,64 miljardus latu, salīdzinot ar 1,149 miljardiem latu 2007.gada beigās. Kopējais Latvijas parāds, ieskaitot privātā sektora parādu, sasniedzis 20 miljardus latu jeb 130% no IKP. Kā prognozē Latvijas Banka, šogad valdības ārējais parāds sasniegs četrus miljardus latu jeb 26,2% no IKP.

2008.g. I ceturksnī Latvijas ārējais parāds bija 8 009 790 000 latu (avots – Latvijas Banka), apmēram astoņi miljardi. Gada laikā ārējais parāds ir pieaudzis par 12 miljardiem latu! Ja izdalam vienādi uz visiem iedzīvotājiem, ļoti aptuveni rēķinot, sanāk astoņi tūkstoši latu, nerēķinot procentu maksājumus. Ja parēķina uz 1 strādājošo, sanāk vēl baisāka statistika, kādi 20 tūkstoši latu vismaz. Ja ierēķina procentus, tuvāko 20 gadu laikā katram strādājošajam būs jāatdod vismaz 40 tūkstoši latu, pie kam pasaules ekonomika neaug, tāpēc atdošana ievilksies vēl uz 20 gadiem, ja vispār notiks.

Šai sakarā interesanta doma par Latvijas situāciju izteikta “The Telegraph“. SWF esot ieteicis valūtas devalvāciju, kam esot pretojusies ES, jo devalvēts lats apdraudētu Latvijas iekļaušanos Eiropas Monetārajā Savienībā. Citēju:

Leaked documents reveal – despite a blizzard of lies by EU and Latvian officials – that the International Monetary Fund called for devaluation as part of a €7.5bn joint rescue for Latvia. Such adjustments are crucial in IMF deals. They allow countries to claw their way back to health without suffering perma-slump.

This was blocked by Brussels – purportedly because mortgage debt in euros and Swiss francs precluded that option. IMF documents dispute this. A society is being sacrificed on the altar of the EMU project.

Katrai no šīm organizācijām ir savi iemesli: devalvēts lats ļauj izpirkt Latvijas resursus “pa lēto”, pa ceļam izmantojot lētu darbaspēku un citus resursus, tirgu pārņem lielas ārvalstu kompānijas. Darbavietas ir, taču mēs zaudējam resursus. Savukārt pārcenots lats neveicina eksportu un bremzē visu ekonomiku, jo mēs reti ko vairs ražojam paši, tādēļ dārgo naudu zaudējam gan ar importa pārsvaru pār eksportu, gan ar dažādu kredītu procentu un pamatsummu maksājumiem, kad nauda Latvijas tirgum zūd, atgriežoties ārvalstu bankās kā peļņa.

Ir visi nosacījumi, lai Latviju īsā laikā padarītu par trešās pasaules valsti: aizvien pieaugošs naudas trūkums valsts iekšienē, kas noved pie deflācijas un ekonomikas apstāšanās, un šo ciklu pastiprina maksājumi par importu un parādiem.

Kāda ir izeja? Parādus būs jāatmaksā, tas ir skaidrs. Kā tieši – te jau ir vieta manevram. Atkal jāatgādina, ka krīzes laikā darbaspēka nekad netrūkst. Priekšlikums ieviest paralēli latam nekonvertējamu valūtu, ko pilsoņi var izmantot savstarpējos norēķinos, un kas nonāk apgrozībā proporcionāli paveiktajam darbam, tā saucamā Latvijas Tugrika ideja. Tas veicinātu vietējo ekonomiku, un netraucētu ārējā parāda atmaksu.

Pa tam lāgam paredz arī graudkopības nāvi Latvijā. Līdz ar ko Latvijas neatkarība būs zaudēta pilnībā, finansu un pārtikas.

Kāds draugs pastāstīja, ka desas iepērkot vienā no nedaudzajām vietām, kur tirgo gaļas produktus ar garantētu kvalitāti. Iepērkot labāko no vairākiem ražotājiem un tirgo Rīgā, Jūrmalā, Balvos, citur. Tirgotājs  pasūta ražotājam izstrādājumu nevis ar ražotāja, bet ar tirgotāja zīmolu, kaut arī pats nav nekāds lielveikals.

