Alfrēdu Herrhauzenu (Alfed Herrhausen) nogalināja 1989. gada 30. novembrī. Tolaik viņš bija Detsche Bank vadītājs un viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem toreiz vēl neapvienotās Vācijas finanšu sistēmā. Vaininiekus – teroristisko organizāciju RAF -  ātri atrada, sodīja un lietu izbeidza. Mūsdienās Herrhauzenu parasti piemin, tehniski aprakstot viņa slepkavības ieroci – sprādziena virzītu vara gabalu, kādus mūsdienās pielieto Irākas karā.

Neviena teroristiska organizācija nedarbojas bez ārvalstu izlūkdienestu atbalsta un ietekmes, vienkārši citādi tai nav nekādu izredžu izdzīvot. Šī iemesla dēļ RAF bija tikai izpildītāji.

Īstais slepkavības iemesls ir nojaušams, ja painteresējamies par Herrhauzena darbību un uzskatiem. Jāsāk ar to, ka viņš bija gudrs un izglītots cilvēks, un darbojās finanšu oligarhijā kā viens no savējiem, citādi nemaz nevarēja būt. Lai novāktu tik ietekmīgu cilvēku, iemeslam ir jābūt ļoti nopietnam, un novācējiem jārēķinās ar nopietnām sekām.

Herrhauzens uzskatīja, ka parādi trešās pasaules valstīm ir jāatlaiž, citādi parādu krīze nav risināma un šo valstu attīstība tiek mākslīgi bremzēta. Saprotams, ka aizdevējiem tas nozīmē neiegūtu peļņu.

Attiecībā uz Austrumeiropas valstīm, viņš visai piesardzīgi izturējās pret straujām reformām, jo tās varētu novest pie ekonomiska sabrukuma un dzīves līmeņa pazemināšanās, tā vietā piedāvājot organizētu ekonomikas pārkārtošanu (šodien mēs saprotam, ka viņam bija taisnība). Ieteica nesteigties ar Vācijas apvienošanu, pirms Austrumvācija nav panākusi Rietumvāciju. Ierosināja nevis vienkārši aizdot Austrumeiropas valstīm naudu, bet izveidot katrā valstī savu attīstības banku, kas tad arī sadarbībā ar vietējiem pārstāvjiem finansētu un uzraudzītu organizētu ekonomikas pārkārtošanu, iegūto peļņu reinvestējot vietējā ekonomikā, nevis eksportējot uz aizdevējvalsti.

Apmēram nedēļu pēc slepkavības Herrhauzenam bija paredzēta uzstāšanās Ņujorkā ar uzrunu, kuras teksts The New-York Times publikācijā bija manāmi sagrozīts. Arī zīmīgi, varbūt šī uzruna bija kādam bīstama? Runā arī, ka slepkavības gadā notika sarunas ar Gorbačovu par milzīga aizdevuma piešķiršanu PSRS ekonomikas pārbūvei. Šī nauda, iespējams, būtu varējusi saglabāt PSRS vienotību un izbēgt no 90-o gadu vājprāta. Acīmredzot, PSRS ekonomiska atdzīvināšana, stiprinot sadarbību ar Vāciju, kādam galīgi nebija vēlama, visticamāk angloamerikāņu finansistiem, jo radītu bīstamu konkurentu. Par pēdējo tēmu ir interesants Šillera institūta apcerējums, kurā aprakstīta finansu kapitālistu cīņa pret nacionālajām valstīm pēdējos 200 gados. Arī Lyndon La Rouche jau 2001. gadā uzrakstīja, kurp ved pašreizējā sistēma, un nekļūdījās.

Tātad Herrhauzens izteica visai sakarīgas, reālas un mērenas idejas, industriālā kapitālisma garā. Taču finanšu kapitālismam tās ir stipri nepatīkamas, jo idejas apdraud īstermiņa peļņu, un jo sevišķi, ja tās izsaka sistēmas ietekmīgs pārstāvis, kuram ir spējas un griba kaut ko mainīt. Tāpēc, visticamāk, viņu novāca savējie, ar RAF vai kādām citām rokām, tas vairs nav svarīgi. Interesenti var palasīt Michael D.Morissey, Looking for the Enemy, 74. lpp., vai par RAF motīviem. Ir arī filma par Herrhauzena slepkavību, saucas “Black Box BRD” vai otrs nosaukums, “Black Box Germany”, var palasīt interviju ar režisoru Andres Veiel.

Līdzīgi, ar privatizāciju nesteigties ieteica Dētlevs Rovēders (Detlev Rohwedder), kurš 1991. gadā atbildēja par Austrumvācijas valstij piederošo uzņēmumu pārveidi. Par ko arī, kā izskatās, tika novākts 1991. gada 1. aprīlī.

