Egleskoka emuārs

Kas īsti ir brīvība? Ir dažādas izpratnes, par brīvības definīciju un tās niansēm ir sarakstīts daudz literatūras un tomēr brīvības izpratne katram paliek sava. Tomēr, par spīti dažādajiem traktējumiem, brīvībai visās izpratnēs ir kopēja iezīme: tas ir taisnīgums. Arī šeit cilvēki nevar vienoties par pilnīgi saskaņotu viedokli.

Šķiet, kas tad tur var labs iznākt, ja katram sava izpratne, ir tā, kā ir, un viss, nav ko daudz domāt. Katrs spriež pēc sava viedokļa, katrs cenšas grozīt apstākļus savā labā. Katrs cīnās par vietu zem saules, kā nu prazdams – viens pastumj malā citus, cits kaunina un stumj malā stūmējus, lai vietā iebīdītu sevi vai arī kādu, kas grūstīties neprot. Vēl cits cenšas radīt kārtību, saskaņā ar kuru labākajās vietās esošie mainās rindas kārtībā, vai arī atrodas tur, cik vien vēlas.

Kad savā starpā cīnās suņi, tie viens otram kož. Ja suņi ir apmēram viena lieluma, katrs kautiņš maksā dārgi, jo pat uzvarētājam ir jāsadziedē brūces, lai arī ne tik plašas, kā zaudētājam. Šajā piemērā saskatāma vienkārša atgriezeniskā saite: ja kož viens, otrs kož pretī. Kad viens kautiņš beidzies, uzvarētājs ir noguris un cīņu ar iepriekšējam pretiniekam līdzvērtīgu suni diez vai uzvarētu. Vai arī uzvarētu, taču atkal par savas miesas bojājumu cenu. Lai novērstu situāciju, kad vājākais suns piebeidz divus stiprākus, kas nupat viens otru cīņā nogurdinājuši, suņiem ir iedzimta uzvedības īpatnība, kas liek cienīt uzvarētājus. Ja tā nebūtu, cīņas par stāvokli barā izvērstos par slaktiņu ar dažiem izdzīvotājiem, un bars zaudētu savu jēgu, kad visi kopā ir stiprāki kā katrs atsevišķi.

Arī cilvēku sabiedrībā līdz ieroču izgudrošanai bija līdzīga situācija. Cilvēks ir salīdzinoši vājš radījums, un citu cilvēku ar plikām rokām piekaut ir diezgan pagrūti, ja vien pretinieks nav izteikti vājāks – sieviete, vecs cilvēks vai bērns. Tāpēc kaut ko attāli līdzīgu taisnīgumam un tāpēc arī brīvībai nodrošināja aptuveni vienādais īpatņu spēks, vai arī radniecības saites, kad spēcīgākie aizstāv savus citādi vājākos tuviniekus. Tāpēc cilvēkiem nav iedzimti nekādi ierobežojumi attiecībā uz savu sugas brāļu nogalināšanu – pēc šādiem ierobežojumiem vienkārši nebija vajadzības. Ja arī kāds kādu klusiņām nožņaudza, uz kopējā fona tas bija statistiski nenozīmīgi, un sugas izdzīvošanu apdraudēja daudz mazāk nekā plēsēji.

Sugas, kuras ir labi pielāgotas dzīvei, nekautrējas ēst savas sugas mazuļus (krokodili, lauvas, lāči). Atgriezeniskā saite darbojas vāji: katra apēstā mazuļa vietā drīz dzimst cits, jo suga dzīvo pārtikas pārpilnībā, un tās īpatņi vairāk konkurē viens ar otru, nevis citām sugām. Izšķērdība ir pārticības loģiskais pavadonis. Ja sugas izdzīvošanas apstākļi kļūst grūtāki, gluži dabiski veidojas cita veida iekšsugas attiecības: daudz svarīgāka kļūst dzīvības resursu taupīšana, mazuļu kļūst mazāk un tie tiek labāk apsargāti, lai vairāk izdzīvotu; savstarpējās cīņas kļūst ritualizētas, lai cīņās zaudējušie paliktu dzīvi un kalpotu kā sugas dzīvības rezerve.