Ideja mani ieinteresēja. Ļoti pareiza pieeja: laikos, kad cilvēki apgroza katru kapeiku, ir ļoti svarīgi zināt, ka naudu tērējam par labu produktu, nevis kaut kādiem aizvietotājiem, ka desā lielākā daļa ir gaļa, nevis soja, ciete un vēl sazin kas. Saucoties “Enhars”. Internetā meklēju, taču atsevišķas mājslapas viņiem neatradu.

Vēl viens aspekts: mūsdienās preču sortiments ir tiešām milzīgs, ražotāju daudz un ir grūti saprotams, kas, ko, un pēc kāda pasūtījuma ražojis. Ja padomju laikos pietika zināt svaiguma un kvalitātes pazīmes dažiem desmitiem pārdošanā esošu produktu (piemēram, ja svaigai zivij žaunu lapiņas pelēkas, tā zivs vairs nav svaiga), tad šodien pat ekspertam vairs nav viegli. Skaidri saskatāma izdevība kārtējai specializācijai: preču kvalitātes novērtētājs. Un atkal, ir iespēja iegūt ar savu reputāciju: tirgot tikai labu preci. Reputācija ir tāda smalka lieta: to ir grūti iegūt, taču viegli pazaudēt. Lielveikalu mārketinga speciālisti man te droši vien iebildīs

Vēl vienu piemēru pastāstīja sieva: kaut kur pie VEFa esot gaļas veikals, pie kura stāv rinda. Neparasta parādība šais laikos. Tiesa, rinda uz priekšu iet ātri, jo pārdevējas raujas vaiga sviedros. Un vistas tirgojot tikai uz iepriekšēju pierakstu, jo esot tiešām labas. Pēc viņas stāstītā, arī tas esot veikals ar garantētu preces kvalitāti: pats īpašnieks braukājot pa kautuvēm, pārbauda kvalitāti un veic iepirkumus. Normāla motivācija: kad daudzi tirgo surogātus, var iepelnīt ar kvalitatīvu preci. (2011. gada sākums: bizness joprojām notiek, uz izskatās, ka labi).

Vēl piemērs. Netālu no manas mājas un netālu no Arēnas “Rīga” ir augļu veikals, kura īpašniece vienlaikus ir arī galvenā preču iepirkuma veicēja. Tiešām labi augļi, un par labām cenām, tuvām tirgus cenām. Un saskatāma līdzība ar iepriekšējiem piemēriem: īpašnieks ir preces kvalitātes kontrolētājs. Jā, motivācija ir spēks.

Līdzīgi ar piena produktiem. Lielās pienotavas ir kredītu žņaugos, kā jau visi mūsdienu modernie uzņēmumi, un izmaksas sedz uz ražotāju rēķina, jo citos virzienos tas nav iespējams. Daži piena ražotāji atgriežas pie deviņdesmito gadu prakses – tirgo pienu paši. Lai izdzīvotu, tas der. Tikai tirgo ne vairs māju pagalmos, bet tirgos (Piena lielražotājs pienu sāk pārdot pats)

Te nu mans ierosinājums krīzes laikiem: Katrā pilsētā un jo sevišķi Rīgā ir jāatjauno nelieli tirgi, kuros tirgoties var katrs, kas vēlas, bez visādiem ierobežojumiem un kontrolēm. Cilvēki nav tik stulbi, lai otrreiz iepirktos pie kāda, kura dēļ naudu izmetuši vējā. Un dažādu sīkumainu kontrolējošo institūciju vara ir jāierobežo, ja runa iet par izdzīvošanu.

Skatoties šodienas vakara ziņas, palika nelabi: sapratu, ka esam pārdoti. Scenārijs ir tieši tas pats, kuru pielietoja Āfrikas valstu iedzīšanai parādu jūgā:

1. Izveidot krīzi ekonomikā. To var panākt ar starptautiskām sankcijām, finansu terorismu (starptautisko spekulantu uzbrukumu dažādiem ekonomikas sektoriem vai naudas sistēmai), “labi domātiem padomiem ekonomikas uzlabošanai”, un visbeidzot, karu. Šoreiz tas ir izdarīts pasaules mērogā, nevis tikai Austrumeiropā kā 90-os gados. ASV darbības rezultātā 2001. gada sākumā izveidoja nekustamā īpašuma burbuli, kas izauga arī Latvijā un arī plīsa tepat. Starptautiskā finansu sistēma jau sen ir bez nacionālajām robežām.