Ir tāda grāmata, Confessions of an Economic Hit Man by John Perkins, kuras pirātiskās versijas mētājas failu apmaiņas tīklos. Tur aprakstīts, ka tipiskais iemesls citu valstu ietekmīgu personu novākšanai ir nepiekrišana dažādu aizdevumu piedāvājumiem un “strukturālām reformām”, kas palīdz izlaupīt valstis.

Tagad, viss augšminētais Latvijas kontekstā. Arī mēs esam Austrumeiropas valsts, kurai visādi “palīdzēja”, gan aizdodot lielas summas bez kontroles, gan uzspiežot dažādas reformas, par kuru lietderību paši šaubījāmies, gan ar visādiem citādiem “labiem padomiem”. Kā mēs atceramies par G-24 kredītiem, bez uzraudzības no devēju puses kredītus vienkārši izsaimniekoja, apēda, un krīze noveda pie apstākļiem, kuros infrastruktūru nevis uzlaboja, bet sadalīja sastāvdaļās un pārdeva, atlikumus privatizējot par visai neskaidras izcelsmes līdzekļiem. Viss notika tieši tā, kā bija paredzējuši “draudzīgo ārvalstu” scenāristi: kapitālo resursu iznīcināšana, izglītības sistēmas sagraušana ar maksimālu peļņu sev un atlikušā nopirkšana par sviestmaizi, iznīcinot potenciālo konkurentu. Un nu piedāvā sevis radīto problēmu risinājumu ar jauniem aizdevumiem, vainu par notiekošo uzveļot pašiem.

Nešaubos, ka daudziem arī Latvijā “izteica piedāvājumu, no kura nevar atteikties”. Tikai mūsu valsts ir pārāk maza, lai kāds ārzemju disidents vai žurnālists censtos iedziļināties notiekošajā. No visa šā zināšanas labums ir viens: nu neesam mēs maza, nenovīdīga tautiņa, kas dzīvo kokos un ēd sēnes, un neko tāpēc nevar. Tieši otrādi, ja paskatās uz dekadentās Britu impērijas jaunatni, kas šeit brauc piedzerties un lētas meitas pajāt, un nekautrējas čurāt pie Brīvības pieminekļa un, kā stāsta, nolikt kluci uz pirts lāvas – mums vēl ir cerība. Neliela, taču ir.

Runa ir par to pašu tvaikoni “Lusitania”, ko 1915. gadā pie Anglijas krastiem nogremdēja vācu zemūdenes, un kura dēļ karā iesaistījās ASV. Vācu puse apgalvoja, ka kuģis vedis kara materiālus angļiem, angļi un amerikāņi – ka tas ir bijis “nevainīgs civiliedzīvotāju upuris”.
Patiesība atklājusies nesen: nirēji, kas pēta vraku, nogremdētā kuģa kravā atklājuši apmēram 4 miljonus patronu. Domājam, bijušas arī sprāgstvielas, kuras sprāgušas jau pēc torpēdas trāpījuma, un kura radīto bojājumu dēļ kuģis nogrima nieka 18 minūtēs.

Arī prāmis “Estonia” nogrima aizdomīgi ātri, un tā vraku daudzi politiķi nevēlas kustināt visdažādāko ieganstu dēļ… Un ne jau velti tiek pieprasīta atkārtota izmeklēšana.

Pirms kādiem astoņiem gadiem, kad izlasīju vairākus Viktora Suvorova darbus par otrā pasaules kara izcelšanās iemesliem un sākotnējiem notikumiem austrumu frontē, radās atbildes uz daudziem jautājumiem par agresiju pret “nevainīgo” padomju Krieviju, un radās daži tikpat būtiski jautājumi. Konkrēti, ja jau Suvorovs dzīvo un raksta savas grāmatas Apvienotās Karalistes slepenpolicijas aizsegā, kā arī lasa lekcijas militārajās koledžās, tātad ir jābūt kādam iemeslam, kādam labumam, ko Apvienotā Karaliste iegūst no šī cilvēka. Vienu brīdi šķita, ka tas tiek darīts aiz tīrās patiesības un cilvēkmīlestības pret komunisma upuriem. Tiesa, mans naivums nebija ilgs

Izskatās, ka patiesība ir vēl nedaudz savādāka. Atslēga sapratnei – atcerēties, pirmkārt, ka informācija un propoganda ir tik cieši saaugušas, ka praktiski nav atdalāmās, un tā tas bija jau pirms 60 gadiem; otrkārt, ka politiskajās cīņās nav labo un ļauno, kaut arī katrs dalībnieks cenšas sevi iztēlot par “labo”; treškārt, visi kari notiek par varu un/vai materiālajiem labumiem, kas pēc būtības ir viens un tas pats.