Līdz ar primitīvu ieroču izgudrošanu, cilvēka situācija mainījās. No plēsēju vajātiem radījumiem, kas nevar izdzīvot nekā citādi kā vien apvienojoties kopīgai cīņai pret plēsējiem un dalot atliekas ar maitasputniem, cilvēki kļuva par būtnēm, kas spēj nogalināt sava izmēra un nedaudz lielākus plēsējus arī cīņā aci pret aci. Pielietojot ieročus kolektīvi, nu jau varēja droši stāties pretī lielākiem plēsējiem un nokļūt ar tiem mainītās lomās. Cilvēku suga iekļuva labi pielāgoto sugu skaitā, un iepriekš ierobežotā spēja nogalināt savus sugas brāļus kļuva īstenojama lielākos mērogos, sevišķi reizē ar ieroču izmantošanu organizēti.

Sievietēm piemīt apmēram 80% no vīrieša spēka, un galvenā atšķirība ir roku spēkā, kā arī skriešanas ātrumā, kas anatomisku īpatnību dēļ sievietēm ir mazāks nekā vīriešiem. Līdz ar to, vairumam cilvēkveidīgo mātītes ieņem zemāku stāvokli barā nekā tēviņi. Kad parādījās ieroči, šī nevienlīdzība kļuva vēl izteiktāka, jo dabā sievietes vairumu sava laika velta jaunās paaudzes audzināšanai un pārtikas ievākšanai, viņām ar retiem izņēmumiem nav laika, lai apgūtu prasmes rīkoties ar ieročiem. Šī prasme sevišķu nozīmi ieguva ar loka un bultas izgudrošanu, kuru efektīvai izmantošanai nepieciešams vingrināties katru dienu vairākus gadus, un šo laiku var atļauties tikai jaunie tēviņi.

Ieroču izgudrošana noveda arī pie tādām nelāgām parādībām kā verdzība. Vergam nedod nedz iespēju piekļūt ieročiem, nedz arī apgūt to lietošanu. Vergs ir cilvēcisks mājlops. Vergturu sabiedrībās visu nosaka spēks un tā pielietošanas iespējas, individuāli vai kolektīvi. Cilvēka eksistence šādā sabiedrībā ir samērā nožēlojama, jo visu karu pret visiem ierobežo tikai bailes no ārējā ienaidnieka. Tikko ārējais ienaidnieks pazūd, sākas naidīgu frakciju veidošanās, kuras cer gūt uzvaru, pielietojot ieročus pirmās.

Nogalinot cilvēkus, tiek nogalinātas arī viņu uzkrātās zināšanas. Tāpēc kultūras, kas savas zināšanas nodod tikai ar mutvārdiem, ir ierobežotas savā zināšanu pārneses spējā uz nākošo paaudzi. Lai pārnese notiktu, jābūt dzīvam un jāsatiekas gan zināšanu devējam, gan ņēmējam. Vardarbīgās cīņās nereti iet bojā abi, un tiek sagrauts vairāku paaudžu darbs. Izdzīvošanai pilnīgi pietiekamo zināšanu nodošana parasti izdodas, taču ne vairāk. Laika domāt par brīvību neatliek, izdzīvošana paņem visu.

Cilvēces progress paātrinājās reizē ar valodas izgudrošanu. Valoda ir reālās pasaules abstrakcija, kas ļauj nodot zināšanas bez to pielietošanas demonstrācijas. Nākošā abstrakcijas pakāpe ir rakstības izgudrošana; tā ir valodas abstrakcija, un zināšanu devējs un pārņēmējs var būt attālināti gan laikā, gan telpā. Zināšanu apguves ātrumu ierobežo lasītprasmes apgūšanas piepūle. Tāpēc nākošā abstrakcijas pakāpe ir fonētiskā rakstība, kura ir apgūstama vieglāk par hieroglifisko. Cilvēki sāk domāt par brīvību, par pasaules uzbūvi, rodas matemātika un astronomija. Klasisks piemērs ir Senās Grieķijas, Indijas, Ķīnas un Ēģiptes kultūras.

Ieroču spēks nekur nav zudis. Jaunu abstrakciju atklāšana un izmantošana no ved pie arvien efektīvākiem ieročiem un to pielietošanas stratēģijām, pie arvien lielākas nevienlīdzības starp tiem, kas ieročus prot izgatavot, pielietot un apmaksāt to pielietošanas apguvi, un tiem, kam tas viss nav pieejams. Šī situācija acīmredzami parāda, ka ne vienmēr tiek labākie cilvēki spēj izdzīvot un nest labumu sabiedrībai, ir skaidri saskatāma dzīvības, zināšanu un materiālo resursu izšķērdēšana.