2. Risināt radīto krīzi, aizdodot naudu. Ja atsakās, jāizdara spiediens. Ja joprojām atsakās, jāizsaka piedāvājums, no kura nav iespējams atteikties: kukulis tiešā un nepārprotamā veidā kopā ar nāves draudiem. Līdz šim līdzeklim reti kad nonāk.

3. Aizdot naudu apmaiņā pret “strukturālām reformām”, kuru īstais nosaukums ir “valsts vājināšana”: nojauc visas kontrolējošās institūcijas, seko korupcijas un izsaimniekošanas vilnis, pēc kura valsts vara ir praktiski nekāda, salīdzinot ar dažādu ekonomisko grupējumu varu.

4. Iekasēt parāda procentus un procentu procentus,  vai citādi iepelnīt, sadalot novājināto valsti reizinātājos. Procenti ir nomācoši, jo visi kredīti ir izsaimniekoti, dzīves līmenis un ražošana ir kritusies, un valsts pārdod infrastruktūru ārvalstu “investoriem”, kas patiesībā ir starptautiski parazīti-plēsoņas bez valstiskās piederības. Parādās maksas ceļi, maksas izglītība, privatizētas upes un autortiesības visam, kam vien varam iedomāties. Iedzīvotājus nosauc par sliņķiem un truliķiem, kas nevīžo sev pat zobus iztīrīt, un nežēlīgi izmanto, izgrābjot dabas un citus resursus, atstājot piesārņojumu un deģenerētas tautas masas, kur zeļ kontrabanda, korupcija, prostitūcija, narkotiku un cilvēku tirdzniecība.

Esmu pārliecināts, ka mūsu “vadošie valdības vīri” īsti nesaprot, ko dara. Nepārmetu viņiem ļaunprātību, drīzāk noziedzīgu nezināšanu. Un viņi ir tikai daļēji vainīgi, jo visa ekonomika, ko māca augstskolās, ir viena vienīga mūsdienu demagoģija, kurā normāli domājošs cilvēks orientēties nespēj, loģika tur ir tikai pirmajā acu uzmetienā un mikroekonomikā. Mūsdienās nevienā pasaules valstī, pat ASV, nav brīvā tirgus: visur ir dažādi ierobežojumi, regulācijas un tarifi dažādu ekonomisko grupējumu aizstāvībai. Tā saucamās strukturālās reformas, ko pieprasa visādi Starptautiskie Valūtas Fondi un Pasaules Bankas, ir labvēlīgu apstākļu radīšana valsts kapitālo resursu uzpirkšanai par sviestmaizi.

Nešaubieties ne mirkli, ka notiek ekonomisks karš, kurš novedīs pie masu pauperizācijas, un baumo, ka ir iecerēta Zemes iedzīvotāju skaita samazināšana līdz 1 miljardam. Jo vairāk par to domāju, vērojot notiekošo, jo tas mazāk atgādina baisu pasaku. Vislabāk cilvēku skaitu samazina ne jau karš, un pat ne epidēmijas: tas ir bads, kurš nāk no nabadzības.

Jautājums, ko tad darīt? Jāsāk ar elementāro: jāatgūst valsts ekonomiskā neatkarība, un pirmkārt jāatjauno no starptautiskās sistēmas neatkarīga nauda, ko apgrozībā laiž valsts par noteiktiem, fiksētas cenas pakalpojumiem, ko indivīdi un firmas sniedz valstij. Tādējādi, šīs naudas (nosauksim to par Latvijas Tugrikiem, LT) daudzums ir tieši proporcionāls valstij sniegto pakalpojumu apjomam, un tās vērtība ir piesieta kaut kam konkrētam, inflācija nedraud. Valdība šo pašu LT pieņem kā nodokļu un citus maksājumus, tādējādi radot jēgu tās lietošanai. LT noveco; pēc pirmā mēneša apgrozībā tā vērtība krītas par 4 procentiem. Tas ir vajadzīgs, lai veicinātu naudas apriti un savstarpēju kreditēšanu: kļūst izdevīga naudas aizdošana bez procentiem, lai saglabātu tās vērtību. Valsts var izsniegt LT kredītus, arī bez procentiem, lai veicinātu ekonomikas izaugsmi, taču publiski caurspīdīgi un ierobežotā daudzumā.Visvairāk vinnēs tie, kuriem visa ražošanas ķēde ir Latvijā, tātad zemnieki, amatnieki un valsts sektorā strādājošie, kas dzīvo no algas līdz algai.