Tātad, ko iegūst briti, atbalstot Suvorovu, kas visu vainu par otrā pasaules kara izraisīšanu uzveļ Staļina vadītajiem komunistiem? Noteikti arī viņiem ir savs noslēpums, savs grēciņš. Jāatceras, ka tolaik Apvienotā Karaliste bija norietoša impērija, kurai nāvīgu triecienu deva pirmā pasaules kara izdevumi un ar tiem saistītie parādi tuvākajam sabiedrotajam, ASV, kura šos parādus i nedomāja atlaist. ASV ekonomiku tajā laikā jau stingri kontrolē privātu banku kartelis, vārdā Federālās Rezerves, kuru galvenais peļņas avots ir naudas aizdošana pret procentiem ASV valdībai. Vācija, kuru tajā laika vada intelektuālais maniaks Ādolfs Hitlers ar vienīgo domu par Vācijas varenības atdzimšanu un vēsturiskā taisnīguma atdzimšanu, īsteno ekonomiskās reformas, atsakoties no kapitālistiskā modeļa un augļošanas izmantošanas finanšu sistēmā, ar savu veiksmīgo piemēru radot draudus pārējā rietumu pasaulē valdošās finanšu elites varai. Staļiniskā un resursiem bagātā PSRS strauji industrializējas, lai militāri un ekonomiski panāktu Rietumus, un gatavojas ideoloģiski neizbēgamajam karam ar Rietumiem. Japāna, kura arī vēlas kļūt par militāri un ekonomiski varenu valsti, mocās ar resursu problēmām, no kurām galvenā – naftas nepietiekamība ekonomikas darbināšanai, ko arī izmanto ASV, uzskatot Japānu par bīstamu konkurentu; nafta arī ir iemesls Japānas iebrukumam Mandžūrijā un DA Āzijas salās, un cēlonis karam ar ASV.

Britu impērijai otrais pasaules karš un Vācijas iznīcināšana bija vajadzīga, lai neitralizētu bīstamu konkurentu un iegūtu tā daļu Eiropas tirgū; otrs motīvs, vienojošs ar ASV, ir iznīcināt alternatīvu finanšu modeli tautsaimniecībai, ko iemieso Vācija un arī Krievija, un ierobežot Krievijas ekspansijas plānus Eiropā; Krievijai savukārt ir izdevīgs Britu impērijas un Vācijas karš, kas novājinātu Eiropu un atvieglotu tās iekarošanu. Vācijai, tāpat kā Japānais, trūkst naftas, un tās tuvākās atradnes ir Dienvideiropā, tad Dienvidkrievijā, un tad Tuvajos Austrumos, kas ir galvenokārt Britu impērijas kontrolē. ASV, kurai naftas ir pa pilnam savā teritorijā, cer ar kara palīdzību veicināt savu ekonomiku un izkļūt no krīzes, nopelnot ar sabiedroto finansēšanu, iznīcinot ekonomiskos konkurentus Vāciju, Japānu un daļēji arī Britu impēriju, un iegūstot arī militāras lielvaras statusu.

Vienīgais īstenais 2. pasaules kara uzvarētājs ir ASV, kas pēc kara diktē noteikumus pasaules ekonomikā, ir galvenā militārā lielvara un kontrolē lielāko daļu pasaules zelta rezervju. Britu impērija sabrūk, pārvēršoties par ASV piedēkli, Vācija un Japāna ir pilnīgi sakautas, un PSRS ir zaudējusi lielāko daļu spēka, un uz ekspansiju vairs nav spējīga, kaut arī joprojām spēcīga militāri.

Avoti, ko palasīties: The Myth of German Culpability, Stalin’s speech to the Politburo on 19 August 1939, Interview with Professor Grover Furr, author of “Anti-Stalinist Villainy”

Mūsdienu globālie kari arī ir cīņa par naftas rezervēm un pret islamisko naudas sistēmu, kurā neiekasē procentu procentus, pretēji Rietumiem.

Ja mūsu “draugi” pašlaik ir NATO, tas nenozīmē, ka mums ar viņiem notiekti nebūs jākaro. Drīzāk jau otrādi, ar tādiem draugiem arī ienaidniekus nevajag To pašu, protams, var teikt arī par Krieviju.

Uzskrēju virsū websaitam http://www.freedocumentaries.org/

Laba vieta, kur paskatīties dokumentālas filmas par nopietnām un aktuālām tēmām, pie tam par baltu velti. Īpaši varu ieteikt Loose Change Final Cut par debesskrāpju spridzināšanu ASV, un Money as Debt, par naudas būtību mūsdienās.