Par Abreni un vēsturiskajām robežām
Autors egleskoks @ 22 septembris, 2011
Jaunlatgales apriķņis ar strīdīgo teritoriju dzeltenā krāsā
Pirms kāda laika aktuāls bija jautājums par Abrenes “atdošanu” Krievijai vai “neatdošanu”. Vēl tagad viens otrs sparīgi bļaustās par nedalāmās Latvijas nodošanu Krievijas interesēm un tamlīdzīgi. Taču jautājums nav tik viennozīmīgs, kā sākumā varētu likties. Lieta tāda, ka šī teritorija ietilpst Krievija sastāvā jau stipri sen.
Līdz šim, nebija nācies papētīt šo jautājumu. Kaut kā nejauši ieklīdu Okupācijas muzeja mājaslapā, un tur ir brīvi pieejams Vēstures atlants: Latvija Eiropā, ar 48 bildēm. Uz kartēm smuki parādītas Latvijas teritorijas izmaiņas gadu gaitā. Saskaņā ar šīm kontūrkartēm, Abrene ir Latvijas okupēta teritorija, atņemta Krievijai 1920. gadā, beidzoties brīvības cīņām. Robežas apstiprinātas miera līgumā starp Latvijas Republiku un Krieviju. Toreiz Padomju Krievija bija vāja, par robežām daudz nekaulējās. Pēc 2. pasaules kara, būdama jau krietni spēcīgāka, robežu jautājumu atgrieza 1721. gada stāvoklī. Spriediet paši.
1700. gads. Latgale ietilpst Polijas-Lietuvas valsts sastāvā, saucas Inflantija jeb Poļu Vidzeme. Pitalova nav atzīmēta, taču robežas pie Pitalovas sakrīt ar mūsdienu Latvijas robežām.
Pievērsiet uzmanību Zviedru ieņemtās Igaunijas robežām pie Narvas un pie Pleskavas ezera – arī tās sakrīt ar mūsdienu Igaunijas robežām, un tādas tās ir jau kopš Livonijas konfederācijas laikiem 16. gs. vidū.
Krievijas, Vidzemes un Inflantijas robežas 1700. g.
1917. gads. Vitebskas un Pleskavas guberņu robežas Pitalovas tuvumā sakrīt ar mūslaiku robežām. Arī robežas starp Igaunijas guberņu un Krieviju, kā arī Vidzemes guberņu un Krieviju ir kā mūsdienās.
Krievijas impērijas guberņu robežas Baltijā
1920. gads. Neatkarības cīņu rezultātā robežas ir mainījušās, Latvija ir paņēmusi mazu gabaliņu Krievijas – Pitalovu, un Igaunija tāpat gabaliņu pie Pleskavas ezera un nelielu joslu aiz Narvas upes (tas šajā kartē nav redzams).
Pievērsiet uzmanību, ka frontes līnija ir vēl dziļāk Padomju Krievijā.
Krievijas un Latvijas robeža, 1920. g.
1935. gads. Etniskais sastāvs liecina, ka Abrene tomēr vairāk ir krievu apdzīvota teritorija vēl piecpadsmit gadu pēc robežu aizvēršanas un atrašanās nacionālajā latviešu valstī.
Latvijas etniskais sastāvs 1935. g.
1945. gadā Latvijas un Igaunijas robežas tiek atjaunotas pirmsrevolūcijas stāvoklī, kas praktiski ir robežas no Livonijas konfederācijas laikiem. Gan Latvija, gan Igaunija zaudē brīvības cīņu gaitā iegūtās robežas. Toties Lietuva iegūst daļu bijušo Polijas un Vācijas teritoriju.
Baltijas republiku un Krievijas PSR robežas 1945. gadā
Secinājumi ir samērā vienkārši. Ja varam ticēt vēsturniekiem, Abrene jau kādus piecus simtus gadu vismaz ir bijusi Krievijas sastāvā. Robežas starp tautām nekad nav viennozīmīgi nospraužamas, jo cilvēki dzīvo pamīšus, pamazām saplūstot un nošķiroties tautām. Viss plūst un mainās.