Paralēli apgrozībā paturēt latu, kuru var lietot uzkrāšanai un apmaiņai pret ārvalstu valūtu darījumiem ar ārvalstīm. LT pret LVL konvertē pēc kursa, ko nosaka Latvijas Banka katru dienu. LVL turpina inflāciju kopā ar eiro un citām valūtām, LT paliek stabils.

Jāsaprot, ka ekonomiskās krīzes apstākļos darbaspēka nekad netrūkst, trūkst tikai līdzekļu, ar kuriem par darbu norēķināties. Norēķinu līdzekļa nodrošināšana krīzes gaitu nozīmīgi atvieglo. Nesen ziņās izskanēja priekšlikums valstij emitēt valsts parādzīmes, taču šī ideja netika pat apspriesta, jo iedzīvotājiem, lūk, neesot nekādu līdzekļu. Tas tomēr būtu solis pareizajā virzienā, un nauda iedzīvotājiem atrastos; tikai tas nepatiktu ārvalstu aizdevējiem, jo viņi par to nedabūtu procentus.

Informācijai: laba grāmatiņa ir John Perkins. Confessions of an Economic Hitman. Vai arī Silvio Gesell. The Natural Economic Order. Atšķirībā no iepriekšējās, tā ir brīvi pieejama.

Paredzu, ka šo visu manis rakstīto daudzi lasītāji kritizēs kā slima suņa murgus, tāpēc ka “vajadzēja kādu ekonomikas grāmatu palasīt”. Tā nav konstruktīva kritika; ja jau kritizējiet, tad pa punktiem, loģiski un bez emocijām, pārlieciniet ar argumentu spēku. Emocijas varat atstāt teātra izrāžu novērtēšanai. Neciešu bābiskus “disputus” ar argumentiem no sērijas “Tu esi stulbs, jo tā neviens nedara”.

Pēdējā laikā aizvien vairāk dzirdams par visādiem krimināliem izlēcieniem, pārsvarā dažāda veida laupīšanām. Te bankomāti, un nu jau arī inkasācijas mašīnas ar cilvēku upuriem, gluži kā deviņdesmito gadu sākumā.

Valdība ir stipri pārcentusies ar naudas nogriešanu policijai, ugunsdzēsējiem, un citiem valsts pārvaldes orgāniem. Ir skaidri saprotams, un tur nav jābūt ne ekspertam, un pat ne arī politiķim, ka laikā, kad cilvēku materiālā labklājība krītas, un viņos rodas aizvainojuma un dusmu sajūta, stipri pieaug dažādu noziegumu risks. Samazināt finansējumu un štatus policijai ir situācijas pasliktināšana, jo noziedzība tikai pieaugs, un ja valsts paliks bezzobaina, tad arī valstij gals vairs nav tālu.

Drošība ir galvenais iemesls, kādēļ pilsonis saglabā savu lojalitāti valstij. Valsts pirmā un galvenā funkcija ir nodrošināt ārējo un iekšējo drošību, kas izpaužas kā savu pilsoņu aizsardzība no naidīgas ārvalstu un ārzemnieku rīcības, un pašā valsts iekšpusē – elementāras kārtības un elementāra taisnīguma nodrošināšana. Pie pēdējā pieder aizsardzība pret laupīšanām, izspiešanām, nolaupīšanām, verdzību un citiem atbaidošiem rīcības veidiem.

Varbūt tāds arī ir plāns? Samazinam finansējumu policijai, uzliekam neciešamus nodokļus godīgiem pilsoņiem, lai godīgs darbs neatmaksājas un nauda ieplūst acis pieverošu ierēdņu kabatās, un veidojam bandītisku valsti, kurā notiek visu karš pret visiem? Notiks riktīgs korupcijas pieaugums, tautas neapmierinātībai ar parazītu vadītu valsti sekojošais haoss un anarhija būs burvīgs iegansts, lai ieviestu diktatūru vai kaut ko tikpat kretīnisku.