Vienlaikus, ir daudzi īpatņi, kas vēlas nostiprināt sev piemītošo sabiedrisko stāvokli, un nodot to saviem bērniem, lai visu karš pret visiem viņus neskartu. Rodas nākošā abstrakcija, likums. Likums ir īpatņu attiecību formalizācija un ritualizācija, līdzīgi kā riesta dejas putniem un sišanās ar pierēm auniem. Šī formalizācija gan iecementē esošo sabiedrības struktūru, gan arī ierobežo un padara mērenāku visu karu pret visiem, ļaujot sabiedrībai uzkrāt vairāk zināšanu un materiālo vērtību. Likumam ir divējāda daba: sniedzot drošību, tas ierobežo.

Vienlaikus ar likumu vai nedaudz pēc tā rodas pats taisnīguma jēdziens. Tā pamatā ir abstrakta ideja, ka pret visiem cilvēkiem, neatkarīgi no viņu hierarhiskā stāvokļa sabiedrībā, vienādos apstākļos ir jāattiecas vienādi. Lai arī šis taisnīguma un brīvības uzstādījums ir pretrunā ar cilvēka dzīvniecisko dabu, tomēr taisnīguma ievērošana veicina sabiedrības dzīvotspēju, kaut vai ar to, ka ierobežo iekšējo parazītismu. Domājams, Kristus savā laikā bija viens no retajiem, kas šīs abstrakcijas noderīgumu saprata, un prata to efektīvi pasniegt savam laikam saprotami noformulētā veidā, kā abstraktu mīlestību gan pret Dievu, gan savu tuvāko. Paziņot, ka cilvēkam nepieciešams ar savu gribu ierobežot savu spēju nogalināt sev līdzīgos, nebūtu efektīvi: pretī tiktu nostādīts daudz saprotamāks slēdziens, ka tad mani nogalinās tie, kas sevi neierobežo.

Reizē ar šaujamieroču izgudrošanu, ir noticis vēl viens pagrieziens cilvēku attiecībās. Lai šaujamieroci pielietotu, nav pat jāsaprot, kā tas darbojas, apmācības process ir ātrs un pa spēkam katram, kas spēj elementāri koordinēt savas kustības. Ja agrāk vecenītes nevarēja vicināt zobenu kaut vai ierobežotā fiziskā spēka dēļ, tad pistoles mēlīti var nospiest jebkura. Par desmitgadīgs bērns var pietiekoši efektīvi aizstāvēties pret spēcīga vīrieša uzbrukumu. Šajā ziņā, cilvēce ir tajā pašā stāvoklī, kurā atradās pirms ieroču izgudrošanas: liela daļa ir apmēram vienādi spēcīgi spējā nogalināt, tikai šoreiz katrs konflikts ir fatāls.

Viena lieta ir abstraktas idejas izplatīšana, taču tās iedzīvināšana ir sarežģītāka. To pierāda kaut vai 2000 iepriekšējie kristietības gadi, kuros Kristus sludinātā mīlestības un taisnīguma ideja tika izmantota tieši pretēju mērķu sasniegšanai. Ja cilvēka dzīvnieciskajai dabai ir iespēja izpausties bez atgriezeniski ierobežojošas saites, tā izmanto prāta slēdzienus savā labā, radot loģiskus attaisnojumus savai netaisnīgajai rīcībai. Tāpēc arī vara sabojā ar varu apveltītus cilvēkus, un tāpēc mums ikdienā ir mazāk brīvības, nekā tās varētu būt. Brīvība nav iespējama bez tās īstenošanas līdzekļiem.

Prasme un gatavība izmantot ieroci pret apspiedējiem ir viens no veidiem, kā tiem reāli pretoties un aizstāvēt savu brīvību. Ir arī vēl daudzi citi veidi, zināmākie no tiem ir likumu izmantošana un morāls nosodījums, sabiedrības viedokļa mobilizēšana. Vairums to, kas vēlas uz citiem parazitēt, ir samērā dzīvnieciski un vienkārši izmanto visus pieejamos līdzekļus savu mērķu sasniegšanai, tajā skaitā likumu, tāpēc viena līdzekļa likumiska ierobežošana sabiedrības vairumam noved pie parazītu pastiprinātas intereses izmantot tieši šo ietekmēšanas līdzekli. To var novērot daudzās mūsdienu sabiedrībās, kur gan likums, gan vara un arī sabiedriskais viedoklis tiek izmantoti šauras valdošās grupas interesēs.