1945. gadā PSRS atgrieza robežas tajās vietās, kur tās bijušas jau ilgu laiku. Vismaz tā tas bija Latvijas un Igaunijas gadījumos. Manuprāt, tā ir labāk un stabilāk. Ja mēs vēlamies atjaunot vēsturisko taisnīgumu, tad jāatceras, ka daži procesi ir neatgriezeniski. Ja sviestmaize ir apēsta, dabūt to atpakaļ tādu, lai varētu tieši tāpat apēst vēlreiz, ir neiespējami. Ja bērns ir izaudzis par latvieti vai krievu, arī tas ir neatgriezeniski. Nav jēgas tiekties pēc neiespējamā tikai tāpēc, ka tā varbūt atjaunosies vēsturiskais taisnīgums vai pareizāk sakot, mūsu izpratne par to.
Vēsturiskais taisnīgums ir tāda šaubīga lieta, jo mēs nevaram būt droši par pašu galveno – faktiem. Vēsturnieki gan melo, gan kļūdās, tāpat kā pārējie. Neaizmirsīsim, ka arī vēsturnieki palīdz valdniekiem pārrakstīt vēsturi. Cilvēku atmiņa ir selektīva, mēs labprāt atceramies patīkamo un visai nelabprāt – nepatīkamo un apkaunojošo. Vēsturnieki arī ir tikai cilvēki.
Faktus, uz kuriem balstīties, veidojot savu teoriju par vēsturisko taisnīgumu, var pieņemt no visai dažādiem laikiem, un visai dažādus. Un tad var sanākt misēklis – nāksies pārvākties uz Valdaja augstienēm, Indiju vai vēl sazin kur 
Krievija strauji izmirst, vismaz pagaidām. Ja jau mums tā vajag teritoriju, tad daudz reālāk ir mēģināt nopirkt kādu gabaliņu, kā reiz ASV nopirka Aļasku Taču mēs arī izmirstam…
10 jūlijs, 2015 23:19
Vajadzēja jau nu papētīt pamatīgāk.
Pietālava piederēja pie Tālavas zemēm.
Tāpat kā Nēvele, Kuņa un Tverža ir baltu vietvārdi.
Piemaskavā ir Možaiska, tāspat saknes vietvārdi ir Baltkrievijā un Lietuvā Mažeiķi.
Balti pirs 5000. gadu ir dzīvojuši teritorijā līdz Maskavai un atnesuši šeit zemkopību. To pierāda graudaugu putekšņu, kas parādās pie svētajiem akmeņiem, vecuma radioloģiskā analīze.
Un pa ceļam iemācījuši kādam slavēt Jāni un sasaukt večus.
Vienīgi ar laiku mūs piespieda pie jūras – tāpat kā mēs izspiedām līvus, kas šeit dzīvo jau 12000. gadu.
22 jūlijs, 2015 17:58
Tas ir tik sen, ka varētu gan būt, gan nebūt patiesība. Ja mēs turpināsim spriest šādā garā, tad Krievija pieprasīs pusi Eiropas, jo kādās senās kartēs A-Eiropa ir atzīmēta kā “Tartaria” un bulgāri ir gandrīz krievi un poļi arī slāvi; Somija gribēs visus Krievijas ziemeļus līdz Urāliem, jo tur kaut dzīvoja somugri, kā arī visu Igauniju un pusi no Latvijas – līvi tak arī bija somugri; Ķīna savukārt visu Sibīriju līdz Urāliem no otras puses, jo tur visi bija aziāti, un tā tālāk – jo mazāk konkrētības, jo lielākas iespējas gribēt nezin ko.
Tāpēc pieturēsimies pie konkrētām lietām un puslīdz skaidrām robežām.
13 janvāris, 2022 02:25
2sprinkling…
…