Labs piemērs ir Meksikā notiekošais – totāls bandu karš pret valsti, kopš Meksikas lielākais naftas lauks un valsts dolāru avots sāk izsīkt. Klīst runas, ka narkotiku ražošanu no Kolumbijas palēnām pārceļ uz Meksiku, tuvāk noieta tirgum ASV. Pat vienmēr mierīgie grieķi ir zaudējuši pacietību, kas man bija pārsteigums.

Skaidri saprotams, ka pasaulē notiek pārmaiņas, un nopietnas pārmaiņas. No pārmaiņām mēs neizvairīsimies, taču mūsu spēkos ir izvēlēties, vai tās notiks haotiski un ar materiālo vērtību un intelektuālo zināšanu iznīcināšanu, vai arī puslīdz mierīgi, kad ir laiks nedaudz padomāt pirms darīšanas. Sagraut nav nekāda māksla, māksla ir būvēt.

Pārdomas radās, lasot ekoceļa emuāru. Izrādās, ES noteikumi Māriņa Rozes interpretācijā aizliedz ar uzlīmi informēt pircēju par to, ka prece ražota Latvijā, runa ir par “Zaļo karotīti”.

Uzlīme ir tikai viens veids, kā informēt. Var taču uztaisīt mājaslapu, kaut vai blogu wordpress.com vai blogspot.com, kur tad arī saliek visu attiecīgo informāciju un atjauno. Nedaudz mutvārdu reklāmas, un tie, kas gribēs, atradīs. Tas maksātu kapeikas, ja neskaita laiku.

Nu nevar būt, ka kāds kaut ko tādu jau nav realizējis! Noteikti jābūt. Ja ziniet, atstājiet informāciju komentāros.

Vakar ziņās dzirdu, ka sarunas ar SVF ir veiksmīgi noritējušas, un valdība aizņemsies. Nevar tikai saprast, 3 vai 15  miljardus eiro.

Te nu uzreiz rodas jautājums: ja Latvijas gada budžets ir apmēram 4 miljardi latu, kas būtu apmēram 7 miljardi eiro, kāpēc mums ir jāaizņemas viena vai divu gadu budžets? Kāpēc ne pusmiljards, ko valdība iegrūdusi Parex bankas glābšanai? Mēs taču nākamgad taupīsim, budžets būs mazāks, kāpēc vajadzīga šitāda summa? Neaizmirsīsim, ka SVF nav Salavecis un neko par velti nedod, tos procentus mēs maksāsism raudādami vēl ilgus gadus.

Ja Tev ir alga 400 ls mēnesī, un visa aiziet šādiem vai citādiem tēriņiem, cik mēnešus vajadzēs, lai atmaksātu 800 ls, pie nosacījuma, ka procenti ir mēreni, kādi seši mēnesī? Jau pirmā mēneša beigās būs jāmaksā 48 ls par procentiem vien, plus vēl daļa no pamatsummas. Ja tā ir sadalīta uz 20 gadiem, atbilstoši vēl 40 ls. Tātad, pirmā mēneša beigās tie ir 88 ls, jeb apmēram piektā daļa no budžeta.

Šis aizņēmums ir ceļš uz Āfrikas valstu likteni, no kurām vairums maksā pusi no sava budžeta dažādiem aizdevējiem procentos, tāpēc arī nekur netiek. Un izdomājumi par to, ka viņi ir no dabas slinki un nestrādā, ir to pašu aizdevēju propoganda savas rīcības attaisnošanai.

Ja nedaudz paironizē, tad nākamgad mēs būsim daudz, daudz slinkāki kā šogad, tāpēc daudzus izmetīs no darba. Un uzņēmēji, maitas tādi, arī sākuši slinkot, jo budžets nepildās, tādēļ mūsu valdība audzinošos nolūkos pacels nodokļus. Mūsu valdība ir daudz gudrāka, jo piemēram, zviedri, muļķi tādi,  savus nodokļus taisās pazemināt, lai veicinātu uzņēmējdarbību.

Pašreizējā finansu un tātad arī politiskā sistēma ir tā būvēta, lai pie varas nonāktu vispērkamākie cilvēciņi, pie kam ne obligāti kompetenti kaut kādā jomā. Nevajag brīnīties par to, kas notiek, viss ir likumsakarīgi.