Šķiet, ka Šveicē šo cilvēka dabas īpatnību saprot, tāpēc katram mājās ir neliels arsenāls, likumā noteiktajā kārtībā. Tur esot viens no zemākajiem noziedzības līmeņiem pasaulē, un vienlaikus vislielākā cilvēka brīvība. Ir vēl arī citi piemēri: Krievija ar stingru ieroču kontroli un ļoti augstu noziedzības līmeni. Ir Meksika, kur noziedzības līmenis ir vēl augstāks un ieroču kontroles likumi vēl stingrāki. ASV štatos, kur ieroču nēsāšana ir atļauta, noziedzības līmenis ir zemāks nekā tajos, kur ieroču kontrole ir stingrāka.

Arī noziedzība pieder pie brīvību ierobežojošiem faktoriem. Noziedznieks klasiskajā ir persona, kura veic pret citiem sabiedrības locekļiem aizliegtas darbības, lai sasniegtu savus mērķus. Plēsonības princips nosaka, ka visizdevīgākie ir upuri, kuru pretošanās spējas attiecībā pret plēsoņas guvumu ir mazas; tāpēc tiek izraudzīti vājākie upuri, kam pieder maz, vai vājākie no tiem, kam pieder daudz. Arī noziedznieks meklē maksimālo ieguvumu salīdzinājumā ar pārvaramajām grūtībām. Tāpēc ir tik daudz vientuļu pensionāru, kas kļūst par laupītāju upuriem. Ja vientuļais pensionārs būtu bruņots kaut vai ar mazkalibra pistoli, riskētāju uzbrukt būtu daudz mazāk.

Uzskatāmi piemērs ieroču nēsāšanas aizliegumam un reizē ierobežotai spējai īstenot savu brīvību ir masu slepkavības, kas pastrādātas miera laikā, piemēram, tas pats Portarturas slaktiņš Tasmānijā 1996. gadā, kad kāds jauns cilvēks nogalināja ap 30 un ievainoja 21 cilvēku. Stāsts īsumā tāds: Mārtins Briants dabū pusautomātisku militāro šaujamo, ieiet krogā un 15 sekunžu laikā nošauj 12 cilvēkus un 10 ievaino. Pēc tam slepkavošanu turpina, apmēram pusstundas laikā kopumā izdarot 35 slepkavības, neskaitot ievainotos. Pirmā policija ierodas pēc 20 minūtēm. Ja kaut trešajai daļai cilvēku būtu kāda pistolīte pie sāniem, šāvēja gaitas būtu beigušās turpat krogā, un upuru skaits būtu daudz mazāks. 15 sekunžu laikā vairums no ieroču īpašniekiem būtu izvilkuši savus šaujamos un sacaurumojuši Mārtinu, ka nemetās. Jā, būtu upuri, taču ne vairāk par kādiem pieciem.

Kad notiek kaut kas tamlīdzīgs, varas iestādes ierosina stingrākus ieroču kontroles likumus un pastiprina policijas kontroli. Tomēr visa cēlonis ir kāds cilvēks, kas ieroci sāk pielietot. Noziedznieki tāpēc ir noziedznieki, ka neievēro arī ieroču aprites likumus. Ja nav šaujamieroča, var ņemt smago auto un iebraukt pūlī, upuru būtu tikpat. Ir simtiem citu veidu, kā izdarīt noziegumus. Tāpēc taču neviens neaizliegs braukt ar smago automašīnu vai iegādāties slēpotāju maskas, kas aizsedz lielāko daļu sejas.

Tieksme pēc varas un noziedzība ir cieši saistītas, jo abas ilgojas pēc ierobežotas vai neesošas saites starp savu rīcību un tās sekām. Tāpat cieši saistīts ir taisnīgums un brīvība. Acīmredzot tāpēc neierobežotai varai tik ļoti patīk atbruņot cilvēkus, un uzmesties par vienīgo drošības garantu, “jumtu”.