Kādā pasākumā izvērtās diskusija par to, ko darīt pašreizējās krīzes sakarā, kas pie tās vainīgs? Vēl nebijām tikuši līdz konkrētiem vainīgajiem dažādu baņķieru un spekulantu personā, kā jau atskanēja aicinājumi “rakt ārā vectēva kaulu zāģi un nolaist asinis parazītiem”.
Uz ko uzreiz iebildu: tikko kaut kas tāds sāksies, no visiem kaktiem līdīs ārā dažādi atbaidoši purni, lai izmantotu izdevību piedalīties graušanas un slepkavību orģijās, bez īpaša iemesla – tāpat vien, jo gribās. Kas savukārt izraisīs paša stiprākā un vardarbīgākā kretīna, tā saucamās “stiprās rokas” nākšanu pie varas, vai Krievijas “draudzīgu izpalīdzēšanu haosa pārņemtajiem kaimiņiem” ar sekojošu neatkarības zaudēšanu, jo “paskat, kur tā jūs novedusi”.
Ne, mīlīši, ši nu ir tā reize, kad haoss un vardarbība galīgi ir nevietā. Jā, līdzīgos apstākļos pēc 1. pasaules kara Latvija izcīnīja neatkarību; ja būsim atklāti, toreiz mums tomēr daudzējādā ziņā paveicās.
Vispirms ir jānoskaidro, kas ir vainīgs, ja vispār kāds ir vainīgs. Baidos, ka šis uzdevums būs pagrūts un atbilde uz jautājumu nebūs tik ļoti viennozīmīga, kā mēs ceram. Jo pa druskai vainīgs ir katrs no mums. Paskaidrošu, kāpēc.
Jāsāk ar to, ka krīze neradās Latvijā, un Latvija viņu neizbeigs, neatkarīgi no jebkā, ko varam izdarīt. Jau vairākus tūkstošus gadu par naudu izmanto zeltu, un gandrīz tikpat ilgi augļošanu uzskata par grēku un apkarojamu parādību. Katrā ziņā savu attieksmi pret augļotājiem jeb “naudas mijējiem” pauda jau Kristus, apgāzdams viņu galdus un izdzīdams no tempļa. Šķiet, tā bija vienīgā reize, kad Kristus pielietoja vardarbību
Augļošana ir process, kurā aizdevējs aizdod zināmu naudas summu ar norumu, ka pēc norunātā laika tā tiks atdota atpakaļ lielāka, tātad “ar augļiem”. Aizdevējs riskē naudu pazaudēt, ja aizņēmējs to nespēj atdot; aizņēmējs riskē ar visu, kas viņam pieder, un jo sevišķi jau senākos laikos, ar savu un savu radinieku brīvību un dzīvību. Augļotājam ir iespējas praktiski bezgalīgi vairot savu kapitālu, ja viņš pareizi izvēlas, cik, kam un uz kādiem nosacījumiem aizdot. Viņa līdzekļi aug ģeometriskā progresijā, un nauda un tātad arī vara koncentrējas viņa rokās. Ar laiku tas noved pie situācijas, kad nauda un vara ir dažu cilvēku rokās, kuri to izmanto sava valdošā stavokļa uzturēšanai, rodas apburtais loks.
Šāda situācija ir iespējama, pateicoties tikai un vienīgi tam, ka nauda (kas senākos laikos bija galvenokārt zelts un sudrabs) ir vērtības saglabāšanas līdzeklis. Nauda nepūst un nepazūd, to kodes negrauž un ķirmji nesaēd. Ja nauda nebojājas, tātad ir izdevīgi visu, ko nevar uzreiz izmantot, pārvērst naudā. Vienlaikus nauda ir arī maiņas līdzeklis, kas nepieciešams savstarpējiem norēķiniem, īpaši jau tiem, kas vēlas pirkt un pārdot. Rodas situācija, kad vieniem nauda ir vajadzīgāka kā citiem, kas arī rada abpusēju motivāciju augļošanai.
Ja nauda ar laiku zaudētu savu vērtību tāpat kā citas preces, augļošanai nebūtu jēgas. Aizdošana būtu vienīgais veids, kā naudas vērtību saglabāt laikā. Ja mana nauda zaudē vērtību “bojājas” par 10% gadā, man kļūst izdevīgi aizdot to kādam, kas to apsola atgriezt pēc 1 gada “nebojātā” veidā. Kaut kur lasīju (avots jāprecizē), ka apmēram šāda sistēma vairākus gadu tūkstošus darbojās Ēģiptē, kad cilvēki mainījās ar māla plāksnītēm, kuras izsniedza pret noliktavās nodotajiem graudiem; mainot pret graudiem, saņemto graudu daudzums bija mazāks nekā nodoto, jo graudus apēda peles un tikai atrēķināti noliktavu apsargāšanas izdevumi. Sistēma pastāvēja ilgi, jo tajā bija līdzsvarā nauda ar pieejamo preču daudzumu, un nemotivēja augļošanu.
Mūsdienu finansu sistēma arī balstās uz augļošanu. Naudai vairs nav seguma zeltā, tādēļ tās pieejamais daudzums ir praktiski neierobežots. Papīra nauda, tāpat kā tās zelta priekštecis, arī nepūst. Šeit svarīgi nejaukt ar inflāciju – inflācija “pūdē” visu naudu vienādi, neatkarīgi no tās atrašānās ilguma apgrozībā. Inflācija arī netraucē augļošanu, jo augļotājam neko nemaksā pacelt procentus, pieskaņojoties inflācijai.
Ja papīra naudu var sadrukāt pēc vajadzības un to var izmantot augļošanā, tad ir izdevīgi pēc iespējas vairāk aizdot, jo tā arī procenti, kas nāk no augļošanas, augs ātrāk. Taču neaizmirsīsim, ka papīra nauda ir abstrakcija – tās vērtība ir nekonkrēta, un balstās tikai uz to izmantojošo cilvēku vērtējuma, uz “tirgus viedokļa”. Preces, kuras par šo naudu var nopirkt, nav abstraktas un to daudzuums ir ierobežots, jo tāda ir taustāmās realitātes būtība, tai ir robežas.
Ja naudas daudzums daudzums pieaug ģeometriski (nauda nes augļus), tad pieauguma ātrums tikai palielinās. Atbilstošo preču un pakalpojumu daudzums eksponenciāli pieaugt nevar, jo ir fiziski ierobežojumi. Cilvēkam, kas aizņēmies 100 ls, jāatdod 110 Ls, pastiprināti strādājot. Un strādāšana līdz tikai tikmēr, kamēr kādam viņa sastrādātais ir vajadzīgs. Kamēr ir, eksponenciālā izaugsme var turpināties (tā saucamais ekonomikas piegums, ko mēra procentos pret iepriekšējo gadu). Ja ekonomika vairs nespēj augt eksponenciāli, sistēmai draud sabrukums, ko arī varam novērot. Naudas iepludināšana nelīdz, tikai sabrukumu paātrina.
Tāpēc, ja jau vēlamies atriebties, vissmalkākā atriebība būtu tādas finansu sistēmas iedarbināšana, kas veicina darba un darba augļu puslīdz vienmērīgu sadalījumu starp sabiedrības locekļiem, novēršot dažādas ekspluatācijas formas. Galu galā, nauda ir tikai abstrakcija, tā ir uzskaites sistēma. Nauda var būt arī ieraksts rūtiņu burtnīcā, ja par to vienojas.

Par šo tēmu ur viens labs pastāstiņš: I Want The Earth Plus 5%

Redzamā bildīte ir fragments no žurnāla “Ekonomists” 1923. gada viena no numuriem. Fragmentam uzskrēju virsū nejauši, lappuses skanētais attēls pieejams Latvijas Nacionālās bibliotēkas vietnē: http://lndb.files.wordpress.com/2008/10/p_001_ekon1923n0012_0002.png

"Ekonomists" 1923

Interesanti, ka problēmas ar zemo samaksu piena ražotājiem un piena kvalitāti šo gadu laikā nav būtiski mainījušās, kaut arī piena tirdzniecība vairs nav sīktirgotāju, bet tehniski labi aprīkotu lieltirgotāju rokās. Acīmredzot problēma slēpjas pašos cilvēkos, attieksmē.

Un vēl ir interesanti palasīt, ko to, ko toreiz uzskatīja par “šķidru, mazvērtīgu, viltotu… pienu ar tauku procentu 2,5-3,0″, mēs pieņemam kā normu un kvalitātes standartu